1990.gada 1.augusta sēdes stenogramma

Rīta sēdē

*/ Šeit un turpmāk atzīme, ka sākas teksta tulkojums no krievu valodas; /– atzīme, ka tulkojums beidzas. Šīs sēdes materiālos– Jāņa Britāna tulkojums.

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs: Labrīt. Lūdzu reģistrēsimies. Rezultāts– reģistrējušies zālē klātesošie 125 deputāti.
1.augusta plenārsēdes darba kārtība tika apstiprināta vakar plenārsēdes noslēgumā. Šī darba kārtība šodien jums ir izsniegta. Tajā ietverts likumprojekts par pensijām. Kā mums tālāk turpināt, jo mums radās zināmas problēmas? Šajā sakarā savu viedokli, kā mums turpmāk pareizāk rīkoties, lūdzu izteikt Ivaram Krastiņam.

I.Krastiņš: Cienījamie kolēģi! Vakar šeit zālē izskanēja pilnīgi pamatots aizrādījums, ka par šo likumprojektu ir nepieciešams kopumā gan atsevišķu ministriju, gan arī valdības spriedums. Mums ir gan Tieslietu ministrijas, gan Ekonomikas ministrijas, gan arī Finansu ministrijas pozitīvs vērtējums par likumprojektu. Tas tiek atzīts par reālu, tomēr vienlaikus jāsaka, ka šo likumprojektu Ministru padome izskatīs savā sēdē tikai rīt, tas ir, ceturtdien. Ņemot vērā to, ka šo likumu realizēs Ministru padome, Sociālās nodrošināšanas ministrija, nepieciešams likumu ievērojami papildināt. Likuma realizācija nebūt nav tik vienkārša. Es gribētu lūgt jūs atbalstīt valdības priekšlikumu pārcelt minētā likumprojekta tālāku izskatīšanu uz piektdienu, tas ir, 3.augustu. Es domāju, ka šis valdības ierosinājums ir pamatots. Arī mums acīmredzot būtu vieglāk strādāt, ja mēs zinātu valdības viedokli jautājumā par pensijām. Līdz ar to es gribētu lūgt priekšsēdētāju likt uz balsošanu jautājumu, ka turpmāko likumprojekta par pensijām izskatīšanu nepieciešams pārcelt uz 3.augustu.

Priekšsēdētājs: Vai mums par šo jautājumu būtu jābalso? Mēs esam ļoti ieinteresēti izskatīt vēl daudzus citus jautājumus un varbūt tiešām mēs jau esam pārtraukuši šī jautājuma izskatīšanu vakar. Līdz ar to komisija un Ministru padome varbūt vēl nav gatava mums iesniegt savu galīgo viedokli, jo ir arī zināmas domstarpības komisijai, tas ir, nevis domstarpības, bet dažādi viedokļi. Tas ir pilnīgi normāli. Tāpēc varbūt tiešām vispirms lai izskata valdība. Līdz piektdienai mums darbs ir atliku likām ar gatavajiem likumprojektiem. Tie visi gaida savu kārtu, lai tos izskatītu Augstākajā padomē. Kādi ir jūsu viedokļi šajā sakarā? Piekrītat? Es domāju, ka balsot nebūtu vajadzības. Mēs taču neuzspiedīsim savu viedokli, ja jau mums nav skaidrības par valdības viedokli. Tā būtu nevajadzīga konfrontācija. Paldies.
Nākošais likumprojekts, kas apstiprināts izskatīšanai šīsdienas plenārsēdē, ir likumprojekts “Par uzņēmējdarbību”. Lūdzu, deputāts Špoģis.

K.Špoģis: Cienījamie kolēģi! Mūsu republikas tautsaimniecības nozaru attīstības interesēs nepieciešamāko likumu blokā kā viena no vissvarīgākajām, neatliekamākajām likumu grupām jeb paketēm ir tiesisko pamatu radīšana uzņēmēju darbībai. Šo likumu paketes izstrāde, mūsuprāt, ir arī pirmais solis pēc Konstitūcijas otrās nodaļas labojumiem, kurus mēs jau pieņēmām otrajā lasījumā un ar kuriem mēs noteicām īpašuma tiesības Latvijas Republikā un atzinām īpašuma formu daudzveidību un līdztiesību.
Jūsu uzmanībai piedāvātais likumprojekts ir pirmais no šīs grupas, no šīs paketes, kurā tiek gatavoti atkal vismaz seši septiņi projekti. Projekts par uzņēmējdarbību sākotnēji tika saņemts no republikas valdības, no Kalniņa kunga attiecīgā dienesta. To izstrādāja, kad izveidojās triju komisiju, tas ir, Ekonomikas, Rūpniecības, Tirdzniecības un pakalpojumu komisijas kopīga darba grupa kopā ar Kalniņa kunga departamenta speciālistiem. Periodiski pievienojās, darbojās līdzi arī citas ieinteresētās komisijas. Brīžiem darbojās Latvijas Universitātes profesors Torgāns. Bez tam mēs esam ļoti pateicīgi gan Likumdošanas jautājumu komisijai, konkrēti Linardam Muciņam, kas ļoti rūpīgi izskatīja šo projektu un arī iesniedza vērtīgus priekšlikumus. Taču par tiem vēlāk. Veidojot šo likumprojektu, tika izmantoti arī kaimiņvalstī jau pieņemtie likumi, tas ir, Igaunijas, Lietuvas un PSRS attiecīgie likumi, kuri bija publicēti presē.
Cienījamie deputāti, īsi par šī likuma mērķiem un uzdevumiem. Tas ir pamatdokuments un ievadījums visiem kārtējiem šī bloka likumprojektiem. Tāpēc tas arī nāk ļoti smagi, un tajā mēs mēģinājām noteikt galvenās kopīgās un atšķirīgās pazīmes, vispārīgos un kopīgos jēdzienus, principus un nosacījumus, kas saistīti ar uzņēmējiem, ar uzņēmumu darbību. Vienlaicīgi centāmies arī noteikt un parādīt ievirzes, tieši kādi atsevišķi likumi nepieciešami atsevišķos darbības veidos.
Par šī likuma koncepcijas dažiem aspektiem.
1. Tajā ir ietverta konversijas un privatizācijas virziena konsekventa realizācija, personīgās iniciatīvas un privātās uzņēmības atraisīšana un iedarbināšana, lai uz tiesiskiem pamatiem sekmētu tautas talantu atklāšanu, uzņēmēja spēju un uzņēmējdarbības gribas noskaidrošanu.
2. Radīt tiesiskus pamatus, lai likvidētu republikas nacionālo bagātību bezsaimnieka stāvokli, lai katrai mantai un lietai un katrai vērtībai būtu īpašnieks un konkrēts saimnieks un uzņēmējs.
3. Balstāmies uz to, ka visā šajā uzņēmējdarbības sistēmā galvenais un sākotnējais posms jeb izšķirošais nosacījums ir tieši uzņēmējs. Viņš, mūsuprāt, ir galvenā figūra un visas uzņēmējdarbības pamats un sākums. Lai varētu notikt uzņēmējdarbība, varētu sākties ražošana, veidoties vai dibināties uzņēmumi vai sabiedrība, vispirms ir jābūt personai un personībai, kura grib, spēj un prot būt uzņēmējs, kurai ir atbildība vadīt uzņēmuma darbību. Tāpēc mēs kā pirmo formulējām jēdzienu par uzņēmēju un 3.pantā uzskaitījām, kas var būt uzņēmējs.
4. Mēs izdalām uzņēmējdarbības organizatorisko formu trīs grupas:
a) unitārie– viena īpašnieka uzņēmumi, kuros ietilpst individuālie uzņēmumi, zemnieka saimniecība, valsts un pašvaldības, municipālie u.c. uzņēmumi;
b) statūta sabiedrības, kas veidojas, īpašniekiem apvienojoties uz sava statūta pamata. Šīs sabiedrības var būt ar dažādu atbildības pakāpi. Izejot no atbildības, varētu izdalīt divas galvenās grupas: paju sabiedrības, akciju sabiedrības, kooperatīvus. To dalībnieki atbild tikai par sabiedrībā esošo mantas daļu. Statūta sabiedrības ar papildatbildību ir tādas kā kredītsabiedrības, apdrošināšanas sabiedrības un citas;
c) līguma sabiedrības, kas ir uzņēmēju apvienības, kas izveidotas uz īpaša savstarpēji noslēgta līguma pamata. Arī tās var būt ar dažādu atbildības pakāpi, ar parasto, ierobežoto atbildību, ar pilnu atbildību, kuras dalībnieki atbild par savas sabiedrības saistībām ar visu savu mantu. Ir arī citi veidi.
Bez tam pirmajā nodaļā vēl ir ietverti arī panti par uzņēmēju un uzņēmumu sabiedrību veidošanas vispārējiem noteikumiem, kuri attiektos uz visiem veidiem vienādi. Par uzņēmēju un uzņēmumu savstarpējām tiesiskām attiecībām, arī par pārvaldes principiem, par kontroles sistēmu un visu, kas attiecas uz mūsu zemi kopumā. Par pirmās nodaļas konceptuālo saturu.
Otrajā nodaļā mēs mēģinājām ietvert uzņēmējdarbības formu pamatiezīmes. Aplūkojām atšķirīgās pamatiezīmes, ņemot vērā un paredzot, ka par katru no šīm formām vai šo formu grupām būs atsevišķs likums. Tai skaitā arī likumi, pie kuriem varbūt jau tiek strādāts. Pirmais ir tātad par valsts uzņēmumu, kas jau ir nobeiguma stadijā. Strādā Rūpniecības komisija un Ekonomikas komisija, kuras veido kopīgu grupu par zemnieku saimniecībām. Tas jau ir un jāpapildina, jāprecizē būs par sabiedrisko un reliģisko organizāciju uzņēmumiem. Vēl ir jāveido likumprojekti par līguma savienībām. Par statūta sabiedrībām jau ienākuši trīs likumprojekti. Pie tiem jau strādā Ekonomikas komisijas locekļi un citi kolēģi. Šie likumprojekti, tāpat kā Latvijas Republikā, ir jāizstrādā no jauna. Šeit vēl ir ļoti plašs darbalauks mūsu ieinteresētajām komisijām un pirmkārt Ekonomikas komisijai tās turpmākajā darbā.
Trešajā nodaļā ietverti uzņēmējdarbības ekonomisko pamatu galvenie nosacījumi, tas ir, galvenokārt par valsts regulācijas normām, par patstāvības un neatkarīgu tiesību garantijām, par peļņas sadales principiem, savstarpējo atbildību un tās mehānismu.
Ceturtajā nodaļā diezgan izvērsti centāmies dot par uzņēmuma un uzņēmējdarbības reģistrāciju. Tādēļ, ka pašreiz nevar veidot īpašu likumu, par cik ir daudz steidzamāki likumi, tajā ir ietverti diezgan plaši formulējumi, lai varētu iztikt ar Ministru padomes izstrādāto un apstiprināto nolikumu par uzņēmēju reģistru, kurš darbotos tātad pie Tieslietu ministrijas. 30.pantā ir fiksēti nepieciešamie aizliegumi un ierobežojumi jebkuram uzņēmējdarbības veidam, bet 31. un 32.pantā ir noteikta rīcība, ja nepieciešama likvidācija, reorganizācija vai pārprofilēšana. Bez tam no piecu visieinteresētāko komisiju deputātiem, no kuriem šis likumprojekts saņemts jau 17.datumā, tas ir, pirms divām nedēļām, par to jau ir saņemti konkrēti labojumi un rakstiski papildinājumi. Vairums, varētu teikt– pat absolūtais vairums, šo labojumu un papildinājumu būtiski uzlabo redakciju, precizē formulējumus, izvērš un attīsta kāda panta normu, pilnveido pozīciju sakārtojumu utt., negrozot pēc būtības projekta koncepciju. Tātad absolūto vairumu šo iesniegto papildinājumu un priekšlikumu var uzskatīt arī par konceptuāliem.
Par minētajiem labojumiem un papildinājumiem es pateikšu ļoti īsi. Jāsaka, ka acīmredzot visieinteresētāk ir darbojušās Rūpniecības komisija, Lauksaimniecības komisija, Tautas pašvaldības komisija un, pats par sevi saprotams,– Likumdošanas jautājumu komisija un arī Tirdzniecības un pakalpojumu komisija. No minētajām komisijām ienākuši diezgan daudz priekšlikumu, papildinājumu un labojumu.
Cienījamie deputāti, es ļoti īsi informēšu par iesniegto papildinājumu jeb labojumu būtību. Muciņa kungs iesaka mazliet turpināt 1.pantu, nosakot, vai tiks dotēti tie, kuri negūs peļņu. Iesaka arī to, ka nodokļu likumā nepieciešams ietvert normas par šo uzņēmuma daļas neaplikšanu ar nodokļiem. Otrajā pantā precizē par kopienu. Reliģiskās kopienas ir vispār lietots termins. Bet iesaku, un acīmredzot tas ir pareizi, ka citos dokumentos lietots arī termins “organizācija”– tātad visām iestādēm, sabiedriskām un reliģiskām organizācijām. Turpmāk visā tekstā šo terminu izlabosim. Muciņa kungs domā, tas acīmredzot likumā nebūs ierakstāms, ka šīm organizācijām, kas nedod peļņu, nevajadzētu pašām dibināt savus uzņēmumus. 3.pantā pirmajā rindkopā Edmunda Krastiņa kunga precizējums ir ļoti vērtīgs. Muciņa kungs domā, ka pēc vārda “uzņēmējs” iekavās varētu– “uzņēmējs dibinātājs”. To mēs izskatīsim darba grupā, gatavojot savu likumprojektu.

Priekšsēdētājs: Es atvainojos. Mēs esam pieslēgti translācijai, tāpēc redakcionālas dabas atšķirīgos viedokļus tagad varbūt mēs varētu neapspriest, bet to vajadzētu darīt komisijā.

K.Špoģis: Varbūt, ka to tik tiešām vajadzētu darīt komisijā. Kā jau es teicu, papildinājumu absolūtais vairākums ir tieši pieņemams bez jebkādiem iebildumiem. Pārējos ierosinājumus mēs izskatīsim darba grupās un attiecīgās komisijās un iestrādāsim, gatavojot otro lasījumu. Arī pēc publicēšanas gaidīsim priekšlikumus. Gribētu tikai pateikt, ka Edmunds Krastiņa kungs iesaka uzlabot 7.panta redakciju. Tas varbūt nebūtu tik traģiski, bet mums būtu jāpasaka par 11. un 12.pantu, tāpēc ka lauksaimnieku komisija, konkrēti Raimonds Krūmiņa kungs iesaka 11. un 12.pantu izsvītrot.
Runa ir par uzņēmuma darba kolektīvu un par kolektīvo līgumu. Mēs zinām, ka pēdējos gadu desmitos kolektīvais līgums bieži vien ir bijis formāls, un par 12.pantu es pat gribētu, lai tagad, publicējot pirmo lasījumu, tas paliek. Mēs izskatīsim komisijās un, gatavojot otro lasījumu, mēs varbūt varētu pieņemt galīgo lēmumu par šo jautājumu, tas ir, par 10. un 11.pantu. Vēl ir pavisam konkrēts priekšlikums, ko iesniedzis Muciņa kungs un varbūt ne tikai viņš, arī citi par to jau izteicās darba kārtībā, tas ir, par 20.pantu, ka tas jāsvītro. Es tam gribētu piekrist. Mēs darba grupā vai komisijā gan nepaspējām apskatīt, bet 20.pants pēc būtības ienāca Rūpniecības komisijas redakcijā, bet, ņemot vērā 19.pantu, kur ir speciāli minēti ārvalstu un fizisko juridisko personu uzņēmumi un kopuzņēmumi, tad jau faktiski varētu iztikt ar 19.pantu un 20.pantu tiešām varētu svītrot. Tātad tie bija galvenie, būtiskie, konceptuālie papildinājumi– par 12. un 20.pantu, bet pārējie labojumi un papildinājumi patiešām izskatāmi komisijās un iestrādājami turpmākajā darbā, strādājot pie lasījuma. Ļoti plašus papildinājumus Rūpniecības komisija ierosina par 31.pantu. Tie, protams, koncepciju nemaina, bet papildina, atšifrē un konkretizē nepieciešamās normas.
Mēs gribētu lūgt un nākt klajā ar tādu ierosinājumu, ja mēs šos un arī citus priekšlikumus un papildinājumus, šodien apspriežot projektu, varētu pieņemt, tad viņu varētu publicēt presē. Vajadzētu vismaz vienu mēnesi, lai varētu saņemt visus iespējamos labojumus, papildinājumus un priekšlikumus, arī tos, kas jau ir saņemti vai arī tiks saņemti no deputātiem. Tad mēs pēc publicēšanas presē otrajam lasījumam varētu sagatavot kaut kur uz septembra vidu, līdz tam laikam saņemot visus iesniegumus. Īsi sakot, man būtu viss.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu jautājumus. Deputāts Plotnieks– pirmais mikrofons.

A.Plotnieks: Godājamam referentam jautājums– vai komisija piedāvā tikai šo vienu projektu, kā es saprotu, jeb tomēr tai ir arī zināma pozīcija attiecībā uz otru alternatīvo projektu, kuru pamatā izstrādāja Universitātes mācību spēki? Ja viņi negatavojas mums šo projektu piedāvāt, tad kāpēc? Kāda ir komisijas pozīcija šajā jautājumā?

K.Špoģis: Mācību spēki pirmkārt jau darbojas valdības komisijā, strādā kā darba grupa Kalniņa kunga vadībā. Bez tam jautājumus, kurus tā nebija ievērojusi, mums no jauna iesniedza, un mēs ļoti rūpīgi izanalizējām komisijas darba grupā, kura sastāvēja no četru komisiju pārstāvjiem. Šie jautājumi tika analizēti visu laiku arī šajās komisijās. Strādājām Torgāna kunga epizodiskā klātbūtnē. Tas viss bija pieņemts un ietverts. Protams, pagaidām mums absolūti visu neizdevās dabūt iekšā šajās tabulās. Tā kā mums ar viņiem ir vienkāršāka sadarbība.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

A.Seiksts: Es atvainojos, ka neesmu varbūt savlaicīgi izlasījis un iesniedzis rakstiski, bet es neesmu mierā ar 5.panta otro sadaļu. Nav saprotami motīvi, kāpēc ir rakstīts, ka nav pieļaujama dažādu nodokļu likumu piemērošana atkarībā un tā tālāk. Taču, manuprāt, vai būtu prātīgi šo formulējumu dot tieši tādā veidā, ja vēl nav nodokļu likums. Es tūlīt minēšu konkrētus piemērus, un gribētos dabūt atbildi. Tagad dibinās izdevniecības. Piemēram, mūsu pusē ir izdevniecība, kurai ir tikai viens cēls mērķis– atdzīvināt aizlaisto Latgales presi. Ja nodibinās izdevniecība, kuras statūtos ir rakstīts, ka tā visu savu peļņu ziedo tikai kultūras attīstībai, un, ja nodokļu likumā, es ļoti ceru, ir ierakstīts, ka šādi līdzekļi netiek aplikti ar nodokļiem, tad šis pants griezīs pušu. Vai jūs neuzskatāt, ka būtu lietderīgi papildināt ar palīgteikumu: “ja likums par nodokļiem neparedz citādi”?

K.Špoģis: Jā, es saprotu. Par 5.pantu jau bija piezīme, arī jautājums no Muciņa kunga. Nepieciešami precizējumi. Tūlīt pēc apspriešanas mēs sanāksim darba komisijās un izskatīsim arī jūsu priekšlikumu. Te precizējums ir nepieciešams.

Priekšsēdētājs: Lūdzu– deputāts Rikards.

R.Rikards: Man ir jautājums par 3.pantu sakarā ar uzņēmēja definīciju. Vai šeit nav ielikta pretruna? Tātad uzņēmējs ir īpašnieks, bet 6.punktā kā īpašnieks ir minēts darba kolektīvs. Kā darba kolektīvs var būt īpašnieks? Tas vai nu ir uzņēmēju sabiedrība, vai nav. Es īsti nesaprotu, kāpēc šeit ir parādījies tāds termins kā darba kolektīvs– uzņēmējs?

K.Špoģis: Es sapratu jautājumu un atbildu. Ļoti intensīvi, ar lielu ieinteresētību mums līdzdarbojās rūpnieku komisijas pārstāvji, un komisija visumā ļoti bieži sanāca pie mums kopā. Viņi uzskata, ka pašreiz diezgan izplatīts ir tāds darba veids, ka kolektīvs pārņem uzņēmumu. Ņemot vērā šo jautājumu, jāpārdomā un jāprecizē pašreizējā realitāte.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu– deputāts Vaivads.

J.Vaivads: Par 1.panta otro rindkopu, kurā ir noteikts, ka sociālās nodrošināšanas, izglītības, kultūras un veselības aizsardzības un tā tālāk organizācijās var darboties organizācijas, kuras negūst peļņu. Man ir jautājums, piemēram, arodbiedrības un to dažādie saimnieciskie uzņēmumi. Arodbiedrību likumā ir atļauta šāda darbošanās un ir pilnā mērā attiecināma uz sociālo nodrošināšanu. Tālāk, kur attiecināt apmācību kooperatīvus? Vai tas nozīmē, ka izglītības jomā tie darbosies bez jebkādas peļņas? Tad tie vispār nebūs. Kāpēc šādi ieraksti ir parādījušies?

K.Špoģis: Es saprotu. Šāds ieraksts ir parādījies tāpēc, ka varbūt tiešām ekoloģijas sfērā vai arī izglītības, kultūras jomā, piemēram, Kultūras fondam, ir arī tāda darbība, kuru nepieciešams pat dotēt. Varbūt šeit nepieciešams precizēt un vēl konkrētāk un izvērstāk pateikt, uz kādām jomām attiecas, bet nevis uz visu nozari. Varbūt te nepieciešams pateikt vēl papildus...

J.Vaivads: Tad jau mums visi teātri arī...

K.Špoģis: Juristi domā gluži otrādi, ka vajag ne tikai, kas negūst peļņu, bet arī tieši dotēt, ka vēl pastiprināt šādu nepieciešamību, ka tāda ir nepieciešama darbošanās.

Priekšsēdētājs: Deputāts Eglājs– pirmais mikrofons.

V.Eglājs: Diezgan daudzās vietās ir lietots termins “juridiskas personas”, bet stingri mazāk ir termins– “īpašnieki”. 5.pantā sacīts: visām fiziskām un juridiskām personām ir vienādas tiesības dibināt uzņēmumus Latvijas Republikā. Šajā likumā nav noteikts citādi. Mēs vakar apskatījām par bankām un atzinām, ka Valsts banka, kas ir juridiska persona, nevar dibināt savus uzņēmumus. Es domāju– Augstākā padome, cik es saprotu, arī ir juridiska persona, bet diez vai viņa var dibināt savus uzņēmumus. Šajā sakarībā man ir jautājums, kas tiek saprasts ar juridiskām personām, jo likumā nekas tā nav noteikts, un pēc 5. panta tagad tas neiznāk.

K.Špoģis: Es saprotu. Šis jautājums jau atkārtojas. Vārds “visām” prasa precizējumu. Mums pie pirmās rindkopas vēl ir jāatgriežas, strādājot tālāk. Šīs juridiskās personas, tās ir visi uzņēmēji jeb īpašnieki, kuri ir reģistrējušies un kuriem ir uzņēmums, un visi nepieciešamie atribūti, kas ir noteikti Civilkodeksā un citos dokumentos. Mēs šeit neuzskatām par nepieciešamu atšifrēt plašāk, kas ir juridiskā persona. Kas ir fiziskā persona, tas ir skaidrs. Tas ir individuāls uzņēmums vai uzņēmējs. Pat ģimenē arī var būt atsevišķa zemnieku saimniecība, ja to nepieskaita pie uzņēmuma jeb pie kopīpašuma, ģimenes īpašuma, un viss pārējais ir juridiskās personas.

Priekšsēdētājs: Sekretariāts ir saņēmis protestu: kategoriski iebilstam, ka deputātiem ir jānosauc savs vēlēšanu apgabals. Tas atgādina... un tā tālāk, kur jānosauc savs numurs. Ir sekojošs priekšlikums: ja ir deputāti, kuri nevēlas nosaukt sava vēlēšanu apgabala numuru, kas ir vajadzīgs stenogrammai, tad varbūt izmantosim pieredzi, ka daudzi deputāti, nosaucot savu uzvārdu, pasaka, ka ir deputāts no Jelgavas vai deputāts no Dalbes, no Mārupes utt. Tiem, kuriem vēlēšanu apgabala nav, ir lūgums, katrā ziņā vismaz Krūmiņiem, Bērziņiem un Krastiņiem, nosaukt vārdu, jo citādi mūsu protokolā pēc tam var rasties liels sajukums, kā arī neskaidrības vēstures pētniekiem.
Lūdzu– vārds deputātam Freimanim.

K.Špoģis: Vēl attiecībā uz to juridisko personu. Es gribētu lūgt, varbūt kāds no juristiem vēlētos to īsi izskaidrot, lai būtu pilnīgāk un precīzāk, un tas aizņems mazāk laika.

J.Freimanis: Sakiet, lūdzu, kādēļ pēdējā sadaļā par uzņēmējdarbību nav apakšdaļas par bankrotu? Es rūpīgi izlasīju visu tekstu. Vienīgi pusotrā rindiņā vispār pieminēts, ka tāds bankrots ir iespējams. Jēdziens “bankrots” ir neatraujami saistīts ar visu. Tā tas ir.

K.Špoģis: Tas ir jāpapildina. Tas vairākās vietās ir minēts, bet acīmredzot ne visur. Papildināsim.

Priekšsēdētājs: Lūdzu– vārds deputātam Lucānam.

J.Lucāns: Pasaules praksē ir tāds jēdziens “mazais uzņēmums”. Šis mazais uzņēmums raksturojas ar noteiktu cilvēku skaitu. Es precīzi neatceros, kā tas ir Amerikas Savienotajās Valstīs, vai tajā ir 12 vai 15 cilvēku. Šajos uzņēmumos nedarbojas arodbiedrības un nepastāv arī jēdziens “kolektīvais līgums”. Tas izriet no šī uzņēmuma mazā apjoma un būtības. Un diezin vai mums nebūtu lietderīgi to paredzēt tieši par mazajiem uzņēmumiem.

K.Špoģis: Tādas īpašas normas mums nav, bet minēto problēmu apspriedām. Nolēmām, ka šeit nedrīkst būt nekādu ierobežojumu, ka jābūt pilnīgai brīvībai. Bet šis priekšlikums ir jāizskata, varbūt tiešām tas ir nepieciešams. Tā ir laba doma, un mēs ņemsim vērā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu– deputāts Bērzs.

A.Bērzs: 12.panta otrajā rindkopā ir viens teikums: administrācijai nav tiesību atteikties noslēgt kolektīvo līgumu. Par šo īso formulējumu man ir tāds jautājums, kādā veidā administrācija būs pasargāta no tā, lai kolektīvs kolektīvajā līgumā administrācijai neuzspiestu nepieņemamas prasības, jo administrācijai nav tiesību atteikties?

K.Špoģis: Es saprotu, ka administrācijai nav tiesību atteikties līgumu vispār noslēgt, bet mēs līguma saturu, t.i., ko tajā ierakstīt, vispār neesam regulējuši. Ir noteikts, ka nedrīkst atteikties noslēgt līgumu kā tādu. Tā doma ir tāda.

A.Bērzs: Bet tāda jau ir mana jautājuma būtība: kolektīvs uzspiež tādu saturu, kādu administrācija nevar pieņemt, bet administrācijai nav tiesību atteikties.

K.Špoģis: Šādas aizsargājošas normas mums šeit nav. Jādomā, varbūt, ka ir nepieciešams, ja mēs šo pantu neizslēgsim. Kā jau es teicu, Krūmiņa kungs ierosina 12.pantu vispār svītrot, jo tas it kā ne sevišķi iekļaujas šajā likumprojektā. Tas varētu būt kaut kādā Civilkodeksā vai arodbiedrību likumos. Ja tas šeit paliks, tad acīmredzot būs nepieciešams ierakstīt normu, gan kā aizsargāt uzņēmēju, gan arī kā aizsargāt kolektīva tiesības. Muciņa kungs arī jautā, kā aizsargāt kolektīva tiesības. Ja šis pants paliks, tad mēs to precizēsim un papildināsim.

Priekšsēdētājs: Lūdzu– deputāts Birkavs.

V.Birkavs: 24.pants. Uzņēmējdarbības apdrošināšana. Panta tekstā ir paredzēts, ka uzņēmējs var brīvi izvēlēties apdrošināšanu valsts vai komerciālās firmās, bet no panta teksta nav saprotams, vai viņš var arī neapdrošināt. Es šo jautājumu uzdodu tāpēc, ka ir valstis, kurās īpašuma apdrošināšana ir obligāta.

K.Špoģis: Mēs domājam un mūsu koncepcijā ir, ka nevajadzētu, jo uzņēmējam ir jādod tiesības izvēlēties apdrošināt, kur apdrošināt un kādā veidā to darīt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu– deputāts Šļakota.

K.Šļakota: Man ir jautājums par 7.pantu. Kādēļ jūs esat centies...

K.Špoģis: Atvainojos, par kuru pantu?

K.Šļakota: Kādēļ jūs esat centušies tā sašaurināt jēdzienu par uzņēmumu? Var taču būt arī uzņēmums, veikt uzņēmējdarbību, saimniecisko darījumu, pakalpojumus arī tad, kad nepieder nekāda manta. Vai turpmākajos punktos nevajadzētu paplašināt jēdzienu– “kurš veic saimniecisko darbību vai sniedz pakalpojumus”. Jūs ārkārtīgi sašaurināt uzņēmēja jēdzienu.

K.Špoģis: Jā, es sapratu jautājumu. Tāpēc es jau piezīmēju, ka 7.panta pirmās rindkopas redakcijā, ņemot vērā Eduarda Krastiņa priekšlikumu, ir ievērojami mainīta un radīta jauna redakcija. Pants tādā veidā tiks uzlabots. Laika trūkuma dēļ es tikai nepateicu.

Priekšsēdētājs: Deputāt Endziņ, ieņemiet vietu pie mikrofona.

A.Endziņš: Cienījamais Špoģa kungs! Kādā izpratnē 3.pantā kā uzņēmējs ir minēta ģimene?

K.Špoģis: Ģimene?

A.Endziņš: Jā.

K.Špoģis: Kā mēs, ekonomisti, sapratām, mēs vadījāmies gan pēc jau kaimiņrepublikās pieņemtajiem līdzīgiem likumiem, ka ģimene tiek izdalīta atsevišķi. Tāpēc mēs gribējām akcentēt, ka zemnieku saimniecības, piemēram, tas var būt...

A.Endziņš: Bet tieši kādā izpratnē ģimene, vai tādā izpratnē, kas ietilpst šajā ģimenē?

K.Špoģis: Runājot par ģimeni, acīmredzot ir domāts, ka tie ir ģimenes locekļi...

Priekšsēdētājs: Dažādās ģimenēs ģimenes locekļi tiek traktēti dažādi.

K.Špoģis: Mums būs jākonsultējas ar juristiem, kā to labāk precizēt.

A.Endziņš: Jo ģimene var būt asinsradnieciska un mēs ar jums arī varam apvienot mantu, vest kopīgu saimniecību, un mums būs ģimene. Vajag precizēt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

V.Dozorcevs: */Man dažus jautājumus izraisīja 30.pants. Kāpēc tik daudz uzņēmējdarbības aizliegumu? Ar ko, piemēram, pamatots veterinārās prakses aizliegums? Kāpēc cilvēkus var ārstēt, bet dzīvniekus nevar? Kāpēc nevar organizēt un dibināt mācību iestādes? Kāpēc nevar remontēt sporta ieročus? Un tā tālāk, un tā tālāk. Tur bezgalīgs aizliegumu daudzums. Kas tos izsaucis? Varbūt tomēr labāk būtu atļaut ļaudīm šādas iestādes dibināt, bet stingri kontrolēt to darbību. Kāpēc drīkst ražot pārtikas produktus, bet tabakas izstrādājumus nedrīkst? Un tā tālāk. Tas ir– viss 30.pants ir, manuprāt, nepamatotu aizliegumu ķēde. Kāpēc tas tā?/

K.Špoģis: Redziet, aizliegumi un ierobežojumi uzņēmējdarbībai ir nepieciešami. Tas jau ir paredzēts arī pastāvošajos likumos. Bet vai ir vajadzīgi tik daudz kā šeit? Te jau ir Muciņa kunga un Likumdošanas jautājumu komisijas priekšlikums, ka varbūt neuzskaitīt tik daudz, bet lai būtu... tie varbūt ir mainīgi... ražojumi jeb uzņēmējdarbības veidi, kuri darba gaitā var mainīties. Varbūt likumā tos neierakstīt. Cienījamie kolēģi, nav runa par to, ka veterinārā darbība ir aizliegta, bet ir runa, ka nedrīkst ārstēt slimniekus, kas slimo ar bīstamām un sevišķi bīstamām kaitēm. Tas ir te ierakstīts. Tas pats attiecas arī uz dzīvnieku ārstēšanu, ja tie slimo ar sevišķi bīstamām slimībām. Starp citu, tieši šie divi panti, šīs divas rindkopas, kā arī rindkopa par degvīna un tabakas izstrādājumu izgatavošanu Muciņa kunga redakcijā bija. Jāteic, ka var no šejienes izņemt ārā un pārcelt otro rindkopu, kur ir Ministru padomes atļauja. Ņemot vērā šodienas apspriešanas rezultātus, mēs komisijā kopā ar juristiem vēlreiz izskatīsim ļoti rūpīgi, lai nebūtu nekā lieka un sabiedrībai bīstama.

Priekšsēdētājs: Deputāts Teikmanis. Jūs atbildējāt? Atvainojos. Vārds deputātam Krūgaļaužam.

P.Krūgaļaužs: Cienījamie kolēģi! Likumprojektam “Par uzņēmējdarbību” cauri vijas tēze par darba kolektīva tiesībām. Kā jūs to redzat 3.pantā– “Darba kolektīvs”. Šis likumprojekts viscaur aizsargās darba kolektīva tiesības. Kā jūs redzat, darba kolektīvs ir arī kolhozs, padomju saimniecība un liels uzņēmums. Kā Latvijā varēs realizēties privātīpašums, ja darba kolektīvu aizsargā šis likumprojekts?

K.Špoģis: Varbūt, ka tas ir rūpnieku... priekšlikums, ka tā ir rūpnieku redakcija. Varbūt, ka man varētu palīdzēt izskaidrot Rūpniecības komisijas pārstāvji. Es jau kolēģiem atbildēju, ka tā ir reālā situācija, kas izveidojusies diezgan daudzos uzņēmumos, tas ir, ka kolektīvs savā īpašumā pārņem uzņēmumu.

Priekšsēdētājs: Ģirt Krūmiņ, jūs gribētu sniegt paskaidrojumu? Vēlāk. Labi? Lūdzu– deputāts Teikmanis.

A.Teikmanis: Man ir šāds jautājums: pēc kādas loģikas ir vadījusies komisija, 28. pantā rakstīdama, ka reģistrācijai nepieciešama arī pašvaldības iestāžu atļauja. Tas nozīmē, ja es gribu izveidot uzņēmumu, es varu to izveidot jebkurā vietā, bet tikai tad, ja tas ir reģistrēts. Lai es uzņēmumu reģistrētu un tiktu līdz tam statusam, man jāskrien pa nezin cik pašvaldības iestādēm, kuras pēc mēneša varbūt atļaus, bet varbūt arī neatļaus reģistrēt.

K.Špoģis: Vispār jautājums ir ļoti būtisks. Mēs par to ļoti daudz diskutējām, bet tomēr uzskatījām par nepieciešamu šādu ierakstu atstāt. Pirmām kārtām, nevis lai dotu iespēju aizliegt, bet vispirms– lai dotu iespēju kontrolēt ekoloģiskās problēmas.

A.Teikmanis: Nav problēma par to, ka jākontrolē. Man bija jautājums, kāpēc šī atļauja ir vajadzīga pirms reģistrācijas, kāpēc to nevar dot, kad uzņēmums jau ir reģistrēts, un tad griezties pie pašvaldības?

K.Špoģis: Redziet, reģistrēt vajag konkrētu vietu. Ja, reģistrējot uzņēmumu, nebūs saskaņots ar vietējās pašvaldības iestādi, tad mēs atstumjam vietējo pašvaldību pagastā jeb rajona izpildkomiteju no funkciju pildīšanas. Mēs vadījāmies pēc šāda principa.

Priekšsēdētājs: Lūdzu– deputāts Punovskis.

A.Punovskis: 16.2.pants saucas “Valsts (pašvaldību) uzņēmumi”. Es lūdzu paskaidrot, vai valsts uzņēmums ir tas pats, kas pašvaldības uzņēmums? Ja ne, tad kāda ir principiālā atšķirība?

K.Špoģis: Šī diskusija mums jau bija, vai ir atšķirība starp valsts un pašvaldības uzņēmumu, valsts un pašvaldības īpašumu? It kā no īpašuma tiesībām atšķirība varētu arī būt, bet tajā pašā laikā jārunā par normām, kas noteiktas 16.2.pantā. Mēs tās varam attiecināt tiklab uz valsts, kā arī uz pašvaldības uzņēmumiem, lai kompaktāk šo normu uzrakstītu. Ņemot vērā jūsu jautājumu, mēs vēl pie šī jautājuma atgriezīsimies un pie tā vēl pastrādāsim.

A.Punovskis: Jā, varētu būt precīzāka definīcija.

Priekšsēdētājs: Lūdzu– deputāts Radionovs.

G.Radionovs: */21.pants, 4.nodaļa. Valsts pasūtījumi un vietējo padomju pasūtījumi ir obligāti valsts uzņēmumiem un pašvaldības uzņēmumiem. Šeit var rasties divējādas situācijas. Pirmā, kad valsts pasūtījums pārsniedz uzņēmuma jaudu. Likumā nav skaidrots.
Un otrais. Jebkura valsts pasūtījuma izpilde prasa speciālu tehnisko apgādi. Ne pantā, ne nodaļā tas nav norādīts, tajā pašā laikā 3.nodaļā teikts: valsts regulē uzņēmējdarbību, nosaka cenu un tarifus. Tāpēc jābūt arī drošai sagādei, komplektācijas nodrošinājumam, materiāliem par cietām cenām, ja cenas regulējamas. Te es neredzu loģiku./

K.Špoģis: Varbūt nepieciešams precizēt, bet mēs tomēr vadījāmies pēc apsvēruma, ka valsts uzņēmumiem valsts pasūtījums jāpilda obligāti.

Priekšsēdētājs: Lūdzu– deputāts Šapovālovs.

P.Šapovālovs: */Man viens jautājums divās daļās. 30.pants– uzņēmējdarbības aizliegumi un ierobežojumi– norāda uz juridisko praksi, faktiski noliedz juridisko praksi, izņemot gadījumus, kas paredzēti likumos. Taču, kā zināms, likumam jābūt precīzam, tam nedrīkst būt divējādi tulkojumi, bet pie mums atkal sākas tā sliktā prakse, no kuras gribam atteikties, lai nenorādītu uz citu likumu. Man jautājums: izņemot gadījumus, ko paredz likums. Kāds likums? Kāds gadījums?
Un jautājuma otrā daļa– 31.pants. Uzņēmējdarbības sabiedrību un uzņēmumu likvidācija. 2.punktā paredzēta uzņēmumu likvidēšana, ja beigusies licence vai atļauja. Bet es nekur neatrodu, kāds ir licences termiņš– minimālais, maksimālais, vai vispār ir tāds termiņš? Ja reiz 2.punkts paredz licences beigas, tas nozīmē, ka šai licencei ir termiņš– gads, divi, pieci, desmit./

K.Špoģis: Jā, acīmredzot pie tā punkta jau Muciņa kungam bija iebildums, ka to var izņemt ārā un pārvietot uz kādu speciālu likumu. Tas attiecīgi ir Civilkodeksā un citos civillikumos, kuri nosaka šīs normas. No šejienes tiešām viņu varētu izņemt ārā. Es jau iepriekšējam jautātājam atbildēju uz līdzīgu jautājumu, ka aizliegumu un ierobežojumu sarakstu vajadzēs pārskatīt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu– deputāts Drobots.

J.Drobots: */Cienījamo profesor! Mans jautājums attiecas uz vietējo padomju tiesībām, uzņēmumus dibinot un reģistrējot. 28.pants vietējās padomes atļauju nosaka kā reģistrēšanai nepieciešamu dokumentu. Tajā pašā laikā 29.pantā rakstīts, ka atļauja var netikt izdota, ja uzņēmums apdraud iedzīvotāju veselību, apkārtējo vidi. Principā tādu uzņēmumu, kas apkārtējo vidi neapdraudētu, ir ārkārtīgi maz. Droši vien, uz pirkstiem varētu saskaitīt. Katra individuālās mājas krāsns kaitē apkārtējai videi. Vai tāpēc nebūtu pareizāk reģistrācijai nepieciešamo dokumentu sarakstā iekļaut arī ekoloģiskās ekspertīzes aktu, ja vietējā padome to prasa, dokumentu par zemes atsavināšanu, pirkšanu–pārdošanu uzņēmuma vajadzībām?/

K.Špoģis: */Iespējams, precizējot jūsu priekšlikums tiks ievērots. Es domāju, tas ir vērtīgs un pieņemams./

Priekšsēdētājs: Lūdzu– deputāts Beskrovnovs.

S.Beskrovnovs: */Cienījamo deputāt Špoģi! Iespējamo uzņēmēju uzskaitījumā ir arī valsts. Saprotams, jo šodien valsts īpašumā ir absolūtais ražošanas līdzekļu un nacionālā ienākuma vairums. Kas attiecas uz 3.nodaļu “Uzņēmējdarbības ekonomiskie pamati”, tad šeit teikts par valsti kā uzņēmējdarbības regulatoru kopumā. Šodien šis likums ir pamats, sākums tādam procesam kā devalstiskošana. Un šeit likumā ir norāde uz to, ka uzņēmējdarbībai atbilstošu organizatorisko formu būs daudz, tās būs ar likumiem noteiktas.
Man ir tāds jautājums: jūs iesakāt šo likumu publicēt mēneša vai pusotra laikā un to nodot apspriešanai. Es domāju, ka šis likums neprasa visas tautas apspriešanu. Vai nevar līdzās šim likumam pieņemt lēmumu, kurā noteiktu termiņus pamata likumu pieņemšanai, kuros būtu uzņēmējdarbības organizatoriskās formas? Šis likums praktisku labumu nedod, sākt darbu pēc šī likuma būs ļoti grūti. Ja mēs to vēl publicēsim, tas novilcinās laiku. Mana ideja ir tāda: sākt darbu ar likumiem par uzņēmējdarbības organizatoriskajām formām un pieņemt tos./

K.Špoģis: Publicēšanu nekādā gadījumā nedrīkst nokavēt. Publicēšanas termiņš var sakrist ar mūsu atvaļinājuma laiku, tas ir, 5. vai 10.septembri. Tā ir atbilde uz pirmo jautājumu.
Atbildot uz otro jautājumu, jāsaka, ja mums ir valdības komisija Kalniņa kunga vadībā... departaments jau ir iesniedzis likumprojektus par akciju sabiedrību, paju sabiedrību, par lauksaimniecības uzņēmumu pārveidošanu paju sabiedrībās. Reāli mums šī pakete jau ir. Par privatizāciju likumprojekts ir gatavs. Kopā ar Gavrilova kungu un citu kolēģu palīdzību Rūpniecības komisija izstrādā par valsts uzņēmumu, pašvaldības uzņēmumiem. Es pieņemu, ka mums jāstrādā ārkārtīgi intensīvi, lai septembra mēnesī mēs šo paketi izlaistu.

S.Beskrovnovs: */Sesija lems, vai šos jautājumus izskatīt? Tā es saprotu?/

Priekšsēdētājs: */Ja jūs savā lēmuma projektā uzstājat par šī likuma īstenošanas organizatoriskajām formām, lūdzam iesniegt sekretariātā./
Lūdzu– deputāts Raimonds Krūmiņš.

R.Krūmiņš: Nebiju plānojis uzdot jautājumu, bet mani samulsināja atbilde uz Freimaņa kunga jautājumu par bankrotu. Manuprāt, ja mēs paredzēsim šajā likumā jautājumu par bankrotu, vai tas daudzkārt nepalielinās šā likuma apjomu. Jo, manuprāt, tas faktiski būs katrā konkrētā gadījumā. Vai jūs tiešām piekrītat tam, ka šeit ir jāiekļauj jautājums par bankrotu, kaut kāda reglamentēšana?

K.Špoģis: Likumam par bankrotu ir jābūt, bet, pieņemot Muciņa kunga priekšlikumu, rindkopa ir papildināta saskaņā ar likumu par bankrotu. Juristi pilnīgi atbalsta tādu papildinājumu.

A.Teikmanis: Man ir jautājums par aizliegumiem, turpinot to, ko jautāja Dozorceva kungs. Es arī nesaprotu, kuros likumos būs paredzēts regulēt juridiskās prakses atļaušanu un kāpēc vajadzīga speciāla licence juridiskās prakses veikšanai. Un varbūt, turpinot šo pašu sarakstu, skatos, pats beidzamais pēc licences ir... azarta spēļu nama turēšanu. Es saprotu, tas uzreiz ir saistīts ar grozījumiem Administratīvajā kodeksā, jo pašlaik azarta spēles ir aizliegtas ar likumu, par to draud attiecīgs administratīvais sods. Man ir jautājums, vai jūs komisijā esat apsprieduši arī iespēju turpināt šo sarakstu un papildināt to arī ar publisko namu uzturēšanu?

K.Špoģis: Acīmredzot būs nepieciešams pārskatīt un saīsināt. Galarezultātā ar to mums palīdzēs tikt galā juristi, jo šeit ir nepieciešamas tieši juridiskas normas. Ekonomistiem vien visas šīs lietas ne vienmēr ir pa spēkam. Likumdošanas jautājumu komisijā Muciņa kungs, kā es teicu, ir ļoti rūpīgi izskatījis, bet acīmredzot vēl būs jāpapildina.

Priekšsēdētājs: Lūdzu– deputāts Kinna.

J.Kinna: Profesor, 5.panta otrajā rindkopā ir deklarēta visu uzņēmēju darbības līdztiesība. Šāds formulējums otrajā rindkopā nedod iespēju valdībai piešķirt mērķa kredītus zemnieku saimniecību veidošanai.

K.Špoģis: Es ļoti atvainojos, laikam ne visai pārliecinoši paskaidroju. Šis 5.panta formulējums, ka visiem... tas ir jāprecizē. Tā viņš nepaliks. Protams, nemainot panta būtību.

Priekšsēdētājs: Lūdzu– deputāts Mihailovs.

N.Mihailovs: */Civillikuma 106.pantā par valsts īpašumu pārvaldīšanu rakstīts, ka noteiktas saimnieciskas darbības īstenošanai valsts var apvienot atsevišķus objektus, izveidot organizācijas ar patstāvīgu atbildību uzņēmumu vadīšanai. Šajā gadījumā valsts neatbild par šo organizāciju saistībām vai arī valsts atbildība ir ierobežota. Likuma projekta par uzņēmējdarbību 16.2.pantā rakstīts, ka valsts atbild par valsts uzņēmumu saistībām, tāpēc mums Rūpniecības komisijā radās ļoti daudz jautājumu. Mēs iepazināmies ar Lietuvas Republikas un Igaunijas Republikas likumiem, kuros tomēr valsts par uzņēmumu saistībām neatbild. Kāpēc mēs tomēr paredzam, ka valsts atbild? Gribētu galīgi noskaidrot, lai mēs nenomaldītos šajā jautājumā un lai viss saskanētu ar Civilkodeksu./

K.Špoģis: Tas ir mūsu formulējums jau galīgā redakcijā, bet mēs izgājām no koncepcijas, ka valstij ir jāatbild par saviem uzņēmumiem. Tāpēc mēs arī tādu ierakstu izdarījām. Ļoti diskutējām vairākas reizes, izsvītrojām un atkal ierakstījām, jo likumprojekts tiešām nāca ļoti smagi. Beidzot palika tomēr šāds ieraksts. Komisijā mēs pie tā atgriezīsimies vēl un vēl, ņemot vērā deputātu priekšlikumus arī par šo jautājumu. Bet tāda ir mūsu koncepcija– valstij ir jāatbild par saviem uzņēmumiem.

Priekšsēdētājs: Paldies par skaidrojumiem. Paldies par solījumiem ņemt vērā visus aizrādījumus un priekšlikumus. Debatēs ir pieteikušies deputāti Plotnieks, Kodoliņš, Rikards, Eglājs, Gavrilovs, Ivars Krastiņš, Preinbergs, Ģirts Krūmiņš.
Vārds deputātam Plotniekam.

A.Plotnieks: Godājamie Latvijas tautas deputāti! Es domāju, ka autoru grupa un komisija, strādājot pie šī projekta, ir veikusi mūsu apstākļos īstā laikā ļoti atbildīgu darbu. To nevar noliegt, jo šodien Latvijā mums nekādu precedentu šādu aktu izveidē nav. Tai pašā laikā, turpinot domu, kuru es izteicu, uzdodot jautājumus godājamam profesoram Špoģim, jāsaka, ka tomēr bija projekts, kura autori galvenokārt ir juristi. Šis projekts eksistē kā variants. Un kaut arī zināmā daļā gan mūsu iesniegtais projekts, gan otrs ir identiski, šis alternatīvais projekts atšķiras ar to, ka tajā ir virkne normu, kuras reglamentē uzņēmējdarbību. Tajā ziņā šis projekts ir bagātāks, un ignorēt šo veikumu nevar. No tāda viedokļa es ierosinātu projektu vēl pilnveidot un tikai pēc tam lemt par tā publikāciju. Mums vēl ir pāris dienas, tādēļ nevajadzētu steigties, lai mēs presē, publikācijā tomēr novadītu tādu projektu, kas ir vairāk vai mazāk sasniedzis kondīciju.
Kādus kritiskus apsvērumus šai sakarībā varētu izteikt? Es iesāku ar jautājumu: vai mēs republikā vēlamies tirgus ekonomiku? Es domāju, ka visi zālē sēdošie teiks: jā, mēs vēlamies. Tālāk nākošais jautājums: kādu tirgus ekonomiku mēs vēlamies? Vai mēs vēlamies tādu tirgus ekonomiku, kurā plikais patērētājs peld starp haizivīm un cer kaut kādā veidā tomēr nokļūt līdz krastam? Vai mēs vēlamies sociāli orientētu jeb sociālu tirgus ekonomiku? Tas nav nedz mūsu termins, nedz izdomājums. Šis termins ir samērā plaši izplatīts, un sociālā tirgus ekonomika raksturojas ar to, ka uzmanības centrā šeit tomēr ir patērētājs, uzmanības centrā ir sociālas programmas, uzmanības centrā ir kaut kādas kopējās intereses un vajadzības.
Ja mēs vēlamies sociālo tirgus ekonomiku, un es domāju, ka šodien neviens no mums nevar nobalsot par tādu tirgus ekonomiku, kas būs vērsta pret mūsu vēlētājiem, un tauta, jūs zināt, daudzējādā ziņā ir par tām izmaiņām, kādas notiek ekonomiskajā dzīvē un kuras mēs šodien saistām ar jēdzienu tirgus ekonomika, tomēr ir ļoti sašutusi. Mēs visi to lieliski zinām. Cenas ceļas, nauda staigā uz visām pusēm un tam, kurš dzīvo no savas darba aldziņas, tam katru dienu jāgroza galva aizvien vairāk, kā tomēr kaut ko uzlikt galdā un kaut ko uzvilkt mugurā. Tātad mums tomēr ir jādomā par to, lai tirgus ekonomika būtu ar sociālu ievirzi. Un, ja tirgus ekonomika būs ar sociālu ievirzi, tad tūlīt domāsim tālāk, kā mēs varam to panākt. Šeit ir vajadzīga valsts iejaukšanās, ne vakardienas komandu sistēmas izpratnē, kad kaut kāda mistiska vispārēja labuma vai interešu vārdā viss pārējais tiek nonivelēts, bet gan tādā izpratnē, ka sabiedrības locekļiem tiek dotas vienādas iespējas darboties, un sabiedrības locekļiem tiek nodrošināts zināms minimums, lai varētu normāli eksistēt. Acīm redzami no šī viedokļa valsts nevar atteikties no tik spēcīga mehānisma kā cenas. Un, ja šodien mēs kautrīgi aizveram acis, vērojot atkal kārtējo tiešo vai netiešo cenu paaugstinājumu, tad rīt mums būs jānodarbojas ar to, vai arī mūs lūgs no šejienes aiziet.
Tālāk, ja mēs pavērojam, kas šodien notiek rūpniecībā. No vienas puses– ražošana vairāk vai mazāk saglabā zināmu līmeni. No otras puses– mēs neko nevaram nopirkt. Neviens šai zālē nevar pateikt, kur paliek preces. Kāpēc? Acīmredzot tāpēc, ka mums nav nekādu datu par to, kas tiek saražots uzņēmumos, kur, kādā veidā tas tiek realizēts. Un tūliņ nonākam pie nākošā tīri konstitucionāla rakstura jautājuma: ja mums uz galda ir nolikts šis likumprojekts un kārtējo reizi mums tomēr laikam, godājamie kolēģi, jautājums būtu jālemj kompetenti. Mums nav nekādu datu. Kā piemēru es jums varu pateikt tikai vienu konkrētu situāciju. Vakar es biju vairākās Jelgavas rajona saimniecībās, un kopīgā aina apmēram ir tāda: ražošanas apjoms konkrētos kolhozos šogad būs vismaz par 10% zemāks nekā pagājušajā gadā. Izdarīsim secinājumus. Runājot par rūpniecību un par to jomu, kuru mēs tagad gribam aktivizēt, mums vispār nav priekšstata, kas notiek. Tādēļ ir vajadzīga vismaz zināma inventarizācija un jāizvērtē, kas tad būs šajā gadījumā uzņēmēji un kā izskatīsies šī kopējā aina, kāda būs virzība.
Runājot par konkrētiem jautājumiem. Man šķiet, ka šis likumprojekts pirmām kārtām tomēr ir jāturpina veidot saistībā ar pārējo likumdošanu. Ja mēs šeit atsaucamies uz darba likumdošanu, lai gan tā ir tāda, ka viens nopietns cilvēks pie uzņēmējdarbības neķersies, jo viņš nevarēs paspert soli ne pa labi, ne pa kreisi bez darba kolektīva sankcijas. Un nevarēs atlaist nevienu, ja tam nebūs piekrišanas. Tātad atkal šo likumu nevar izsviest pasaulē vienu pašu, neizdarot principiālus grozījumus pārējā likumdošanā.
Otrs jautājums šajā sakarībā. Mums šodien republikā darbojas virkne PSRS likumu. Tai skaitā likums par uzņēmumu. Var gadīties, ka šis likums, ja mēs laikus neizlemsim jautājumu par to, ka tas republikā nedarbojas un nav spēkā, bremzēs jebkuru kustību un pārveidojumu šai jomā. Tālāk, runājot par konkrētiem momentiem. Man šķiet, ka šajā likumprojektā jau ir iestrādāta virkne pretrunu. Piemēram, šāda pretruna ir likumā deklarētais princips, ka visi uzņēmēji un uzņēmējveidi ir līdztiesīgi. Savukārt, ja mēs pavērosim normas, kuras reglamentē uzņēmējdarbību, 21.pantiņā ir it īpaši interesanta situācija. Cenas un tarifus var noteikt produkcijai, kuru ražo un realizē pēc līgumiem, izpildot valsts pasūtījumu. Tālāk 4.pantiņā– pasūtījumi ir obligāti attiecīgajiem valsts un pašvaldības uzņēmumiem. Ko mēs iegūsim? Vienai uzņēmumu grupai mēs iegūsim valsts diktētas cenas. Acīm redzami cenas ir jādiktē, jo savādāk mēs situāciju vienkārši nestabilizēsim. Un visi pārējie noteiks cenas, kā vēlas. Citiem vārdiem sakot, šodienas kooperatīvu praksi, kuru visa Latvijas tauta jau ir izbaudījusi uz savas ādas, mēs tagad ievērojam, paplašinot šos apjomus. Vai tas ir normāli, vai tas nav pieņemami? Visiem uzņēmumiem šajā ziņā jābūt vienādā situācijā.
Šajā sakarībā, virzoties uz priekšu, vēl trešais jautājums — par kooperatīviem. Šodien kooperatīvu kustību reglamentē PSRS likums. Mums noteikti ir vajadzīgs savs likums. Kādā mērā mēs attiecināsim šo likumu uz kooperatīviem? Ir attiecīgas normas, kuras ļauj kooperatīvo kustību varbūt ievirzīt šī likuma ietvaros. Bet ir ne vairāk kā tikai vispārējas deklarācijas. Citiem vārdiem sakot, mehānisma, kas tomēr nodrošinātu atsevišķu uzņēmuma darbības pakļautību arī kopīgajām Latvijas tautas interesēm, mums nav. Un pilnā mērā tas attiecas uz kooperatīviem. Ja mēs šodien nesavaldīsim kooperatīvus, rīt mēs nesavaldīsim uzņēmumus, parīt mūsu pilsonis, vēlreiz pasvītroju, būs kails haizivju bara vidū.
Un beidzot šajā sakarībā vēl viens moments, acīm redzami, ka šis likumprojekts ir reālāk jāpilnveido, novēršot tīri tehniskas pretrunas. Piemēram, šeit nav precīzi noteikts, kurus uzņēmumus veido fiziskas, juridiskas personas, kas ir Latvijas Republikas pilsoņi. Otrajā gadījumā ārvalstu uzņēmumi, kuru paveids ir PSRS uzņēmumi. Visas šīs normas ir kaut kur izsvaidītas un nav sistematizētas. Uzņēmumu veidi arī no tehniskā viedokļa pilnīgi neizprotami, kas kādā veidā iedalāms un klasificējams. Un beidzot– likumprojektā ir jāizstrādā mehānisms, tikai tādā gadījumā viņš ir reāls, reglamentēs uzņēmējdarbību republikā. Citādi tas paliks tāds pats plakāts un aicinājums kā daudzi mūsu pieņemtie likumi.

Priekšsēdētājs: Lūdzu– deputāts Kodoliņš.

A.Kodoliņš: Cienījamie deputāti! Es kā viens no cilvēkiem, kas arī aktīvi piedalījies šī likumprojekta izstrādāšanā, vispirms gribu jūs aicināt pret šo likumprojektu attiekties toleranti, cenšoties izprast šo situāciju, kad pats galvenais tomēr ir likumprojektu pēc iespējas ātrāk publicēt, pēc iespējas ātrāk pilnveidot. Es pilnīgi piekrītu, ka likumprojektā daudzas lietas vajag pilnveidot un pēc iespējas ātrāk realizēt dzīvē, lai jau ar nākošā gada sākumu mūsu tautsaimniecībā principā varētu sākt ieviest kulturālas, gribētu teikt, civilizētas uzņēmējdarbības formas. Šinī sakarā šeit bija runa par kooperāciju un par kooperatīviem. Tieši šis likumprojekts palīdzēs pāriet no praktiski necivilizētajiem uzņēmējdarbības formējumiem uz tomēr normālu, visā pasaulē jau pielietotu uzņēmējdarbības formu– vai nu uz paju sabiedrībām, vai akciju sabiedrībām utt.
Tālāk es gribēju teikt par alternatīvajiem projektiem. Par uzņēmējdarbību ir divi alternatīvi projekti. Tātad bez šeit minētā Universitātes pasniedzēju un jauno uzņēmēju grupas, profesora Torgāna grupas, projekta vēl ir alternatīvs projekts, kas bija iesniegts oficiāli Augstākajai padomei. Šo projektu mēs ļoti rūpīgi izskatījām komisijā, un arī citās komisijās to izskatīja. Tas ir akadēmiķa Kalniņa grupas projekts. Kāpēc mūs šie projekti neapmierināja? Vispirms tāpēc, ka bija vēlēšanās savienot divas, mūsuprāt, nesavienojamas lietas– likumprojektu par uzņēmējdarbību vispār un jau konkrētu likumu par uzņēmumu. Šajos projektos ietvertas formas, kuras jau ļoti precīzi regulē tieši uzņēmumu darbību. Man tas likās nepareizi, tādējādi šis likums tika sarežģīts, īsti neveicot ne vienu, ne otru funkciju. Tāpēc mēs uzskatījām par pareizu, ka ir jāizstrādā vēl atsevišķi un visas šīs normas, kas regulē jau konkrētu uzņēmumu, ir jāizmet laukā, un jāizstrādā atsevišķs likums.
Varbūt pat atkārtojoties es gribētu tomēr uzsvērt divas ļoti būtiskas atšķirības, kādas mums ir, piemēram, ar profesora Torgāna grupu. Tātad profesors Torgāns principā identificē jēdzienu “uzņēmējs” un “uzņēmums”. Šai grupai minētie divi jēdzieni ir saplūduši, kas mums likās galīgi nepieņemami. Gan profesora Torgāna grupai, gan akadēmiķa Kalniņa grupai ir tāds princips, ka akciju sabiedrība ir uzņēmums, arī mērķprogrammu akciju sabiedrība ir uzņēmums. Mēs principā šim uzskatam nepiekrītam, mēs uzskatām, ka šie divi jēdzieni, kas ir uzņēmējs un kas ir uzņēmums, ir jāatdala. Tā gandrīz ir visprincipiālākā atšķirība starp mums un piedāvātajiem alternatīvajiem projektiem.
Mums parādās jēdziens “uzņēmējsabiedrība”. Jāsaka, ka uzņēmējsabiedrība kā jēdziens nav nekāds pašmērķis. Mēs no sākuma mēģinājām pielietot jēdzienu “sabiedrība”, par cik ir līguma sabiedrības, akciju sabiedrības, paju sabiedrības un cita veida sabiedrības. Tātad ir jābūt šim apvienojošajam jēdzienam. Bet, ja mēs pielietojam jēdzienu “sabiedrības”, tad to cilvēki var pārprast. Manuprāt, šeit tādi pārpratumi ir jau radušies ar uzņēmējsabiedrību. Es skatos uz deputātu Krūgaļaužu, kas saka, ka visu laiku vijas cauri šis “darba kolektīvs”, ja ar to domāts, ka visu laiku vijas cauri uzņēmējdarbība, tad es gribu teikt, ka jēdzienam “uzņēmējsabiedrība” nav nekāda sakara ar darba kolektīvu. Uzņēmējsabiedrība ir īpašnieku sabiedrība, tā ir īpašnieku apvienība, uzņēmumu īpašnieku apvienība. Tā ka tas nav viens un tas pats, kas darba kolektīvs. Kāpēc ir parādījušies šie visai strīdīgie jēdzieni– kolektīvs, uzņēmējs? Es piekrītu, ka šis jautājums ir diskutējams, un personīgi arī uzskatu, ka viņš no uzņēmējiem būtu izņemams laukā. Bet praksē diemžēl ir šis princips, ka mums ir šie nomas uzņēmumi, pie tam nomas uzņēmums darbojas pēc principa, ka nomnieks ir konkrēts cilvēks, nevis direkcija, bet ir kolektīvs. Un tāpēc viņš arī veidojas kā zināma veida uzņēmējs. Kaut gan, manuprāt, arī nomas līgumi, kad kā nomnieks darbojas subjekts, ir diezin vai pareizs princips un vai tas ir veicinošs...
Vēl es gribu teikt, ka mums, salīdzinot ar citiem alternatīvajiem projektiem, ir izņemtas ārā zināmas lietas, par kurām tiešām ir jādiskutē, vai tās vajag likumprojektā vai ne. Šeit ir runa par tādiem jēdzieniem kā “koncerns”, “koncepcija”. Tātad par to, ko mēs saprotam kā zināmu monopolu vai kā otrās pakāpes uzņēmējorganizācijas tipu. Vai ir vajadzīgi tādi jēdzieni kā “holdinga uzņēmums” utt. Tas arī vēl ir diskutējams, ka likumprojektu tiešām var papildināt arī šajā ziņā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu– deputāts Rikards.

R.Rikards: Priekšsēdētāja kungs! Cienījamie deputāti! Par 3.panta normu– kas ir uzņēmēji. Tātad ir skaidra definīcija, ka uzņēmējs ir fiziska vai juridiska persona, kas norobežo daļu sava īpašuma. Tātad uzņēmējs ir īpašnieks. Skaidrs, ka ekonomika normāli var funkcionēt tikai tad, ja katram īpašumam ir īpašnieks. Tikai īpašnieks ir ieinteresēts nenosaimniekot savu īpašumu, un īpašnieks reizē ir arī demokrātijas gars. Pašlaik saimnieciskais sabrukums un visas valsts bankrots slēpjas tieši anonīmajā visas tautas īpašumā, tas ir, bezsaimnieka īpašumā. Tāpēc nav saprotams, kāpēc šeit darba kolektīvs parādās kā uzņēmējs. Darba kolektīvs nav īpašnieks. Ja tas (neskaidri) izpērk rūpnīcas, tad tā ir cita uzņēmējsabiedrība vai nu akciju sabiedrības vai kādā citā formā. Ja mēs rūpnīcas atdosim tāpat vien darba kolektīvam, tad tas būs tas pats kolhozs, kurā jebkurš darba kolektīva loceklis nav ieinteresēts saimniekot. Vienkārši notikusi īpašuma nosaimniekošana. Un darba kolektīva atsevišķam loceklim no tā nav ne silts, ne auksts. Viņš vienkārši aizies uz citu rūpnīcu un nosaimniekos arī to. Un pilsētās tas ir vēl sliktāk nekā laukos. Ja laukos vismaz cilvēks ir vairāk saistīts ar savu vietu, tātad it kā ar savu kolhozu, tad pilsētās viņš vienkārši aiziet uz citu rūpnīcu, kas ļoti viegli izdarāms.
Par to, ka šī forma ir absolūti bezperspektīva, liecina Dienvidslāvijas piemērs. Tur pašlaik no tā atsakās. Vai tiešām mēs atkal taisīsim to kļūdu, lai gan pierādījies, ka tā rīkoties ir nepareizi. Tātad Dienvidslāvija no tā atsakās, bet mēs gribam ieviest šo formu. Protams, darba kolektīva locekļiem var būt priekšrocības, atlaides, piemēram, akciju iegādē, lielās dividendes no akcijām un tamlīdzīgas priekšrocības. Tā arī bija Latvijas Republikas laikā, kad ar likumu bija noteikts, ka ne mazāk kā 30 procentu akciju vajadzēja piederēt šīs rūpnīcas strādniekiem.
Mēs dzīvosim mūžīgā nabadzībā, ja mēs Latvijā līdz pašām saknēm neiznīdēsim tā saucamo sociālismu. To var izdarīt tikai tad, ja katram īpašniekam būs noteikts īpašums un īpašnieks tiešām ir ieinteresēts šo īpašumu pavairot un saglabāt. Īpašums ir garants gan pārtikušai sabiedrībai, gan zinātniski tehniskajam progresam. Un pats galvenais– garants demokrātiskai, civilizētai sabiedrībai. Sociālo taisnīgumu var panākt tikai ar nodokļu sistēmu. Tāpēc aicinu izslēgt no 3.panta 6.punktu– ka uzņēmējs var būt darba kolektīvs. Es aicinu, kad likumprojektu pieņemsim pirmajā lasījumā, likt šo normu uz balsošanu, ka tā ir jāizslēdz.

Priekšsēdētājs: Lūdzu– deputāts Eglājs.

V.Eglājs: Godātais priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Jāsaka, ka šis likums ir viens no tiem likumiem, kas var pavērt ceļu normālai ekonomikas attīstībai. Diemžēl manā skatījumā šajā likumprojektā akcenti nav uzlikti tādā veidā, kā būtu vajadzīgs. Es pilnīgi piekrītu iepriekšējam runātājam, ka tikai īpašnieks var būt īsts saimnieks. Jāapzinās, ka viss mūsu ekonomikas sabrukums radies anonīmā īpašuma dēļ, kad neviens nav ekonomiski atbildīgs un bankrotēt var tikai visa valsts kopumā. Tāpēc 3.pantā ir sacīts, ka uzņēmējs norobežo daļu sava īpašuma. Bet, ja veido valsts uzņēmumus... Un 5.pantā ir teikts, ka uzņēmumu var dibināt juridiska persona, tad tādā veidā tas vairs nav savs īpašums. Man liekas, ka likumam par uzņēmumu ir strikti jānodala īpašnieki, lai īpašnieks par īpašumu būtu pilnīgi ekonomiski atbildīgs. Juridiska persona– tas ir tik izplūdis jēdziens. Un kā patlaban lamā kooperatīvus... Viņi rīkojas likuma ietvaros, un juridiski viņiem neko īsti piesiet nevar. Bet viņi piezīžas anonīmajam valsts īpašumam. Tā kā šie īpašumi nav nošķirti, tad kooperatīvi pārpumpē visu valsts labumu savā pusē. Un tas ir tikai tāpēc, ka īpašums nav nodalīts. Mēs te aizvakar izskatījām jautājumu par Ekonomikas ministrijas informācijas centru, kas ir juridiska persona. Te ir līdzīga situācija– tiek jaukts valsts īpašums kopā ar tā uzņēmējīpašumu. Tās grūtības parādās drīz vien. Vaina tā, ka mēs maz strādājam, pat slikti strādājam. Galvenā vaina ir tā, ka mēs nedarām to, kas jādara, un darām to, kas nav jādara, un šādā... Kas ir jādara, to var noteikt tikai saimnieciskā efektivitāte un tikai nodalīts īpašums. Ja, nodalot īpašumu, uzņēmums plaukst, tādā gadījumā darbība ir pareiza. Situācijā, kad ir vienots īpašums un šī nodalījuma nav, tad daži resursi tiek pārpumpēti no vienas vietas uz otru un uzņēmuma īpašnieks nevar bankrotēt, tad arī viss kopējais īpašums iet uz leju. Katrā konkrētā ekonomiskā darījumā nevar pateikt, vai viņš ir izdevīgs vai nav. Tagad par dažiem...
Ir dažas piezīmes par 11.pantu. Te sacīts sekojošais: “Darba kolektīva veidošanās tiesības uzņēmumā nosaka likumi.” Man nav nekādas saprašanas, ko nozīmē– darba kolektīvu veidošanās tiesības uzņēmumā. 16.pantā, liekas, ir pat izlaisti vairāki vārdi. Šajā pantā pirmais teikums– viena īpašuma uzņēmējīpašnieks vai viņa iecelts vadītājs... Man šķiet, ka šis teikums neko neizsaka. Vēl ir tādas normas kā juridiska persona var dibināt uzņēmumu, kas savukārt ir juridiska persona. Un šāda konstrukcija, ka reproducējas juridiskas personas, kas savukārt var dibināt uzņēmumus, nedod īstu skaidrību, kam tad īsti galu galā tas pieder.
Tāda būtiska lieta, kas parādās, ka īpašumus tiešām vajag nodalīt, parādās 24.pantā “Uzņēmējdarbības apdrošināšana”. Tajā ir teikts: “uzņēmējs var brīvi izvēlēties savas uzņēmējdarbības veikšanai nošķirtā īpašuma apdrošināšanu valsts apdrošināšanas orgānos vai komerciālās apdrošināšanas firmās”. Man liekas, ka valsts uzņēmums nevar apdrošināt savu īpašumu valsts apdrošināšanas firmā. Tādā gadījumā tas savu īpašumu apdrošina pats pie sevis. Piemēram, Vissavienības flote... būtu jāapdrošina ārvalstu kuģu apdrošināšanas sabiedrībās, jo pats savu uzņēmumu nevar apdrošināt, pats ar sevi nevar tirgoties, pats sev nevar uzlikt nodokļus. Un tāpēc valsts uzņēmējs ir jānodala, ka galu galā ir valsts un īpašnieks, ka tiesības rīkoties ir vēlētām institūcijām vai pašvaldībām... Mums te ir Augstākā padome. Bet attiecināt uz valsts uzņēmumiem– juridiskas personas, kad īpašums nav īsti nodalīts... Valsts uzņēmumu mērķis atšķirībā no pārējiem uzņēmumiem ir... tādiem uzņēmumiem ir peļņas gūšana. Bet valsts uzņēmumu mērķim vairāk vajadzētu būt tādai regulējošai darbībai. Valsts uzņēmums nedrīkstētu arī bankrotēt, jo bankrotēt var nodalīts īpašums. Tāpēc, man šķiet, ka tieši tajā likuma daļā, kurā strikti jānorobežo īpašums, šur tur vajag izdarīt labojumus, varbūt ievest kādus precizējumus un pēc iespējas mazāk lietot tādu izplūdušu jēdzienu kā juridiska persona.

Priekšsēdētājs: Pēc pārtraukuma runās deputāts Gavrilovs. Tagad ir 30 minūšu ilgs pārtraukums. Pēc tam turpināsies debates par likumprojektu “Par uzņēmējdarbību”.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Gavrilovam.

M.Gavrilovs: */Cienījamie deputāti! Cienījamo priekšsēdētāj! Mēs šodien apspriežam likumu, kas ir viens no pašiem tirdznieciskākajiem, tas ir, tas paver durvis uz tirgu, un mūsu uzdevums ir panākt, lai šīs durvis pavērtos jo plaši. Tīri polemiskā plāksnē gribētu atzīmēt vienu lietu– bija iesniegti vairāki projekti, ekonomiskā komisija tos izskatīja, un šeit mēs varam runāt par mūžīgo strīdu, kurš vienmēr izceļas ekonomikas likumu sakarā– strīdu starp ekonomistiem un juristiem. Juristi pamatoti iebilst, ka ekonomisti meklē koncepciju, bet juristi meklē likumu, taču nākas konstatēt, ka šodien mēs tieši apspriežam likuma koncepciju un ekonomisti dziļāk zina praksi un jaunākās vēsmas ekonomikā, kuras jāievēro, dabiski, neiekļaujot koncepcijā. Nu, un beidzot, ne mazāk svarīgs uzdevums, iekalt koncepciju normās, bet tā iekalt, lai netiktu izkastrēta koncepcija. Šeit eksistē pastāvīga pretdarbība, pretošanās.
Un tāpēc vēlreiz teikšu pašas koncepcijas sakarā. Nav jābaidās no tirgus, ja mēs plaši atveram durvis uz tirgu, tas nozīmē, ka mums jādod iespēja rasties maksimālam uzņēmēju skaitam. Jo vairāk būs uzņēmēju, jo mazāk būs iespēju monopoliem, jo vairāk iespēju konkurencei, jo vairāk būs darba vietu un mazāk būs jālauza galva par to, ka pie mums rodas sociālas pretrunas. To Rietumi ir sapratuši un caur nodokļiem, caur citām svirām devuši iespēju attīstīties visdažādākajiem uzņēmējdarbības veidiem, tajā skaitā arī tādiem, kas nāk no darba kolektīviem. Daži kolēģi domā, ka aizliegt– pašiem sliktāk būs. Jāatceras, ka te runa ir tikai par vienu no formām, un tā visā pasaulē tiek izmantota. Ja
atsaucamies uz dienvidslāvu praksi, tad jāsaka, ka šī forma tika pasniegta kā izņēmums, un tas bija tās pirmais netikums. Bet, ja pie mums izveidosies tikai šī forma, tad pašiem nāksies nodarboties kā ar labiekārtošanu, tā ar iekārtošanu darbā. Jāpastāv visām formām.
Tagad tālāk. Teksta sakarā gribētu atzīmēt sekojošo: vēlams, lai uzņēmējdarbība pirmām kārtām izrietētu no īpašuma. Visās vietās tas jāuzsver. Piemēram, 6.pantā– “Uzņēmējdarbības sabiedrība”. Uzņēmējdarbības sabiedrība ir īpašnieku un uzņēmēju apvienība. Pirmajā vietā vienmēr vajag likt īpašnieku.
7.pants. Runa ir par pilnīgu saimniecisko patstāvību, kas ir juristu uzspiesta. Tas, kas parādījās Savienības likumā par uzņēmumu PSRS. Šī ideja izvirzīta tādēļ, lai jaunu formu dotu valsts uzņēmumiem, kuri ir un kurus Nikolajs Ivanovičs visiem spēkiem cenšas saglabāt. Lūk, šī forma radās arī šeit un iekļuva kā variants Civilkodeksā, tomēr jāpārdomā, lai tā nekļūtu par papildu balstu hipertrofētā īpašuma eksistencē. Šeit ir, par ko padomāt.
Tālāk. Ir piezīme par 4.pantu un tam korespondējošo 16.pantu. “Viena īpašnieka uzņēmums”. Kopā ar juristiem labi un precīzi jāformulē šis jēdziens. Man liekas, ka ne no juridiskā, bet saprotamības viedokļa vajadzētu teikt tā– “īpašnieks, kas nodibina savu uzņēmumu”, kā vienība. Šeit juridiski tas var izskatīties arī tā.
16.pants, 2.punkts. “Valsts uzņēmumi”. Šeit kolēģis jau runāja, ka valsts nevar atbildēt par uzņēmuma saistībām un uzņēmums par valsts saistībām To vajag noregulēt, jo mēs esam parlamentārieši. Ja mēs uzņemamies tādu funkciju, tad līdzekļu avots– budžets. Mēs jau tā budžetu izšķiežam, atvainojiet par izteicienu, jebkurā gadījumā, mēs vienmēr izlemjam uz budžeta izdevumu rēķina. Kādu citu konstruktīvu lēmumu šeit grūti panākt. Tas ir viens. Jebkuram uzņēmumam, arī valstij piederošam, sava saimnieciskā darbība jāveido uz komerciāliem pamatiem.
Tālāk. Ļoti svarīgs jautājums par valsts īpašuma izveidošanu. Diemžēl, ja runājam par valsts uzņēmumiem, kā tie veidojas, uz kā rēķina, šis jautājums izrādās apiets, tāpēc ka tika lemts konceptuāli, par ko runāja kolēģis Kodoliņš, jautājums par to, un pilnīgi precīzi jāpieraksta, ka valsts uzņēmumus var veidot tikai uz budžeta rēķina, lai nebūtu iespēju spēlēt šo spēlīti ar administratīviem pasākumiem, citādi mūsu partneri ārzemēs mums nenoticēs.
Tālāk. Pilnīgi iespējams, ka valsts uzņēmumi var veidoties ne tikai uz budžeta rēķina, ja mēs runājam par valsts īpašumu. Piemēram, ja veidojas valsts akciju sabiedrība, tad kur iet dividendes? Vislielākās briesmas, kas šeit draud, ir tās, ja dividendes pārskaitīs budžetā. Pavisam precīzi jānodala, ka budžets eksistē kārtējiem sociāliem izdevumiem. Ja tajā ienāk atskaitījumi no dividendēm, no peļņas, tad tie ir sabiedrības investīciju resursi un vienkārši budžetā nav ieskaitāmi. Izeja tāda pati kā Rietumos, kur tiek veidoti valsts investīciju fondi, kas ir valsts mantas turētāji un pārvaldītāji, kuros ienāk šie līdzekļi. Tie eksistē uz komerciāliem pamatiem un saglabā nacionālo investīciju fondu, neļaujot to izšķērdēt kārtējām vajadzībām caur budžetu. Starp citu, arī Savienība iet to pašu ceļu. Veidojas valsts komiteja valsts mantas izmantošanai. Nav zināms, kā komiteja strādās, bet ideja tāda ir, man liekas, ka tiek gatavots likums par reģistratūru, bet tās loma aprobežosies tikai ar reģistrēšanu, un tā šīs funkcijas nepildīs. Iespējams, šis jautājums kardināli jāpārskata un jādomā par valsts komitejas dibināšanu valsts īpašumu pārvaldīšanai Augstākajā padomē. Tāpat kā Latvijas banka, kurai būtu uzdots darīt visu, kas saistīts ar investīcijas fonda reģistrācijām un pārvaldi uz komerciāliem pamatiem. Par to jādomā jau tagad, jo pamati jāieliek, tad mēs radīsim iespējas valsts uzņēmumiem normāli funkcionēt.
Nākamais jautājums, par ko gribu runāt. 21.pants, 3.punkts. Tajā rakstīts: “Valsts regulē uzņēmējdarbību, tirgus sistēmas sabalansētību un stabilitāti, formējot valsts pasūtījumus.” Ja tie nav valsts uzņēmumi, tad tā ir administratīva žņaugšana. Un tā ierakstīt, ja tas neattiecas uz valsts uzņēmumiem, nedrīkst. Šos valsts pasūtījumus nedrīkst uzspiest tāpēc, ka visā pasaulē eksistē noteiktas valsts un privātā biznesa attiecības. Šeit runa ir par valsts iepirkumiem– tā arī jāieraksta. Ja valstij vajag, lai par saviem līdzekļiem pērk, bet ne par kādiem pasūtījumiem runas nevar būt, vēl jo vairāk, ja mēs zinām, kāds zemteksts tam ir mūsu apstākļos, kad runa vispār ir par uzņēmumiem. Vēl var padomāt par sakarību ar valsts uzņēmumiem, bet tāds ieraksts, protams, mums vēl jāpārstrādā.
Un pēdējais jautājums. Gribu atzīmēt, ka tur, kur runa ir par licencēm, jābūt korektiem un precīziem līdz galam, jānosaka licenču termiņi, citādi tās var pārvērsties par ne sevišķi labiem instrumentiem uzņēmējdarbībā. Paldies par uzmanību.
Un pats pēdējais. Tas jāpieņem kā koncepcija pirmajā lasījumā. Pēc tam, protams, vēl piestrādāsim./

Priekšsēdētājs: Vārds Ivaram Krastiņam.

I.Krastiņš: Cienījamie kolēģi! Man šajā likumprojektā interesē specifisks uzņēmējdarbības veids. Un vai tie vispār ir uzņēmēji? Proti, vai ārsts, kam pieder privātprakse, vai tas ir uzņēmējs? Vai angļu valodas skolotājs, kas svētdienās māca angļu valodu emigrētkāram pilsonim, vai viņš ir uzņēmējs? Jādomā, ka tomēr viņš ir uzņēmējs. Tikai visi šo brīvo profesiju pārstāvji, viņu uzņēmums savā veidā ir īpatnējs. Ja mēs šos cilvēkus atzīstam par uzņēmējiem, kas, manuprāt, būtu pareizi, tad acīmredzot šo likumprojektu vajadzētu papildināt ar sadaļu, kas regulē šāda veida uzņēmumu darbību, jo, piemēram, patlaban, vadoties pēc šī likumprojekta, būs vajadzīga pašvaldības atļauja. Kāpēc viņam būtu vajadzīga pašvaldības atļauja? Skaidrs, ka ārstu, lai viņš varētu nodarboties ar privātpraksi, vērtēs pavisam pēc citiem kritērijiem, pārsvarā pēc profesionalitātes kritērijiem. Tas tad arī noteiks, vai ļaut vai neļaut viņam nodarboties ar privātpraksi. Līdz ar to es domāju, ka tāda sadaļa būtu ļoti svarīga un tā attiektos uz visām brīvajām profesijām, kuru pārstāvji mums nemaz nav tik maz.
Mums ir zināmi iebildumi vēl pret to daļu, kur iet runa par aizliegumiem un ierobežojumiem. Projekta autoriem vispirms es gribētu teikt, ka nekādi nevar piekrist, ka tikai valsts uzņēmumiem ir atļauts ārstēt slimniekus, kas slimo ar atsevišķām slimībām, kuras ir nosauktas. Tas nevar būt, jo ir pretrunā ar ārsta pienākumu. Palīdzība būs jāsniedz jebkurai personai neatkarīgi, vai viņa ir griezusies valsts uzņēmumā vai pie privāti praktizējoša ārsta.
Tādēļ projektā šādu formulējumu nevar rakstīt.
Otrkārt, no vienas puses, skaidrs, ka ar privātpraksi nevar nodarboties bez speciālas atļaujas. Tātad 30.pantā, kur iet runa arī par veterināro, juridisko un citām praksēm, būtu jāietilpina arī ārsta privātprakse. Bet diezin vai to var nosaukt par aizliegumu un ierobežojumu. Te ir minētas mācību iestādes. Tas arī ir diskutējams jautājums. Kādi aizliegumi un ierobežojumi attieksies, piemēram, uz svētdienas skolām? Acīmredzot visiem šiem uzņēmumu veidiem būtu nepieciešama īpaša reģistrācijas kārtība, kas nebūtu saucama par aizliegumiem vai ierobežojumiem, bet tā būtu jāsauc par šādu veidu uzņēmumu reģistrācijas kārtību. Līdz ar to es ieteiktu diezgan stingri mainīt 30.pantu.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Preinbergam.

G.Preinbergs: Cienījamo sēdes vadītāj! Cienījamie kolēģi! Arī man gribētos pateikt dažus vārdus par šo 30.pantu. Un gribētu skatīt viņu tādā skatījumā, kā šo jautājumu patlaban vajadzēja saistīt ar tagad notiekošajām pārvērtībām laukos. Kā jūs zināt, patlaban jau ir 6,7 tūkstoši lauku saimniecību. Līdz šim šīs saimniecības un tajās turētos dzīvniekus apkalpoja veterinārais dienests, kas strādā attiecīgajā kolhozā vai padomju saimniecībā. Protams, patlaban arī veterinārā dienesta funkcijas mainās. Sakarā ar to 30.pantā ir dažas neizprotamas lietas. Ja varētu tikai uzslavēt, ka 30.2. punktā ir paredzēta veterinārā prakse, kas būtu atļauta, ja šo atļauju jeb licenci izdod Latvijas Ministru padome vai tās pilnvarotā iestāde, šajā gadījumā tā varētu būt veterinārās medicīnas departaments, tas būtu tiešām uzslavējami. Bet nekādi nevar piekrist pēdējās rindkopas pirmajam apakšpunktam, kurš nosaka, ka tikai valsts uzņēmumiem ir atļauts ārstēt dzīvniekus, kas ir slimi ar sevišķi bīstamām slimībām, kuru sarakstu ir apstiprinājusi Veselības aizsardzības ministrija.
Pirmām kārtām gribētos pateikt, ka autori te jau ir briesmīgi kļūdījušies, ka runā par dzīvnieku slimību sarakstu, kurš it kā atrodas Veselības aizsardzības ministrijā. Diemžēl tas ir absurds. Tas tā nevar būt.
Otrkārt, man jāatsaucas arī uz daktera Krastiņa teikto, ka nevar būt situācija, ka jebkuras slimības gadījumā arī veterinārārsts, kas nodarbojas ar privātpraksi, nedrīkstētu ārstēt dzīvniekus un gaidītu, kamēr, lūk, pie dzīvnieka atbrauks no apriņķa kāds veterinārārsts un uzsāks attiecīgo darbu. Tādēļ, man šķiet, 30.panta 1.punkta pēdējā sadaļa, tās divas rindiņas katrā ziņā būtu jāņem ārā. Protams, mēs apzināmies, ka ir slimības, ar kurām slimo gan cilvēks, gan dzīvnieks. Taču arī tādā gadījumā pirmā palīdzība slimajam dzīvniekam ir jāsniedz tam veterinārārstam, kas attiecīgajā brīdī ir klāt. Viņš arī izvēlas tos paņēmienus, kas būtu vajadzīgi: vai tā būtu karantīna,
izolēšana, vai kādi citi paņēmieni. To nevarētu izslēgt.
Vēl es stipri iebildu pret to, ka 2.punktā tiek proponēts, ka tiek aizliegta medikamentu, ārstniecības līdzekļu, ķīmisko vielu sagatavošana un realizācija. Protams, es nerunāšu par medikamentiem un ķīmiskajām vielām, bet gan par ārstniecības līdzekļiem. Tos veterinārārsts ikdienā gatavo desmitiem, lai tūdaļ dzīvniekam varētu ievadīt.
Ja mēs šo pantu atstājam, tad mēs veterinārārstu atstājam faktiski bez darbības līdzekļiem, bez tiem līdzekļiem, ar kuriem mēs varētu strādāt. Arī šajā gadījumā jāsaka, ka šī absurdā frāze “Ārstniecības līdzekļi”, vai tā būtu ziede, šķīdumi utt., kas ikdienā tiek gatavoti un bez kā nemaz nevar būt runa par veterināro palīdzību, ir jāņem ārā.
Tad arī man, tāpat kā dakterim Krastiņam, rodas jautājums, kā tad īsti ir? Man rodas šaubas, vai privātpraksē strādājošs veterinārārsts, ārsts, jurists un varbūt vēl virkne speciālistu, vai viņš viens ir uzņēmējs. Par to ir ļoti jāšaubās, es neesmu īsti pārliecināts. Un, pat ja arī ir vai arī nav, noteikti šajā pantā ir jābūt kādai atrunai, kas paskaidro par šo darbu izpildītājiem. 30.panta otrās daļas pašās beigās, kur ir uzskaitīti ugunsdrošības, darba aizsardzības, veselības aizsardzības un dabas aizsardzības normatīvie akti, pierakstīt gribētu vēl veterināro likumu, kas patlaban, kā saka, top. Tātad būs normatīvs dokuments, pēc kura vadoties varēs strādāt.
Un, visbeidzot, gribētu vēl pateikt, ka visām komisijām, izstrādājot jebkuru likumu, ir saskare ar citu specialitāšu problēmām, tādēļ kā ekspertu allaž vajadzētu pieaicināt attiecīgās specialitātes pārstāvi. Pretējā gadījumā nonāk tādā ne visai korektā stāvoklī, kad sarakstīts tiek tas, kas pavisam tālu no īstās patiesības.
Manuprāt, šis likums būtu jāpieņem pirmajā lasījumā un tad tas jālabo un jāstrādā pie tā tālāk, jāveido tāds, kāds tas būtu nepieciešams.

Priekšsēdētājs: Vārds Ģirtam Krūmiņam.

Ģ.Krūmiņš: Cienījamie kolēģi! Tā kā Rūpniecības komisija arī piedalījās šī likumprojekta veidošanā, tad mazāk nodarbošos ar problēmu cilāšanu un jautājumu apskatīšanu, jo komisijās tās jau visas ir apskatītas un saskaņotas. Es gribēju atzīmēt, ka šis ir viens no likumprojektiem, pie kuriem ir visrūpīgāk piestrādāts, jo darbojās vismaz četras komisijas, notika ļoti daudzas apspriedes. Uzskati par to, kam šajā likumprojektā ir jābūt un kam nav jābūt, bija kardināli atšķirīgi. Varētu teikt, ka šis darbs vismaz trīs reizes ir kapitāli pārstrādāts un ne tikai pielabots. Rezultātā patlaban ir likumprojekts, kas būtu uzskatāms par pamatu uzņēmējdarbībai. Šeit runās izskanēja kritika, ka likumprojekts nav pilnīgs. Taču gribētu atzīmēt, ka tas ir tikai pamats, uz kura tiks veidota vesela likumu pakete, piemēram, par valsts rūpniecības uzņēmumiem, par municipālajiem uzņēmumiem, par akciju sabiedrībām un vēl daudzi dažādi uzņēmumu darbības veidi tiks skaidroti sīkāk speciālos likumos. Galvenais mērķis bija šajā likumprojektā ietvert visus galvenos principus. Es arī gribētu atzīmēt, ka ir labāk, ja šajā likumprojektā ir pateikts vairāk, nekā ja tas būtu izdarīts mazāk. Piemēram, te radās jautājums, vai darba kolektīvs var būt uzņēmējs? Tika uzskaitīti uzņēmēju veidi, un viens no tiem bija darba kolektīvs. Nu, lai būtu tas punkts. Kāpēc mums tādu neparedzēt? Ja Latvijā veidosies tādi sociālekonomiskie apstākļi, ka tāds uzņēmējveids būs populārs un ekonomiski pamatots, tad lai tas eksistē. Ja tas nebūs populārs un tam nebūs ekonomiska pamata, tad tas paliks tikai kā viens punkts likumprojektā. Es domāju, ka tādēļ šo likumprojektu nevajadzētu sašaurināt.
Tad vēl jautājums par to, vai valsts atbild par uzņēmuma saistībām? Likumprojektā par valsts un vietējās pašpārvaldes uzņēmumiem šis jautājums būs sīkāk apskatīts, arī nopamatojot: kas, kā un kādos gadījumos. Pirmajā brīdī, kad strādājām pie likumprojekta, tad iespaids bija tāds, ka likumprojekts par uzņēmējdarbību var aptvert visus iespējamos veidus: valsts uzņēmumus, municipālos un tā tālāk. Vēl darba gaitā kļuva skaidrs, ka par valsts uzņēmumiem nepieciešams atsevišķs likumprojekts. Strādājot pie valsts uzņēmuma, nepārprotami kļuva skaidrs, ka municipālo uzņēmumu darbība jāregulē ar atsevišķu likumu, tā ka šis likums būs tikai pamats veselai likumu paketei.
Man, runājot pēdējam, ir palicis ļoti maz ko iztirzāt no likumprojekta. Viss galvenais jau pateikts. Es tad gribētu vienkārši rezumēt un pateikt savas domas, kādai vajadzētu būt šī likumprojekta tālākai gaitai. Pirmkārt, komisijai jāizskata visi debatēs izteiktie priekšlikumi un tos, kuri ir lietderīgi, jāiekļauj likumprojektā. Otrkārt, lasot likumprojektu, skaidri redzams, ka tas nav skatīts Likumdošanas jautājumu komisijā, jo likumprojektā ir daudzas neprecizitātes juridiskajā terminoloģijā. Tas būtu jāizdara. Treškārt, likumprojektu vajadzētu publicēt presē, lai mēneša laikā, kamēr mēs esam atvaļinājumā, saņemtu par to atsauksmes, kuras pēc tam varētu ņemt vērā. Ceturtkārt, likumprojektu šodien vajadzētu pieņemt pirmajā lasījumā. Turpmākajā gaitā, sagatavojot likumprojektu otrajam lasījumam, strīdīgos jautājumus iesniegt divos vai pat trijos variantos, lai varētu balsot par katru variantu atsevišķi. Tādējādi otrajā lasījumā nebūtu jādebatē, ka tas ir jāietver, bet tas ir jāsvītro. Lai būtu jau vairāki varianti un balsojot varētu pieņemt vienu no tiem.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Edmundam Krastiņam. Pēc tam vārds deputātei Albertiņai, un debates noslēdz deputāts Geidāns.

No zāles: Es atvainojos, man ir jautājums– es arī esmu pieteicies debatēs.

Priekšsēdētājs: Par to es arī paziņoju kolēģiem. Lūdzu– Edmunds Krastiņš.

E.Krastiņš: Cienījamie kolēģi! Kā vienam no darba grupas dalībniekiem man ir prieks, ka attieksme pret šo likumprojektu ir labvēlīga. Un tomēr, tā kā es no darba grupas uzstājos pēdējais, vēlreiz gribētos akcentēt tās konceptuālās iezīmes, kas ir šim likumprojektam, kā arī to, kas atšķir šo likumprojektu no iesniegtajiem alternatīvajiem likumprojektiem. Pirmkārt, tā ir pāreja uz pilnīgi jaunu saimniekošanas principu. Mūsu līdz šim superlatviskotajā tautas saimniecībā uzņēmēja jēdziens bija praktiski zudis. Patlaban mēs pie tā atkal atgriežamies, atgriežamies pie civilizētas saimniekošanas sistēmas, kurā visa saimnieciskā aktivitāte tomēr galvenokārt iziet no uzņēmēja. Mēs arī apzinājāmies, ka pilnībā nevar nodalīt uzņēmēja un uzņēmuma jēdzienu, bet tomēr, cik tas bija mūsu spēkos, centāmies to izdarīt maksimāli precīzi. Savukārt es vēl iesniedzu 7.panta jaunu redakciju jeb, pareizāk sakot, atjaunotu vienu no laika gaitā darba grupā izskanējušajiem priekšlikumiem, tas ir, uzņēmuma definīciju jeb koncepciju, ka uzņēmums pamatā ir tikai tiesību objekts, lietu, tiesību un faktisko attiecību summa, kuru vienotā veselumā saista uzņēmējs kā tiesību subjekts. Tā ir viena no šī likumprojekta konceptuālajām iezīmēm.
Otra konceptuālā iezīme, manuprāt, ir pilnās materiālās atbildības konsekventa pielietošana ne tikai attiecībā uz privātpersonām kā uzņēmējiem, bet arī uz sabiedriskajām un reliģiskajām organizācijām, kā arī uz valsti un pašvaldību. Un uz šeit izskanējušajiem pārmetumiem, ka valsts varbūt nevar uzņemties pilnu atbildību par savu uzņēmumu saistībām un tamlīdzīgi, es varu atbildēt vienu: ja valsts pilnu atbildību nespēj jeb negrib uzņemties, tad tai jārealizē plaša privatizācijas programma un savi uzņēmumi jāpārveido akciju sabiedrībās. Mēs uzskatām, ka vienīgās atbildības ierobežojošās formas šajā varbūt lielā mērā haotiskajā pārejas periodā uz tirgus attiecībām varētu būt akciju sabiedrības un paju sabiedrības, kuru darbību stingri reglamentētu likums par šo uzņēmējorganizāciju darbību, tas ir likums par akciju sabiedrībām un likums par sabiedrībām ar ierobežotu atbildību. Tāpēc arī es uzskatu, ka, pieņemot šo likumu galīgi, mums ir jāpieņem arī attiecīgs lēmums, kas uzliek par pienākumu noteiktā laika posmā visiem tiem uzņēmumiem, kuru organizatoriskā uzbūve neatbilst šajā likumā noteiktajām formām, veikt savas darbības pārkārtošanu. Kā viena no pārejas formām uz tirgus darbību, piemēram, būtu visiem labi pazīstamie kooperatīvi.
Otrs, tie būs kolhozi, kuru pašreizējā organizatoriskā forma arī sevišķi neatbildīs tam, kas noteikts šajā likumā. Acīmredzot tāpēc arī tiks sagatavots likums par lauku kolektīvo saimniecību pārveidošanu paju sabiedrībās. Komisija, arī darba grupa, pēc diezgan lielas diskusijas likumprojektā ierakstīja, ka darba kolektīvs varētu būt uzņēmējs, varētu būt īpašnieks, jo pasaules praksē tomēr šāda īpašuma forma un uzņēmējveids ir sastopams. Taču, ja jūs uzmanīgi paskatīsities likumā, tad šis jēdziens turpmāk īpaši nav attīstīts, tas vairāk nekur netiek pieminēts. Tāpēc, ja deputāti nolems, mēs šo uzņēmējveidu varētu arī svītrot un uzskatīt, ka mums tomēr ir jādarbojas šā likuma noteiktajos ietvaros. Bez tam gribētu teikt tiem deputātiem, kuri tomēr centās uzlikt šim likumam pārmērīgi lielu slodzi un uzskatīt to gandrīz vai par vienīgo un galveno, kas mums nodrošinās pāreju uz tirgus attiecībām, ka šis likums pārejā ir tikai detaļa, lai gan svarīga detaļa. Protams, šis likums nedarbosies, ja nebūs jau pieminētie likumi: likums par uzņēmējdarbības formām, pretmonopola likums, likums par bankrotu. Tāpat nedarbosies arī, ja netiks plaši realizēta valdības izstrādāta privatizācijas programma. Galvenais, protams, ir tas, ka likums nedarbosies, vismaz pilnā mērā ne, patlaban spēkā esošā Civilkodeksa ietvaros.
Un te nu lūgums juristiem, kas arī diezgan kritiski izturas pret šo likumprojektu, censties jau tuvākajā laikā Likumdošanas jautājumu komisijā sagatavot labojumus Civilkodeksa nodaļā par saistību tiesībām, par līgumu, par visām šīm formām, kas līdz šim nesamērīgi arī akcentējušas valsts īpašumu, kolhoza īpašumu un kurās vispār neparādās privātais īpašums, tā tiesības un pienākumi. Bez tam deputātiem, kas mūs šodien neatlaidīgi aicināja uz regulētu tirgu, gribētos teikt, ka tas nedaudz atgādina aicinājumu satvert grožus, kad ratos vēl nav iejūgts zirgs. Nezinu gan, kādu tirgu mēs taisāmies regulēt, jo pagaidām tas vēl nav izveidots, bet tikai veidojas.
Vēl par 30.pantu– jāsaka paldies tiem deputātiem, kas aktīvi izteica priekšlikumus. Kāda bija darba grupas nostāja? Mēs valsts noteiktos aizliegumus un ierobežojumus vienkārši pārņēmām no lietuviešu likuma par uzņēmējdarbību un uzskatījām, ka neesam tik kompetenti, lai varētu sīki izanalizēt visus iespējamos aizliegumus, un tāpēc paldies visiem tiem deputātiem, kas aktīvi iesaistījās domu apmaiņā un izteica, kādus vēl veidus vajadzētu iekļaut vai izslēgt un kā vajadzētu pārveidot.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātei Albertiņai.

S.Albertiņa: Godāto priekšsēdētāj! Godātie kolēģi! Divi likumi, kurus no mums pašreiz ļoti gaida tauta, tātad ir likums par īpašumu jeb labojumi par īpašumtiesībām Konstitūcijā un likums par uzņēmējdarbību. Godīgi sakot, arī mēs, kas nodarbojamies ar ekoloģijas lietām, esam īpaši ieinteresēti, lai šos divus likumus nekavējoties realizētu, jo šajā apstāklī mēs saskatām vienīgi iespēju, kā nokārtot visas tās lietas, kas ir saistītas ar dabas aizsardzību un dabas aizsardzības pārkāpumiem. Tikai ar to brīdi, kad katrai lietai būs savs saimnieks, kad minētie likumi stāsies spēkā, tikai ar to brīdi mēs varēsim normalizēt savas republikas ekoloģisko situāciju.
Šajā sakarībā man ir dažas piezīmes. Es tās vēlāk iesniegšu rakstiski, tāpēc īpaši sīki es pie tām nekavēšos. Bet es gribētu vērst jūsu uzmanību uz 30.panta 6.punktu, kur tiek izskatītas lietas par dabas aizsardzības jautājumiem. Tātad 6.punktā teikts, ka uzņēmuma pienākumos ietilpst dabas aizsardzības pasākumi, tajā skaitā zemes rekultivācija. Vārda “rekultivācija” vietā lietosim terminu “meža atjaunošana”, tas ir, šis ir terminoloģijas jautājums. Manuprāt, ļoti svarīgi šeit ir ietilpināt vienu lietu, proti, ka uzņēmums atbild par visu dabas resursu, tanī skaitā zemes un pārējo dabas resursu, racionālu izmantošanu, sedz dabas resursu atjaunošanas un aizsardzības izmaksas rekultivācijai, meža atjaunošanai, notekūdeņu attīrīšanai utt., kā arī sedz visas izmaksas pilnā apmērā par kaitējumiem un zaudējumiem. Un šajā sakarībā, ja mēs pieņemam 30.panta 6.punktu šādā veidā, mani nedaudz mulsina 1.panta otrā rindkopa: “sociālās nodrošināšanas, izglītības, kultūras un veselības aizsardzības, sporta un ekoloģijas sfērās var darboties organizācijas, kuras negūst peļņu”. Tad es gribētu teikt tā: ja es darbojos izglītības sfērā un ja man, piemēram, izdodas noorganizēt privātu skolu, tad man savā uzņēmumā, kuru esmu nodibinājusi, tomēr obligāti ir jānodrošina vides aizsardzības prasības. To es nekādā gadījumā nevarēšu izdarīt tad, ja man nebūs nekādas peļņas. Tāpēc man šī lieta liekas problemātiska un es domāju, ka pie tā vēl ir vērts atgriezties.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Geidānam.

I.Geidāns: Cienījamo plenārsēdes vadītāj! Godātie kolēģi! Tā kā šis likumprojekts ir anonīms, jo nav redzams autors, tad es runāšu abstrakti un mēģināšu analizēt punktu secībā.
Pirmkārt, es atbalstu sava kolēģa Rikarda domu, kuru izteica arī citi deputāti, ka 3.panta 6.punktā jēdziens “darba kolektīvs” ir izslēdzams no uzņēmēju sarakstiem. Atcerēsimies, kāpēc tika radīts darba kolektīvs kā tāds. Impērija, juzdama, ka var tikt pārtraukta koloniju pārvaldīšana, izveidoja organismu, kurš impērijai saglabāja iespēju dezorganizēt mūsu ražošanu un tautsaimniecību arī pēc tam, kad mēs atbrīvosimies. Reāli mēs jau vairākkārt ar to esam saskrējušies. Tāpēc mums tas ir jāņem vērā. Pieņemsim, ka sanāks kolhoza darba kolektīvs un nospriedīs, ka zemniekam nedot zemi, ka zemniekam nedot viņa daļu, ka zemniekam nedot tehniku. Un darba kolektīvs tādā gadījumā būs tiesisks to lemt. Mums ar to arī jārēķinās, jo tādi precedenti mūsu republikā jau ir pietiekoši daudz.
Nākošais– es principā iebilstu pret 5.panta koncepciju, gan pret pirmo rindkopu, gan pret otro. Pirmajā rindkopā ir noteikts, ka jebkurš pilsonis, lai arī viņš nāktu no visām pasaules malām, republikā var dibināt uzņēmumus. Es uzskatu, ka prioritārajām tiesībām ir jābūt Latvijas Republikas pilsoņiem. Otrajā rindkopā ir noteikts, ka ne uzņēmuma veidiem, ne arī citiem nav atļauta dažādu nodokļu likumības piemērošana utt. Pirmkārt, tas nesaskan ar 21.3.pantu, kur noteikts, ka valsts var regulēt. Nesaskan arī ar 25.pantu, kur, manuprāt, pareizi teikts, ka ar nodokļiem, subsīdijām un kredītiem var regulēt uzņēmumdarbību. Un pats galvenais, šāds ieraksts mums vispār neļauj attīstīt kaut kādus prioritārus virzienus, it sevišķi pašvaldībām. Līdz ar to es piekrītu, ka 11.pants vispār ir izsvītrojams. Uzņēmums un darba kolektīvs– tas nav uzņēmējs, tā ir organizācijas forma uzņēmuma iekšienē. Tādēļ arī 12.pantā ir jālabo nevis “darba kolektīva locekļi”, bet gan “uzņēmumā strādājošo prasība”.
Tālāk par 26.pantu. Mani nepārliecina 26.panta otrās rindkopas formulējums, ka zaudējums, ko uzņēmums vai uzņēmumi cietīs valsts vai pašvaldības institūcijas rīkojumu izpildes rezultātā, ir jāatlīdzina pašvaldībai. Pieņemsim, ka uzņēmums paņems lielu aizņēmumu un speciāli bankrotēs. Vai tad pašvaldībai pēc tam būs jāsedz šie izdevumi? Acīmredzot ir jābūt kaut kādiem kritērijiem, pēc kuriem mēs spriežam, vai tā ir nemākulīga saimniekošana vai speciāla darbība, vai tiešām pašvaldības nepārdomātie pasūtījumi.
Visvairāk iebilžu manī izraisa 29.pants, tā principiālā koncepcija. Manuprāt, jau tad, kad mēs apspriedām mūsu valdības iesniegto
programmu, mēs jau runājām par to, ka principā ir jāmaina pieeja, ka tautsaimniecības reorganizācijas pamatā ir jābūt pašvaldības lēmumu prioritātei, jo, ja Jelgavā kaut kas notiek republikas vārdā, tad uz to reaģē, dzīvo tajā, cieš vai arī prieki rodas Jelgavai. Tādēļ arī Jelgavai pieder prioritāte lemt par to, kas drīkst un kā drīkst attīstīties Jelgavā, protams, saskaņojot to ar republikas kopējo attīstības koncepciju. Un tāpēc, manuprāt, 29.pants pašvaldībai faktiski atļauj un saskaņojumu izsniegšanas kārtība paredz reālu regulēšanas un kontroles mehānismu rūpniecības attīstībai uz vietām, pagastos, pilsētās un rajonos. Manuprāt, pantam jāsākas ar formulējumu, ka pašvaldības iestāde nosaka savā teritorijā atrodošos uzņēmumu, tajā skaitā kooperatīvu, zemes rentes, vietējo resursu un darbaspēka izmantošanas nodokļu lielumu, jo ir jābūt diferencētai rentei un diferencētam nodokļu režīmam. Jādomā arī par spekulatīvās peļņas ierobežošanas mehānismu. Pirmajā rindkopā, manuprāt, vajadzētu būt papildinājumam, ka pašvaldības iestāde var neļaut izvietot uzņēmumu savā teritorijā, ja tas apdraud iedzīvotāju veselību un apkārtējo vidi. Taču tas ir par maz. Vajadzētu vēl papildināt arī ar formulējumiem: “vai neatbilst vietējā reģiona– pagasta, pilsētas vai rajona – attīstības interesēm”.
Un lūdzu uzskatīt mūsu uzstāšanos nevis kā šī likumprojekta nonivelēšanu, bet gan kā atbalstu tam aicinājumam to pieņemt pirmajā redakcijā. Taču pievienojos arī tam Krūmiņa kunga teiktajam, ka šis likumprojekts principā nākotnē ir jāizskata jau pirmajā redakcijā kopā ar visu to likumprojektu paketi, kurā vēl bez tā, ko jūs norādījāt, būtu arī vēl papildu pakete, kura šos likumus saistītu kopā ar jau esošajiem likumiem. Šajos likumos būtu nepieciešams izdarīt ļoti daudz grozījumu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Debatēs vairāk neviens nav pieteicies. Pēc mūsu reglamenta arī pārtraukumam vēl nav jābūt, tāpēc mēs varam izlemt jautājumu par šī likumprojekta tālāko likteni.
Tātad izskanēja divi viedokļi. Pirmais un varbūt radikālākais acīmredzot ir tas, ko izteica deputāts Plotnieks– nepieņemt pirmajā lasījumā, nodot likumprojektu komisijai pilnveidot, ievērojot deputātu iesniegtos priekšlikumus un iesniegt no jauna izskatīšanai. Jūs termiņu piedāvājāt? Šajā sesijā... Tas ir piektdien vai sestdien. Un pēc tam publicēt. Bija citi priekšlikumi, ka likumprojektu vajadzētu akceptēt pirmajā lasījumā, nododot publicēšanai, un strādāt pie tiem ierosinājumiem, kurus izteica un ierosināja deputāti. Bija tikai viena principiāla prasība– konceptuāli balsot par 3.pantu. Ja es esmu pareizi sapratis, tas nozīmē balsot par 3.pantu. Cik es sapratu, tad tas ir deputāta Rikarda priekšlikums, kuru atbalstīja deputāts Geidāns,– 3.pantā, izņemot 6.apakšpunktu, svītrot vārdus “darba kolektīvs”.

K.Špoģis: Priekšlikumu par 10. un 11.pantu oficiāli iesniedza deputāts Raimonds Krūmiņš; nosvītrot 20.pantu ierosināja deputāts Muciņš. Tā ka par šiem pantiem būtu lietderīgi balsot.

Priekšsēdētājs: Priekšlikums svītrot, nav jāpavairo, tas vienkārši ir jānobalso. Tāpēc mums ir visas iespējas pirms pārtraukuma izlemt šī likumprojekta tālāko likteni. Vai jūs piekrītat tādam viedoklim un vai mēs varam sākt balsot? Lūdzu, pirmais mikrofons.

V.Eglājs: Es savā runā izteicu un vēlāk arī rakstiski iesniedzu priekšlikumu terminu “juridisko personu” visās vietās apmainīt ar vārdu “īpašnieku”. Tas ir konceptuāls priekšlikums, jo “īpašnieks” ir viena lieta, kas atbild, un “juridiska persona”– tā pa lielākai daļai ir stipri bezatbildīga. Viņai ir zīmogs, un tas arī viss.

M.Gavrilovs: */Anatolij Valerianovič! Vēršos pie jums un pie kolēģiem. Ja mēs tagad sāksim to rediģēt burtiski, līdz vārdiem un burtiem– tas nav pirmā lasījuma uzdevums. Mums vienalga pie daudziem formulējumiem būs jāatgriežas. Pirmā lasījuma uzdevums– koncepcija, tāpēc par to jābalso. Vienalga, visu neizlabosim. Veltīgs Sīzifa darbs būs, veltīgs darbs. Tajā noslīksim./

Priekšsēdētājs: */Bet mūsu prakse rāda, ka tādos gadījumos mums jālemj tikai ar balsošanu, citādi mēs sākam cits citu pārliecināt par savu taisnību, un tad būtība cieš./ Citu iebildumu un priekšlikumu nebija, tāpēc... vispirms nobalsosim par deputāta Plotnieka priekšlikumu. Atkarībā no rezultātiem tad arī redzēsim, ko darīt tālāk. Lūdzu reģistrēsimies. Rezultāts: 110 deputāti. Paldies. Lūdzu, balsosim par deputāta Plotnieka priekšlikumu likumprojektu pirmajā lasījumā nepieņemt, atdot komisijām pilnveidot, ņemot vērā deputātu iesniegtos priekšlikumus, un iesniegt izskatīšanai 3.augustā. Rezultāts: par– 4, pret– 92, atturas– 13. Jūsu priekšlikums netiek atbalstīts.
Izskatīsim tagad nākošo priekšlikumu– akceptēt likumprojektu pirmajā lasījumā. Kolēģi, lai mēs operatīvāk virzītos uz priekšu, izteiksim savu attieksmi pret tiem priekšlikumiem, kuri varbūt nav konceptuāla rakstura, bet, ja kolēģi uzstāj, ka tie ir konceptuāla rakstura, mēs par šiem priekšlikumiem nobalsosim kopumā. Par katru pantu atsevišķi tagad nebalsosim. Lūdzu, deputāt Špoģi, nāciet tribīnē, jo mēs lūgsim arī jūsu viedokli. Katrā ziņā... Mēs gan nelūgtu komentēt mūsu kolēģu iesniegtos priekšlikumus, vienīgi izsakiet savus argumentus par to, ko iesniedza komisijas. Kolēģi savus argumentus jau ir izteikuši savās runās.
Tātad deputāts Rikards 6.panta 1.punktā, kurā noteikts, ka uzņēmējs ir fiziska un juridiska persona, kas norobežo daļu sava īpašuma uzņēmējdarbības veikšanai... un tālāk, ierosina svītrot vārdus “darba kolektīvs”. Kādas ir jūsu domas par komisijas argumentiem?

K.Špoģis: Domāju, ka komisija var piekrist, ka vārdi “darba kolektīvs” tiek svītroti.

Priekšsēdētājs: Ja jūs piekrītat, tad mēs nebalsojam. (Zālē rosība.) Tomēr vajag balsot. Lūdzu, pirmais mikrofons.

M.Berdikovs: */Es lūdzu atvainot, iespējams, ka es ne pilnīgi saprotu procedūru. Kā rūpniecības pārstāvis es lūdzu deputātus šo punktu nelikt uz balsošanu. Kāpēc? Tāpēc, ka daudzi uzņēmumi šodien vēl dzīvo pēc likumiem, kas eksistē. Daudzos uzņēmumos tiek izstrādāta pāreja uz akciju sabiedrībām, nomas kolektīviem un tā tālāk. Izsvītrojot šo punktu, man liekas, mēs radīsim nenoteiktību un sliktu iespaidu par darba kolektīviem. Lūdzu tomēr to atstāt. Ja tas neatradīs atsauksmi, kā teica komisijas priekšsēdētājs, kolektīvi to neizmantos. Es vienkārši uzskatu, ka ir pareizi brīdināt deputātus, ka šodienas situācijā tā ir ļoti liela atbildība. Darba kolektīvi psiholoģiski nav gatavi atteikties no šīs saimniekošanas formas. Man viss./

Priekšsēdētājs: Vēl ir priekšlikumi? Lūdzu, deputāts Eglājs.

V.Eglājs: Es ierosinu zināmā mērā kompromisa priekšlikumus: tā vietā, lai uzskaitītu īpašniekus, dot formulējumu “par uzņēmēju var būt jebkurš īpašnieks”. Un, ja darba kolektīvs ir īpašnieks, tad viņš tāds var arī būt.

Priekšsēdētājs: Bet, ja mēs loģiski tālāk spriežam par jūsu priekšlikumu, tad iznāk, ka likumprojektā mums vispār nav jāpārskata nekas. Vai es pareizi sapratu jūsu priekšlikumu? Tagad mums ir trīs priekšlikumi.
Par balsošanas motīviem vārds deputātam Drobotam.

J.Drobots: */Man liekas, ka pēdējais priekšlikums nav īsti pareizs, jo ne katrs īpašnieks var būt uzņēmējs. Īpašnieks sava īpašuma pārvaldīšanas un izmantošanas tiesības var nodot citam. Tāpēc tas ne vienmēr saskanēs un ieraksts nebūs pareizs. Es personīgi esmu par to, lai darba kolektīvs būtu uzņēmēju skaitā, tas pilnībā atbilst devalstiskošanas principam, kas ielikts valdības programmā./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons.

S.Dīmanis: Par balsošanas motīviem gribu teikt, ja mēs neapliecināsim, ka darba kolektīvs ir uzņēmējdarbības subjekts, uzņēmējs, mēs vispār neizkustināsim privātuzņēmējdarbību no vietas. Ar to būs jāsāk. Kā tas pēc tam veidosies, to parādīs dzīve. Es uzskatu, ka noteikti ir jāatstāj, citādi likums vispār nedarbosies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, otrais mikrofons.

A.Bērzs: Es aicinu tomēr tik specifiskus jautājumus pirmajā lasījumā neizšķirt. Kamēr šos jautājumus nav izskatījušas attiecīgās komisijas, vajadzētu atturēties par tiem balsot.

Priekšsēdētājs: Atturēties, es diemžēl... Jūs aicināt kolēģus atturēties, viņi to var darīt, bet es nevaru šo priekšlikumu nelikt uz balsošanu.
Lūdzu, otrais mikrofons.

I.Silārs: Gadījumā, ja mēs ierakstīsim, ka uzņēmējs var būt jebkurš īpašnieks, es kā ārsts neredzu iespēju nodarboties ar privātpraksi, algot feldšeri, medmāsu, jo man nav nekāda īpašuma, bet nodarboties ar privātpraksi es esmu tiesīgs.

I.Bērziņš: Es tomēr aicināju atgriezties pie tā veida, kā mēs parasti pieņemam likumprojektus pirmajā lasījumā. Šeit tiešām ir specifisks jautājums, kurš droši vien pacelsies vēlreiz, ja mēs šo likumprojektu publicēsim. Droši vien savas domas izteiks darba kolektīvi, esošie un nākamie individuālie īpašnieki. Varbūt tiešām šobrīd necentīsimies katru vārdu noslīpēt, bet pieņemsim konceptuāli pirmajā lasījumā. Pēc tam, kad visi izteiks savas domas, balsosim un izšķirsim. Esmu pilnīgi pārliecināts, kad likumprojektu skatīsim otrreiz, tas ir, otrajā lasījumā, mēs vēlreiz šo jautājumu pārbalsosim neatkarīgi, kāds rezultāts būs šodien.

I.Briņķe: Es gribētu pievērst jūsu uzmanību kolēģa Eglāja priekšlikumam, ka par uzņēmēju var būt jebkurš īpašnieks. Es gribētu teikt, ka īpašniekam noteikti nepieciešama rīcībspēja. Pieņemsim, manam bērnam kāds novēlēs mantu. Viņš ir īpašnieks, bet viņš šajā gadījumā nav rīcībspējīgs. Vai, piemēram, arī manam sunim kāds novēl mantu. Es domāju, ka mums ir jāoperē ar juridiskiem terminiem. Nevar tā teikt: jebkuram īpašniekam.

Priekšsēdētājs: Es atvainojos... Diemžēl, es nedzirdēju pēdējo priekšlikumu.

No zāles: Paskaidro, ka pret Eglāju.

Priekšsēdētājs: Pret deputāta Eglāja priekšlikumu? Tomēr, ņemot vērā šo diskusiju, acīmredzot tomēr deputāta Bērziņa priekšlikums ir visradikālākais: pieņemt šo likumu konceptuāli pirmajā lasījumā, specifiskās debates par atsevišķiem nosaukumiem turpināt gan komisijā, gan nākošajos lasījumos. Man šis priekšlikums jāliek uz balsošanu.

R.Rikards: Reglamentā ir skaidri pateikts, ka pirmajā lasījumā mums jāizšķiras par koncepciju un tad jāpublicē. Mēs nevaram publicēt, neizšķiroties... nepieņemot koncepciju. Lūk, šis jautājums par darba kolektīviem ir konceptuāls jautājums, tas nav redakcijas jautājums, principiāla koncepcija. Par to ir jāizšķiras, pēc tam jāpieņem kopumā. Es aicinu balsot par 6.punkta izslēgšanu. Tas ir konceptuāls jautājums. Atkarībā no balsošanas rezultātiem likums jāpieņem kopumā.

M.Gavrilovs: */Es gribu kolēģim atbildēt, ka tā ir viņa personīgā koncepcija. Bet likuma koncepcija ir jāizskata, vēl jo vairāk tādēļ, ka šis ir pirmais lasījums. Gan mēs apspriedīsim, gan visi apspriedīs. Taču ņemt koncepciju un teikt, ka man tā nepatīk, nu, kolēģi, vajag sevi cienīt, es tā teikšu./

Priekšsēdētājs: Paldies. Es tomēr uzskatu, ka mums būtu jābalso par deputāta Bērziņa priekšlikumu. Es vēlreiz nosaukšu priekšlikumu: akceptēt šo likumprojektu pirmajā lasījumā un nākamajos lasījumos turpināt diskusijas par tiem jautājumiem un tiem atšķirīgajiem viedokļiem, kuri šeit tika izteikti. Lūdzu, balsosim. Tas nebūt neizslēdz neviena cita priekšlikuma turpmāko likteni. Rezultāts: par– 90, pret– 12, atturas– 5. No balsojošo skaita tas ir vairākums. Likumprojekts tiek pieņemts pirmajā lasījumā. Kad jūs iesniegsit otrajā lasījumā?

K.Špoģis: Visus priekšlikumus mums vajadzētu saņemt līdz 10.septembrim, tas ir reāli. Tad mēs līdz 20.septembrim likumprojektu varētu iesniegt otrajā lasījumā.

Priekšsēdētājs: Tātad 2.punktu mēs rakstām: komisijai iesniegt likumprojektu otrajā lasījumā līdz 20.septembrim un tad šo likumprojektu publicēt.
Nākamais jautājums ir likumprojekts “Par reliģiskajām organizācijām”– lūdzu, trešais mikrofons.

I.Kozakeviča: Godājamais priekšsēdētāj! Mēs vakar vakarā tikām izlēmuši, ka likumu “Par reliģiskajām organizācijām” otrajā lasījumā skatīsim tūdaļ pēc pusdienām pulksten 14.30, jo uz to laiku ir uzaicināts darba grupas vadītājs, kas šo likumprojektu grib komentēt.

Priekšsēdētājs: Paldies. Pieņemsim zināšanai.
Vai likumprojektu “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” mēs varam izskatīt? Tas ir šīsdienas darba kārtībā, tāpēc sākam izskatīt šo likumprojektu. Ziņo komisijas vadītājs deputāts Škapars.

J.Škapars: Tautas pašvaldības un sabiedrisko lietu komisija iesniedz izskatīšanai likumprojektu “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem”. Ierosinām likumu pieņemt pirmajā lasījumā un to publicēt apspriešanai, nosakot priekšlikumu iesniegšanas termiņu– 15.septembri. Likumprojektu nodot otrajā lasījumā līdz 15.oktobrim.
Komisija uzskata, ka šis ir viens no pirmās nepieciešamības likumiem. Sairst vecie, tradicionālie izdevumi, kuri bieži vien neiztur konkurenci. Jaunajai Latvijas Republikai ir ļoti raksturīgi, ka rodas jauni laikraksti kā sēnes pēc lietus, turklāt nelieli pēc apjoma un nelielā tirāžā. Tas arī atbilst politisko spēku sākotnei un to materiālai un finansiālai rocībai. Vairumam jauno izdevumu nav ne savas spiestuves, ne sava papīra. Varētu teikt, jaunie laikraksti tiek drukāti nezin kur, arī papīrs tiek sagādāts nezin no kurienes. Tirgots tiek uz kastēm Stacijas laukumā. Visu šo sociālo un politisko peripetiju būtība ir tā, ka monoideoloģijas vietā nāk uzskatu daudzveidība un dažādība. Šī likuma pamatkoncepcija ierobežos un ārdīs monoideoloģiju, tiesiski aizsargās jaunos izdevumus, regulēs jaunos procesus. Tāpēc dotajā projektā primārais ir vārda un preses brīvība, konkrēti– tiesisks nodrošinājums. Šajā konceptuālajā likumā tiek akcentēti trīs momenti.
Pirmais, avīzes vai žurnāla izveidošanas brīvība. Likumprojekta 8.pants nosaka, ka tiesības izveidot masu informācijas līdzekļus ir Latvijas Republikas iestādēm, uzņēmumiem, organizācijām un kustībām, kā arī Latvijas Republikas pilsoņiem, kuri sasnieguši 18 gadu vecumu. Likumā ir noteikti nepieciešamie rekvizīti reģistrēšanai, kā arī pie kādiem nosacījumiem var atteikt reģistrēt.
Otrais, viens no visbūtiskākajiem Latvijas Republikas iekārtojumiem ir cenzūras atcelšana. Tas ir fiksēts likumprojekta 2.pantā. Līdz ar cenzūras atcelšanu tiek likvidēta arī Galvenā literatūras pārvalde.
Trešais, informācijas pieejamība. Agrāk un lielā mērā arī vēl šobaltdien masu informācijas līdzekļi ir beztiesiski. Skaļi tiek deklarēta atklātība. Visā pasaulē pazīstama krieviskā “glasnostj” (atklātums– Red.). Taču Latvijā joprojām pastāv liela aizliegtās informācijas zona. Amatpersona, atsaucoties uz mistisko spiedogu “sekretno”, “soveršenno sekretno” vai arī “osobaja papka” (slepeni, pilnīgi slepeni vai īpašā mape– Red.), var atteikties dot informāciju.
Likuma principiālā nostādne ir tāda, ka ir valsts noslēpumi, kas dotajā brīdī nav publicējami un ir nosakāmi ar likumu, kad darāmi zināmi atklātībai. Likuma 7.pants nosaka tās jomas, par kurām publicēšanas iespējas ir ierobežotas: 1) valsts noslēpums; 2) komerciālie un patentnoslēpumi; 3) iepriekšējās izmeklēšanas materiāli. Mēs nedomājam, ka informācijas pieejamības problēmas no šodienas, pieņemot šo vienu likumu, būtu atrisinātas. Pirmām kārtām ir nepieciešams likums un Ministru padomes lēmums par valsts noslēpumu, kā arī privāto darījumu un komerciālo darījumu un... (neskaidri) noslēpumiem. Patlaban šādu likumdošanas aktu mums nav. Tāpat mums atšķirībā no vecās prakses šie normatīvie akti būtu jādara zināmi atklātībai, jāpublicē, lai visi zinātu. Joprojām nav pieejami daudzi materiāli, kas atrodas LKP CK Partijas vēstures institūta partijas arhīvā, Valsts drošības komitejas, Iekšlietu ministrijas arhīvos. Tie nav kaut kādi šauri resoriski, vienas sabiedriskas organizācijas arhīvi. Īstenībā tas ir visas tautas ļoti būtisks īpašums, ļoti liela vēsturiska vērtība. Turklāt tie slēpj sevī Latvijas tautas vēstures visbūtiskākās, visdramatiskākās, vistraģiskākās peripetijas. Tauta ir tiesīga zināt vēsturisko patiesību, tāpēc līdz ar šā likuma pieņemšanu būtu lietderīgi izveidot komisiju, varbūt nosacīti to varētu saukt par atslepenošanas komisiju, kas, patiesību sakot, inventarizētu, uzskaitītu un fiksētu visus dokumentus, kuri slēpj šīs traģiskās vēstures lappuses. Šāds darbs jo vairāk ir nepieciešams tādēļ, ka sagatavošanā atrodas likumprojekts par arhīviem. Taču jautājums par atklātību nav līdz galam izdebatēts, jo līdz šim problēma par virkni arhīvu pieejamību nebija atrisināta.
Likumprojekta otra daļa ir “Žurnālista tiesiskais statuss”. Agrāk ne vien redakcija, bet arī žurnālists bija beztiesiski. Jaunais likums akcentē žurnālista tiesības atrasties mītiņos, demonstrācijās, kā arī vietās, kur notiek dabas un sociālās katastrofas, avārijas, nekārtības, kolīzijas. Šādas masu akcijas, sociālās sadursmes un avārijas žurnālists ir tiesīgs dokumentēt, izdibināt patiesību, atrast cēloņus. Kā jūs zināt, nesen bija izdots Vissavienības normatīvais akts, kas liedz žurnālistiem šādas tiesības. Likumprojekts pasargā žurnālistus no tādu materiālu publicēšanas, kuri ir pretrunā ar žurnālista uzskatiem, vai arī ja viņa sagatavojamais materiāls ir būtiski sagrozīts. No savas prakses zinu, ka tādu gadījumu bija daudz un acīmredzot arī tagad tādu nav mazums. Domāju, ka dotais likums pilnībā nostiprinās žurnālista kā radošas, suverēnas un domājošas personas statusu.
Aizvadīto gadu prakse redakcijās un masu informācijas līdzekļos ir nostiprinājusi laipojošo, piesardzīgo cilvēku, bet “izdzīvojusi” no preses oriģināli, kritiski un suverēni domājošus žurnālistus. It īpaši tas sakāms par masu informācijas līdzekļu vadītājiem. Arī sabiedrības dzirde nelabprāt uzņem negatīvu informāciju par sevi un par sev tuvo apkārtni. Arī mēs, parlamentārieši, neesam nekāds izņēmums šajā ziņā. Tāpēc arī tuvākajā nākotnē visvairāk neaizsargātais, visvairāk cietušais būs vistalantīgākais žurnālists. It īpaši, ja viņš ir ar neatkarīgu, oriģinālu domāšanu apveltīts cilvēks. Visvairāk cietīs bezkompromisa, kategoriska sprieduma cilvēki. Pirmajā lasījumā likumprojekts vēl nedod šīs problēmas pilnīgu risinājumu, taču konceptuālais virziens ir nosprausts. Viena no izejām, kas ir ieskicēta projektā, tā ir brīvas profesijas žurnālists. Viņš varētu slēgt līgumus ar redakcijām un pārdot savu produkciju. Tiesa, tādā gadījumā detalizētāk ir jāizstrādā žurnālista tiesiskais statuss.
Īpaša likumdošanas darbība prasa arī žurnālista, sevišķi televīzijas žurnālista, režisora, scenārista un citu radošo darbinieku autortiesību nodrošinājumu. Vispār mums ir nepieciešams likums, kas jaunajos apstākļos detalizēti noteiktu autortiesības. Tas ir jautājums, ko mēs izvirzījām par citām īpašuma formām, respektīvi, jautājums par garīgās produkcijas aizsargātību jeb pat par garīgās produkcijas īpašuma tiesībām.
Nākošais, ko es gribētu akcentēt šajā konceptuālajā izpratnē, tas ir preses un žurnālista tiesības. Šis likums būtībā aizstāv arī personības un privāto dzīvi, ciktāl prese var ielauzties personiskajā dzīvē. Un te ir jārada barjera. Līdz galam šo jautājumu varēs izdebatēt vienīgi pēc projekta publicēšanas un apspriešanas. Tieši jautājumu par to, ciktāl prese var ielauzties personiskajā dzīvē, mēs debatējām visai daudz. Es nedomāju, ka par šo jautājumu ir izstrīdējušies līdz galam. Mēs esam iezīmējuši konceptuālo virzienu, pārējo vajadzētu dot plašākai apspriešanai un pēc tam rudenī pie šā jautājuma vēlreiz atgriezties.
Nākošais, kas caurvij šo likumu, tā ir monopola koncepcija gan attiecībā uz masu informācijas līdzekļu dibināšanu, gan to iespiešanu un izplatīšanu. Likuma 1.pantā teikts: “Nav atļauta kāda masu informācijas līdzekļa veida (preses, radio, televīzijas u.c.) monopolizācija.”
Likuma 3. un 20.pants nosaka, ka ir aizliegts atteikties drukāt, tiražēt un izplatīt masu informācijas līdzekļus aiz politiskiem apsvērumiem. Šis jautājums kļūst ļoti aktuāls tagad, jo sakarā ar to, ka mums tomēr poligrāfijas monopols pastāv, šie jautājumi ir ļoti asi. Taču tās praktiski ir tikai tiesiskās garantijas, jo Latvija diemžēl vairāku apstākļu dēļ atrodas ļoti tālu no šī monopola praktiskās realizācijas. Pirmkārt, preses brīvība mums ierobežota tāpēc, ka preses brīvībai trūkst visfundamentālākā– papīra. Un mēs varam runāt par nezin kādu preses brīvību, par brīvību radīt savus preses izdevumus. Bet, ņemot vērā, ka mums trūkst laikrakstu, šodien šo jautājumu līdz galam atrisināt nevaram. Otrkārt, valsts monopols uz radio un televīziju. Domāju, ka jādomā, kādas korekcijas nākotnē šajā jomā varētu ienest, lai attīstītos uzskatu dažādība. Treškārt, Padomju Savienības Komunistiskās partijas CK monopols uz laikrakstu un žurnālu tiražēšanu. Kādā veidā demonopolizēt veselu nozari, kura nosaka garīgo klimatu Latvijā,– tas ir viens no mūsdienu centrālajiem jautājumiem, arī viens no centrālajiem jautājumiem šajā likumā.
Neraugoties uz to, ka pieņemts Augstākās padomes lēmums par Preses nama atgūšanu valsts īpašumā, faktiski Latvijas preses poligrāfija paliek PSRS Komunistiskās partijas CK monopols.
Viena no visbūtiskākajām pretrunām, ar kurām sadūrāmies likuma izstrādāšanas gaitā, bija pretruna starp mūsu vēlēšanos visiem pavērt iespējas dibināt un veidot masu informācijas līdzekļus, un šī monopola ieinteresētība noturēt vecās monoideoloģijas struktūras. Būtībā jaundibināmo masu informācijas līdzekļu interesenti saduras ar materiāli tehnisko iespēju vakuumu. Apspriežot lēmumprojektu par Preses namu, frakcija “Līdztiesība” piedāvāja dibināt akciju sabiedrību. Taču arī šī ideja vairākas degošas problēmas atstāj atklātas. Pirmkārt, PSRS komunistiskajai partijai paliek akciju kontrolpakete. Kontrolpaketei jau nav vajadzīga 50+1 akcija, varētu pietikt arī ar procentiem, kā tas tiek paredzēts šajā akciju sabiedrībā. Tagadējā situācijā nav nepieciešams, lai spiestu uz Latviju ar direktīvām. Šobrīd spiedīs kontrolpakete, respektīvi, ideoloģiju regulēs ekonomiski, un, man liekas, kontrolpaketes paturēšana viena vai otra īpašnieka rokās– tas ir viens no visbūtiskākajiem jautājumiem, kā prese attīstīsies nākotnē. Un vēl– akciju sabiedrībā galvenais nosacījums būs peļņa, un tieši vislielāko peļņu gūs populārie izklaides un reklāmas izdevumi, arī krievu valodā iznākošie izdevumi. Tiem būs vislielākā tirāža, respektīvi, būs arī vislielākā peļņa.
Masu informācijas līdzekļu specifika ir augstais peļņas procents. Tieši ieinteresētība peļņā un privilēģijas paust savus uzskatus arī mudināja PSRS Komunistisko partiju 60.gados pārņemt savā īpašumā masu informācijas līdzekļus. Tāpēc tagad demonopolizācijas problēma ir visaktuālākā. Domāju, ka pēc šī likuma pieņemšanas būtu jāseko Ministru padomes praktiskai rīcībai. Jārada alternatīva poligrāfiskā bāze, tai skaitā arī mazās tipogrāfijas, alternatīvais radio un alternatīvā televīzija. Paralēli būtu izstrādājami nolikumi par radio un televīziju, kas dotu iespēju radošajiem kolektīviem ar dažādiem uzskatiem veidot patstāvīgus radio un televīzijas raidījumus. Ja runājam par radio un televīziju, es personiski šī procesa
demokratizācijas iespēju redzu tad, kad televīzijas iekšienē radīsies radošie kolektīvi, kuri savus raidījumus var veidot relatīvi patstāvīgi, turklāt atbilstošus dažādiem uzskatiem. Dodot iespējas organizācijām un pilsoņiem brīvi radīt masu informācijas līdzekļus, rodas jauni institūti: dibinātājs, izdevējs, akciju sabiedrība. Ņemot vērā augsto peļņas procentu, ko var dot masu informācijas līdzekļi, domājams, ka šajā sfērā aktīvi nāks iekšā privātais uzņēmējs. Šobrīd vēl situācija nav tiktāl izkristalizējusies, lai mēs visas institūcijas tiesiski varētu formulēt, taču šie jaunie institūti jaunajā likumā mums ir ieskicēti.
Tātad šā likuma viens no pamatuzdevumiem ir nodrošināt, lai cilvēki brīvi varētu paust savus uzskatus, lai viņiem būtu iespējas saņemt daudzveidīgu informāciju. Un vēl, lai agrāko patvaļu un subjektīvismu masu informācijas līdzekļu vadīšanā nomainītu tiesiskā kārtība, ir nepieciešams, ka masu informācijas līdzekļu darbību, savstarpējās attiecības, attiecības ar sabiedrību regulētu likums. Šī likuma pamatkoncepcija ir ierobežot un ārdīt monopolu uz masu informācijas materiāli tehnisko bāzi, ārdīt monoideoloģiju, tiesiski aizsargāt jaunos izdevumus, tiesiski regulēt jaunos procesus.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai ir jautājumi?
Lūdzu– deputāts Birkavs.

V.Birkavs: Sakiet, lūdzu, kā tas nākas un kādi argumenti ir bijuši pamatā tam, ka šajā visai demokrātiski orientētajā likumā ir, manuprāt, viena nedemokrātiska norma– tiesas prāvā žurnālisti drīkst izdarīt pierakstus un tehniskus ierakstus tikai ar tiesneša atļauju. Kādi argumenti tam pamatā, ka šī norma ir iekļauta likumā?

J.Škapars: Pamatos argumenti ir attiecībā uz tehniskajiem līdzekļiem. Tiesas procesu laikā tiek uzstādīta dažāda ierakstu tehnika. Vēl varbūt, ka tieši šīs rindas neizsaka to pietiekami skaidri, bet principā tas domāts par to, un tādēļ jau ir jāprasa tiesneša atļauja.

Priekšsēdētājs: Kolēģi deputāti, vēl grib jautāt deputāts Geidāns. Varbūt dosim viņam to iespēju. Pēc tam sāksies 20 minūšu ilgs pārtraukums, pēc kura atsāksim debates. Jautājumu nav vairāk? Lūdzu– deputāts Geidāns.

I.Geidāns: Cienījamie kolēģi! Vai jums neliekas, ka ar šo 16.panta redakciju ir par maz? Manuprāt, tajā tomēr vajadzētu formulēt to, ka jebkuram masu informācijas līdzeklim tomēr ir jāmaksā valsts nodoklis.

J.Škapars: Es domāju, ka jautājumus par uzņēmējdarbību, par nodokļiem un citus šādus jautājumus regulē attiecīgie likumi.
Es neredzu, ka šeit to vajadzētu formulēt atsevišķi attiecībā uz masu informācijas līdzekļiem. Tā mums šķita, ka varam atsaukties uz tiem likumiem, kuri tagad tiek izstrādāti un kas pastāv attiecībā uz citām uzņēmējdarbībām, tajā skaitā arī civiltiesību likumā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Pēc 20 minūšu ilga pārtraukuma debatēs pirmais runās deputāts Šapovālovs, pēc tam deputāts Einars Repše. Debatēs bez jau nosauktajiem pieteikušies šādi deputāti: Beļskis, Ždanoka, Movels, Seleckis, Romašovs, Dozorcevs un Silārs.

(Pārtraukums)

Priekšsēdētājs: Turpināsim debates par likumprojektu “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem”. Pirmais debatēs runās deputāts Šapovālovs, pēc tam runās Einars Repše.

P.Šapovālovs: */Cienījamo priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Likumu par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem iesaku pieņemt pirmajā lasījumā un tālāk darboties atbilstoši mūsu pieņemtajai kārtībai. Es atbalstu koncepciju, tomēr gribu precizēt detaļas dažos pantos, bet, tā kā mums atļauts tikai viens jautājums, bet man to ir pieci vai septiņi, tāpēc es pierakstījos debatēs.
Pirmkārt, mani neapmierina 1.pants, kurā teikts, ka Latvijas Republikā visiem ir tiesības brīvi paust savus uzskatus, domas utt. par jebkuru valsts un sabiedriskās dzīves jautājumu. Tajā pašā laikā 8.pantā mēs rakstām, ka ir “informācija, kuru nevar publicēt”. Tāpēc es iesaku 1.pantā vēl pierakstīt “...par jebkuru valsts un sabiedriskās dzīves jautājumu, izņemot gadījumus, kas norādīti šī likuma 8.pantā”. Tā būs loģiski un precīzāk.
Tālāk, atgriežoties pie mūsu likuma 4.panta. Šeit norādīts, ka 12.pantā “reģistrāciju var atteikt ar šādu pamatojumu: 1.punkts. Nav ievērotas prasības, kas noteiktas šī likuma 4., 9. un 10.pantā.” 9. un 10.– par iestādēm un dokumentiem, kas jāuzrāda, bet 4.pants skan tā: “Masu informācijas līdzekļi vāc, apstrādā un izplata informāciju, vadoties pēc starptautisko tiesību normām un Latvijas Republikas likumiem.” Tas ir, mēs prasām no masu informācijas līdzekļiem, lai tie darbotos atbilstoši starptautiskajām tiesību normām un republikas likumiem. Uzskatu, ka nav loģiski 1.punktu ieslēgt 12. un šajā, 4.pantā.
Tālāk 5.pants. Tiesības saņemt informāciju. Valsts, politisko un sabiedrisko organizāciju kustību un amatpersonu pienākums ir sniegt masu informācijas līdzekļiem nepieciešamās ziņas. Es tomēr piesardzīgāk lietotu šo vārdu “pienākums”. Tas uzliek kādu atbildību par informācijas nesniegšanu, bet, iespējams, “ziņas”– tas nav īpaši precīzi. Piemēram, LTF frakcijā mūsu sociāldemokrātu vidū noticis kāds incidents, par to uzzinājuši žurnālisti, draud iesūdzēt tiesā, ja viņiem netiks sniegta visa informācija, balstoties uz 5.pantu un citiem likuma pantiem. Pie šī jautājuma vēl nedaudz jāpiestrādā.
Tālāk 8.pants. Par informāciju, ko nevar publicēt. Otrajā daļā norādīts, ka to noslēpumu sarakstu, ko nedrīkst publiskot, nosaka Latvijas Republikas Ministru padome. Tas ļoti apgrūtinās žurnālistu darbu, jo noslēpumi, kas šodien ir noslēpumi, rīt vairs noslēpumi nebūs, un otrādi. Tāpēc es iesaku papildus iekļaut pantu, kas precīzi norādītu, kas ir noslēpums, ko nedrīkst publiskot. Un viss. Lai žurnālists paņemtu likumu un skaidri zinātu, ka, lūk, tas ir noslēpums, bet visu pārējo var publiskot, nebaidoties par sekām.
Trešo daļu iesaku papildināt: “iepriekšējas izmeklēšanas materiālus nedrīkst publicēt bez prokurora vai izmeklētāja rakstiskas atļaujas”. Mums plašs orgānu spektrs nodarbojas ar izmeklēšanu, tādēļ iesaku papildināt– “vai cita izmeklēšanas orgāna”.
Tālāk 13.pants. “Darbības apstādināšana”. Pēdējā rindkopā norādīts, ka atzīt šo lēmumu par nelikumīgu var Tieslietu ministrija. Dabiski, jo Tieslietu ministrija nesedz zaudējumus, kaut Tieslietu ministriju var iesūdzēt tiesā. Iznāk neliels paradokss, un mums vēl jāpadomā, kā no tā izvairīties, jo, kā zināms, Tieslietu ministrija iesaka tiesnešus iecelšanai, finansiāli apmaksā tiesas, un dabiski, kura tiesa iedrošināsies objektīvi izskatīt lietu pret savu dzimto ministriju, lai pēc tam ministrija segtu zaudējumus. Jautājums jāatrisina kaut kā citādi.
15.pants. “Pārsūdzība”. Atteikums reģistrēt masu informācijas līdzekli. Iesaku– “atteikums vai aizkavēšana reģistrēt masu informācijas līdzekli” un tā tālāk.
18.pantā “Ražošanas, mantiskās un finansu attiecības starp dibinātāju, izdevēju un redakciju”, kur 1., 2., 3. un 4.punktā uzskaitīti redakcijas un dibinātāja pienākumi. Likums ir juridisks dokuments, kas stingri jāpilda, taču visi apstākļi iepriekš nav paredzami, tādēļ iesaku 5.punktu papildināt ar “un citi nosacījumi”.
26.pantā “Žurnālista tiesības”. 2.punkts “atrasties sabiedriski nozīmīgu notikumu vietās un nodot ziņas, izmantojot jebkuru sakaru oficiālos kanālus”. Rodas jautājums– kāpēc tikai oficiālos? Iesaku– jebkurus sakaru kanālus. Ne tikai oficiālos, citādi tas var tikt vērtēts kā pārmetums žurnālistam.
28.pants. “Akreditācija”. Pēdējā rindkopa: ārzemju žurnālistu akreditāciju var pārtraukt Latvijas Republikas Ārlietu ministrija, ja viņš pārkāpj Latvijas Republikas likumus. Nekādas šaubas un iebildumus tas neizraisa. Bet tālāk– “sistemātiski gatavo un izplata dezinformāciju par Latvijas iekšējo un ārējo politiku, radot kaitējumu tās interesēm”. Vārds “dezinformācija” ir ļoti slidens, grūti noteikt, kur tā ir un kur tās nav. Iesaku šo teikumu rakstīt tā: “Sistemātiski gatavo un izplata...”, tālāko svītrot. Domāju, ka būs pietiekami “var pārtraukt Latvijas Republikas Ārlietu ministrija, ja viņš pārkāpj Latvijas Republikas likumus”. Tas būs precīzi, skaidri.
29.pants. “Saukšana pie atbildības”. Šeit norādīts, ka pamatojums saukšanai pie atbildības rodas, izplatot slepena avota informāciju utt., par ziņu izplatīšanu, kas neatbilst īstenībai, par cilvēka goda un cieņas aizskaršanu. Es iesaku: par īstenībai neatbilstošu ziņu izplatīšanu par jebkuru organizāciju. Mums ir Pilsoņu kongress, Interfronte, Tautas fronte– vienalga, jāsauc pie atbildības tas, kas par tām izplata īstenībai neatbilstošas ziņas.
Pie 29.panta ierosinu vienlaikus apstiprināt arī Latvijas Republikas likumus. Tā ir administratīvā atbildība un kriminālatbildība. Tā mēs parasti darām: ja pieņemam likumu, izdarām izmaiņas Administratīvajā un Kriminālkodeksā vai citos noteikumos, lai mēs redzētu, kāda ir atbildība. 15.pants par morālā kaitējuma kompensāciju nosaka, ka masu informācijas līdzekļi kompensē morālo kaitējumu un ka žurnālists, kuram atteikta kādu ziņu sniegšana, var iesūdzēt tiesā, bet mēs nezinām, kādu atbildību nesīs tas, kas atteicis.
Un pēdējais, 31.pants. Atbrīvošana no atbildības. Šeit norādīts, ka masu informācijas līdzekļi neatbild par īstenībai neatbilstošu ziņu izplatīšanu, ja tās satur... Un saraksts ar pieciem punktiem. Tiem es pilnīgi piekrītu, taču ierosinu papildināt ar jaunu pantu: “Tajos gadījumos, ja tiesa atzīst, ka izplatītas ziņas, kas neatbilst īstenībai, bet masu informācijas līdzekļi saskaņā ar šī likuma 31.pantu par to neatbild, to pienākums ir ziņas atsaukt atbilstoši šī likuma 23.pantam. Tāpēc, ka par ziņu izplatīšanu, kas neatbilst īstenībai, masu informācijas līdzekļi neatbild, bet atbildīgs ir tas cilvēks vai organizācija, kas to publiskojis. Un tomēr uzskatu, ka tas masu informācijas līdzeklis, kas to publicējis, pēc tiesas lēmuma publicē atsaukumu.
Aicinu balsot par šo likumprojektu pirmajā lasījumā un atbalstu to. Paldies par uzmanību./

E.Repše: Cienījamie deputāti! Šis patiešām ir viens no svarīgākajiem likumiem, kas mums ir nācis priekšā. Te pat ir grūti izvērtēt, kur sākas un kur beidzas koncepcija, un kur sākas un kur beidzas šie likumi un koncepcijā ietverto normu īstenošana. Kaut vai tāds piemērs. Visus stagnācijas gadus un arī visus staļinisma gadus Padomju Savienībā pieņemtajās konstitūcijās ir bijušas deklarētas vispilnīgākās brīvības normas, taču tās netika īstenotas, un mums nevienam nav ilūziju par to, vai viedoklis par Padomju Savienību būtu bijis cilvēktiesību koncepciju attīstīts. Un tā mans aicinājums ir– skatīties stingri uz šā konkrētā likuma pamatiem, padomāt par katru frāzi, par katru pantu, par katrām tiesībām un katru aizliegumu, arī par mehānismu, kā viņš varēs tikt īstenots, un arī – vai nevar rasties apstākļi, ka šīs normas nestrādās. Jo likums par presi un presi vispār– tas ir tas līdzeklis, kas ir demokrātijas ausis, acis un maņu orgāns, tas ir tas, ar kura palīdzību var stimulēt demokrātisko procesu turpmāku attīstību. Masu informācijas līdzekļi– tie ir pirmie, kurus potenciālais diktators vai diktatora kliķe mēģinās pakļaut savai kontrolei. Šis likums mums ir jāskatās arī no iespējamās sliktās situācijas aspekta, tāpēc skatīšos, kādas piebildes man, nespeciālistam, rodas, lasot konkrētus pantus. Es domāju, ka arī žurnālistiem varētu būt savi specifiski komentāri. Bet kādi tie ir man?
Pirmais pants: Latvijas Republikā visiem ir tiesības brīvi paust savus uzskatus un viedokļus. Tā tas ir, bet pilnīgi piekrītu, ka likumā vajadzētu reglamentēt gadījumus, kad viņu tiesības tiek kaut kādā veidā ierobežotas. Ierobežojumi acīmredzot būs. Tie būs arī ar likumu aizstāvētie noslēpumi, tie būs cilvēka privātīpašuma pārkāpšana un cilvēka personiskās brīvības pārkāpšana. Es, izplatot savu viedokli un informāciju, nekādā ziņā nedrīkstu traucēt cita cilvēka brīvību manī neklausīties. Šī panta pirmās rindkopas otrā norma– tiesības saņemt ar to starpniecību objektīvu informāciju jebkurā viņus interesējošā jautājumā valsts un sabiedriskajā dzīvē– ir ļoti laba, vēlama lieta. Bet mani interesē, kādā veidā tiks nodrošināts un kādā veidā mēs konkrēto informācijas līdzekļu turētāju, īpašnieku, izdevēju varēsim piespiest, un kā tas ir teorētiski iespējams, zinot par absolūti visiem mani kā personu interesējošiem jautājumiem? Vai šī norma nav mazlietiņ par plašu un tātad tīri deklaratīva? Minētā panta pēdējā daļa– “nav pieļaujama jebkāda masu informācijas līdzekļu monopolizācija”, saprotams, ir ļoti nepieciešama. Vienīgais te varbūt vajadzēs padomāt par mehānismiem, kādā veidā mēs īstenosim monopolu likvidāciju un novērsīsim monopolu veidošanos. Tātad par praktisko mehānismu.
3.pants– nav īsti skaidrs formulējums: “masu informācijas līdzekļu dibinātājs var būt juridiska persona”. Manuprāt, šis dibinātājs ir vai nu fiziska persona, vai juridiska persona. Tālāk 4.pantā– “aizliegts politisku iemeslu dēļ atteikties pieņemt un pildīt pasūtījumus izdevuma tiražēšanai”. Nu, labi, mēs aizliedzam, bet pirmām kārtām, kā mēs piespiedīsim konkrētam izdevējam pieņemt mūsu piedāvāto informācijas līdzekli tiražēšanai un kā mēs piespiedīsim, ka viņš atsaka tieši aiz politiskiem motīviem? Un, visbeidzot, pat ja mēs to pierādīsim, kā mēs piespiedīsim tālāk darboties? Es domāju, šeit būtu ejams pavisam cits ceļš, proti, neatkarīgas informācijas tiražēšanas aģentūras, un tātad iespēja, ja viens atsakās, tad atrast viņa konkurentu.
Tālāk ļoti būtisks ir 8.pants– nepublicējamā informācija. Tā sākuma daļā ir precīzi pateikts– “nav publicējama informācija, kas ir valsts vai cits ar likumu speciāli aizsargāts noslēpums”. Turpat tālāk ir frāze: “neizpaužamo valsts noslēpumu uzskaitījumu nosaka Latvijas Republikas Ministru padome”. Pret šo frāzi ir kategoriski jāprotestē, jo Ministru padome, valdība var būt arī kritizējamais objekts, kas reizēm var būt pakļauts ļoti nežēlīgai un vajadzīgai kritikai presē, un, ja mēs ļaujam šim orgānam nevis ar likumu palīdzību, bet vienkārši ar savu lēmumu palīdzību pasludināt kaut kādas nozares par slepenām, nu, tad mēs ejam pa to pašu ceļu, pa kuru esam gājuši visus šos gadus, un tātad šeit ir vienīgi jāpasaka– likumā noteiktos gadījumos un likumā par valsts noslēpumu. Tālāk pilnīgi piekrītu, ka frāze “tiesas prāvā žurnālisti drīkst izdarīt pierakstus un tehniskus ierakstus tikai ar tiesneša atļauju” ir pārāk kategoriska. Varētu domāt par to, ka publicēšanai domātus ierakstus žurnālisti izdara ar tiesnešu atļauju. Lai savu vārdu šajā sakarā saka juristi un tiesneši, kādos gadījumos pasaules praksē ierobežo informācijas masveida izplatīšanu par tiesas procesu un tā atspoguļošanu.
Tālāk nav skaidrs arī par pilsoņa aizsardzību pret masu informācijas līdzekļa nodarīto kaitējumu, publicējot nepatiesas, viņa godu aizskarošas ziņas. Šeit ir normas par atsaukumu. Normas pirmajai daļai pilnīgi jāpiekrīt– ir tiesības pieprasīt atsaukumu gadījumā, ja publicētā ziņa neatbilst patiesībai. Iebildumus rada pats pēdējais teikums: “Ja par izplatītajām ziņām saskaņā ar šā likuma 31.pantu masu informācijas līdzeklis nav atbildīgs.” Es vēl pieskaršos šim pantam. Nepatiesa ziņa taču ir un paliek nepatiesa ziņa, un, ja tā ir publicēta laikrakstā, vienalga, kā vainas dēļ, tad šim pašam laikrakstam vai masu informācijas līdzeklim ir jāpublicē atsaukums. 24.pantā, kur noteikts, ka informācijas avotus var arī neuzrādīt, ja informācijas avots tā vēlas. Es pilnīgi piekrītu tikai beigās rakstītajam, ka šis avots ir uzrādāms pēc izmeklēšanas orgānu vai tiesas pieprasījuma. Būtu gan piebilstams, ka tikai sakarā ar konkrētas krimināllietas izmeklēšanu, nevis jebkurā gadījumā, kad tiesības sargāšanas orgānu pārstāvis pieprasa.
Un, visbeidzot, par masu informācijas līdzekļu atbrīvošanu no atbildības par nepatiesas, goda un cieņas aizskarošas informācijas publicēšanu. Tas ir 31.pants. Šeit es gribētu apgalvot, ka šis pants vispār būtu sadalāms divās daļas. Pirmā daļa ir tie gadījumi, kad masu informācijas līdzeklis patiešām neatbild par šo ziņu publicēšanu, bet noteikti atbild attiecīgo ziņu autors. Un tas būtu gadījumā, kad ziņas ir sniegusi oficiāla amatpersona jeb atklājuši oficiāli valsts varas un pārvaldes orgānu dokumenti. Tādos gadījumos, protams, masu informācijas līdzeklis neatbild. Gribētos apgalvot, ka visos citos gadījumos arī masu informācijas līdzeklis atbild par tā tiražēto ziņu patiesīgumu, jo šeit ir minētas politiskās partijas, sabiedriski politiskās organizācijas un teikts, ka viņu dokumentos publicētās ziņas var tikt tiražētas, laikrakstam vairs par to neuzņemoties atbildību. Bet jau šodien ir daudz un dažādas organizācijas, mēs varam dibināt triju vīru partiju vai kādu citu organizāciju. Mēs zinām, kādas mūsu sanāksmēs bieži izvēršas vētrainas diskusijas. Un, ja tikai tas, ka šādā sanāksmē vai šādas organizācijas dokumentā ir publicētas kaut kādas ziņas, un, lai mēs tās tiražētu visas valsts mērogā vai paustu masu informācijas līdzekļos, es domāju, ka šajā gadījumā tomēr ir uzliekams zināms atbildības elements. Tālāk– publiska uzstāšanās. Kas ir publiska uzstāšanās? Vai tad, kad es runāju ar desmit saviem draugiem, vai tad, kad es esmu minējis kaut kādu apgalvojumu, tad tā skaitās publiska uzstāšanās, kura manu izteikumu tiražēšanas gadījumā masu informācijas līdzekļos noņem no tiem jebkuru atbildību. Es arī domāju, ka ne. Izejot no mūsu realitātes, ir jāuzliek papildu atbildība.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Beļskim.

N.Beļskis: Cienījamie kolēģi! Cienījamais priekšsēdētāj! Es vispirms gribētu pateikt paldies Aivaram Baumanim un darba grupai, kura būtībā pie šī likumprojekta sāka strādāt jau pagājušajā ziemā, un mēs to turpinām Tautas pašvaldības un sabiedrisko lietu komisijā. Preses brīvība, vārda brīvība ir viena no civilizētas, demokrātiskas sabiedrības zīmēm. Es apzināti nesaku: “pazīme”, bet “zīme”, jo vispirms vārds– tā ir maģiska zīme. Maģija caur patiesību atraisa radošo enerģiju, bet caur meliem, viltu un demagoģiju sēj naidu, neuzticību un bailes. Piecdesmit gadus mēs esam maldījušies, esam bijuši maldināti ar svešām zīmēm. Melnā maģija šajā periodā pastāvēja valsts politikas līmenī. Un tās viens no galvenajiem ideoloģiskajiem ieročiem bija būtībā kastrēts vārds un doma. Un brīnums, kā smejies, ka šie augļi ir izrādījušies daudz dzīvotspējīgāki par patiesību, par objektīvu vārdu, par patiesu vārdu. Likums par presi ir viena no tām loģiskām mūsu neatkarības atjaunošanas ceļazīmēm, kurai jānodrošina politiskā demokrātija, tāpat kā likumam par partijām, likumam par arodbiedrībām un daudziem citiem likumiem, kurus mēs šobrīd izstrādājam un pamatā pieņemsim konceptuāli. Tajā jābūt koncentrētām mūsu tiesībām saņemt objektīvu informāciju un žurnālistu tiesībām šo informāciju iegūt un izplatīt caur masu informācijas līdzekļiem.
Vēl pirms kādiem trim līdz pieciem gadiem žurnālistam padomju impērijā bija vienas tiesības un pienākums– propagandēt PSKP kursu, un viss, kas tika rakstīts un publicēts šīs noziedzīgās organizācijas interesēs, skaitījās absolūts, pareizs un nemaldīgs. Es labi atceros to brīdi, kad 1984.gadā Latvijas PSR Valsts televīzijas un radio raidījumu komitejas priekšsēdētājs, pieņemot mani darbā par pēdējo ziņu redaktoru radio, teica: “Biedri Beļski, neaizmirstiet mūsu Komunistiskās partijas vadošo lomu!” Es tobrīd klusībā nodomāju: “Biedri Bartkevič, jūsu, ne manas partijas.” Bet tagad visi biedri itin labi jūtas kā kungi. Bet, ai, kā gribētos saglabāt vēl vadošo lomu! Pagājušā gada pavasarī, tātad pavisam nesen, aktieri tika pamatīgi iekaustīti par to, ka cēlās aizstāvēt radio un televīzijas žurnālistus pret iespējamām represijām un atlaišanu no darba, cēlās aizstāvēt savas tiesības un patiesību un mūsu tiesības šo patiesību paust un būt aizsargātiem, lai varētu paust šo patiesību.
Manuprāt, konceptuāli šīs tiesības šajā likumprojektā ir pietiekami labi iestrādātas. Varbūt nedaudz saglabājies deklaratīvisms, no kura mēs vēl nespējam tikt vaļā. Un būtībā arī lēmumā pie likumprojekta par viņa stāšanos spēkā ir pietiekami skaidri un precīzi jānorunā, kādi grozījumi jāizdara attiecīgajos Latvijas Republikas likumos, Civilkodeksā utt. Es domāju, ka pietiekami labi ir iekļauts arī mehānisms, kas nepieļauj monopolu uz vienu no masu informācijas līdzekļu veidiem. Diemžēl vēl šodien prese un citi masu informācijas līdzekļi tiek izmantoti, lai dezinformētu sabiedrību, un būtībā neviens neatbild par šo dezinformāciju. Kaut vai pagājušajā piektdienā– PSKP orgāns “Pravda” pirmajā lappusē publicē sleju ar klajiem meliem par Latvijas sociāldemokrātu kaujinieku vienībām un bruņojuma piegādi Karabahai. Protams, uzmanības centrā atkal ir bēdīgi slavenais Leo Hirsons. Nu ko, var tikai priecāties par to milzīgo uzmanību, kādu PSRS pievērš Latvijas sociāldemokrātiem. Un var tikai pabrīnīties, ka tajā pašā dienā arī “Lauku Avīzē” parādās intervija ar atbildīgu Valsts drošības komitejas darbinieku, kas netieši būtībā apstiprina “Pravdas” viedokli... ar nejaušu sakritību.
Domāju, ka šīs un cita veida apzinātas dezinformācijas izpausmes būtībā ir bīstamas mums visiem neatkarīgi no tā, pie kādas organizācijas mēs piederam. Jo šis fakts pietiekami labi apliecina to, ka tā sauktais sociālisms, kas tagad tiek dēvēts par sociālismu ar cilvēcības seju, ir tā paša 1937., 1939., 1940., 1949. un citu gadu sociālisma formas. Bez visām žurnālistu darbības tiesībām un garantijām, kuras pietiekami plaši ietvertas jums piedāvātajā likumprojektā, manuprāt, ir arī paredzēts tas mehānisms, kas pasargā sabiedrību un katru indivīdu pret apmelojumiem, pret melīgu, nepatiesu informāciju. Es domāju, ka mums visiem vēl labi atmiņā priekšvēlēšanu kampaņa, kuras laikā dažādas organizācijas un spēki darīja visu, lai uzvarētu viņiem labvēlīgie kandidāti. Šajā politiskajā cīņā, visās batālijās ap to, par attiecību noskaidrošanu un apmelojumu arēnu kļuva prese, radio un televīzija. Manuprāt, daudzos gadījumos atsevišķu publikāciju autoriem vai izdevumu redaktoriem demokrātiskā sabiedrībā būtu jāstājas tiesas priekšā. Pagaidām mums vēl šādi mehānismi nav izstrādāti. Šajā likumprojektā indivīdu aizsardzības mehānisms ir paredzēts pagaidām tikai vairāk deklaratīvi, protams, lēmumā, par ko es jau runāju, par likuma stāšanos spēkā, šis mehānisms ir pietiekami labi jāizstrādā.
Un vēl – nobeigumā es jūs aicinu balsot par šī likumprojekta pieņemšanu pirmajā lasījumā, par tā publicēšanu, jo domāju, ka tas interesē ne tikai žurnālistus, bet arī visu sabiedrību. No tā, kāda būs mūsu prese, mūsu masu informācijas līdzekļi, un cik visām organizācijām, politiskajiem spēkiem demokrātijas apstākļos tie būs pieejami, būs atkarīga arī mūsu demokrātija, lai mēs no vienas totalitāras, autoritāras valsts nenonāktu atkal citā autoritārā varā neatkarīgi no tā, kādas idejas vārdā tas tiek pasludināts.

T.Ždanoka: */Cienījamie deputāti! Cienījamo priekšsēdētāj! Šodien, 1.augustā, stājas spēkā Savienības likums par presi un masu informācijas līdzekļiem, tāpēc es gribētu, lai sākumā mēs visi kopā atbildētu uz jautājumu, vai šis likums no šīs dienas darbojas Latvijas Republikas teritorijā vai ne?/

Priekšsēdētājs: */Jūs, lūdzu, izklāstiet savus uzskatus!/

T.Ždanoka: */Es šo jautājumu uzdevu tāpēc, ka aģentūras LETA redaktors Aivars Baumanis vakar intervijā Latvijas televīzijā paziņoja, ka viņš uzskata, ka likums darbojas, ka likums ir pietiekami demokrātisks, labs. Jāizsaka apmierinājums par to, ka mums pirmajam lasījumam piedāvātais projekts nesatur pretrunas un ir ļoti tuvs Savienības likuma tekstam. Taču kad likums būs pieņemts galīgi un sāks darboties republikas teritorijā? Es vēršos pie komisijas, kas sagatavoja galīgo variantu un nožēloju, ka Šapovālova, Repšes priekšlikumi netika uzklausīti un apspriesti šajā komisijā. Iespējams, ka turpmāk vajadzētu noteikt, ka ne tikai komisijas deputāti, bet krietni lielāks to loks varētu uzstāties ar konkrētām piezīmēm par konkrētiem pantiem, projektu apspriest vēl pirms tā izskatīšanas plenārsēdē pirmajā lasījumā. Šie jautājumi atkārtojas, daudzi no tiem saņēma iebildumus savstarpējā apspriešanā, citi tika pieņemti. Es gribu teikt, ka atbalstu šī likumprojekta pieņemšanu pirmajā lasījumā, tomēr gribu apstāties pie dažiem momentiem, kuri vairāk par citiem tika apspriesti komisijā, bet beigu beigās komisijas locekļi palika pie sava īpašā viedokļa.
Pirmkārt, 8.pants par informāciju, ko nevar publicēt. Diemžēl no iepriekšējiem variantiem saglabājies šis, pēc maniem uzskatiem, nepieļaujamais formulējums, ka “... nevar publicēt informāciju..., aizliegts aicināt gāzt pastāvošo varu”, kurā nav vārda “vardarbīgi”. Es domāju, ka visiem ir skaidrs, cik svarīgi ir vārdi “vardarbīga pastāvošās varas gāšana”. Tiem jābūt ierakstītiem likumprojektā, citādi mēs atgriezīsimies pie bēdīgi slavenajiem pantiem, kad jebkuru kritiku varēja kvalificēt kā aicinājumu uz pastāvošās varas gāšanu, tas ir, varas kritika nebija iespējama. Es tomēr palieku pie savām domām un gribu padalīties ar tām par 8.panta pēdējo rindkopu. Likumprojektā rakstīts tā: “Saskaņā ar likumu aizliegta un tiek sodīta masu informācijas līdzekļu iejaukšanās pilsoņu privātajā dzīvē, kas aizskar viņu godu un cieņu.” Man liekas, ka tas ir ļoti nekonkrēts formulējums, pamēģini pierādīt, ka tāda vai cita iejaukšanās, cilvēka personīgās dzīves momentu publiskošana kaitē vai, tieši otrādi, ceļ viņa cieņu, dara godu. Es iesaku pastiprināt formulējumu, nosvītrojot paskaidrojumu, tas ir, atstāt šādā formulējumā: “Saskaņā ar likumu masu informācijas līdzekļiem aizliegta un tiek sodīta jebkura iejaukšanās pilsoņu personīgajā dzīvē.” Vārds “iejaukšanās” jau izsaka to, ka tas notiek bez tā cilvēka piekrišanas, par kuru ir runa, vienkārši “iejaukšanās personīgajā dzīvē”, bez kādiem paskaidrojumiem.
Tālāk. Šeit jau runāja par 17.pantu un par to, kādi pamatmomenti jāatspoguļo līgumā starp izdevēju un redakciju. No sākuma tajos projektos, kas bija mūsu rokās, nezin kāpēc bija tikai 2., 3., 4.punkts, tas ir, vienpusējā kārtībā bija noteikti izdevēja pienākumi pret redakciju, bet ne redakcijas pienākumi attiecībā pret izdevēju. Tagad šeit tāda norma ieviesta. Es gribu pievērst jūsu uzmanību tam, ka šī norma ir vajadzīga. Līgumā jānosaka redakcijas pienākumi publicēt dibinātāju materiālus, precīzi jābūt norādītam, vai visi, piemēram, partijas, sabiedriski politiskās organizācijas oficiālie lēmumi publicējami. Dabiski, ja izdevējs izdod masu informācijas līdzekli, līgumā jāparedz šī izdevuma, redaktora pienākumi pret izdevēju, vismaz saistībā ar oficiālo materiālu publicēšanu.
Ļoti svarīgs, par ko pati esmu pārliecinājusies savā bēdīgajā praksē saskarē ar masu informācijas līdzekļiem, ir 23.pants– nepatiesas informācijas atsaukšana. Man liekas, ka pašreizējais formulējums ir gana ietilpīgs, ļoti svarīgs, tāpēc mēs uz to stingri pastāvējām.
Atsevišķi priekšlikumi var likties, ka ir sīki, bet prakse liecina, var izrādīties ļoti svarīgi, piemēram, ka atsaukums jāpublicē tajā pašā izdevumā, tajā pašā šriftā, tāpēc ka bieži pats materiāls tiek pasniegts redzamā vietā ar lielu virsrakstu, bet atsaukums vai tam analoģiska informācija– stūrītī, pēdējā lappusē un sīkā salikumā. Likuma projektā ir atstāta, es tam gribu pievērst jūsu uzmanību, šāda frāze– “atsaukumam jāseko nekavējoties”. Lūk, vienkārši šāda frāze, nenosakot termiņu. Šo momentu vēl var apspriest un noteikt termiņu kā, piemēram, Savienības likumā– periodiska izdevuma nākamajā numurā, avīzē mēneša laikā, ja tā ir avīze, tas ir, kas iznāk ik dienu. Mūsu projektā ierakstīts “nekavējoties”. No vienas puses, tas ir labi, tas ir, agrāk nekā mēneša laikā. No otras puses, ja ir pretenzijas, tās grūti izvirzīt, jo vārdi diezgan nenoteikti. Es vēlreiz atkārtoju: aicinu deputātus balsot par likuma pieņemšanu pirmajā lasījumā./

I.Movels: */Šeit pārtraukumā es jau dzirdēju pārmetumus, ka, kaut projekts saskaņots abās frakcijās, tomēr vairāk nekā 10 cilvēki pierakstījušies debatēs. Es gribu paskaidrot, kāpēc eju uz tribīni. Neraugoties uz to, ka piedalījos šī likumprojekta izstrādāšanā faktiski no pirmās dienas vēl tajā darba grupā, kuru vadīja Aivars Baumanis, pēc tam komisijas sēdēs, apspriežot projektu, tomēr, pirmkārt, man ir palikuši vairāki principiāli iebildumi, par kuriem mani kolēģi likuma veidošanā nebija vienisprātis. Otrkārt, pēdējo dienu notikumi rāda, ka likumam vajadzīgas dažas korektūras, tāpēc ka dzīve ir daudzpusīga un tai jābūt iespējami pilnīgāk atspoguļotai likumā.
Maza liriska atkāpe. Kad mēs Cilvēktiesību komisijas sēdēs izskatījām likumprojektu par reliģiskajām organizācijām, bija pieaicināti visu konfesiju pārstāvji. Kad šis jautājums tika apspriests, viņi bija ļoti apmierināti ar šī likuma demokrātismu, progresivitāti, griezās pie klātesošā katoļu draudzes pārstāvja no Rietumvācijas, lai dzirdētu viņa vērtējumu, gaidīja, ka viņš mūs palielīs, uzslavēs labo likumu. Uz mūsu jautājumu par tādu likumu VFR viņš atbildēja: “Ziniet, mums tāda likuma par reliģijām, organizācijām vispār nav. Mums ir vienkārši reliģiju brīvība.” To pašu var teikt par mūsu preses likumu. Iespējams, tas būs pārlieku reglamentēts, tāpēc ka civilizētās sabiedrībās tik stingras reglamentācijas nav. Diemžēl šodien mēs esam spiesti ievērot dzīves īstenību, mums jāreglamentē un jāatspoguļo tas, kas normālās sabiedrībās ir pats par sevi saprotams. Acīmredzot būs tā, ka šis preses likums būs praksē pārbaudīts, dažas reglamentācijas izrādīsies liekas. Viena reglamentācija jau šodien man šķiet lieka. Tas ir 8.pantā par dibinātāju. Uzskatu, ka te ir pilnīgi nevajadzīga putrošana. Pietiktu ar vienu jēdzienu– izdevējs. No kurienes parādījās dibinātājs? Man liekas, šis jēdziens paņemts no PSRS likuma par presi, kur tas paredzēts gadījumam, ja var rasties dibinātājs, piemēram, partijas rajona vai pilsētas komitejas personā, taču tam nebūs līdzekļu un tādēļ tas griezīsies pie izdevēja, kas preses orgānu izdos. Man liekas, ka tas ir nevienam nevajadzīgs “jumts”. Vēl jo vairāk tāpēc, ka tas ir pretrunā ar likumā teikto, ka jebkura fiziska persona, katrs pilsonis var izdot savu preses izdevumu. Un, ja katrs var būt izdevējs, kāpēc gan viņam jāmeklē fiktīvs “jumts” dibinātāja personā? Tāpēc vārds “dibinātājs” jāizsvītro. Ja cilvēks ir spējīgs izdot, viņš var būt kā dibinātājs, tā izdevējs, iespējams, arī redaktors vienā personā. Ir tāds paraugs– avīze “Respublika” Lietuvā. Avīzes redaktors ir arī tās izdevējs un dibinātājs.
Nepiekrītu deputātam Šapovālovam, ka likumā jānosaka, kas ir valsts noslēpums. Lieta tā, ka tas ir mainīgs jēdziens, tāpēc vienreiz un uz visiem laikiem likumā noteikt to nevar, tieši Ministru padomei jāapstiprina noslēpumu saraksts. Cita lieta, ka šis saraksts var periodiski mainīties. Manā redaktora seifā ir nevis valsts, bet resoru noslēpumu saraksts, “Glavļita” saraksts, kas sastādīts pēc šāda principa: katra ministrija, katrs resors tajā iekļāvis ziņas, kuras nevēlas publiskot. Daži “noslēpumi” novesti līdz absurdam. Man dažas reizes ir bijušas nepatikšanas par pavisam absurdām lietām, saņēmu draudu vēstules no “Glavļita”. Lūk, mazs piemērs. Mana augstākstāvošā instance no “Glavļita” saņēma bargu vēstuli, ka avīzes tādā un tādā numurā publiskots valsts noslēpums pēc tāda un tāda paragrāfa. Kad sāka izmeklēšanu, noskaidrojās, ka presē nedrīkst absolūtos skaitļos ziņot par noziegumu veidiem, bet mūsu avīzē bija lasāms, ka tā un tā gada pirmajā kvartālā 30 šoferu pie stūres bijuši iereibuši. Tas ir viens no noziegumu veidiem. Lūk, valsts noslēpums! Protams, šo lietu nedrīkst atstāt resoru ziņā, tikai Ministru padome kā augstākā izpildinstance var noteikt, kas ir slēpjams.
Man ļoti svarīgs liekas šāds jautājums. Likums par presi– tas nav likums tikai žurnālistiem, bet visai sabiedrībai, katram pilsonim. Bet likums par preses brīvību– tieši tāda ir tā būtība– būs tukša skaņa, ja tas nebūs nostiprināts ar materiāli tehnisko bāzi. Ja, piemēram, mums uz katru iedzīvotāju ražo 10 reizes mazāk papīra nekā civilizētajās valstīs, tad kāda te var būt preses brīvība? Kā var katram pilsonim garantēt izdevumu, ja, piemēram, tonna avīžu papīra maksā 250 rubļus, bet nākas pirkt to par komerccenām– 4 tūkstoši rubļu tonnā, plus piedāvāt kādu bārteru ķieģeļu, gaļas vai citā veidā. Likums paliks par tukšu skaņu, ja mēs nenoņemsim spriedzi kā papīra rūpniecībā, tā arī poligrāfiskajām jaudām. Tāpēc man liekas, ka Augstākajai padomei jāuzdod Ministru padomei izstrādāt poligrāfiskās bāzes attīstības un papīra ražošanas valsts programmu. Problēmu šeit daudz, un jautājums nav tikai par celulozi. Es, piemēram, zinu faktus, ka Jaltas papīrfabrikā ir dīkstāve ne tādēļ, ka trūktu celulozes, bet tāpēc, ka nav kadru. Un kā republikas papīra ražotāji nav centušies visdažādākajās instancēs dabūt atļauju atvērt arodskolu papīra ražotāju apmācīšanai, kaut vai vienu grupu vienā no jau esošajām arodskolām, visi lūgumi atdūrušies kā pret sienu. Un tas, starp citu, piespiež ievest nekvalificētus strādniekus no citām republikām, kadru trūkums paātrina jau veco iekārtu vēl ātrāku novecošanos. Tāpēc es uzskatu, ka poligrāfijas un papīra rūpniecības attīstībai vajadzīga valsts programma.
Reizē ar to topošās preses brīvības grūtumus, kad katram ir iespēja, kad aug papīra cena, maksa par pakalpojumiem, transportēšanu utt., mēs pārliekam uz lasītāja pleciem, tāpēc jau tagad republikas finansu orgāni izstrādā projektus, kuros katru dienu iznākoša avīze, kas maksā trīs kapeikas, maksās līdz 12 kapeikām. Pirmām kārtām cietīs lasītājs, pie tam tiek uzspiesta viena politika. Piemēram, izdevniecība “Avīze” ir spējīga samazināt cenu arī avīžu ražošanas tirgus apstākļos, tomēr finansu orgāni uzspiež savu cenrādi. Mēs bijām spiesti sasaukt savu redaktoru padomi, noprotestējām, tagad nezinām, vai mūsu protests tiks pieņemts. Tāpēc es uzskatu, ka 18.pantā kā 5.punkts noteikti jāieraksta, ka tā vai cita izdevuma finansu jautājumus ir tiesīgs izlemt pats izdevējs. Paldies par uzmanību!

Priekšsēdētājs: Paldies. Diezgan dīvaini tomēr sanāk, ka visi ir par, bet neviens nevar iekļauties reglamentā, tas ir, desmit minūtēs. Kolēģi, tāpēc ir liels lūgums– pēc pārtraukuma tomēr runāt vairāk par pašu projektu, tā pantiem un saviem priekšlikumiem. Līdz ar to mēs varēsim operatīvāk strādāt.
Tagad sākas stundu ilgs pārtraukums– līdz pulksten 14.30.

(Pārtraukums)