Arī tad virsnieki mācījās ārzemēs

Nikolajs Miļevskis

Neatkarīgās Latvijas bruņotajos spēkos nebija nekādas diskriminācijas tautības ziņā. Armijā dažādos laikos dienēja vācbaltiešu admirālis Arčibalds Keizerlings (1882–1951) un pulkvedis Fridrihs Vulfs (1886–1960) (pavisam 32 šīs nacionalitātes augstākie virsnieki), 8 krievu tautības pulkveži, 5 ebreji pulkvežleitnanti sanitārvirsnieki, arī lietuvieši, poļi un citu nāciju pārstāvji. Viņu skaitā bija arī šīs apceres galvenā persona – pareizticīgs krievs Nikolajs Miļevskis, nācis pasaulē 1891.gada 13.oktobrī Vitebskas guberņas Drisas apriņķa Osvejas pagastā, turpat pie Latvijas robežām. Tāpēc nav jābrīnās, ka jauneklis no sādžas devās uz Rīgu, kur 1909.gadā absolvēja Pētera-Pāvila pilsētas skolu. Nokārtojis attiecīgu eksāmenu, viņš strādāja par pedagogu Slokas pamatskolā.
Pilsētas skola bija laba izglītība tiem laikiem, tāpēc N.Miļevskis, 1915.gada septembrī iesaukts dienestā, tūdaļ tika nosūtīts uz mācību komandu, kuru beidzot tika paaugstināts par jaunāko apakšvirsnieku. Sekoja mācības Vladimira karaskolā Petrogradā, praporščika pakāpes iegūšana un, protams, fronte, jo Pirmais pasaules karš ritēja pilnā spēkā. Podporučiks, pēc tam poručiks un štābkapteinis N.Miļevskis 435.Jamburgas kājnieku pulka sastāvā kopš 1916.gada novembra piedalījās Rīgas aizstāvēšanā. Pēc kontūzijas pie Ķekavas 1917.gada jūnijā Kauņas Sarkanā Krusta slimnīcas ārstu komisija atzina viņu par nederīgu kara dienestam un atvaļināmu no armijas.
Nav zināms, vai nu ārsti kļūdījās, vai latviešu lielinieki bija pārliecināti, ka N.Miļevskis tomēr ir vesels, bet fakts paliek fakts, ka 1919.gada martā viņu mobilizēja Sarkanajā armijā, ieceļot par instruktoru padomju Latvijas karaskolā. Bijušajam cara armijas virsniekam “proletariāta diktatūras” režīms nebija pieņemams, tāpēc viņš dezertēja un 1919.gada novembrī brīvprātīgi stājās savas jaunās dzimtenes (cita starpā – N.Miļevskis 1913.gadā bija apprecējies ar latvieti Emīliju Olgu Maizīti, meitām gan dodot savas tautas vārdus: Nadežda, Tatjana un Tamāra) aizstāvju rindās, kļūstot par instruktoru bataljona ložmetēju komandas komandieri, pēc tam par rotas komandieri un 1921.gada novembrī – par karaskolas ložmetēju nodaļas priekšnieku.
Latvijas armijas vadībai un virsniekiem bija visnotaļ labas attiecības ar Polijas bruņotajiem spēkiem. Tās bija izveidojušās jau brīvības cīņu laikā, īpaši 1920.gada sākumā, kopā atbrīvojot Latgali no padomju jūga, un turpināja attīstīties miera laikā. Lai mācītos vai papildinātu zināšanas, 20. un 30.gados uz Poliju devās ne viens vien Latvijas virsnieks. Viņu vidū bija arī N.Miļevskis, kuru 1922.gada septembrī komandēja uz Varšavu, lai iepazītos ar ložmetējnieku apmācību Polijas armijā. Nākamajā braucienā uz turieni 1923.gada jūlijā un augustā viņam bija jāizzina arī mīnmetējnieku sagatavošana poļu bruņotajos spēkos. Kapteinim N.Miļevskim 1924.gada februārī vajadzēja trešo reizi doties uz draudzīgo valsti, lai mācītos Polijas Centrālajā strēlniecības skolā Toruņā.
Viņš zinības bija apguvis cītīgi – vidējā atzīme “pilnīgi labi”. Pabeidzis skolu, N.Miļevskis vēl iepazinās ar ložmetējnieku apmācību Polijas armijas aviācijas un tanku daļās, kā arī instruktoru skolā. 1926.gadā viņš atkal mācījās poļu zemē – šoreiz bataljona komandieru kursos. Rīgā N.Miļevskis kopš 1924.gada bija armijas štāba apmācības daļas ložmetēju speciālists. Lai paaugstinātu kvalifikāciju, viņu sūtīja komandējumos arī uz Somiju (1926) un Angliju (1927). N.Miļevska augstā profesionalitāte tika pienācīgi novērtēta: 1929.gadā viņu paaugstināja par pulkvežleitnantu, 1931.gadā apbalvoja ar Triju Zvaigžņu ordeni un 1935.gadā – ar Polijas ordeni “Polonia Restituta”.
Latvijas armijas atestācijas raksturojumos nereti varēja atrast vienu otru kritisku vārdu. Taču neviena tāda nebija N.Miļevska 1935.gada atestācijas dokumentos. Armijas štāba apmācības daļas priekšnieka pulkveža K.Ļuļaka parakstītajā vērtējumā bija teikts: “Fiziski un garīgi attīstīts ļoti labi. Spējīgs panest kara dienesta grūtības kā miera, tā kara laika apstākļos. Ierosmes spējīgs. Saticīgs, izpalīdzīgs.
Alkohola lietošana nebija novērota. Ārpus dienesta nodarbošanās nav. Piekopj militāro rakstniecību un pasniedz ieroču mācības metodiku dažādos kursos.
Dienesta pienākumus pārzin un pilda ļoti labi, ar centību un ierosmi. Ievēro likumību un kārtību. Valsts intereses ievēro un aizstāv. Kā ložmetēju speciālists ļoti labi pārzin kājnieku ieročus un to taktisko pielietošanu. Seko kājnieku ieroču attīstībai un interesējas par to iegādi. Taktiskās zināšanas labas. Spējīgs strādāt patstāvīgi, nebaidās no atbildības par padarītā darba sekām.
Ļoti labs.
Atstājams ieņemamā amatā.”
Armijas štāba priekšnieks ģen. M.Hartmanis šo atsauksmi apstiprināja 1935.gada 7.decembrī, atestācijas komisijas priekšsēdētājs ģen. K.Berķis – 10.decembrī. (Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 5601.f., 1.apr., 4307.l., 57.–58.lp.)
Neraugoties uz dienesta spožo vērtējumu, N.Miļevskis slimības dēļ bija spiests 1935.gada beigās atvaļināties no armijas. Bet pagāja pieci gadi, un viņam atkal vajadzēja uzvilkt mundieri – Rīgas apriņķa karaklausības komisija 1940.gada 2.jūlijā atzina demobilizēto virsnieku par derīgu ierindas dienestam. Ar okupētās Latvijas Valsts prezidenta K.Ulmaņa 4.jūlija pavēli N.Miļevski ieskaitīja aktīvā karadienesta armijas štāba organizācijas mobilizācijas daļā, augustā ieceļot par bataljona komandieri 4.Valmieras kājnieku pulkā, bet septembrī pārskaitot uz 24.teritoriālā strēlnieku korpusa 243.strēlnieku pulku. Iespējams, ka viņa atgriešanās armijā bija saistīta ne tik daudz ar veselību, cik ar tautību, kurai Latvijas jaunie saimnieki vairāk uzticējās. Taču krievu tautība nebija šķērslis N.Miļevska apcietināšanai 1941.gada 14.jūnijā, izvešanai uz Noriļskas soda nometnēm un notiesāšanai uz desmit gadiem ieslodzījumā. Bijušais Latvijas armijas pulkvežleitnants Nikolajs Miļevskis aizgāja viņsaulē 1943.gada 11.janvārī.

Rihards Treijs,

prof. Dr.habil.hist.