Ziedonisks pasaku meistars

Latvijā un vēl 35 Eiropas valstīs šis ir Hansa Kristiāna Andersena gads, kas vainagosies ar jubilejas svinībām Kopenhāgenā 1. un 2.aprīlī. To var saukt arī par pasaku gadu, jo – kaut gan šis dižais dānis bijis arī izcils stāstnieks un dramaturgs, pasaules slavu viņš iemantojis ar pasakām.

Imants Ziedonis Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Tas latviešiem ir ļoti tuvs žanrs – mums ir tik daudz tautas pasaku, ir savs pasaku ķēniņš Kārlis Skalbe. Un ir Imants Ziedonis, ar kura “Krāsainajām pasakām” (1973), “Lāču pasaku” (1976), “Blēņām un pasakām” (1980) un “Pasaku par bizi” (1997) augušas nu jau vairākas paaudzes. Augstu novērtējot “Krāsainās pasakas” kā izcilu literatūras paraugu ar internacionālu nozīmi, Starptautiskās bērnu un jauniešu literatūras padomes 15.kongresā, kas 1976. gadā notika Atēnās, Imantam Ziedonim piešķīra diplomu un viņa vārdu ierakstīja Andersena Goda grāmatā. Ar to arī sākās mūsu saruna.
– Diploms laikam ceļoja cauri Maskavai. Ilgi bija ceļā un pie manis nonāca diezgan saburzīts. Tur bija rakstīts – “Pasaku meistara diploms”. Es ar to ļoti lepojos. Vairāk nekā ar citiem pagodinājumiem. Pasaka ir labs žanrs.

– Kas jums bērnībā stāstīja pasakas? Vai varbūt pats lasījāt?

– Neviens nestāstīja. Es agri sāku lasīt romānus, lielās grāmatas. Sevišķi par vēsturi. Pirmā pasakai līdzīga lasāmviela, kas nonāca manās rokās, bija Bībeles stāsti. Elektrības mums toreiz nebija, lasīju pie atvērtām plīts durtiņām. Biju tā aizrāvies, ka izrāvu uzreiz cauri visu grāmatiņu. Bet pasakas? Es jau neiešu lasīt citu sacerētas pasakas!

– Kā tad sākāt pats sacerēt pasakas?

– Es vienmēr esmu dzīvojis ačgārnībās, paradoksos. Grūti runāt tādu loģisku valodu. Man palaikam bijis tā: kad stāstu niekus, man notic, bet, kad es mēģinu kaut ko īstenu iestāstīt, tad man netic. Kā pret sienu! Varbūt tā arī ir pasakas sūtība? Tas ir veids, kā cilvēkam kaut ko iestāstīt, kaut ko tādu, kā nav. Es gan domāju, ka pasakā ir vistīrākā realitāte. Tikai cita – domu realitāte.

– Jūsu pasakas tikušas un tiek uzvestas vai katrā skolā, Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejā darbojas Krāsaino pasaku darbnīca un rāda videofilmas. Gluži kā Jaunsudrabiņa “Balto grāmatu”, jūsu pasakas var lasīt līdz sirmiem matiem un katrā vecumā tur atklāt sev ko jaunu. Jete Užāne Dzērbenes Lejniekos visas jūsu krāsainās pasakas ieadījusi cimdos. Bet man viņa saka: “Tuvākas gan jūtu Skalbes un Sakses pasakas. Man patīk, kad pasaka ir pasakaina. Ziedoņa pasakas ir vairāk ziedoniskas.”

– Tā arī ir! Sākums noteikti bija epifānijas. Ar tām es izgāju no realitātes ārā. Tad vairs nebija grūti sacerēt pasakas, radīt pašam savas pasaules.

– Uz priecīgu un gudru dzīvošanu jūs jaunos lasītājus esat centies mudināt arī ar komiksiem.

– Es joprojām uzskatu, ka tas varētu būt labs veids, kā bērniem “iespēlēt”, piemēram, mūsu vēsturi. Protams, tiem jābūt talantīgi uzrakstītiem, aizraujošiem. Mums tādu briesmoņu nav, kādus rāda televīzijā. No amerikāņu grāvējiem ienācis šausmīgi daudz klišeju, tur trūkst oriģinalitātes. Mums ir labi paraugi – kā Dreslers vai Reinis Birzgalis. Kad biju Amerikā, mani baidīja: “Aizbrauc pie Birzgaļa, tad tu redzēsi!” Viņš ir tāds mīlīgs un omulīgs, bet pēc dabas nikns. Piederēja pie tiem, kas neatzina trimdas latviešu kontaktēšanos ar mums. Bet mani viņš sagaidīja atplestām rokām, jo es esot bijis pirmais, kas “tajā krievu Latvijā” viņu pieminējis presē ar labu vārdu. Viņš atcerējās manu rakstu “Cīņā”, kur es tiku aicinājis atjaunot ar komiksiem spēļu garu un izdot Birzgaļa asprātīgās ainiņas. Bet pie komiksiem vajadzētu atgriezties. Varbūt ar citu nosaukumu.

– Nu, kad jums ir mazbērni un pat viens mazmazbērns, varbūt atkal rodas vēlēšanās rakstīt pasakas.

– Tas būtu jauki, bet atkal esmu ķēries pie lieliem darbiem. Man vienmēr paticis darīt tādas neizdarāmas lietas. Kopā ar Uldi Braunu taisām filmu “Ardievu, 20.gadsimt!”. Dokumentālu pilnmetrāžas filmu par Latvijas likteņiem. Ar vēstures materiāliem no kinofotoarhīva. Liels, ļoti liels darbs. Tas tā kā iet uz galu. Dailes teātrim esmu apsolījis jaunu lugu. Ideja ir noformējusies, bet viss lielais darbs vēl priekšā. Un vēl paredzēts izdot grāmatā “Leišmalīti” – par manu gājienu gar mūsu dienvidu robežu no jūras līdz pat Baltkrievijas robežai. Žurnāla variantā to var izlasīt, bet grāmatā prasās mazliet citādi, varbūt koncentrētāk.
Es vairāk gribētu pabūt skolās, tikties ar jauniešiem kādos interešu centros vai klubos. Man bijušas ļoti interesantas sarunas ar skolēniem Cēsīs, Rīgā, vēl citās pilsētās. Savā laikā esmu strādājis vakarskolā. Tur bija arī grūti audzināmie, nesekmīgie, apdauzītie. Ar bērnu jārunā bērnu valodā, jāsaprot, kas aiz viņa jautājuma vai kāda kļūmīga soļa slēpjas. Ļoti labi sastrādājāmies. Man patīk runāt ar jaunatni, sevišķi ar krievu skolēniem. Tā ir gudra, aktīva, domājoša auditorija. Es nekad neuzbāžos ar saviem sprediķiem. Gaidu jautājumus. Ja nav, tad izprovocēju. Paredzētās vienas stundas vietā kādreiz paiet divas un trīs. Viņi nelaiž prom. Viņiem ir interesanti, un man ir interesanti.
Jaunieši ir dažādi, arī diezgan izlaidīgi. Reiz Vecrīgā pagāju garām tādam jauniešu bariņam. Viņi mani pazīst, bet neuzrunā jau. Aiz muguras sauc: “Ziedoni! Ziedoni!” Es pagriežos, eju atpakaļ un uzrunāju viņus: “Kuram tad es esmu vajadzīgs?” Nu viņi ir lielās sprukās. Viens tomēr ierunājas: “Mēs jūs pazīstam. Es esmu mācījies jūsu pasakas.” Es atkal: “Un ko tad tu iemācījies? Tur tieši ir par to dzērāju ar lillā degunu. Vai tikai tev arī nav lillā deguns?” Apskatāmies – nav! Arī tam blakus nav un tam tālāk arī nav. Tad es viņiem saku: “Par jums vēl nevar pasaku rakstīt!”, un visi smejamies.

Aina Rozeniece, “LV”

aina.rozeniece@vestnesis.lv

Rotaļas priecīgai un gudrai dzīvei

Visu laiku liekas, ka lietas ir garlaicīgi sakārtotas. Par maz kustīgas, ierāvušās sevī. Pensionētā īstenība. Redzamā pasaule ir tik nemainīga un gatava, ka riebjas. Bet ciklops gan ir īsts! Un Kurbads, ķēves dēls! Un rijas oktobrī – tie veļi. Un bezgalīgi mazā lodīte, kas ielikta bezgalīgi, bezgalīgi mazā lodītē – līdz bezgalībai mazumā. Tie – ir. Jā, tie ir gan!
Epifānijas rodas no garlaicības un apnicības. No aklības, kurluma, mēmuma un prastības ap mums. (..) Tad vienu brīdi atklājas, ka esi dievabērns un tev ir rotaļas, kuras tu nez kāpēc neesi izmantojis. Ko darīja Dievs, pirms viņš radīja cilvēku? Viņš radīja rotaļlietas, ar ko mums būs spēlēties. Viss dotais – tas ir mūsu priecīgai un gudrai spēlei dots.
Liels prieks un pārgalvība. Ka tu vari piedalīties šajā spēlē. Un piedzīvot un radīt brīnumus.

No Imanta Ziedoņa Rakstu Epifāniju sējuma ievada