Tradīcijā cilvēks ieliek sirdi

Sutartīnēm skanot, Adventes trešajā svētdienā Ārzemju mākslas muzejā tika atklāta izstāde “Senie Lietuvas krusti”.

Viens no izstādē “Senie Lietuvas krusti” apskatāmajiem darbiem Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Komercijas uzkurinātajā pirmssvētku steigā un skrejā, kad visi dzīvojam kā vāveres ritenī, muzejs aicina uz klusu pārdomu mirkli, ļauj ikvienam ciešāk un sirsnīgāk pietuvoties savai sākotnei, ko ar šodienu vieno tradīcija. Arī Latgalē gadsimtiem senas ieražas ir salikušas lūgšanu krustus ceļu satekās, un kokgriezēji tos rotājuši ar Krustā sistā tēlu. Siltais decembris krustiem gan atņēmis balto sniega seģeni, taču jācer, ka Ziemsvētku zvaigžņu gaisma atkal atstarosies mirdzošās sniegpārslās.
Nelielu daļu savas sakrālās mākslas dārgumu Lietuva ir atsūtījusi mums. Salīdzinot abu kaimiņtautu tradīcijas, Ārzemju mākslas muzeja speciāliste Līga Zute uzsver, ka krusta tēma gan koktēlniecībā, gan arī daudzās citās izpausmēs Lietuvā ir laidusi daudz sazarotākas saknes nekā pie mums.
– Lietuvā katolicisms ir izteiktāks. Viņi, lai pieminētu kādus nozīmīgus notikumus vai nu ģimenes, vai ciema, vai visas valsts dzīvē, savas svētnīcas, ko sauc par kaplīciņām, un atsevišķus krucifiksus, Kristus un dažādu svēto figūras ir uzstādījuši ne vien pie baznīcām vai ceļu satekās, bet arī pagalmos, savu māju tuvumā un pakalnos.

– Un tās nav tikai piemiņas, atceres zīmes. Tās aktīvi piedalās arī šodienas dzīvē.

– Lietuvietim krusts vienmēr ir bijis dzīves sastāvdaļa – no šūpuļa līdz pat aiziešanai kapu kalnā. Un arī tur viņa mūža mieru svētī krusts.

– Tā – cauri gadu desmitiem un simtiem ejot, tradīcijas ir pārtapušas ne tikai reālajos krustos diendienas gājumam līdzās, ne tikai slavenajā Krusta kalnā…

– Jā, izstādē var apskatīt arī jumta krustus, kas ir krāšņi metālkalumi, kokā grebtas ainas no svēto dzīves, bareljefus un vairākus gadsimtus senas gravīras.

– Liels paldies par to, ka šī izstāde atceļojusi uz Latviju, jāsaka arī Lietuvas vēstniecībai.

– Protams. Bez vēstniecības darbinieku un Mikalojus Konstantina Čurļoņa muzeja speciālistu atsaucības mēs nebūtu neko iespējuši, jo tieši Čurļoņa muzejs no saviem krājumiem sarūpēja šo izstādi.
Taču kā Čurļoņa muzejam tagad, pirmssvētku laikā, nebija žēl šķirties no saviem dārgumiem? Tomēr Čurļoņa muzeja direktors Osvalds Daugelis no sirds saka:
– Nu nemaz nebija žēl! Dalīties priekā ar kaimiņiem – tas pašam ir dubults prieks. Un, otrkārt, ja tā pilnīgi atklāti, – šī taču ir ļoti, ļoti neliela daļa no mūsu vākuma. Tomēr pat šī daļiņa parāda to lielo un dziļo Lietuvas tradīciju, kura – arī pateicoties tieši latviešu atbalstam, – tika iekļauta UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Tas ir pasaules šedevrs.

– Un pie viena no šiem šedevriem – lielā kopuma vienas, toties gadsimtiem senas sastāvdaļiņas – mēs pašlaik stāvam: laika zobs krietni ir iegrauzies pašā kokgriezumā, arī skulptūru kādreiz rūpīgi klājusī krāsa daudzviet ir atlupusi, taču ne mirkli i minēt nevajag: arī šis svētais Juris ir devies cīņā ar pūķi.

– Jā, tas ir svētais Jurģis. Viņš tautas mākslā ir ļoti populārs. Taču ne jau tikai svētais Jurģis – visi svētie dzīvo kopā ar Lietuvas ļaudīm: viens sargā no ugunsnelaimes, cits – no ūdens, vēl cits ir sargs tālā ceļā. Un, kaut arī mēs, lietuvieši un latvieši, esam tik tuvu – dzīvojam gandrīz vai plecu pie pleca, tomēr katrā tautā kristiānisma tradīcijas ir, kaut nedaudz, tomēr savādākas.
Izstāde būs atvērta līdz pat Zvaigznes dienai – 6. februārim.

Baiba Šāberte