Latvijas zelta nezūdošais mirdzums

Lielbritānijas un Padomju Savienības abpusējās finansiālās pretenzijas un Latvijas zelts

Profesors Antonijs Zunda, Valsts prezidentes padomnieks

Turpinājums. Sākums “LV”, 15.12.2004.

Sarkanarmieši – Baltijas valstu okupētāji 1940.gadā. No “Baltijas valstu vēsture”, Zvaigzne ABC, 2002

Atzīt aneksiju “de facto” nenozīmē to atzīt “de iure”

Anglija iesniedza protestus pret šādu Latvijas valdības īstenoto politiku (tā sauktās tautas valdības īstenoto arī britu īpašumu nacionalizāciju pēc Latvijas okupācijas – “LV”) . Arī Latvijas sūtnis Londonā Kārlis Zariņš mēģināja pārliecināt britus par A. Kirhenšteina valdības nelikumību. 1940. gada 23.jūlijā viņš kopā ar citiem Baltijas valstu sūtņiem iesniedza britu Ārlietu ministrijai memorandu. Tajā tika atzīmēts, ka nesen notikušās parlamenta vēlēšanas Baltijas valstīs nevar uzskatīt par tautas gribas brīvu izpausmi. Sūtņu iesniegtajā dokumentā bija arī uzsvērts, ka Baltijas valstu valdību veiktās ekonomiskās un politiskās reformas nevar uzskatīt par neatkarīgu valdību likumdošanas aktiem, ka visas pārmaiņas izdarītas zem svešas valsts karaspēka spiediena. Anglijas ārlietu ministrs Eduards Halifakss, atbildot uz šo memorandu, piekrita, ka parlamenta vēlēšanas Baltijā tiešām bijušas blēdīgas. Bet, neraugoties uz to, Anglijas valdība, lai kompensētu saviem pilsoņiem nodarītos zaudējumus, apķīlāja Latvijas, Lietuvas un Igaunijas īpašumus Lielbritānijā. Anglijas valdība skaidroja, ka bijusi spiesta spert šos soļus savu pilsoņu interešu aizsardzībai.
Lielbritānija 1940.gada vasarā neatzina PSRS realizētos soļus Baltijas valstīs par likumīgiem, lai nedotu padomju valdībai juridiskas tiesības pieprasīt Baltijas valstu valūtas rezerves, zeltu un kuģus, kas atradās britu kontrolētajās jūrās. E. Halifakss ieteica britu valdībai atzīt PSRS veikto Baltijas valstu aneksiju de facto, bet ne de iure. Anglija šajā laikā sāka gatavot savas finansiālās prasības par zaudētajiem īpašumiem Baltijas valstīs.

Padomju okupanti alkst pēc Latvijas zelta

Padomju Savienības valdība arī nesnauda. Jau 1940. gada 13. jūlijā, tātad laikā, kad Latvijā vēl nebija notikušas pat tā sauktās Tautas Saeimas vēlēšanas un kad Latvija formāli vēl skaitījās neatkarīga valsts, tā pieprasīja Latvijas zeltu un ārvalstu valūtu no Anglijas bankas Londonā pārskaitīt uz PSRS valsts banku. Padomju valdība angļiem apgalvoja, ka tā esot nopirkusi Latvijas un pārējo Baltijas valstu zeltu. Pēc padomju finansistu aprēķiniem Anglijas bankā glabājās 210 720 unces (6554 kg) Latvijas bankas, 154 755 unces Igaunijas un 94 000 unces Lietuvas bankas zelta.
Britu valdība šādas PSRS prasības ignorēja un gribēja Baltijas valstu zeltu paturēt savā kontrolē, tādējādi cerot kompensēt savu pilsoņu zaudējumus Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Anglija cerēja, ka Baltijas valstu zeltu varētu izmantot arī strīdā ar PSRS par padomju valdības nodarītajiem zaudējumiem britu pilsoņiem, laužot 20. un 30. gados noslēgtos abu valstu līgumus.
Laika posmā starp 1925. un 1934. gadu britu firmas bija noslēgušas līgumu par prāvu finanšu resursu ieguldīšanu Ļenas zelta raktuvju sabiedrībā un Tetjuhes raktuvju korporācijā. PSRS valdība lauza noslēgtos līgumus pirms noteiktā termiņa. Pēc šķīrējtiesas atzinuma, tas radīja britiem aptuveni 30 miljonus mārciņu lielus zaudējumus. PSRS šo prasību neatzina. Ilgstošās sarunās tika panākta vienošanās, ka PSRS atmaksās zaudējumus tikai 3 miljonu mārciņu apjomā, ilgtermiņa parādzīmju veidā, pakāpeniski izpērkot tās līdz 1954. gadam. Kad 1940. gada jūlijā Lielbritānija atteicās atdot PSRS Baltijas valstu zeltu, padomju valdība savukārt pārtrauca kārtot savas finansiālās saistības attiecībā uz Ļenas un Tetjuhes uzņēmumu parādiem.

Kamēr lielvalstis ķīvējās par Londonā deponēto Latvijas zeltu, Rīgā okupācijas režīms pompozi svinēja mūsu zemes paverdzināšanas gadadienu. No “Saglabāt sudrabā”, “Jumava”, 2004

Britu kreditori apvienojas

Britu kreditori savu interešu labākai aizsardzībai izveidoja apvienību “Bond and Share Society,” kurā apvienojās visi tie, kas bija cietuši finansiālus zaudējumu sakarā ar PSRS politiku Baltijas valstīs. Apvienībā iestājās arī tie, kam padomju valdība atteicās segt zaudējumus par cariskās Krievijas laika parādiem. Organizācijas finanšu eksperti aprēķināja, ka britu kopējie tiešie zaudējumi Baltijas valstīs ir apmēram 4 miljoni mārciņu, neskaitot procentu maksājumus. Organizācija bija aktīva un nepārtraukti atgādināja britu valdībai par PSRS parādiem. Trimdas vēsturnieks Indulis Kažociņš savulaik rakstīja, ka britu valdībai bijis grūti izšķirties – atdot PSRS Baltijas valstu zeltu vai arī nopirkt to labvēlību, atzīstot Baltijas valstu okupāciju un iekļaušanu Padomju Savienībā de iure.

Jauns akcents britu politikā

Jauns akcents britu politikā Baltijas valstu zelta piederības jautājumā parādījās 1941. gada jūlijā, kad Latviju, Lietuvu un Igauniju okupēja nacistiskā Vācija. Tas deva iespēju Lielbritānijas valdībai pakļaut bloķētos Baltijas valstu līdzekļus speciālam likumam par īpašuma pārvaldīšanu, kura īpašnieks atrodas ienaidnieka ieņemtajā teritorijā. Baltijas valstu īpašumi Anglijā nonāca īpašas valdības iestādes “The Custodian of Enemy Property” (ienaidnieka īpašumu pārzinis) pārziņā. Britu valdība tagad juridiski varēja disponēt šos īpašumus līdz tam laikam, kad izbeidzas karastāvoklis un ir iespējams noskaidrot likumīgos īpašniekus vai arī rīkoties ar šo īpašumu pēc valdības īpaša norādījuma. Anglija tādējādi neuzskatīja Baltijas valstis par savām ienaidniecēm, bet tikai atzina to faktisko stāvokli, t.i., nespēju brīvi rīkoties un pakļaušanos Vācijas okupācijas varai. Kara laikā britu kreditori no “Bond and Share Society” prasīja valdībai sadalīt bloķētos Baltijas valstu līdzekļus. Britu valdība to neizdarīja, aizbildinoties ar juridiskiem un finansiāliem argumentiem.

Okupanti mainās, zelta liktenis nemainās

Kad 1945. gadā karš beidzās un Latviju, Lietuvu un Igauniju atkal okupēja un inkorporēja PSRS sastāvā, Baltijas valstu līdzekļu juridiskais izkārtojums (statuss) Anglijā nemainījās, jo tā britu valdībai bija izdevīgāk kontrolēt to tālāko likteni. Nepārtraukti tika atgādināts, ka dēļ PSRS politikas Baltijas valstīs Lielbritānija bija cietusi finansiālus zaudējumus un tā vēlējās paturēt šo valstu īpašumus kā ķīlu, lai panāktu kompensācijas. Anglijas likumdošana noteica, ka britu kreditoriem Baltijas valstu apķīlātais zelts nevar tikt sadalīts bez īpaša likuma pieņemšanas. Lielbritānija arī neatzina PSRS veikto okupāciju de iure, tādējādi bloķējot Padomju Savienības tiesības uz Baltijas valstu īpašumu.
Jau sākot ar 1940. gada vasaru, britu valdība sāka pirmos kontaktus ar PSRS par abu pušu savstarpējo finansiālo pretenziju kārtošanu. Jūlijā britu sūtnis Maskavā izskaidroja PSRS ārlietu tautas komisāra vietniekam Andrejam Višinskim Anglijas valdības nostāju Baltijas valstu zelta jautājumā. Process bija ļoti sarežģīts un nevirzījās uz priekšu. Lai rastu kaut kādu juridisku izkārtojumu, Anglijai vispirms bija jāatzīst Baltijas valstu jaunā statusa likumība. Bet to Anglija nedarīja, jo bija demokrātiska valsts, kas respektē starptautisko likumdošanu. Lielbritānijas pozīciju ļoti ietekmēja arī tās tuvākā sabiedrotā ASV, kas konsekventi neatzina Latvijas, Lietuvas un Igaunijas okupāciju.

Jaunas vēsmas 40.gadu beigās

Jaunas vēsmas britu politikā apskatāmajā jautājumā parādījās 40. gadu beigās un 50. gadu pašā sākumā. Lielbritānijas Valsts arhīvā (Public Record Office) ir atrodama Ārlietu ministrijas atbildīgā ierēdņa Artura Botomlija vēstule Tirdzniecības pārvaldes pārstāvim Džonam Boidam - Kārpenteram, kurā bija uzsvērts, ka drīzumā, iespējams, tiks panākta vienošanās ar PSRS valdību par savstarpējām finansiālajām pretenzijām. Tās ietvaros Anglija varētu pieņemt lēmumu par bloķēto Baltijas valstu līdzekļu atbrīvošanu, kas savukārt rada cerības parādzīmju īpašniekiem.
Problēma tika apspriesta arī Lielbritānijas parlamenta apakšpalātā. Deputāts Ēriks Flečers 1952. gada 7. februārī uzdeva jautājumu ārlietu ministram Antonijam Īdenam, cik liela ir Baltijas valstu zelta vērtība, kas nodota Ienaidnieka īpašuma pārzināšanas departamenta rīcībā, un vai valdība ar to var kompensēt visus britu investoru zaudējumus. A. Īdens atbildēja, ka Latvijas ieguldījumu vērtība ir aptuveni 3 līdz 3,5 miljoni mārciņu, ka britu kopējās prasības par zaudējumiem šajā valstī ir 2, 75 miljoni mārciņu un Latvijas zelta vērtība pilnībā nosedz britu investoru zaudējumus. Komentējot līdzšinējo valdības politiku zaudējumu kompensāciju jautājumā, A. Īdens atzina, ka tā ir sarežģīta. Apskatāmajai problēmai ir komplicēts politiskais un tiesiskais aspekts. Uz Ē. Flečera papildjautājumu, kāds progress problēmas risinājumā ir iespējams tuvākajā nākotnē, A. Īdens vispārīgi atbildēja, ka valdība izmantos jebkuru iespēju.

Turpinājums sekos