Lai ar mums rēķinātos

Artis Pabriks, Latvijas ārlietu ministrs, intervijā “Latvijas Vēstnesim”

Artis Pabriks Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Eiropas Savienībā – objektīvi un subjektīvi

– Pagājis pusgads, kopš Latvija ir Eiropas Savienības (ES) un NATO dalībvalsts. Par ko liecina mūsu pirmā pieredze šajās organizācijās?

– Lēnām sākam pierast pie valsts jaunās situācijas. Un arī tā sauktās vecās ES dalībvalstis sāk pierast, ka mēs tur esam. Kaut gan, ja runājam par finanšu perspektīvu un naudu, tad atkal pēkšņi ES atgriežas pie sadalījuma vecajās un jaunajās, bagātajās un nabadzīgajās. Bet mēs savukārt arvien vairāk iemācāmies aizstāvēt savas intereses. Kaut viegli jau nav. Jo finansiāli esam, teiksim, ne pati bagātākā valsts. Bet Latvija ir arī maza valsts, un mums ir ierobežots “kabatas naudas” vai “maināmās naudas” apjoms, tādēļ bieži vien nav ko piedāvāt pretī.

– Latvijas situāciju ES jautājumu risināšanā dažkārt sarežģī arī mūsu iekšpolitiskās problēmas. Tipisks piemērs tam bija grūtības ar Eiropas komisāra izvirzīšanu.

– Pirmkārt, es esmu ļoti priecīgs par rezultātu. Ja arī mums nav pats stiprākais komisārs Eiropas Komisijā, tad viens no stiprākajiem noteikti. Otrkārt, mums Eiropas Komisijā ir ļoti būtiska pozīcija jeb, precīzāk sakot, latvietim uzticēta ļoti būtiska pozīcija. Jo lielākā daļa ES ir enerģētiski atkarīga, un to pašu var teikt arī par Latviju. Līdz ar to mūsu komisārs varēs labi strādāt, jo viņam ir laba izpratne no mūsu pozīcijas un viņš varēs arī ļoti labi aizstāvēt ES intereses.
Kas attiecas uz kandidāta izraudzīšanu, tad, es domāju, šis process bija neglītāks, nekā tam vajadzēja būt. Bet patiesībā arī skandāls bija lielāks, nekā tam būtu vajadzējis būt. Jo nav jau arī citās ES valstīs skaidri noteikta procedūra, kā izvirzīt Eiropas komisāru. Bet mūsu gadījumā, manuprāt, šis jautājums tomēr tika vienpusīgi izmantots. Lielā mērā tas tā notika arī tādēļ, ka joprojām trūkst saiknes starp politiku un vienkāršo sabiedrību. Tam ir gan objektīvi, gan subjektīvi iemesli. Objektīvi – tas, ka pārejas perioda valstīs sabiedrības uzticība politiķiem ir zema. Un arī politiskā kultūra mūsu valstī joprojām ir, labākajā gadījumā, vidējā līmenī, un tas sakāms par abām pusēm. Līdz ar to katrs neskaidrs solis vai iespēja izaicināt politisko eliti tiek izmantots. Lai gan ne vienmēr tas nāk par labu pašai sabiedrībai vai valstij.

– Vai šis konkrētais gadījums atstāja iespaidu uz Latvijas prestižu?

– Nē, būtībā šo gadījumu neviens vairs neatceras. Atceras tikai to, ka no Latvijas ir labs komisārs. Bet, vērojot mūsu pozīciju ES kopumā, mums ir viena atšķirība: nepieciešamība nopietni vērot ES un Krievijas attiecības. Jo mēs esam Krievijas kaimiņvalsts. Un mēs esam bijuši no šīs valsts atkarīgi, esam bijuši okupēti. Tas mums uzliek arī papildu slodzi. Liek būt ne tikai jūtīgākiem, bet arī uzmanīgākiem tagad, kad noris diskusija starp ES un Krieviju.

Latvija un Krievija: taisnei otro atbalsta punktu meklējot

– Nesen jums bija tikšanās ar Krievijas ārlietu ministru. Plašsaziņas līdzekļos tā izpelnījusies visai dažādus vērtējumus un arī minējumus.

– Es šo tikšanos vērtēju kā ļoti pozitīvu, jo tā noritēja ļoti labā gaisotnē. Tikšanās bija draudzīga un pragmatiska. Netika izteiktas nekādas apsūdzības. Protams, lai novilktu taisni, vajag divus atskaites punktus. Līdz ar to es no vienas 20 minūšu tikšanās negribu spriest par visu Latvijas un Krievijas attiecību bloku. Bet tas bija pozitīvs solis. Krievija mūs aicināja, ne mēs. Ja informācija par šo tikšanos nav tik plaša, kā sabiedrībai gribētos, tad tas ir atkal kārtējais piemērs, ka sabiedrībai vairāk gribas būt iesaistītai politiskajos procesos. Daudzos gadījumos vienkārši arī ziņkārības dēļ gribas zināt, kas tad tur īsti notika. Bet mēs, politiķi un Ārlietu ministrijas darbinieki, daudzos gadījumos nevaram sniegt pilnīgu informāciju, jo no tā ir atkarīgas mūsu valsts intereses un mūsu iespējas tālāk rīkoties. Un process, kas aizsācies – runājot gan par Latvijas un Krievijas robežlīguma parakstīšanu un ratifikāciju, gan par Valsts prezidentes iespējamo vizīti Krievijā 9.maijā –, pašlaik risinās, un mēs šos jautājumus nevaram pārvērst par atklātu diskusiju objektu. Nevaram nodot visus faktus publikas zināšanai. Jo tas varētu nākt par ļaunu mums pašiem, mūsu valstij un tiem pašiem cilvēkiem, kas izrāda šo ziņkāri. Tāpēc es aicinātu sabiedrību dažkārt tomēr apmierināties arī ar to, kas ir pateikts. Tas, protams, nenozīmē, ka žurnālistiem nav jāprasa vairāk. Žurnālistu uzdevums ir prasīt, un mans uzdevums ir atbildēt tik daudz, cik es drīkstu.

– Vai, jūsuprāt, mūsu attiecībās ar Krieviju pēc iestāšanās ES vērojamas izmaiņas?

– Es domāju, Krievijai agri vai vēlu nāksies mainīt savu attieksmi. Mainīt to arī attiecībā uz ES. Jo ES agri vai vēlu kļūs par vēl daudz nopietnāku “spēlētāju”, un tas nozīmē, ka Maskavai būs vairāk jārunā ar Briseli. Tas gan arī nenozīmē, ka mazāk tad būs jārunā ar atsevišķām ES dalībvalstīm. Un Briselē mūsu viedoklim jābūt pārstāvētam.

– Kā vērtējat presē visai plaši komentētos Krievijas vēstnieka izteikumus, ka Krievijai ne par ko neesot Latvijai jāatvainojas.

– Pirmkārt, Krievija skaitās Padomju Savienības juridiskā mantiniece. Otrkārt, mēs jau neprasām, lai Latvijai atvainotos krievu tauta. Bet mēs tomēr gribam dziļāku vēsturisko notikumu izvērtējumu, un es ticu, ka tāds reiz tiks dots. Es arī domāju, ka mūsu attiecību attīstības process turpinās. Kas attiecas uz konkrēto izteikumu: jaunais Krievijas vēstnieks Latvijā nāk no politiskām aprindām, viņam nav diplomātiskās pieredzes. Šī ir viņa pirmā norīkojuma vieta Eiropā. Es domāju, drīz viņš piemērosies.

– Nesen žurnālā “Meždunarodnaja žizņ”, kas atspoguļo Krievijas Ārlietu ministrijas nostādnes, kāds juridisko zinātņu doktors ar visai savdabīgiem argumentiem centās pierādīt, ka nekāda Latvijas okupācija 1940.gadā nav notikusi.

– Protams, ļoti būtisks jautājums ir, cik brīva konkrētajā valstī ir prese un cik spēcīga ir kontrole no valsts aparāta puses. Otra lieta ir pilsoniskās sabiedrības spēks – cik pati sabiedrība ir spējīga izvērtēt savu pagātni un savas valsts kļūdas. Tas ir tāpat kā ar indivīdiem: ja mēs redzam katrs sevī tikai labo un neredzam savas kļūdas, tad mēs esam zuduši cilvēki. Es pieņemu, ka tas pats varētu tikt attiecināts arī uz valstīm. Es jau neapgalvoju, ka Latvijai vienmēr un visur ir absolūtā patiesība. Bet ir dažas problēmas, kas attiecas gan uz mūsu 20. un 30.gadu notikumiem, gan 1940.gadu, gan padomju okupācijas laiku, kur jāzina skaidra Krievijas attieksme. Es ticu, pienāks laiks, kad Krievijas tauta spēs objektīvi paskatīties uz savu pagātni. Kad Krievijā būs arī pietiekami daudz uzdrīkstēties spējīgu politiķu, kas spēs pateikt: jā, mēs esam pietiekami stipri, lai atzītu savu priekšteču kļūdas.

Ukraina – Ziemassvētku dāvana Eiropas demokrātijai?

– Ukrainā risinās dinamiski notikumi, kas atgādina mūsu pusotru gadu desmitu tālo pagātni.

– Jā, es tieši tāpat par Ukrainu teicu NATO tikšanās reizē un arī nupat, kad tikās ES ārlietu ministri. Lielā mērā tas, kas pašlaik notiek Ukrainā, ir mūsu atmodas turpinājums. Vēl vairāk – mēs ar savu ļoti konkrēto pieredzi zinām, kā šis process noslēgsies. Un tas noteikti noslēgsies ar demokrātijas uzvaru Ukrainā. Ar strauju Ukrainas demokratizāciju un Ukrainas virzību uz Eiropu kopumā. Es gribu teikt vēl vairāk: mums vairs nav jādomā, vai mums, Eiropai, pieņemt šo brīnišķīgo Ziemassvētku dāvanu – jo es esmu cieši pārliecināts, ka Ukrainas demokrātijas spēki 26.decembrī svinēs uzvaru. Eiropai tā tiešām būs dāvana, jo patiesībā jau Eiropa nemaz nav ieguldījusi pietiekami daudz spēka, lai demokrātiju Ukrainā atbalstītu. Tagad varbūt ir laiks Eiropai un arī mums, latviešiem, kā Eiropas sastāvdaļai no šīm kļūdām mācīties un domāt, kas būs tālāk. Kas notiks, kad šī demokratizācija, šī revolūcijas ideja velsies pāri Ukrainas robežai? Un tā noteikti velsies arī pāri Ukrainas robežai. Vai mēs, Eiropas Savienība, būsim tam gatavi?

Trīs sveces vainagā uz ministra galda

– Kādas pārdomas jums raisa Adventes laiks?

– Pārdomas un miers ir labākais, ko Adventes laiks mums var dot. Mēs taču esam savā būtībā kļuvuši par ļoti laicīgiem, merkantiliem, pragmatiskiem, racionāli organizētiem cilvēkiem, kas arī ir Eiropas kultūras pamatā. Bet Advente ir laiks, kad mums jānobremzē skrējiens pēc ikdienišķām lietām un jāpaskatās dziļāk lietas būtībā. Kas ir dzīvība? Kas ir cilvēks? Kas ir Visums? Kas ir patiesās vērtības?
Es ceru, ka ikvienam no mums tam atliks kaut nedaudz laika. Jāatrod laiks, vismaz svētdienās, nodalīt šo politisko virsbūvi no kaut kā lielāka. Mēs bieži diskutējam par detaļām, bet mēs taču neeksistējam no tām. Tas nav tas svarīgākais dzīvē.

– Jums viss šis gads bijis ārkārtīgi saspringts un lielām pārmaiņām bagāts. Ministra amatā vien esat iecelts jau divas reizes nepilnā pusgadā. Vai, iepriekšējai valdībai krītot, bija žēl kādu iesākto darbu?

– Jā, man būtu bijis ārkārtīgi žēl daudzu darbu. Nav jau tāda ministra, kam nebūtu bijis žēl pamest savu amatu. Es uzsāku diezgan radikālas pārmaiņas, un, protams, ar trim četriem mēnešiem, kas bija pagājuši, ir daudz par maz, lai to visu pagūtu nostiprināt. Ceru, ka tagad man ir dots laiks šos darbus ja arī ne novest līdz galam, tad vismaz nostiprināt. Nostādīt tādā līmenī, ka rezultāts kļūst neatgriezenisks un veido jau Latvijas ārpolitikas nākamās desmitgades procesus. Kā Latvijai attīstīties, kā cīnīties par savām interesēm? To var pateikt vienā teikumā, kas minēts arī Latvijas Ārpolitikas jaunajā koncepcijā: palielināt Latvijas ietekmi ES, NATO, pasaulē. Bet, lai to īstenotu, daudz kas ir jāīsteno tepat ministrijā. Tā ir ministrijas iekšējā reforma, vēstniecību nostiprināšana, īpašumu iegūšana, bez kā mēs šos mērķus nevarēsim sasniegt. Bet, protams, nekas nav mūžīgs, tāpēc jāvadās pēc senā samuraju likuma: dzīvo katru dienu tā, it kā tā būtu tava pēdējā.

– Piedaloties ārlietu koncepcijas apspriešanā, radās pārliecība, ka ietekmes palielināšana nav pašmērķis, bet līdzeklis, kā vairot Latvijas labklājību.

– Protams, vara bez pielietojuma ir bezmērķīga un neko nedod. Un mēs jau pēc ietekmes un varas necenšamies tāpēc, ka mums nebūtu ko darīt. Mums to vajag, lai atrisinātu daudzas iekšpolitiskas problēmas. Lai mūsu cilvēki labāk dzīvotu. Lai mūsu cilvēkus cienītu. Vienkārši – lai ar mums rēķinātos. Viena no lielākajām Latvijas problēmām taču ir bijusi tā, ka ar mums nav rēķinājušies.

… kas nevar ietekmēt publisko darbību

– Par jums sabiedrībā ir iespaids, ka esat ļoti tiešs un profesionāls, taču noslēgts jautājumos par savu personīgo dzīvi.

– Eiropas vērtības, tai skaitā kristīgās vērtības, kas iemūžinātas Eiropas politiskajā kultūrā, strikti nodala privāto dzīvi no publiskās. Un es cenšos pie sevis turēt visu to privāto, kas nevar ietekmēt manu publisko darbību. Līdz ar to lietas, kas var ietekmēt manu publisko darbību, ir atklātas, bet par pārējām es neredzu jēgu izpaust pārāk daudz, vismaz pašlaik. Es domāju, šī interese pašlaik vienkārši nav attaisnojama.

– To nu gan jūs pateicāt! Bet vaicāt, cik liela ir jūsu ģimene, taču, jādomā, varu.

– Protams! Protams! Man ir trīs bērni. Lūk, šeit ir viņu fotogrāfija. Viens iet skolā, viens – bērnudārzā, un viens dauzās pa māju. Mana sieva ir politoloģe, bet pašlaik nestrādā.

– Kā svinēsit Ziemassvētkus?

– O, mēs ļoti nopietni gatavojamies Ziemassvētku vecīša apmeklējumam. Jo Ziemassvētku vecītis mums nesīs daudz, daudz dāvanu.

– Kāds ir jūsu vēlējums Latvijai un Latvijas tautai jaunajā gadā?

– Es gribu vēlēt to, kas līdz šim Latvijas politiskajā vidū bijis svešvārds. Šis “svešvārds” ir labvēlība. Jo šķiet, ka latvieši negrib cienīt sevi, savus politiķus un savu valsti. Ne jau tāpēc, ka viņi paši būtu paškritiskāki vai mūsu politiķi būtu sliktāki nekā citās valstīs. Tā tas nav. Es domāju, mūs nomoka kaut kādi mazvērtības kompleksi, un es gribētu aicināt mūsu līdzcilvēkus vienkārši paraudzīties labvēlīgāk vienam uz otru un arī uz politiķiem. Jo, ticiet man, mūžīgais cinisms un neticība nepalīdz, bet drīzāk gremdē. Un ne jau tikai to, pret kuru šī neticība vērsta, bet arī pašu neticīgo.

– Taču, domāju, jūs piekritīsit, ka politiķi mēdz būt ļoti dažādi un arī politiķu attieksme pret sabiedrību mēdz būt ciniska.

– Jā, bet politiķi ir daļa no visas sabiedrības. Politiķi nav atbraukuši uz Latviju no Marsa vai no Venēras. Politiķi nāk no mūsu pašu vidus. Es gribu atcerēties jociņu, ko, liekas, teica radio “Rīta rosmē”: ka tautai patīk labu cilvēku ievēlēt par politiķi un tad ar prieku skatīties, kā viņš maitājas...

– Kādu dāvanu jūs pats sev lūgtu Ziemassvētku vecītim? Ja, ticot Ziemassvētku brīnumiem, mēs pieņemtu, ka dāvanu maisā var atrasties arī laime, prieks, nedaudz brīva laika…

– Man neko nevajag! Es jau esmu laimīgs cilvēks, jo uzskatu, ka dzīvoju saskaņā ar savu sirdsapziņu. Bet es, protams, nedzīšu Ziemassvētku vecīti prom un priecāšos par to, ko viņš man atnesīs. Taču lielākā vērtība man būs nevis Ziemassvētku vecīša bārda vai dāvanu maiss, bet tas, ka es šajā vakarā varēšu būt kopā ar savu ģimeni.

Jānis Ūdris, “LV”

janis.udris@vestnesis.lv