Inflācijas un kreditēšanas kopsakarības

Dr.habil.oec. Arnis Kalniņš

Gada inflācija oktobrī Latvijā bija 7,2%. Tāds cenu pieaugums satrauc Latvijas iedzīvotājus. Tas ir augstāks nekā darba samaksas un pensiju nelielais palielinājums. Tādēļ pēdējā laikā nereti tiek runāts par pārāk straujo tautsaimniecības izaugsmi saistībā ar inflācijas pieaugumu.

Lai tempus piebremzētu, esot jāierobežo kreditēšana, jāgādā, lai kredīti kļūtu dārgāki un tos mazāk pieprasītu. Jaunā valdība arī mudina domāt par moratorija noteikšanu darba algām. Taču māc šaubas, vai šādi priekšlikumi ir ekonomiski pamatoti.
Vispirms – par augsto inflāciju. Te vajadzīga analītiska pieeja: kādu preču grupās ir lielākie cenu pieaugumi, un kādi faktori tos izraisījuši?
Iemesli inflācijas kāpumam ir vairāki.

Vidējam iedzīvotāju slānim ir jāļauj dzīvot labāk, izmantojot ilgtermiņa kredītus ar pievilcīgiem procentiem. Tas rada stabilitāti un nodrošina attīstību Foto: Gatis Dieziņš, A.F.I.

Dārgāka gāze, elektrība un degviela

Aizvadītajā gadā vienlaikus sablīvējās risinājumi un lēmumi par administratīvi regulētajām cenām. Jau dabasgāzes saimniecības privatizācijas nosacījumos tika paredzēts pakāpeniski atbrīvot dabasgāzes tarifus rūpnieciskajiem patērētājiem, taču to vairākkārt atlika, nodarbojoties ar dažādām tiesvedības lietām (tajā pašā laikā Latvijas valstij neko nesaņemot labvēlīgas cenu kompensācijas veidā par dabisko pazemes dabasgāzes krātuvju izmantošanu).
Jauns gāzes tarifu pieaugums briest arī nākamgad, kad Krievija dabasgāzi Latvijai sāks pārdot (paaugstinot par 16 procentiem) par cenām, kas arvien vairāk tuvināsies tām, kādas ir Eiropas Savienības (ES) valstu tirgū.
Arī ar elektrības pieticīgajiem un nemainīgajiem tarifiem lepojamies vairākus gadus, taču neliels plūstošāks tarifu pieaugums bija nepieciešams jau agrāk.
Straujš cenu lēciens notika līdz ar akcīzes nodokļa pieaugumu degvielai šā gada maija sākumā, it sevišķi dīzeļdegvielai, reizē nosakot palielinātas naftas rezerves. Lai gan ES ieteikumi par akcīzes nodokļa pakāpenisku izlīdzināšanu starp ES valstīm bija zināmi vairākus gadus iepriekš, izmaiņas nodokļu un apdrošināšanu regulējošos normatīvajos aktos pirms Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā bija neizbēgamas.
SIA “Latvija Statoil” kopš 1.janvāra līdz decembrim dīzeļdegvielai cenu paaugstinājusi par 13,5 santīmiem litrā (pieaugums par 35%), savukārt 95.markas benzīnu – par 8,5 santīmiem litrā (pieaugums par 21%). Jautājums: vai šajā cenu pieaugumā daļēji nav apslēpta arī šīs kompānijas peļņas pieauguma daļa?
Savukārt no nākamā gada 1.janvāra degvielas mazumtirdzniecības cenas varētu palielināties dīzeļdegvielai līdz 56 santīmiem litrā un benzīnam – līdz 53 santīmiem par litru.
Pirmkārt, šo pieaugumu par 2 santīmiem litrā izraisīs palielinātais akcīzes nodoklis. Turklāt degvielas tirgotājiem naftas produktu krīzes rezerves būs jānodrošina 33 dienām līdzšinējo 30 vietā.
Otrkārt, ar šā gada 1.oktobri tika mainīts lata kurss, un līdz ar to arī mainās akcīzes nodoklis benzīnam – cena pieaugs par 1,6 santīmiem litrā (plus PVN), bet dīzeļdegvielai attiecīgi par 1,8 santīmiem litrā (plus PVN), kas kopā izraisīs degvielas sadārdzināšanos par 2 santīmiem litrā.
Treškārt, kvalitātes prasību palielināšana radīs pieaugumu par 4 santīmiem litrā. Pašlaik ir atļauts 150 miligramu sēra uz kilogramu benzīna un 350 miligramu dīzeļdegvielai. Nākamā gadā Eiropā atļautais lielums abiem būs 50 miligramu sēra uz kilogramu. Papildus būs jāpiedāvā arī mazsēra benzīns un dīzeļdegviela, kuros sēra saturs nepārsniegs 10 miligramus uz kilogramu (“Mažeiķu nafta” tam ir gatava).
Ceturtkārt, degvielas cenu vispārējo pieaugumu veicina arī pavisam vienkārši faktori – naftas resursi pasaulē samazinās, bet pieprasījums pēc naftas produktiem pieaug (it sevišķi Ķīnā, Indijā).

Ir neizmantotas rezerves

Loģiski būtu sagaidīt, ka konkurence veicinās arī cenu samazinājumu atsevišķiem pakalpojumiem un precēm, it sevišķi gadījumos, kad cenas un tarifi Latvijā ir augstāki nekā līdzīgiem pakalpojumiem un analogām precēm ārvalstīs. Te spilgtākais piemērs ir telekomunikāciju pakalpojumu tarifi Latvijā. To līmenis ir visai augsts. Un te valsts kā liela akciju turētāja šajās kompānijās nesaprotamu iemeslu dēļ neizmanto savu ietekmi.
Peļņas masa telekomunikāciju kompānijām ir neadekvāta ieguldītajām investīcijām, izmaksām (kā rezultātā tiek izmaksātas lielas dividendes, veikti dažādi dāsni sponsorējumi). Tas varētu būtiski ietekmēt inflāciju tās pazemināšanas virzienā.
Inflācijas piebremzēšanu varētu veicināt arī pievienotās vērtības nodokļa neliels samazinājums pārtikai pašreizējo 18% vietā, kā to praktizē daudzās valstīs.
Gadu gaitā vilcināta algu sakārtošana pedagogiem, medicīnas un kultūras darbiniekiem, tiesnešiem, prokuroriem un dažām citām profesijām. Algu pieaugums rada paaugstinātu pieprasījumu, inflācijas simptomus.
Būtu analizējami arī prāvie izdevumi aizsardzības vajadzībām, kuru pamatotībai netiek veltīta pietiekama uzmanība, kā arī aizsardzības sektora pasūtījumu maksimāla izvietošana izpildei Latvijas uzņēmēju vidū. Patlaban darbojas Valsts aizsardzības finansēšanas likums, ko pieņēma 2001.gadā. Saskaņā ar šo likumu paredzēts valsts aizsardzībai, drošībai un integrācijai NATO ik gadu atvēlēt 2% no iekšzemes kopprodukta, līdz 2008.gadam ieskaitot. Taču šīs normas ietvaros būtu jāfinansē arī robežapsardzes un citi analoģiski izdevumi. Ne velti tieši tagad par to tiek spriests arī kaimiņos – Igaunijas valdībā, lai formulējums “visi valsts aizsardzības izdevumi” ietvertu arī tādas lietas kā patriotisko mācību skolās, robežsardzi, glābšanas dienestus, drošības policiju un daļēji arī ceļu būvniecību un komunikācijas.
Tādā nelielā valstī kā Latvija nepamatoti sarežģīta ir valsts pārvaldes struktūra (Valsts ieņēmumu dienests u.c.), kur lielā mērā dominē trīspakāpju sistēma: rajons – reģions – centrālās institūcijas, kas prasa papildu līdzekļus un rada neērtības iedzīvotājiem un uzņēmējiem. Lai gan esam iestājušies ES, arvien vēl top jaunas ministrijas un institūcijas.
Uzmanību saista kredīta procentu uzturēšana Latvijā ilgstoši augstākā līmenī, ne tikai salīdzinot ar vecajām ES dalībvalstīm, bet arī ar Lietuvu un Igauniju. Latvijā esošās ārzemju bankas (filiāles) no savām mātesbankām pēdējā laikā saņem lētākus kredītresursus, un, protams, privātpersonas plašāk izmanto aizņemšanās kredītiestādēs par zemākiem procentiem nekā līdz šim.
Paveras iespējas arvien plašāk izmantot līzingu, lai iegādātos ilgi lietojamos priekšmetus, kas arī ir apsveicami no iedzīvotāju un uzņēmēju interešu viedokļa.
Protams, plašākas kreditēšanas iespējas un līzinga operāciju izmantošana, kas tiek piedāvāta un izmantota, daļai preču pārdevēju rada tieksmi uzturēt realizācijas cenas vai pat tās paaugstināt, tādējādi arī veicinot inflāciju. Cerams, ka tirgotāji nomierināsies, lai gan veikalu tīklu paplašināšanās bums turpinās un bankas arī šim nolūkam sniedz dāsnus kredītus.

Ne visi risinājumi bijuši tālredzīgi

Ir novēlota lata kursa piesaiste eirai, Latvijas Banka beidzot to paredz ar nākamā gada 1.janvāri. Ja lats būtu agrāk piesaistīts eirai, kā tas tika rosināts jau pirms vairākiem gadiem, tad arī tas būtu inflāciju bremzējošs faktors, kā arī būtu bijuši labvēlīgāki apstākļi investīciju piesaistīšanai, SAPARD un ES struktūrfondu izmantošanai, mērenākas kredītprocentu likmes, tirdzniecības un tūrisma vienkāršošana, praktiskas ērtības citu ekonomisko jautājumu kārtošanā.
Derētu skaitļu valodā aprēķināt, kādus saimnieciskus neieguvumus mūsu tautsaimniecībai ir nodarījusi lata novēlota piesaiste eirai.
Nākotnē sastapsimies ar vēl vienu neērtību – 2007.gadā Latvijā vēl būs lats, bet blakus Lietuvā un Igaunijā jau būs tikai eira – tas nozīmē, piemēram, ka vienkāršam braucējam uz robežām ar abām kaimiņvalstīm tāpat būs jāmaina valūta un turpināsim zaudēt naudas līdzekļus par šo pakalpojumu. Ja Eiropas Savienībā visas trīs valstis esam iestājušās vienlaikus, tad arī šo valūtas lietu nevajag sarežģīt un jārīkojas vienoti.
Igaunija un Lietuva (arī Slovēnija) jau ir sākušas dalību tā sauktajā II valūtas kursa mehānismā, jo, lai ieviestu eiru, jaunajām ES dalībvalstīm šajā mehānismā jādarbojas vismaz divus gadus. Patiesību sakot, abās kaimiņvalstīs uzņēmējiem tas lielas pārmaiņas neienesīs, jo Igaunijas krona ir piesaistīta eirai jau kopš 1999.gada, bet Lietuvas lits – kopš 2002.gada.
Iemesls inflācijas krasam pieaugumam ir arī netālredzīga valsts politika. Nepieciešams kompetents, neliels, neatkarīgs, bet augsti kvalificēts konsultāciju (zinātniskais) centrs tautsaimniecības attīstības pētniecībai ilgtermiņa darbošanās režīmā, kas prognozētu šos procesus un, vēl jo vairāk, kas dotu atzinumus likumdevēja un izpildvaras būtiskākajiem nodomiem valsts ekonomiskās stratēģijas attīstībā. Arī izsvērtāk pieņemot risinājumus nelabvēlīgo procesu ierobežošanai.
Kreditēšanas ierobežošanas ideju autoriem vispirms vajadzētu paanalizēt pašreizējās kredītu procentu likmes. Uzņēmējiem tas ir viens no izšķirošajiem nosacījumiem savai attīstībai. Taču interesanti, ka gadu no gada Latvijā šīs likmes ir augstākas nekā kaimiņos (skat. tabulu).

Radīti sliktāki konkurences apstākļi

Varam priecāties par banku pieaugušo peļņas masu, par Rīgu kā finanšu pakalpojumu Meku. Taču ieguldījumi un investīcijas ražošanā ir diezgan pieticīgi, salīdzinot ar kaimiņiem. Latvijas Banka un Latvijas Komercbanku asociācija reti komentē šo situāciju.
Starpība starp kredīta procentu un depozīta procentu Latvijas komercbankās ir 6,1 procentpunkts, Lietuvā – 2,7 un Igaunijā – 2,9 procentu punkti. Starpība pie mums ir divas reizes lielāka. Šā gada pirmajos desmit mēnešos Latvijas komercbanku peļņa sasniedza 93,5 miljonus latu, palielinoties par 33,5 miljoniem latu jeb par 55,8 procentiem, salīdzinot ar tādu pašu laika periodu pērn. Bankas domā par peļņu. Vai šie procenti augstāki tāpēc, ka Latvijas Banka nav latu laikus piesaistījusi eirai atšķirībā no Igaunijas un Lietuvas, vai ir citi iemesli?
Tagad Latvijas Banka (LB) vēl paaugstināja refinansēšanas procentu likmi par 0,5%, nu tā ir 4%. Lai bremzētu straujos kreditēšanas tempus, LB paredz, ka ar šo soli kredītlikmes latos paaugstināsies vēl par 0,25%.
Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijā spriež, ka varētu ieviest jaunu kredīta nodokli, kam jau sāk piekrist arī LB. Ar šādu nodokli pelnīs gan valsts, gan bankas.
Tas nu pavisam nav saimnieciski un tālredzīgi. Latvijas uzņēmēji un iedzīvotāji šajā ziņā ir sliktākos konkurences apstākļos nekā abās kaimiņvalstīs. Bet Latvijas Banka un Komercbanku asociācija izliekas to dīvaini neredzam. Piebildīsim, ka Igaunijā rudens sākumā mājokļu kredītu varēja saņemt ar 3,1–3,6% likmi, bet novembra sākumā “Uhispank” pazemināja likmi līdz 2,8%.
Iemesli šādai rīcībai Latvijā – ka viss ir “pārkarsis”, raksturošanai minot šābrīža inflācijas līmeni. Taču inflāciju lielā mērā ir radījuši no kredītņēmējiem neatkarīgi apstākļi. Turklāt kreditēšanas apjoms, pēc vairāku speciālistu vērtējuma, ietekmējis inflācijas pieaugumu ne vairāk kā par vienu procenta punktu.
Vienlaikus aplūkojami arī kreditēšanas segmenti. Protams, pirmām kārtām esam ieinteresēti ņemt kredītus ražošanas paplašināšanai un modernizācijai. Apgūstot Eiropas Savienības strukturālos fondus, arī vēl SAPARD līdzfinansējumu, uzņēmēji attīsta ražošanas potenciālu. Tautsaimniecībai vajadzīgi stingrāki pamati.
Tiek plašāk izmantoti hipotekārie kredīti – arī tas nav peļami, jo iedzīvotāji grib remontēt, modernizēt un labiekārtot savus mājokļus. Un daži vēl domā par hipotekāro kredītu aplikšanu ar nodokļiem. Cita lieta ir tie hipotekārie kredīti, kas tiek ņemti spekulatīvos nolūkos, iepērkot nekustamos īpašumus (zemi u.c.), lai nākotnē pārdotu tos dārgāk, vai arī plašu un dārgu mājokļu izbūvei, ekskluzīvām automašīnām. Tiem var rasties problēmas, ja nekustamo īpašumu cenas strauji kritīsies. Pēc saņemamajiem ienākumiem vidējam iedzīvotāju slānim ir jāļauj dzīvot labāk, izmantojot ilgtermiņa kredītus ar pievilcīgiem procentiem. Viņiem ar to rodas cerības uz stabilitāti un attīstību. Ja grib kādas jaunas ekonomiskās sviras izmantot, tad tas jādara selektīvi, ar to pasaules valstu prakse ir bagāta (diferencēti ar nodokļiem apliekot iedzīvotāju nekustamos īpašumus, iedzīvotāju ienākumus un tamlīdzīgi).
Nav principiālas nozīmes – ņemt kredītus latos vai eirās. Arī naudas līdzekļu noguldījumu apjoms Latvijas komercbankās šā gada 30.septembrī, salīdzinot ar 2003.gada 30.septembri, eirās pieauga par 93%, latos – par 24% un ASV dolāros – par 2 procentiem.
Šī ažiotāža tikai var rosināt cilvēkus steigties ātrāk, ņemt vairāk (reizēm arī neapdomīgi), ja turpmāk sola sadārdzināt kredītprocentus.
Latvijas bankām vēl patālu līdz ES vidējam līmenim. Eiraszonā kredītu attiecība pret iekšzemes kopproduktu 2003.gada beigās bija 98 procenti. Kredīti uzņēmumiem 2003.gada decembrī eiraszonā bija mērāmi 49 procentos no IKP, Latvijā tie bija tikai 30%, bet kredīti privātpersonām – attiecīgi 48 un 13 procenti.
Un tas ir apstākļos, kad pēc IKP lieluma 2003.gadā uz vienu iedzīvotāju Latvija ir nokļuvusi pēdējā vietā, tas ir, 41% līmenī no ES vidējā rādītāja.