Baltijas asamblejas prezidents Jānis Reirs Baltijas asamblejas 23.sesijā Rīgā 2004.gada 18.decembrī:

Labdien, ekselences, dāmas un kungi!
Man ir īpašs prieks jūs šodien uzrunāt Baltijas asamblejas sesijā, jo kopīgi esam aizvadījuši vēl vienu gadu Baltijas asamblejas darbībā un, jāatzīst, ka tas nebūt nav bijis viegls. Baltijas valstis ir ieguvušas jaunu ārpolitisko statusu, un tas radījis veselu problēmu virkni, kas ļoti tiešā veidā atsaucas uz Baltijas asamblejas turpmāko darbību. Ceru, ka esat noskaņoti paust savus viedokļus un secinājumus par aizvadītā gada aktualitātēm, kā arī izteikt prognozes un priekšlikumus par mūsu sadarbību tuvākā un tālākā nākotnē.
Šīs sesijas laikā mums būs jāpieņem nozīmīgi lēmumi, kas saistīti ar Baltijas asamblejas turpmāko attīstības scenāriju. Es uzskatu, ka Baltijas asambleja ir tiešām būtisks Baltijas valstu sadarbības modeļa elements, tāpēc vēlos uzsvērt mūsu atbildību par to, kāda būs turpmākā Baltijas valstu parlamentārā sadarbība.
Mums visiem šis ir bijis īpaši spraigs un nozīmīgs gads – ne tikai Baltijas, bet arī visām Eiropas valstīm kopumā. Ir notikusi lielākā Eiropas Savienības paplašināšanās, un arī NATO saimei pievienojies liels skaits dalībvalstu. Noslēdzies vēsturiski sarežģīts un komplicēts process, kas aktualizējis jautājumus par reģionālās un parlamentārās sadarbības lomu jaunajā starptautiskajā vidē, par tās lietderību un iespējamo sadarbības modeļu izvēli.
Kā atceramies, šā gada janvārī Rīgā notika apaļā gada diskusija, kurā tika spriests par reģionālo sadarbību. Ieklausoties mūsu sadarbības partneru no Ziemeļu un Beniluksa valstīm atziņās par reģionālās sadarbības lomu un iespējām paplašinātajā Eiropas Savienībā un ņemot vērā savu pieredzi un nākotnes nolūkus, Baltijas asamblejas delegāti sāka rūpīgi izvērtēt Baltijas valstu sadarbības mehānismus, un pakāpeniski Baltijas asambleju pārņēma reformu vilnis. Būtībā tas nebija nekas pārsteidzošs, jo gan Igaunijas, gan Lietuvas, gan Latvijas parlamentārieši tiecās apzināt savas valsts vietu un stāvokli jaunajā ārpolitiskajā vidē.
Domājot par Baltijas asamblejas lomu nākotnē, esam izskatījuši viedokļus ārkārtīgi plašā diapazonā – no pilnīgas likvidācijas līdz ļoti augstu pilnvaru piešķiršanai. Mūsu lietuviešu kolēģi ir meklējuši ceļus, kā paaugstināt Baltijas asamblejas statusu, lai tā no konsultatīva rakstura starpparlamentu institūcijas kļūtu par lēmumu pieņemšanas institūciju. Lai nodrošinātu spēcīgāku nacionālo parlamentu pārstāvību, Lietuvas delegāti ierosināja Baltijas asamblejā iekļaut Baltijas valstu parlamentu vadītājus, galveno komisiju priekšsēdētājus vai to vietniekus un lielāko frakciju vadītājus.
Savukārt Igaunijas delegācija centās padarīt Baltijas asambleju kompaktāku un izteica priekšlikumu samazināt tās delegātu skaitu, kā arī vairāk orientēties uz sava darba organizāciju, izmantojot elektroniskos saziņas līdzekļus.
Latvijas delegācijai kā šā gada prezidējošai valstij Baltijas asamblejā vairāk nācās uzņemties tieši vidutāja lomu, tomēr es gribu uzsvērt: Latvijas delegācija vienmēr ir uzskatījusi, ka Baltijas asambleja sadarbībā ar Ziemeļu padomi un Beniluksa parlamentu kalpo kā spēcīga platforma viedokļu apmaiņai un saskaņošanai par dažādiem jautājumiem, problēmu identificēšanai un risināšanai, pieredzes un informācijas apmaiņai starp Baltijas, Beniluksa un Ziemeļvalstīm. Pateicoties šim parlamentārajam sadarbības formātam, tiek mazinātas neskaidrības par iespējamo valstu darbību un pozīciju, kā arī risinātas problēmas un veicināta pieredzes apmaiņa.
Janvārī aizsāktā diskusija bija patiešām savlaicīga un īpaši nozīmīga. Tā radīja augsni daudzu dažādu jautājumu izcelsmei, uz kuriem tika un vēl joprojām tiek meklētas atbildes un labākie risinājumi, tomēr jau šīs diskusijas laikā varējām secināt, ka no demokrātisko valstu skatpunkta efektīvākais līdzeklis izvirzīto mērķu sasniegšanai ir tieša sadarbība, kas dod daudz lielāku labumu nekā norobežošanās vai konfrontācija.
Un tagad es vēlētos īsumā pievērsties Baltijas asamblejas reformu attīstības procesam, jo nākas atzīt, ka, ņemot vērā viedokļu dažādību, Baltijas asamblejai šis gads pagājis, risinot konfliktsituācijas un rodot kompromisus. Meklējot veiksmīgākos risinājumus, Baltijas asamblejas Prezidijs ir izskatījis un sagatavojis paredzamās reformas gan Baltijas asamblejas struktūrā, gan tās politiskajā darbībā.
Prezidijam bija vienota nostāja, ka ir nepieciešams instruments, kas ļautu Baltijas asamblejai pieņemt lēmumus sesiju starplaikā. Tika izvirzīts viedoklis, ka šodienas politiskā dzīve pieprasa ātru un dinamisku lēmumu pieņemšanas un reaģēšanas mehānismu, savukārt Baltijas asambleja kā parlamentārās sadarbības forma nespējot tik operatīvi reaģēt uz aktualitātēm, kā tas būtu nepieciešams. Ņemot vērā šā laika intensitāti un uzklausot izteiktos argumentus, ir sagatavots priekšlikums, kas paredz pilnvarot Baltijas asamblejas Prezidiju pieņemt lēmumus un dokumentus Baltijas asamblejas sesiju starplaikos. Tas ļautu daudz ātrāk reaģēt un paust Baltijas asamblejas pozīciju attiecībā uz aktualitātēm un konfliktsituācijām.
Esam debatējuši arī par Baltijas asamblejas sesijas darbības principu izmaiņām, paredzot sesiju laikā lielāku akcentu pievērst “viskarstākajiem” Baltijas valstu sadarbības akcentiem. Tā, piemēram, jau šobrīd Baltijas asambleja reaģēja, izsakot atbalstu demokrātijas nostiprināšanās centieniem Ukrainā.
Mēs ļoti augsti vērtējam Igaunijas delegācijas priekšlikumu un panākto vienošanos, jau nākamās – 24. – Baltijas asamblejas sesijas laikā organizēt Baltijas asamblejas Prezidija un Baltijas valstu nacionālo parlamentu spīkeru tikšanos, lai pārrunātu paveikto un plānoto Baltijas valstu sadarbībā. Tas nodrošinās informācijas apmaiņu starp parlamentiem un Baltijas asambleju, sekmēs stratēģisku skatījumu uz Baltijas parlamentāro sadarbību.
Daudz diskusiju bijis saistībā ar dalībnieku skaitu Baltijas asamblejā. Jāatzīst, ka šis ir bijis ļoti slidens jautājums. No vienas puses – nopietni pamatots saistībā ar izdevumu optimizāciju, no otras puses – ietverot neparedzamas sekas Baltijas asamblejas pastāvēšanai. Samazinot Baltijas asamblejas delegātu skaitu līdz minimumam (šeit es domāju piedāvāto kombināciju, kas paredzēja izvirzīt tikai trīs līdz sešus delegātus no katra nacionālā parlamenta), Baltijas asambleja patiešām nevarētu pretendēt uz efektīvu un rezultatīvu darbību. Es ceru, ka, rūpīgi izvērtējot un meklējot labāko šā jautājuma risinājumu, esam nonākuši pie optimālākā kopsaucēja, tāpēc Baltijas asamblejas Prezidijs ir iekļāvis izmaiņās punktu, kas ļauj Baltijas valstīm pašām noteikt parlamentāriešu skaitu Baltijas asamblejas nacionālajā delegācijā robežās no divpadsmit līdz divdesmit.
Daudz mazāk diskusiju bijis sakarā ar Baltijas asamblejas komiteju skaita samazināšanu. Tika izvirzīts priekšlikums pārtraukt Baltijas asamblejas Drošības un Ārlietu komitejas un Redakcijas komitejas darbību, deleģējot to funkcijas citām Baltijas asamblejas struktūrvienībām.
Dāmas un kungi! 2002.gadā es kļuvu par Baltijas asamblejas Latvijas delegācijas priekšsēdētāju, un mūsu darbība lielākoties bija saistīta ar Baltijas asamblejas strukturālajām reformām. Šodien mēs turpinām runāt par reformām, tiesa gan, tagad tās sasniegušas jau citu attīstības pakāpi un vairāk definējamas kā politiskās reformas.
Tomēr... man rodas jautājums. Vai vispār ir iespējams izveidot ideālu organizāciju? Vai mēs pārlieku nenodarbojamies ar ideālā sadarbības modeļa meklējumiem, nenovērtējot un pilnībā neizmantojot to pozitīvo, kas mums jau ir? Vai strukturālo reformu ēnā mēs neesam aizmirsuši pašu svarīgāko politisko vēlmi sadarboties?
Es neesmu pret reformām. Būtībā es pats esmu ierosinājis un atbalstījis šo reformu ceļu. Bet šobrīd mani uztrauc tas, ka lielajā reformu virpulī Baltijas asamblejas Prezidijs nepaspēja pievērst pietiekami lielu uzmanību, piemēram, tādai Baltijas asamblejas prioritātei kā Eiropas Savienības un jauno kaimiņattiecību iniciatīvai. Es ļoti vēlētos, lai reformu ceļš, kuru mēs jau esam veikuši, nestu augļus un lai tas turpmāk ritētu organiski, ļaujot līdztekus šim svarīgajam procesam pievērst pietiekami lielu uzmanību arī citām neatliekamām aktualitātēm.
Tā kā es runāju par vēlmi sadarboties, tad ar prieku varu secināt, ka īpaši pēdējā laikā ir nostiprinājusies Baltijas asamblejas un Ziemeļu padomes sadarbība. Par to liecina intensīvā sadarbība Baltijas asamblejas un Ziemeļu padomes komiteju, partiju grupu, prezidiju un darba grupu līmenī. Ir apstiprinājusies abpusējā ieinteresētība kopīgo prioritāšu noteikšanā un to izskatīšanā. Darbs kļuvis vēl rezultatīvāks un efektīvāks.
Ziemeļu padome ne reizi vien ir izrādījusi iniciatīvu mūsu valstu sadarbības veidošanā, tāpēc kā ļoti perspektīvu vērtēju Baltijas asamblejas un Ziemeļu padomes vienošanos par kopīgas Baltijas un Ziemeļu ad hoc grupas izveidi Eiropas Savienības jautājumos, kas izskatīs abu organizāciju sadarbības sfēru pārdefinēšanu. Šīs darba grupas pārstāvji ir secinājuši, ka Baltijas asamblejas un Ziemeļu padomes svarīgākie sadarbības aspekti ir stiprināt sociāli ekonomisko integrāciju, risināt apkārtējās vides aizsardzības jautājumus, veidot tiltus ar jaunajiem kaimiņiem un sekmēt labklājības līmeņa celšanu reģionā. Ir rasta pārliecība, ka abu organizāciju galvenais uzdevums ir ilgtermiņa problēmu identificēšana, to risinājumu meklēšana, kā arī parlamentārās saziņas tīmekļa uzturēšana.
Ir pagājuši desmit gadi, kopš Baltijas asambleja un Beniluksa starpparlamentu konsultatīvā padome parakstīja sadarbības protokolu. Bet īpaši pēdējo gadu laikā Baltijas un Beniluksa valstis ir pārņēmis īpašais pievilkšanās spēks, ko vēl jo vairāk pastiprinājusi Baltijas valstu iestāšanās Eiropas Savienībā. Ceru, ka uzsāktais Baltijas un Beniluksa dialogs par tādām tēmām kā ostu politika, darba tirgus, Šengenas sistēma un citām tikpat svarīgām aktualitātēm turpmākajos gados vēl vairāk nostiprinās mūsu attiecības.
Straujā notikumu attīstība pasaules politiskajā dzīvē rada nepieciešamību aizvien operatīvāk reaģēt uz aktualitātēm. Tā pieprasa meklēt elastīgākus un mobilākus reģionālās sadarbības mehānismus. Tomēr līdzās šim dinamiskajam virzienam es vēlētos uzsvērt, ka Baltijas valstu sadarbības organizāciju loma būs atkarīga ne tikai no īslaicīgām politiskām deklarācijām par sadarbības nepieciešamību, bet gan no ilglaicīgas mūsu valstu sadarbības stratēģijas. Baltijas asambleja ir organizācija, kas jau pēc savas būtības vērsta uz tālāku perspektīvu, un tās būtiskākā darbības sfēra ir vērsta tieši uz ilgtermiņa politikas izstrādi, tāpēc es ceru uz veiksmīgu Baltijas valstu parlamentāriešu sadarbību ilgtermiņā.
Un noslēgumā es vēlos pateikties Igaunijas un Lietuvas delegācijai par aktīvo kopdarbu, risinot problēmas un skaidrojot savu nostāju, tādā veidā mēģinot rast labāko kopsaucēju turpmākajam Baltijas asamblejas attīstības ceļam. Vēlos pateikties Ziemeļu padomes un Beniluksa parlamenta pārstāvjiem par sniegto pieredzi un vērtīgajiem padomiem, kas palīdz modelēt Baltijas valstu sadarbību.
Īpaši vēlos pateikties Baltijas asamblejas sekretariātam, kas ieguldīja lielu darbu viedokļu apmaiņas procesā, kā arī Latvijas delegācijai un Saeimas Kancelejai par neatsveramo palīdzību Baltijas asamblejas un šīs sesijas darba organizēšanā.
Novēlu visiem veiksmi, un paldies par uzmanību!