"Par nenokārtoto, pionieriem un ES gravitācijas centru"

Līdz gada beigām Eiropas Savienībai institucionāli ir jābūt gatavai paplašināties. Īstermiņa reformas tiek papildinātas un daļēji atliktas daudz tālejošāku Savienības jaunveidošanas un pārveidošanas plānu ēnā.

Pašreiz Briselē valda vasaras miers. Taču septembrī 15 dalībvalstis gaida liels darba apjoms, ja Eiropas Savienības Padome decembrī Nicā vēlas veiksmīgi pabeigt pašreiz notiekošo Starpvaldību konferenci, kurai esošās Eiropas Savienības institūcijas un procesi ir jāpieskaņo tā, lai, neņemot vērā paplašināšanu, ES būtu rīcībspējīga arī turpmāk. Šis mājas uzdevums ir jāatrisina līdz gada beigām, un dalībvalstīm nākamajos 18 mēnešos ir jāratificē rezultāts, lai Savienība, kā tika apsolīts pagājušā gada beigās Helsinkos, 2003. gadā spētu uzņemt iestāties gatavās kandidātvalstis.

Amsterdamā nenokārtotais

Jau iepriekšējās Starpvaldību konferences laikā tika runāts par Komisijas sastāvu un lielumu, par balsu sadalījumu Ministru padomē un par lēmumu pieņemšanas ar balsu vairākumu paplašināšanu. Amsterdamā valstu un valdību vadītāji nespēja vienoties un šo reformu daļu atlika uz nākamo Starpvaldību konferenci. Kopš tā laika ES žargonā šos jautājumus sauc par Amsterdamā "nenokārtoto".

ES politiskās rīcībspējas nodrošināšana līdz vairāk nekā divdesmit dalībvalstīm izaugušajā Savienībā ir vairāk nekā tikai organizatorisks darbs vien un skar ļoti jutīgas varas un ietekmes jomas. Tas izskaidro, kāpēc līdzšinējos sarunu raundos nav panākts gandrīz nekāds progress. Eksistē varianti, bet trūkst atbilžu. Vai tikai līdztiesības dēļ un tāpēc, ka tā prasa vidējās un mazākās dalībvalstis, katrai dalībvalstij arī turpmāk ir jābūt pārstāvētai vismaz ar vienu komisāru? Ko līdztiesība nozīmēs praktiski, ja personāla ziņā paplašinātā Briseles izpildiestāde būs spēcīgāk strukturēta un kā konsekvence izveidosies hierarhiski sadalīta kolēģija? Vai dubultā prasība pēc efektivitātes un patiesas līdztiesības nav tuvāka prezidenta Prodi prioritārajam modelim, kas paredz maksimālo komisāru skaitu noteikt ne lielāku par 20 un kas atsevišķu valstu pārstāvniecību Komisijā grib pakļaut rotācijai?

Lēmumu pieņemšana vairumā gadījumu ar kvalificētu balsu vairākumu un vienbalsīguma izmantošana tikai atsevišķos gadījumos principā apšaubīta netiek. Portugāles prezidentūra uzskaitīja 40 politikas jomu, kurās ir pamatots iemesls pāriet uz lēmumu pieņemšanu ar kvalificētu balsu vairākumu. Taču pēc iesniegtajiem priekšlikumiem par vēlamajiem izņēmumiem pagaidām iebildumu nav tikai par trim jomām.

Matemātika un politika

Turēšanās pie veto tiesībām atspoguļo ne tikai principiālo skepsi pret lēmumu pieņemšanu ar balsu vairākumu, bet arī taktisko atturību tik ilgi, kamēr nebūs skaidrs, kā turpmāk tiks aprēķināts balsu sadalījums starp atsevišķām dalībvalstīm un no jauna līdzsvarots kvalificētais vairākums Ministru padomē. Piecas lielākās valstis – Vācija, Francija, Lielbritānija, Itālija un Spānija – ir gatavas atteikties no otra komisāra posteņa tikai tad, ja Ministru padomē vairāk tiks ņemts vērā valsts demogrāfiskais svars. Kvalificēto vairākumu, kā dubulto ES dalībvalstu un ES iedzīvotāju vairākumu, sabiedrībai izskaidrot būtu vienkārši, un pēc katras Savienības paplašināšanas to varētu noteikt ar vienkārša kalkulatora palīdzību. Tomēr šis variants nav izraisījis pārāk lielu sajūsmu, jo tas ir tendenciozi izdevīgs Vācijai. Tajā gan ir apmēram par 20 miljoniem cilvēku vairāk nekā Lielbritānijā, Francijā vai Itālijā, bet tai Ministru padomē nav vairāk balsu kā jebkurai no šīm valstīm.

Tātad tiek meklēta formula, kas gan relatīvo mazo un vidējo dalībvalstu pārsvaru mazliet koriģētu par labu iedzīvotāju ziņā lielākajām valstīm, bet nemainītu hierarhiju lielo klubā. No pašreizējām 87 balsīm Ministru padomē kvalificētam vairākumam ir vajadzīgas 62, tātad 71%. Taču tad, kad runa ir par īpašajām dienvidu valstu lauksaimniecības interesēm, bloķējošā minoritāte samazinās no pašreizējām 26 līdz 23 vai 25 balsīm. Šo izņēmumu var panākt Spānija, kurai kopā ar Itāliju un Grieķiju patlaban ir 23 balsis. Madride šo koncesiju aizstāvēs ar zobiem un nagiem. Apstiprinās Vācijas kanclera Šrēdera teiktais, ka attiecībā uz balsu sadalījumu runa ir nevis par matemātiku, bet politiku.

Vācijas un Francijas spiediena rezultātā Eiropas Padomē Feirā Starpvaldību konferences darba kārtība tika papildināta ar tēmu par ciešākas sadarbības atvieglošanu. Ieviešot lielāku fleksibilitāti arī paplašinātajā, konsensa atrašanai smagnējākajā ES ir jāsaglabā integrācijas politikas dinamika. Amsterdamas līgums paredz, ka grupa dalībvalstu var virzīt uz priekšu integrācijas projektu, kurā uzreiz visi piedalīties nevēlas. Šādu integrācijas grupu ar ierobežotu dalību varētu aizkavēt vienīgi ar kādas dalībvalsts veto. Vācija un Francija grib šo veto atcelt. Tomēr strīdīgs ir jautājums par kādas valstu grupas ciešākai sadarbībai nepieciešamo kvorumu un vai priekšlikums ir jāizsaka Komisijai.

Tomēr uzmanību piesaista tas, ka šādas fleksibilitātes aizstāvji nespēj nosaukt konkrētas tēmas, kurās Amsterdamā pieņemtie noteikumi grupai dalībvalstu traucētu ciešāk sadarboties. Arī pēc pieredzējušo novērotāju domām, tēmai nozīme vairāk ir kā salaiduma vietai starp pašreizējām reformām un diskusijām par ES nākotni, kas ir vērstas tālāk par galotņu sanāksmi Nicā.

Savienība Savienībā

Tādu pensijā aizgājušu politiķu kā Delors, Žiskārs d’Estēns vai Šmits atliktās, ārlietu ministra Joškas Fišera uz priekšu virzītās un prezidenta Širaka papildinātās diksusijas par Eiropas nākotni vismaz pārskatāmā nākotnē notiks par "pionieru" vai "avangarda" vadīto Eiropas kodolu, par savienību Savienībā ar augstāku integrācijas līmeni un, atkarībā no varianta, ar savu tiesisko bāzi vai separātām institūcijām. Šie arhitekti argumentē, ka tikai šāda fleksibilitāte paplašinātajai ES aiztaupīs dilemmu: integrācija vai erozija. Pēc pārejas perioda duālajā, bet atpalicējiem atvērtajā sistēmā nonāktu līdz Francijas prezidenta satura ziņā tuvāk neizzinātajai Eiropas konstitūcijas vai arī Fišera minētajai Eiropas federācijas proklamēšanai, iespējams, ar tiešās vēlēšanās ievēlētu valdības vadītāju un divpalātu parlamentu. Daudz kas vēl ir neskaidrs, ko garajā atbildē Fišeram norādīja Francijas ārlietu ministrs Vedrīns.

Tomēr skaidrs ir viens, ka Fišers un Širaks, katrs savā veidā, grib iet tālāk par pastāvošajiem līgumiem. Šis nodoms pašreiz notiekošajā Starpvaldību konferencē apgrūtina diskusijas par ciešākas sadarbības atvieglošanu. Skeptiķi, kā nojauš ilggadējie novērotāji, tagad vēl stingrāk prasīs garantijas, lai ar kādas dalībvalsts veto vairs neapturamā grupas izveidošana netiktu izmantota, lai bez iepriekšējām vienbalsīgām izmaiņām līgumos un bez iepriekšēja lēmuma Savienībai nodotu vēl plašākas suverenitātes tiesības.

Pragmatiskāk –

mazāk principiāli?

"Profesionālie eiropieši" Briselē gan augstu vērtē Fišera izraisītās pārdomas par Eiropu. Taču viņi baidās, ka tālejošā, bet neskaidrā projekcija nākotnē varētu radīt sajukumu un nemieru Savienībā un apgrūtinātu īstermiņa institucionālās reformas. Tā rada nedrošību kandidātvalstīs, kas baidās, ka pēc grūtajām reformām, lai būtu spējīgas iestāties ES, tās netiks uzņemtas līdztiesīgo Savienībā, bet vispirms tiks nomitinātas ārpus ekskluzīvā politiskās integrācijas "gravitācijas centra". Kritizēts tiek arī tas, ka Fišera un Širaka lielais projekts nav piesaistīts jau esošajam.

Savienības sistēmas aizstāvji brīdina, ka diskusijas par Savienības iekšienē politiski un emocionāli atšķirīgi lietotajiem konstitūcijas, federācijas un konfederācijas jēdzieniem uz priekšu nevirza. Viņi iestājas par to, lai arī turpmāk integrāciju virzītu uz priekšu pragmatiski: nekādas diferencētas integrācijas, bet pacietīga visu iesaistīšana.

Šī metode funkcionē joprojām, arī klasiskajās nacionālās suverenitātes jomās. Piemēram, Balkānu krīzes iespaidā tika panākta vienošanās par Kopējo ārējo un drošības politiku. Nacionālās pieredzes nepietiekamība migrācijas novēršanā vai cīņā pret organizēto noziedzību nolīdzināja ceļu ciešākai tiesu un policiju sadarbībai. Komisārs Barnjē, kā Komisijas pārstāvis, Starpvaldību konferencē konstatēja, ka Eiropas Komisijai arī turpmāk ir jābūt nesošajam Savienības arhitektūras pīlāram. Tā apkopo pretrunīgās nacionālo valstu intereses, nodrošina kohēziju un koherenci, un tā garantēs, ka ES arī turpmāk būs kaut kas vairāk nekā tikai tās dalībnieku summa.

"Neue Zūrcher Zeitung"

– 2000.08.08.

Rauls Lautenšics

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS