Kā baskāji pārtapa virsniekos

Par Latvijas Karaskolas dzimšanas dienu tiek uzskatīts 1919.gada 1.decembris, kad Rīgā mācības sāka Kājnieku karaskola un atsevišķā Artilērijas kadetu skola. Sagatavošanas darbi karaskolas organizēšanai gan sākās agrāk. 1919.gada 13.septembrī armijas virspavēlnieks ģenerālis Dāvids Sīmansons izdeva pavēli par virsnieku kursu organizēšanu pie Apsardzības ministrijas un Karaskolas izveidošanu virsnieku sagatavošanai.

Karaskolas 12.izlaiduma parāde 1937.gada 11.novembrī

Pēteris I, lai īstenotu savus impēriskos nolūkus, saprata šādas uzticamu karavīru audzināšanas priekšrocības. Krievija var lepoties ar Eiropas pirmās tam laikam atbilstošas, militārās akadēmijas dibināšanu 1698.gadā. 1732.gadā tika izveidoti pirmie krievu kadetu korpusi, speciālas skolas virsnieku praktiskai apmācībai. Napoleons 1802.gadā nodibināja Francijas Militāro zinātņu skolu Fonteneblo, ko 1808.gadā pārcēla uz Senkiru Versaļas tuvumā. Jau minētajās skolās kā Krievijā, tā Francijā mācījās galvenokārt muižniecības un turīgo aprindu dēli, viņi tika skoloti atbilstoši savu aprindu tradīcijām. Napoleona karagājienā uz Krieviju pie Maskavas un Berezinas katrs par savu zemi abās pusēs cīnījās akadēmiski izglītoti virsnieki, lietojot vienu, tolaik Eiropas aristokrātijā atzīto, smalko franču valodu.

Pirmie latvju virsnieki

Pirmā pasaules kara sākumā Krievijā bija 30 korpusi ar 6000 kadetiem, kas jau kopš bērnības tika audzināti par virsniekiem. Savā ziņā tas ietekmēja arī Latvijas Karaskolu (KS), jo gan Krievijā, gan Francijā augstāko militāro izglītību bija ieguvuši vairāki Latvijas armijas virsnieki. Latviešiem ilgs vēsturisks periods saistīts ar prūšu junkuru jēdzienu, kas pazīstams arī kā “prūšu gars”. Tie bija laika gaitā veidotā virsnieku korpusa pēcteči, pārsvarā aristokrātiskas izcelsmes, kuri sludināja tādas ētiskas normas kā gods, uzticība, pašaizliedzīga kalpošana, kas balstīta uz labu izglītību.
Ar Anglijas Karaliskās kara flotes koledžu Dortmutā un britu garā skolotiem virsniekiem latviešiem nozīmīga saskarsme bija Brīvības cīņās. Vēsturiski laika ziņā ar Eiropu sakrīt tālās, bet šodien jau mums tuvās, Vestpointas akadēmijas dibināšana 1802.gadā. Sākumā tā bija tehniskā skola. Džordžs Vašingtons uzskatīja, ka kara tehnoloģijas prasa pamatīgas zināšanas, tāpēc 1812.gadā Vestpointa tika pārveidota par militāro akadēmiju, kurā šodien studē arī mūsu karavīri. ASV Kara flotes akadēmija jau darbojās Annapolē. Šo slaveno militāro mācību iestādi ir beidzis ASV jūras kapteinis, pašreizējais NBS Mācību vadības pavēlniecības komandieris Andrejs Mežmalis. Bet amerikāņu Gaisa spēku akadēmija Kolorādospringsā ir samērā ļoti jauna – dibināta 1954.gadā.
Latvijas jaundibinātajā Karaskolā, kas izvietojās nelielajās telpās Krišjāņa Barona ielā 99, tuvo un tālo karaskolu gars un tradīcijas nevarēja neatstāt savas pēdas. Tās savijās un krustojās mācībspēkos, veidojoties no franču patriotisma, vācu kārtības un krievu militārajām paražām. Daudzi Latvijas armijas augstākie virsnieki bija beiguši Francijas, Polijas, Čehoslovākijas, Beļģijas kara akadēmijas vai augstākās karaskolas. Daudziem virsniekiem bija Krievijas militāro un civilo augstskolu diplomi. Kadeti kopā ar saviem audzinātājiem, pārņemot labāko no skolās un karā pieredzētā, veidoja jauno latviešu virsniecību, kas dažus gadus vēlāk izpelnījās visas tautas cieņu un mīlestību.

Tautas apbrīnoti un cienīti

Latvijas Karaskola pastāvēja tikai nedaudz vairāk par divdesmit gadiem, bet tās devums tautai ir grūti pārvērtējams. KS beigušie virsnieki ar savu stāju, izglītību, bezgalīgo uzticību tēvzemei dienestā un turpmākajos mūsu valstij sarežģītajos likteņa pagriezienos ir pelnījuši visaugstāko atzinību, kā arī mūžīgu piemiņu tie, kuriem – “visas kara briesmas, visas grūtās, tālās gaitas beigušās”, kā viņi savulaik dziedāja Karaskolas himnā “ Varoņu slava gaida mūs” no Guno operas “ Fausts”.
Pastāv uzskats, ka Latvijas Karaskolā no bagāto un turīgo vecāku dēliņiem iestājās retais. Kaut vai tāpēc, ka kadeti saņēma bezmaksas izglītību un apgādi. Tomēr jāņem vērā, ka liels skaits kadetu nāca no virsnieku ģimenēm. Pirmajos gados bija neliels kadetu īpatsvars no Latgales, un to var izskaidrot ar zemāku latviešu zemniecības izglītības līmeni Latgalē. Pagājušā gadsimta 20. un 30.gados apstākļi ievērojami mainījās, un – gluži pretēji –daudz kadetu ieradās no Latgales. Bet kopumā visvairāk kadetu Karaskolā mācījušies no Vidzemes.
Latviešu virsnieku apvienībā vēl ir krietns pulciņš vīru, kuri beiguši Latvijas KS. Lūk, daži fragmenti no atvaļinātā majora Alfrēda Porieša atmiņu stāstījuma.
“1927.gadā pabeidzu Daugavpils ģimnāziju ar zelta medāli. Tēvs jau bija miris, naudas nebija. Vecākā māsa deva padomu stāties Karaskolā, un tā trijatā ar brāļiem Bitēm no skolas devāmies uz Rīgu. Krišjāņa Barona ielā 99 pagalms bija pilns ar iestāties gribētājiem. Uz 37 artilērijas kursa vietām bija pieteikušies 150. Pirmā bija fiziskā pārbaude, no kuras es nebaidījos, jo ģimnāzijā biju dūšīgi sportojis. Pēc pārējiem eksāmeniem skolas priekšnieks ģenerālis Rūdolfs Klinsons paziņoja, ka par uzņemtajiem paziņos 1.septembrī. Kad atbraucām, mūs nostādīja zālē, sāka izsaukt artilēristus. Es lāgā nesadzirdēju uzvārdu, bet Bite man piebakstīja: “Alfred, ko tu guli!” Seržants paņēma mani aiz auss un sacīja: “Lampausi, kad tevi nosauc, tad vajag atsaukties!” Tā es tiku uzņemts Karaskolā. Man patika Karaskolas kārtība, disciplīna, pavēļu izpildīšana. Tas nostiprināja stāju, rūdīja raksturu. Man sevišķi iepatikās jāšanas mācības, kuras vadīja baltvācietis Marnics. Daži labākie, arī es, saņēma tiesības nēsāt piešus.
Reiz, kad bijām atvaļinājumā pilsētā, pamanījām, ka pretī nāk kapteinis Marnics. Nosveicinājām, kā mums šķita, pareizi. Tomēr vai nu reizē nebijām “piesituši soli”, vai rokas pie cepurēm pacēluši, jo Marnics uzsauca: “Kadeti, pie manis!” Tā mēs divas reizes maršējām garām kapteinim, viņu sveicinot, līdz atskanēja: “Brīvi! Varat iet!” Garāmgājēji apstājušies noskatījās šajā izrādē.
Pēc skolas beigšanas izvēlējos dienestu Latgales artilērijas pulkā, kas dislocējās Krustpilī. Kad ar leitnantu Zeņķi atbraucām Krustpilī, stacijā mūs gaidīja droška – viegli izbraucienu rati – un četru virsnieku goda sardze uz zirgiem, kas salutēja ar zobeniem. Goda sardzes pavadībā aizbraucām līdz virsnieku klubam, kur mūs sagaidīja pulka komandieris un virsnieki. Kluba pārzinis piepildīja apmēram pus-otru litru lielu sudraba kausu ar dažādiem dzērieniem un samaisīja. Pulka komandieris pirmais pacēla kausu par jaunajiem virsniekiem, tad laida riņķī. Es savā mūžā, izņemot lauku alu, no stiprajiem dzērieniem neko nebiju lietojis, tādēļ pēc otrā riņķa lūdzu atļauju iziet svaigā gaisā. Izgāju un ... no rīta pamodos, noguldīts speciālā atsevišķā istabiņā. Tāda bija mana “iesvētīšana” artilēristos.”

Karaskolas karogs

Sākums un gals

Latvijas KS bija dzimusi kauju ugunīs un laikam ir vienīgā pasaulē, kuras pirmie kadeti krita par tēvzemi, neuzsākuši mācības. Bet par Vareļu kauju jau rakstījām. Kad Bermonts pie Rīgas un Jelgavas bija sakauts, 1919.gada 1.decembrī kadeti varēja atvērt mācību burtnīcas. Brīvības cīņu frontē trūka virsnieku, tāpēc pirmais kurss ilga apmēram sešus mēnešus, un 1920.gada 20.maijā Esplanādē jau notika pirmā izlaiduma parāde. Mūsu pulki vēl cīnījās Latgalē, kad tie saņēma virsniekus no KS pirmā izlaiduma. Nākamais kurss jau mācījās pēc pilnas miera laika programmas. Nācās ilgi un daudz eksperimentēt, kamēr Karaskola kļuva par sabiedrībā un militārajās aprindās augsti vērtētu mācību iestādi, kāda tā bija Latvijas neatkarīgās valsts pēdējā desmitgadē. Sākumā mācības notika trīs gadus četrās atsevišķās nodaļās – kājnieku, artilērijas, jātnieku un inženieru. Tad nāca pie atziņas, ka Karaskolā jāuzņem tikai izdienējušie puiši, kam pietiek ar divu gadu mācībām. 1931.gadā notika desmitais izlaidums. Armijas štatos paredzētais virsnieku skaits bija pārsniegts, tāpēc uz laiku pārtrauca kadetu uzņemšanu jauno virsnieku nodaļās. 1935. gadā, kad to atjaunoja, kadetus uzņēma vienā – kājnieku – nodaļā, jo katra virsnieka sagatavošanas pamatā ir kājnieku apmācība. Virsnieki, kas pēc KS tika iedalīti citu ieroču šķiru vienībās, papildināja speciālās zināšanas dažādos kursos. Karaskolā kadetu kurss dalījās divās nodaļās. Katrā nodaļā bija trīs grupas, grupā 40–42 kadeti. Mācību programma bija krietni pārveidota, pievēršot lielu uzmanību militāri praktiskajai daļai. Tomēr vērība tika arī akadēmiskajai izglītībai, jo programmā bija vēsture, politoloģija, tautsaimniecība un citi priekšmeti.

Turpinājums sekos

Andris Kļaviņš

Uzziņai

Iespējams, ka pirmie karaskolu organizētāji savas idejas smēlās no senajiem grieķiem, kas apdzīvoja Peloponēsas pussalu, kur tās kalnainajā daļā Lakonijā nodibināja Spartas valsti. Sākot ar septīto dzīvības gadu, zēni tajā tika skoloti uz valsts rēķina īpašās mācību iestādēs ar vienu vienīgu mērķi – izaudzināt no viņiem karavīrus. Mazo spartiešu apģērbs bija ļoti viegls, kājas, pat ziemā, basas, viņi gulēja uz salmiem un neapsegušies, jo tika radināti paciest daždažādas grūtības. Ar šādu vienpusīgu audzināšanu veidoja cilvēku, kam senie grieķi deva vārdu “patriots” – tautietis, kas tā mīl savu tēvzemi, ka gatavs tai upurēt pats sevi.