"ES tuvojas dubultkrīzei"

Paplašināšanās pēkšņi vairs neatrodas Eiropas politikas centrā.

Tas, kas kluba iekšienē pie horizonta parādās kā ilgi gaidītā virzīšanās uz priekšu, uz ārpusi izskatās kā ļaunprātīga bēgšana. Pašreiz lielajā Eiropā viena otrai blakus nesamierināmi eksistē drosme un neuzticēšanās: 15 ES dalībvalstis pēkšņi ir sākušas lauzīt galvu par Savienības struktūru 2010. vai 2015. gadā. Turpretī 12 kandidātvalstis, pārsvarā no Eiropas austrumiem, vispirms vēlas iestāties un, proti, pēc iespējas ātrāk.

Mēnesi pēc mēneša tur, kur patiesībā vajadzētu īstenoties kontinenta atkalapvienošanai, jaunā plaisa kļūst arvien platāka. Lietu vieglāku nepadara arī tas, ka neviens nav tā īsti vainīgs — labi iemesli ir gan kluba iekšpusē, gan ārpusē.

Par spīti lielajām problēmām gada sākumā paplašināšanas plāns bija skaidrs: Eiropas Savienība līdz 2000. gada beigām pati parūpēsies par ierobežotu, bet pietiekamu reformu īstenošanu, lai nenosmokot varētu uzņemt līdz pat ducim jaunu dalībvalstu. Savukārt kandidātvalstis pašu spēkiem gādās, lai pēc tam iespējami ātrāk izpildītu iestāšanās nosacījumus.

Bija gan gaidāms, ka šajā procesā radīsies praktiskas grūtības un būs jūtama atklāta neapmierinātība: kandidāti sūdzas par stingrajiem noteikumiem, kas var sašūpot ne vienu vien valdību. Savukārt Brisele izmanto visādus trikus un taktiku, lai apmānītu vienu vai otru kandidātvalsti. Taču tas pieder pie spēles un nebija arī citādi, kad ES iestājās Grieķija, Spānija vai Austrija.

Tomēr pastiprinās bažas, ka šī ES paplašināšana tuvina Savienību jaunai, dubultai krīzei, jo ES paplašināšana vairs neatrodas Eiropas politikas centrā. Līdz ar jaunajām debatēm par Eiropas mērķiem Savienības iekšienē uzmanība tiek vairāk pievērsta citām lietām. Kandidātvalstīm par to bija smalka nojauta. 15 ES dalībvalstīm ir grūti pārmest to, ka tās strīdas par savu nākotni, pat pretēji: diskusijas ir novēlotas, jo Briselei jau ir tik liela vara, ka tai ir vajadzīga konstitūcija.

Taču tas, kas nākotnē pamatoti interesē Viduseiropas un Austrumeiropas valstis, ir iestāšanās Savienībā. Tās baidās, ka daža laba no 15 ES dalībvalstīm tās vēlas uzņemt tikai tad, kad būs pieņemts galīgais lēmums par Savienības turpmāko veidu. Vieglāk taču ir vienoties 15 nekā 20 vai 27 dalībvalstīm. Līdz ar to kandidātvalstis var kļūt par ES eiropiešu jaunā, jau sen eksistējošā izlēmības trūkuma upuriem — traģiski, bet ļoti iespējami.

Iespējamās dubultkrīzes otrās daļas iemesls ir meli saistībā ar Briseles paplašināšanās plānos kopš 1999. gada paredzēto procesu. Toreiz pirmajām sešām kandidātvalstīm klāt pienāca vēl sešas; tātad kopš tā laika sarunas par iestāšanos tiek vestas ar duci kandidātvalstu — un bieži tiek apgalvots, ka tā kandidātvalsts, kura pirmā būs gatava iestāties, nekavējoties tiks arī uzņemta. Tam neviens gan vairs netic; ES dalībvalstis nespēj caur saviem parlamentiem citu pēc cita izlaist cauri duci iestāšanās līgumu. Tātad jāiestājas ir puslīdz vienādu kandidātvalstu grupās.

Taču vai ir iespējams "pirmais vilnis" bez Polijas? Bez Polijas, kuras uzņemšana Vācijā atrodas ES paplašināšanas politiskās aģitācijas centrā: tās tirgus un ģeopolitiskā stāvokļa dēļ? Slovēnija, Igaunija un Ungārija un pat Čehija atrodas ievērojami tālāk nekā lielākā daļa pārējo kandidātvalstu. Tās baidās, ka tām gadiem vajadzēs gaidīt uz Varšavu, "neredzot gaismu tuneļa galā", kā saka ne tikai Slovēnijas ārlietu ministrs vien.

Taču 15 ES dalībvalstis nākamajā pusgadā var kliedēt vismaz šīs bažas. Vēl gan ir pāragri atsevišķām kandidātvalstīm nosaukt konkrētu uzņemšanas datumu, taču labākās starp tām jau šodien ir pelnījušas, lai beidzot atteiktos no apsvērumiem saistībā ar Poliju. Polija piederēs pie ES, cik ātri vien iespējams. Taču, ja pārējās būs ātrākas, tās pie Eiropas Savienības piederēs pirms Polijas.

"Die Welt"

— 2000.07.31.

Nikolauss Blome