Eiropas Savienība: aizvien vēl pasaules uzskatu dažādībā

Pārdomas un izvērtējums, atbalsts un kritika citvalstu preses izdevumos

"Neradīt jaunus šķēršļus!"

Saruna ar ES komisāru Ginteru Ferhoigenu. Ginters Ferhoigens uzskata, ka ir pareizi runāt par Eiropas robežām, taču arī valstis Balkānos ir potenciālas kandidātes.

Rheinischer Merkur

: Ferhoigena kungs, sagatavot ES paplašināšanu no Briseles puses ir jūsu ikdienas uzdevums. Kas pašreiz ir lielākais šķērslis raitai ES paplašināšanai uz austrumiem un dienvidiem? Vai tā ir nepietiekamā kandidātvalstu sagatavotība, vai arī tā ir ES vēlme reformēties?

Ginters Ferhoigens

: Institucionālās reformas man sagādā vismazāk rūpju. Tās tiks pabeigtas galotņu sanāksmē Nicā. Protams, ka arī Nicā var nonākt līdz nākamajai Starpvaldību konferencei, taču tā nedrīkst būt saistīta ar ES paplašināšanu. Mēs nedrīkstam paplašināšanai radīt jaunus šķēršļus

RM

: Vācijas federālās zemes prasa skaidri sadalīt kompetences starp ES un dalībvalstīm un to reģioniem. Vai šī prasība var aizkavēt paplašināšanu?

Ferhoigens

: Ja paplašināšanas līgumos būs attiecīgi ņemtas vērā Vācijas intereses – un esmu drošs, ka tas tiks darīts, – es nedomāju, ka tad kāds Vācijas konstitucionālais orgāns varētu teikt nē. Tāpat ir arī skaidrs tas, ka Vācija ir tā valsts, kas, stratēģiski raugoties, no šīs paplašināšanas gūs vislielāko labumu. Jo kurš gan no tās iegūs vairāk nekā vācieši, ja aiz robežām tiks garantēta politiskā stabilitāte?

Protams, ka subsidiaritātes jautājums ir svarīgs. Ir jādiskutē par kompetenču sadalījumu nacionālajā un Eiropas līmenī, taču nedrīkst būt nekādas saistības starp šo jautājumu un ES paplašināšanu!

RM

: Vai jautājums, kur ES būs kompetenta un kur nē, ir jānoskaidro jau pirms pirmo valstu iestāšanās?

Ferhoigens

: Nē, vispār nē. Ja Nicā tiks pieņemts lēmums par nākamo Starpvaldību konferenci, tā nebūs jāpabeidz pirms pirmo jauno dalībvalstu uzņemšanas.

RM

: Jaunajām dalībvalstīm iestājoties, īpašas problēmas sagādā divi punkti: lauksaimniecība un darba ņēmēju brīva pārvietošanās. Tieši lauksaimniecības jomā ES dalībvalstis ir tālu no pašu mājas uzdevumu izpildīšanas ...

Ferhoigens

: Nav nekāds noslēpums, ka vairums dalībvalstu Berlīnes galotņu sanāksmes laikā gribēja pieņemt lēmumu par plašām lauksaimniecības reformām. Taču tas neizdevās. Tātad mēs sarunas varam turpināt tikai pēc tiem lauksaimniecības politikas pamatnoteikumiem, kādi mums ir. Te galvenokārt izvirzās trīs jautājumi:

Pirmais: vai kandidātvalstīm izdosies panākt produkcijas atbilstību ES standartiem? Runa ir par pārtikas līdzekļu, augu aizsardzības un veterināro tiesību jautājumiem. Otrkārt: runa ir par produkcijas kvotu problēmu un, uz kuru gadu atsaucoties, tās ir jānosaka. Last not least : tiešo maksājumu jautājums, kas ir jāizskata tiešā saistībā ar cenu attīstību kandidātvalstīs. Šie jautājumi vēl nav noskaidroti.

RM

: Kā ir ar pārejas termiņiem?

Ferhoigens

: Protams, ka šeit dalībvalstu un kandidātvalstu intereses ir atšķirīgas.

Parasti kandidātvalstis labprāt pieprasa pārejas termiņus vai īpašus noteikumus. Brīvas pārvietošanās gadījumā es rēķinos ar to, ka sarunu beigu posmā tās būs dalībvalstis, kas pieprasīs noteikt pārejas laiku. Piemēram, ja izrādīsies, ka brīva darba ņēmēju pārvietošanās var radīt problēmas dažu dalībvalstu darba tirgiem. Šādas bailes eksistē Austrijas pierobežas reģionos un arī Vācijā. Tomēr kopumā mēs negaidām pārāk jūtamu ieceļošanu, bet drīzāk viesstrādnieku skaita palielināšanos. Te pārejas termiņi varētu būt lietderīgi.

RM

: Arvien biežāk ir dzirdams par sašutuma pastiprināšanos kandidātvalstīs. Notiek strīdi par precīziem datumiem un par to, ka daži varētu iestāties ātrāk nekā pārējie.

Ferhoigens

: Nekad netiks noteikts sarunu beigu datums. Tāpat ir bezjēdzīgi runāt par pārmaiņām termiņu plānā. Eksistē trīs dažādi datumi. Vienu no tiem mēs jau minējām: 2002. gadu, kad ir jāpabeidz ES iekšējās reformas. Turklāt no dažām kandidātvalstīm var dzirdēt, ka tās ir panākušas tādu progresu, ka varētu par dalībvalstīm kļūt jau 2003. gadā. Un visbeidzot, eksistē arī Komisijas politika, kas pirmo paplašināšanās raundu vēlas pabeigt savā pilnvaru laikā, tātad līdz 2005. gada 1. janvārim. To, cik liels būs pirmais raunds, protams, nepateiks arī Komisija.

Novembrī tiks iesniegti nākamie "progresa ziņojumi", tad Komisija, pamatojoties uz tiem, nodarbosies ar jautājumu par konkrētu iestāšanās scenāriju.

RM

: Vai ir iespējams, ka kandidātvalstis, ar kurām pašreiz notiek sarunas, varētu iestāties atsevišķi, vai arī runa ir tikai par en bloc?

Ferhoigens

: Princips ir tāds, ka sarunas notiek individuāli, ar katru valsti atsevišķi. Katra valsts tiks novērtēta pēc faktiskā progresa sarunās un faktiskās sagatavotības. Tātad ir jādomā, ka visas uzreiz uzņemtas netiks.

RM

: Vai Polija politisku iemeslu dēļ varētu piederēt pie pirmajām jaunajām dalībvalstīm?

Ferhoigens

: Polija labprāt vēlētos iestāties 2003. gadā. Polijas jaunais ārlietu ministrs man to nesen vēlreiz apstiprināja. Pēc manām domām, Polijas tēma tiks attēlota citādi nekā pašreiz. Jau tagad ir netaisnīgi radīt iespaidu, ka Polija ir tālu atpalikusi. Tas tā nav. Eksistē zināma atpalicība likumdošanā un citās jomās – taču to var relatīvi ātri novērst. Polija ir izveidojusi īpašu komisiju, kas aktīvi strādā arī vasaras pārtraukumā. Visu kopā ņemot, es esmu samērā drošs, ka Polija to paveiks un būs kopā ar pirmajām valstīm, kuras iestāsies Savienībā.

RM

: Daudzās dalībvalstīs apsvērumi pret paplašināšanu joprojām ir spēcīgi. ES Komisija tagad plāno apjomīgu sabiedrības kampaņu. Ko ar to grib panākt?

Ferhoigens

: Tā būs ļoti decentralizēta kampaņa, atbilstoša katras valsts situācijai.

RM

: Ko jūs plānojat Vācijai?

Ferhoigens

: Kas attiecas uz Vāciju, es saskatu četras problēmas. Pirmkārt, nav pietiekami zināms, ka paplašināšanas procesam ir politiski stratēģiskas dimensijas, kas nevienai valstij nav tik svarīgas kā Vācijai. Vēl runa ir par to, lai uz visu Eiropu projicētu politisko un ekonomisko stabilitāti. Galvenā ieguvēja no tā, protams, būs Vācija, kā valsts, kas atrodas Eiropas centrā, kuru tieši skar katra nestabilitāte, lai kur Eiropā tā arī neparādītos.

Otra problēma Vācijā ir tā, ka daudzi vācieši paplašināšanas procesu pielīdzina Vācijas apvienošanas procesam, pēc moto: mums vajadzēs par visu to maksāt. Protams, ka tā nav. Nebūs ne valūtu pārkārtošanas attiecībā 1:1, ne arī uz šīm valstīm tiks pārnesta mūsu sociālā sistēma.

Trešo punktu mēs jau minējām: problēmas ar ieceļošanu un īpaši ar viesstrādniekiem. Šādas bailes ir jāatspēko, arī norādot uz iespējamajiem pārejas termiņiem. Visbeidzot, eksistē arī bailes no jaunās, neprognozējamās konkurences situācijas robežreģionos. Arī te Komisijai ir kaut kas jāizdomā.

RM

: Vai jūs varat nosaukt kādu piemēru?

Ferhoigens : Mēs, piemēram, varam veicināt pārrobežu sadarbību starp uzņēmumiem. Var uzņēmumos veicināt tehnoloģiju, vadības un mārketinga attīstību.

RM

: Vai kandidātvalstīs ir jūtams nemiers saistībā ar Joškas Fišera nesen izraisītajām debatēm par Eiropas kodolu? Pie tā jaunās dalībvalstis nepiederēs nekādā gadījumā.

Ferhoigens

: Tās uz Fišera runu, taču vēl vairāk uz Širaka teikto Berlīnē, reaģēja ar bažām. Tika teikts, ka tad varētu rasties pirmās un otrās klases eiropieši. Taču eksistē arī citi uzskati: kandidātvalstis domā arī, ka fleksibilitāte ir pareiza. Jaunās dalībvalstis zina, ka nepieciešamība integrēties Eiropā ilgākā laika periodā būs pilnīgi atšķirīga. Taču jebkurai fleksibilitātei, un tāds ir arī Komisijas uzskats, ir jānotiek līguma ietvaros. Protams, ka uz ideju par kodolu, kas ir noslēgts, tātad tā dalībnieki tiks noteikti jau no paša sākuma, kandidātvalstīs raudzīsies ar lielu neuzticību.

RM

: Kā jūs kliedēsiet jauno bailes, ka viņi var kļūt par otrās šķiras dalībniekiem?

Ferhoigens

: Es viņiem teikšu, ka šis jauninājums netiks uzspiests un, protams, netiks realizēts bez jauno dalībnieku piekrišanas.

RM

: Pēc moto: ja jau jūs esat iekšā, tad jūs varat arī šīs reformas bloķēt?

Ferhoigens

: Katrā gadījumā piedalīties lemšanā.

RM

: Ferhoigena kungs, tas, ko jūs tikko kā pateicāt, apstiprina to bailes, kuri saka, ka lielāka ES kļūs nespējīgāka rīkoties.

Ferhoigens

: Jaunās dalībvalstis taču nebūs pret fleksibilitāti vai pastiprinātu sadarbību. Tās tikai saka – un tieši to saka arī Komisija, ka valstu grupai, kas grib un spēj ātrāk virzīties uz priekšu, ir jābūt atvērtai tiem, kuri vēlas tai pievienoties vēlāk. Šai grupai nedrīkst radīt īpašas institūcijas.

RM

: Vai debates par Eiropas kodolu Savienības paplašināšanas laikā nenorāda, ka mums tagad ir jādefinē Eiropas robežas?

Ferhoigens

: Faktiski, jā. Mēs jau tagad dubultā nozīmē runājam par Eiropas robežām. Tīri ģeogrāfiskām un arī konstitucionālām. Mums ir sev jāuzdod šie jautājumi.

RM

: Kas vēl var kļūt par dalībvalstīm? Krievija, Ukraina? Ko par to saka paplašināšanas komisārs?

Ferhoigens

: Tie, kas te iederas, ir Balkāni. Potenciālās kandidātes ir stabilitātes pakta valstis. Un ir pilnīgi skaidrs, ka šī stabilitātes pakta mērķa valstīm perspektīva iestāties ir atraktīva arī tad, ja tā vēl ir ļoti tālu. Pēc manām domām, tas būs nākošais paplašināšanas raunds. Ir jāatzīst, ka tas ir ilgtermiņa mērķis, taču šīm valstīm un to stabilizācijai Eiropā tas tomēr ir ļoti svarīgs.

Krievijai un Ukrainai mēs nedodam perspektīvu iestāties. Protams, ka neviens nezina, kas būs pēc 30 vai 40 gadiem un kāda nepieciešamība tad varētu rasties.

Arī Kaukāza, Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas valstīm mēs nedodam šādu perspektīvu, bet piedāvājam ciešu sadarbību ar Eiropas Savienību. Var padomāt arī par kopēju brīvās tirdzniecības zonu.

RM

: Ar ko Turcija atšķiras no iepriekš nosauktajām valstīm? Tās uzņemšana ES joprojām ir strīdīga.

Ferhoigens

: Galvenais kandidātvalsts statusa piešķiršanas motīvs Turcijai ir tās stratēģiskā nozīme Eiropas drošībai. Turcija nemainīs ES vērtību sabiedrību, bet tā mainīs Turciju. Ar Turciju sarunas par uzņemšanu tiks sāktas tikai tad, kad tā kopējās vērtības akceptēs ne tikai uz papīra vien, bet tās būs arī Turcijas konstitucionālās realitātes daļa.

RM

: Vai jūs jau redzat kādas pazīmes?

Ferhoigens

: Tas, ko es varu pateikt šodien, ir, ka Helsinku lēmums Turcijai atvēra logus un durvis. Jau tagad ir pavisam cits pamatnoskaņojums. Daudz kas no tā, ko mēs Turcijā kritizējām, iespējams, tiks novērsts pēc neilga laika.

"Rheinischer Merkur"

— 2000.08.07.

 

 

 

 

 

 

 

\