Saeima ir pieņēmusi un Valsts
prezidents izsludina šādu likumu:

Grozījumi likumā “Par maternitātes un slimības apdrošināšanu”

Izdarīt likumā “Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” (Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 1996, 1., 4.nr.; 1998, 15., 24.nr.; 2001, 1.nr.; 2002, 22.nr.; 2003, 2., 23.nr.; 2004, 5.nr.) šādus grozījumus:

1. Aizstāt 11.panta 4.punktā vārdus “sanatorijā vai kūrvietā” ar vārdiem “ārstniecības iestādē”.

2. Izteikt 13.panta otrās daļas pēdējo teikumu šādā redakcijā:

“Par laiku līdz darba nespējas 14.dienai pabalstu izmaksā, ja bērns kopts mājās, par laiku līdz darba nespējas 21.dienai pabalstu izmaksā, ja bērns kopts arī stacionārā.”

3. 31.pantā:

izteikt otro daļu šādā redakcijā:

“(2) Ja apdrošinātajai personai:

1) šā panta pirmajā daļā un šā likuma 32.pantā paredzētajā vidējās apdrošināšanas iemaksu algas noteikšanas periodā apdrošināšanas iemaksu alga nav bijusi atvaļinājuma bez darba samaksas saglabāšanas dēļ vai šī persona nav bijusi reģistrēta kā valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu veicēja, tad, aprēķinot valsts sociālās apdrošināšanas pabalstu, vidējo apdrošināšanas iemaksu algu par minēto periodu nosaka 40 procentu apmērā no valstī noteiktās mēneša vidējās apdrošināšanas iemaksu algas;

2) šā panta pirmajā daļā un šā likuma 32.pantā paredzētajā vidējās apdrošināšanas iemaksu algas noteikšanas periodā apdrošināšanas iemaksu alga nav bijusi grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma, bērna kopšanas atvaļinājuma vai pārejošas darba nespējas dēļ, tad, aprēķinot valsts sociālās apdrošināšanas pabalstu, vidējo apdrošināšanas iemaksu algu nosaka par iepriekšējo šā panta pirmajā daļā paredzēto sešu mēnešu un šā likuma 32.pantā paredzēto 12 mēnešu periodu, paredzot iespēju vidējo apdrošināšanas iemaksu algu noteikt darba ņēmējam attiecīgi par sešu mēnešu periodu 32 kalendāra mēnešu laikā pirms mēneša, kad iestājies apdrošināšanas gadījums, un pašnodarbinātajam attiecīgi par 12 mēnešu periodu 39 kalendāra mēnešu laikā pirms gada ceturkšņa, kad iestājies apdrošināšanas gadījums. Šādā gadījumā vidējā apdrošināšanas iemaksu alga nedrīkst būt mazāka par saskaņā ar šā panta otrās daļas 1.punktā noteikto;

3) šīs daļas 2.punktā paredzētajā 32 vai 39 kalendāra mēnešu periodā apdrošināšanas iemaksu alga nav bijusi, tad, aprēķinot valsts sociālās apdrošināšanas pabalstu, vidējo apdrošināšanas iemaksu algu par šā panta pirmajā daļā un šā likuma 32.pantā paredzēto vidējās apdrošināšanas iemaksu algas noteikšanas periodu nosaka 40 procentu apmērā no valstī noteiktās mēneša vidējās apdrošināšanas iemaksu algas.”;

papildināt pantu ar sesto un septīto daļu šādā redakcijā:

“(6) Ja šā panta pirmajā daļā un šā likuma 32.pantā paredzētā vidējās apdrošināšanas iemaksu algas noteikšanas perioda daļā apdrošinātā persona nav bijusi reģistrēta kā valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu veicēja vai tai apdrošināšanas iemaksu alga nav bijusi atvaļinājuma bez darba samaksas saglabāšanas dēļ, vidējo apdrošināšanas iemaksu algu par šo perioda daļu nosaka no valstī noteiktās mēneša vidējās apdrošināšanas iemaksu algas 40 procentu apmēra.

(7) Ja šā panta pirmajā daļā un šā likuma 32.pantā paredzētā vidējās apdrošināšanas iemaksu algas noteikšanas perioda daļā apdrošinātajai personai apdrošināšanas iemaksu alga nav bijusi pārejošas darba nespējas, grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma vai bērna kopšanas atvaļinājuma dēļ, vidējo apdrošināšanas iemaksu algu nosaka, vidējās apdrošināšanas iemaksu algas noteikšanas periodā neieskaitot pārejošas darba nespējas, grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma vai bērna kopšanas atvaļinājuma dienas.”

Likums stājas spēkā 2005.gada 1.janvārī.

Likums Saeimā pieņemts 2004.gada 2.decembrī.

Valsts prezidente V.Vīķe-Freiberga

Rīgā 2004.gada 21.decembrī