Augstu skolu visi vēji aizķer

Latvijas Augstākās izglītības padomi (AIP) ik pēc četriem gadiem no jauna ievēlē Saeima – 16. decembrī tika apstiprināts padomes jaunais sastāvs.

Reizi nedēļā notiekošās padomes sēdes ir atklātas. Dažkārt gluži vai pietrūkst krēslu, jo tās kupli apmeklē valsts un privāto augstskolu pārstāvji – īpaši tad, kad tiek apspriesti stratēģiskie jautājumi: par augstākās izglītības budžetu, profesoru vietām, augstskolu akreditāciju u.c. Varētu arī teikt, ka Augstākās izglītības padome ir demokrātiju apliecinoša un aizsargājoša institūcija. Visiem būtiski jautājumi netiek atstāti izlemšanai tikai ierēdniecībā vien.
Šoreiz dažu AIP locekļu pārdomas.

Jāvirza Boloņas process

Akadēmiķe Baiba Rivža (padomē deleģējusi Latvijas Augstskolu profesoru asociācija):
– Augstākās izglītības padomes uzdevumi noteikti Augstskolu likumā. Bet darba gaitā izvirzās aizvien jauns darāmais. Un īpaši vēlētos izcelt Boloņas procesa realizāciju, kas nozīmē Eiropas kopējās augstākās izglītības telpas izveidošanu līdz 2010. gadam, par ko ir atbildīga arī Latvija. AIP ir daudz strādājusi, ne tikai līdzdarbojoties atbilstošas likumdošanas radīšanā, bet arī dodot izpratni par Boloņas procesu – par dažādu valstu savstarpēji salīdzināmu augstākās izglītības sistēmu veidošanu. Nesen Eiropas Komisija Briselē izveidoja jaunu Boloņas procesa atbalstītāju un virzītāju institūciju, un starp šiem procesa veicinātājiem esmu arī es. Galvenais mūsu uzdevums ir informēt sabiedrību, jo Boloņas process tā pa īstam aktivizēsies, kad izpratne būs visos līmeņos – valdībai, nozares vadībai, augstskolas vadībai, ierindas pasniedzējiem, studentiem un arī vecākiem.
Kopumā Latvija Boloņas procesā ir labs paraugs: ne jau visas Eiropas valstis ir pārgājušas uz trīspakāpju – bakalaura, maģistra, doktora – studijām. Mums ir diplomu pielikumi angļu valodā, ir kredītpunktu sistēma (ECTS), kura gan vēl jāpilnveido, attīstās studentu un mācībspēku mobilitāte, proti, izbraukšana uz citu valstu augstskolām vienu divus semestrus mācīties, strādāt.
1999. gadā Latvija parakstīja Boloņas deklarāciju, noteikti apzinoties arī to, ka reformas vienmēr prasa līdzekļus. Taču līdzekļu piesaistē Boloņas procesam mums sokas krietni vājāk nekā likumdošanas izstrādē. Pozitīvi jāatzīmē augstskolu pedagogu algu palielināšana šoruden, padarot akadēmisko karjeru pievilcīgāku – cerams, būs vairāk doktorantu; to varētu veicināt arī tas, ka atvieglojumi ir uzņēmējiem, kuru darbinieki mācās doktorantūrā; arvien vairāk tiek dzēsti studiju un studējošo kredīti. Tomēr joprojām atpaliekam augstākās izglītības modernizācijā, īpaši inženierzinātnēs, dabaszinātnēs, kur nepieciešami lieli ieguldījumi, lai attīstītu akadēmisko un zinātnisko konkurētspēju, jo galu galā Boloņas procesa pamatuzdevums ir celt Eiropas konkurētspēju pasaulē. Tas, ka šis līdzekļu ieguldījums ir pārāk mazs, izpaužas kaut vai studentu mobilitātē – no visām Baltijas valstīm mūsu studenti vismazāk dodas uz ārzemēm, jo, lai gan pamatfinansējumu “Erasmus” programmas ietvaros dod Eiropas Savienība, dzīvošana attīstītākajās valstīs izmaksā dārgi un no nacionālā budžeta ir nepieciešams papildfinansējums, tas Lietuvā un Igaunijā ir atradies, bet Latvijā ne. Vēl ir jāstrādā pie kopīgā diploma atzīšanas kritērijiem.
Jāsakārto mūžizglītības jautājumi. Augstākās izglītības padome izveidoja projektu, par partneriem uzaicinot kolēģus no Skandināvijas un Baltijas valstīm, un saņēma Ziemeļvalstu Ministru padomes grantu diviem gadiem rekomendāciju izstrādāšanai mūžizglītībā, domājot arī par mehānismu, kā neformālo izglītību iekļaut formālajā izglītībā, par kuru izsniedz diplomu.

Speciālisti eksportam vai pašu mājām?

Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) prezidents, akadēmiķis Juris Ekmanis (deleģējusi LZA):
– Jāmēģina sakārtot valsts pasūtījumu studiju vietām atbilstoši reālām Latvijas vajadzībām, kuras būtu zinātniski pamatotas. Darba devēju konfederācija varētu būt pasūtītāja šādai izpētei, lai iegūtu informāciju, bez tās arī padomei ir visai sarežģīti pildīt dažas funkcijas. Proti, ir jāapzinās, kādi speciālisti valstij īsti vajadzīgi, lai varētu precīzāk sadalīt budžeta vietas dažādās nozarēs. Un otrs – jānoskaidro, kas īsti jāmāca studentiem profesionālajās studiju programmās saskaņā ar profesiju standartiem, kuri būtu jāveido darba devējiem, nevis mācībspēkiem, kā tas lielākoties notiek tagad.
Lai precīzāk sadalītu budžeta vietas dažādās nozarēs, pētījuma gaitā no augstskolām jāievāc informācija par to, kur absolventi aiziet strādāt. Zinām, piemēram, ka Latvijā strauji attīstās būvniecība, bet tā attīstās arī citās Eiropas valstīs, un mūsu sagatavotie būvnieki, tāpat kā mediķi un vēl citu profesiju pārstāvji, dodas strādāt uz turieni. Agrāk vēl varēja teikt – iekasēsim no aizbraucējiem tos līdzekļus, ko valsts ir samaksājusi par viņu studijām. Taču tagad, kad esam Eiropas Savienībā, ir pilnīgi cita situācija – mūsu pienākums ir vairot Eiropas pievienoto vērtību, pastāv tāds termins, un mēs pat īsti nevaram iebilst.
Tomēr – kāda ir mūsu stratēģija: vai par budžeta līdzekļiem gatavojam speciālistus eksportam vai darbam uz vietas, tai skaitā pasniedzējus pašu augstskolām? Pašreizējā demokrātija pieļauj gadījuma raksturu tam, kur par valsts līdzekļiem izskolotais speciālists aiziet strādāt.
Risinot šo jautājumu, mehānismā ir svarīgi iestrādāt arī mijiedarbību starp valsts un privātajām augstskolām, lai tās darbotos nevis paralēli, bet veidotu vienotu veselumu. Tas ir jautājums par privāto augstskolu lomu un nozīmi Latvijā, kas līdz šim varbūt nav traktēts pietiekami skaidri. Taču, ja privātā augstskola spēj labi izpildīt pasūtījumu kādā programmā, tad kādēļ tā nevarētu saņemt valsts finansējumu? Īpaši ņemot vērā, ka arī valsts augstskolu finansējums nav viendabīgs. Piemēram, vai valsts lielākā augstskola Latvijas Universitāte ir valsts universitāte, ja no tās finansējuma 85% ir privātfinansējums? Ar valsti to saista galvenokārt īpašuma attiecības – Universitātes īpašumi ir valsts īpašumi. Robeža starp valsts augstskolu un uz privāto finansējumu balstīto augstskolu šobrīd ir trausla, kritēriji, pēc kuriem to nosaka, nav visai skaidri. Jāsakārto kopējā mehānisma darbības principi, un tā ir AIP misija – neviens cits to nepaveiks.
Protams, var jautāt, kāpēc tas nav jau izdarīts. Taču visām lietām ir jānobriest līdz daudzmaz stabilai situācijai. Kamēr viss vēl tikai veidojās saskaņā ar starptautiskām konvencijām (Lisabonas konvencija) un līgumiem (Boloņas deklarācija), tas nebija tik svarīgi kā šobrīd. Bet sevišķi liela nozīme tam tieši tagad ir tāpēc, ka atvērtajā Eiropas telpā mūsu studentam ar savu zināšanu bagāžu ir jāspēj ieiet jebkurā citā Eiropas augstskolā, mūsu absolventa diplomam ir jābūt atzītam citās valstīs, lai Latvija nekādā ziņā nekļūtu par zemi, kas, ja tā var izteikties par augstāko izglītību, ražo zemas kvalitātes preci.
Par mūsu padomes statusu. Šobrīd AIP ir augsta līmeņa padomdevēja institūcija, bet nevar tieši sadalīt vai pārdalīt budžetu – var tikai ieteikt, kā to darīt; var augstskolu akreditēt vai neakreditēt, bet noslēdzošais ir ministra paraksts; par budžeta vietu sadalījumu pēc nozarēm arī pēdējais vārds ir Izglītības un zinātnes ministrijai. Tas ietekmē AIP lēmuma svaru. Taču, piemēram, Latvijas Zinātnes padomei ir tādas funkcijas – tā tiešām reāli sadala pa nozarēm līdzekļus, var tos pārdalīt, ja ir nepieciešams, šīs padomes ekspertiem pieder galavārds. Kāpēc arī AIP nevarētu deleģēt šādas funkcijas, vēl jo vairāk tāpēc, ka tās sastāvu apstiprina Saeima? Šāds mehānisms principiāli nostiprinātu AIP nozīmi. Padomē tiek izvirzītas ļoti būtiskas problēmas, tādas, kas dabiski rodas attīstības, pārmaiņu procesā. Tāpēc jau arī augstskolu pārstāvji tik lielā skaitā piedalās atklātajās sēdēs. Bet ir jāpaplašina AIP pilnvaras.
Tā nu tas ir, ka lietas nereti bremzē hipertrofētā vēlme visu sakārtot un salikt pa plauktiņiem, kuri tiek jau iepriekš mākslīgi radīti un kuros reālie procesi ne vienmēr ir ietilpināmi. Spilgtākais piemērs ir tas, kas nupat notika ar zinātniskām iestādēm, institūtiem, kad izrādījās, ka Komerclikumā tie gluži vienkārši ir aizmirsti, un tagad no tiem mēģina iztaisīt to, kas tie nav un nekad nebūs. Bet tikai tāpēc, ka, lūk, tas viens plauktiņš ir jau uztaisīts un jaunu, piemērotāku plauktiņu neparko nevar radīt. Ir apturēta reģistrācija, pēc Uzņēmumu reģistra domām, uz trim mēnešiem, pēc Ministru kabineta domām, līdz septembrim, un atliek vien gaidīt likumu par zinātnisko darbību, kurā it kā tomēr ir paredzēts viens jauns plauktiņš. Un zināmā mērā tas pats notiek ar AIP: tā noteikti ir jāieliek kādā iepriekš iezīmētā plauktiņā – jauns, pašai savs plauktiņš tai nevar būt.

Vienotā eksaminācija turpināsies

Preiļu novada domes priekšsēdētājs Jānis Eglītis (deleģējusi Latvijas Izglītības vadītāju asociācija):
– AIP joprojām tiek uzturēta diskusija par studiju programmu sadrumstalotību, proti, augstskolās ir ļoti liels studiju programmu skaits, tās ir specifiski klasificētas. Kā tas atsaucas konkrēti uz pedagoģijas jomu? Skolās nepietiek kvalificētu pedagogu. Piemēram, lauku pamatskolu nodrošināt ar visu priekšmetu skolotājiem ir ļoti problemātiski. Tātad būtu jāsagatavo universālāki pamatskolu skolotāji. Studiju programmu pārstrukturēšana, apvienošana augstskolās varētu dot pat ekonomisko efektu. Turklāt izskatās, ka demogrāfiskās līknes zemākajam punktam esam pāri un perspektīvā skolēnu skaits atkal augs. Skolotāji būs vajadzīgi, bet tieši šie universāli sagatavotie speciālisti. Atsevišķu priekšmetu skolotājus arī grūti nodrošināt ar pilnu slodzi.
Cita problēma – vienotā eksaminācija, kas šogad stājās spēkā. Augstskolām bija pietiekami laika sagatavoties, kad par iestājeksāmeniem kļūst vidusskolas beigšanas centralizēto eksāmenu rezultāti, jo attiecīgs likums tika pieņemts pirms trim gadiem. Šis bija it kā pārejas gads, kad dažām augstskolām vēl devām iespēju atsevišķās programmās rīkot studentu uzņemšanu bez centralizētajiem eksāmeniem, bet pašām ar saviem iestājpārbaudījumiem. 2005. gadā, manuprāt, jau visās studiju programmās ir jāievēro likums un jārealizē vienotā eksaminācija, izņemot tur, kur reflektantiem ir izvirzāmas ļoti specifiskas prasības. Diemžēl augstskolās, kurās atļāvām organizēt papildtestus, tik un tā uzņemšanā vēl tika ņemta vērā atestāta vidējā atzīme. Bet – vai nu centralizēto eksāmenu rezultāti, vai nu pašu rīkoto testu rezultāti. Tie ir vienīgie lielumi, kurus var objektīvi salīdzināt.

Darba ņēmēju un darba devēju kopīgās interesēs

Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) priekšsēdētāja Astrīda Harbaceviča (deleģējusi LIZDA):
– Kāds ieguvums man kā arodbiedrības pārstāvei ir no darbošanās AIP, un ko es varu dot no savas puses? Īpaši augstskolu akreditācijas laikā, kad ir iespējams izstaigāt katru stūrīti, aprunāties ar darbiniekiem, iepazīties ar kolektīvu, tā problēmām, varu palīdzēt ar padomu, ko cilvēkiem vajadzētu darīt kā darba ņēmējiem – un ne jau noteikti pretī darba devēju interesēm, bet tieši kopējās interesēs, lai attīstītos augstskola. Lai tur būtu veselīgs mikroklimats, lai būtu iespējams kvalitatīvs darbs, un tad jau būs arī daudz studentu, lielākas algas mācībspēkiem utt. Arodbiedrība tajā ir ieinteresēta, jo sakārtota iestāde dod labumu visai sabiedrībai. No otras puses, varu redzēt un saprast arī to, kas ir nepieciešams pašam darba devējam, lai nodrošinātu saviem darbiniekiem labākus darba apstākļus. Tālāk varu domāt, kā ar arodbiedrības rīcībā esošiem instrumentiem mēģināt risināt darba devējam sasāpējušos jautājumus.
Pamazām izzūd uzskats, ka arodbiedrības ir tikai sociālisma iekārtas atribūts. Pasaules arodbiedrību organizācijā ir pat īpaša augstskolu nodaļa. Latvijā lieliski var izmantot likuma normu, kas pieļauj koplīguma slēgšanu, kad arodbiedrība vienojas ar administrāciju par darba samaksu, slodzēm, apstākļiem, darba aizsardzību u.c., un tas tiek darīts Latvijas Universitātē, Daugavpils Universitātē, Liepājas Pedagoģijas akadēmijā. Tas nebūt nav pretrunā ar citām augstskolas pārstāvniecības formām.
Jāatzīst, mums kā arodbiedrības nozarei nav pietiekamas pieredzes darbam tieši privātās struktūrās, jo privātās mācību iestādēs pagaidām vēl arodorganizāciju nav – pēdējā laikā gan par to interesi ir izrādījusi kādas privātās augstskolas vadība. Ir gadījumi, kad pie mums vēršas ar lūgumu iejaukties, palīdzēt atrisināt darba konfliktus cilvēki no mācību iestādēm, kur nav arodbiedrības un kur to nedrīkstot veidot, jo tad, lūk, tādiem aktīvistiem parādīšot durvis. Tādā reizē man gan ir jāatbild, ka mūsu kompetence attiecas uz tām mācību iestādēm, kur arodbiedrība ir.

Ausma Mukāne

speciāli “Latvijas Vēstnesim”

Foto: Aigars Jansons, A.F.I.,
Boriss Koļesņikovs, A.F.I.,
Gatis Dieziņš, A.F.I.