Ir sācies Latvijā jauns darba gads, gadu simtenis, gadu tūkstotis

Ministru prezidents:

—Vecgada apsveikumā tautai

Uzruna Latvijas Televīzijā 2000. gada 31. decembrī, pl. 23.45

Labvakar jūsmājās!

Mēs kopā ar visu pasauli patlaban dzīvojam uz gadsimtu un gadu tūkstošu mijas sliekšņa.

Šāds brīdis it kā no mums prasītu, lai atskatāmies pagātnē un izsakām katrs savu un mūsu tautas pieredzi dziļdomīgās un nākamām audzēm paliekošās atziņās. Taču valdības vadītājam, kaut arī viņam plauktā glabājas vēsturnieka diploms, ir jāatbild par savas tautas un valsts šodienu un rītdienu, nevis jāaizraujas ar pagātnes apcirkņu vētīšanu.

Es gribu jums atgādināt, ka jebkurš gads, lai cik zīmīgs tas būtu, ir tikai krellīte laika tecējuma virtenē, kurai neizbēgami seko nākamā. Un tāpēc diez vai šobrīd mēs savā dzīvē un darbos varēsim novilkt kādu treknu svītru, lai sāktu jaunu atskaiti. Drīzāk daudzi no mums droši vien atskārst, ka laba tiesa no aizvadītajā gadā iecerētā joprojām nav paveikta. Un nepadarītais būs vien jāsaiņo pauniņā, ko ņemt līdzi jaunajā gadā.

Aicinot jūs atcerēties aizvadīto gadu, es gribu mudināt jūs visus paņemt no tā līdzi nākotnē ne tikai savus iesāktos un nepadarītos darbus, bet arī gaišas atmiņas par mūsu kopējo prieku un pacilātību, ko visai tautai sagādāja sarkanbaltsarkanā karoga lepnais plīvojums Sanktpēterburgā, Stokholmā un Sidnejā, un daudzviet citur pasaulē. Man pašam tie ir bijuši gaišākie aizvadītā gada brīži, kad biju pagodināts izteikt valdības atzinību cilvēkiem, kuri pasaulē daudzinājuši uzņēmīgās un talantīgās Latvijas tautas slavu, — māksliniekiem un sportistiem, zinātniekiem un skolēnu starptautisko zināšanu olimpiāžu laureātiem. Gan savā, gan visu jūsu vārdā gribu pateikt paldies visiem cilvēkiem, kuru darbs, talants un uzņēmība mums aizvadītajā gadā tik bieži dāvāja nacionāla lepnuma sajūtu.

Manis vadītajai valdībai nekāds iešūpošanās laiks netika dots, bet stingri prasīts, kādi ir tās darba rezultāti. Neesmu par katru cenu rāvies valdības vadītāja amatā, taču esmu radis izpildīt solīto un katru darbu padarīt līdz galam. Arī šovakar man nav jākaunas jums skatīties acīs. Es droši varu teikt, ka ir nodrošināta Latvijas ekonomikas augšupeja, iekšzemes kopprodukta pieauguma temps 2000. gadā ir pārsniedzis piecus procentus gadā. Jūtami pieauguši rūpnieciskās ražošanas apjomi. Samazinājies bezdarbs. Tiek sakārtota Latvijas lauksaimniecības politika, un valdībai tagad ir vairāk iespēju atbalstīt mūsu zemniekus, pasargāt viņus no kontrabandas un negodīgas konkurences. Turklāt Latvijas ekonomikas nostiprināšanās ir panākta bez emociju vētrām, revolūcijām un šokēšanas, bez dūru vicināšanas un galvu ripošanas. Nākamajā gadā šīs Latvijas tautsaimniecības nostiprināšanās tendences valdībai ir prasmīgi jānostiprina un jāattīsta. Pamatīgi un apdomīgi. Pavisam drīz jāpienāk brīdim, kad valdības šīgada veikuma rezultātus jūs varēsiet sajust katrs savā maciņā.

Neraugoties uz visiem aizvadītā gada sarežģījumiem ar budžetu, mēs esam iekļāvušies Eiropas Savienībā (ES) noteiktajos pieļaujamā budžeta deficīta ietvaros. Droši vien varējām sasniegt vēl labākus rādītājus. Taču aiz katra budžeta skaitļa stāv simtiem un tūkstošiem dzīvu cilvēku ar savām vajadzībām, kuras mēs nevarējām ignorēt tikai tāpēc, ka valsts kase nepildās pietiekami pilna. Diemžēl bez aizņemšanās valdība nevarēs iztikt arī nākamgad, tomēr mums ir izdevies budžeta pārtēriņa apjomu samazināt uz pusi.

Nākamajā gadā tiks sperts vēl viens solis — tiks sagatavots «nulles budžets» 2002. gadam. Nevajag sabīties no šiem vārdiem — tas nenozīmē, ka valsts budžets būs nulles vērtībā. Tas nozīmē, ka katrai ministrijai un iestādei līdz pēdējam santīmam būs jāpierāda un jāpamato ikviena izdevuma nepieciešamība.

Ekonomikas augšupeja apliecina, ka Latvija ir uz pareizā ceļa. Tomēr jāapzinās, ka šodien mūsu tautas labklājības pieaugums ir atkarīgs ne tikai no preču eksporta konjunktūras pasaules tirgos vai Latvijai piesaistīto ārzemju investīciju apjomiem. Tas ir atkarīgs arī no pavisam kā cita. No tā, ka mēs sākam saprast, ka neiesaistīšanās valstī notiekošajā, pasīva malā stāvēšana un visgudra vīpsnāšana, ko sentimentāli runasvīri mēdz iztēlot par nevīstošiem latviešu tikumiem, nevienu nepadara gudrāku vai morāli pārāku par citiem. Viļas tie, kas uzskata, ka tīras rokas un tīru sirdsapziņu var saglabāt, neko nedarot. Patiesībā ir vienalga, cik daudz un skaļi mēs runāsim un šausmināsimies par ikdienā sastopamo pērkamību un patvaļu. Tikai katra cilvēka paveiktie darbi, nevis izteiktie vārdi ir viņa krietnuma mērs.

Pārkāpjot gadu simteņu un tūkstošu robežas, Latvija vienlaikus arvien dziļāk ieiet modernajā pasaulē.

Tajā pasaulē, kas kļūst arvien saliedētāka, noārdot vecās ekonomiskās un politiskās robežas saimnieciskā uzplaukuma, cilvēku labklājības un drošības vārdā. Un tikai no visu mūsu darba, mūsu apņēmības un mūsu pašlepnuma ir atkarīgs, vai šodien Latvija pasaulē ieiet pa parādes ieeju kā pilntiesīgs partneris vai pa ķēķa durvīm kā nabags, lūkojot pēc žēlastības dāvanām. Esmu pārliecināts, ka otrs variants Latvijas tautai nav un nekad nevar būt pieņemams.

Jau šodien Latvija ir pietiekami sekmīgi iesaistījusies starptautiskā darba dalīšanā un kapitāla plūsmās kā tranzīta pakalpojumu sniedzēja, preču ražotāja un eksportētāja. Arvien biežāk un vairāk bagāto valstu veikalu plauktos un rietumnieku dzīvokļos ir atrodamas Latvijā ražotas preces.

Tiesa, ne vienmēr uz tām ir atrodams mūsu valsts vārds. Taču tā jau nu noteikti ir labojama lieta. Mēs esam kļuvuši par topošo Eiropas Savienības dalībvalsti. Tagad tikai no mums pašiem atkarīgs, lai mēs nekad vairs nekļūtu par valsti, ko iespējams vardarbīgi atraut no pārējās Eiropas, lai mēs nepaliktu tā saucamajā pelēkajā zonā, bet izveidotos par Eiropas ekonomiskās ekspansijas priekšposteni.

Mūsu galvaspilsēta Rīga jau tagad ir neapstrīdams Baltijas reģiona finansu un saimnieciskais centrs, savukārt Ventspils un Liepājas neaizsalstošās ostas, industriālās pilsētas Daugavpils un Rēzekne ir Eiropas Savienībai izdevīgi vārti uz tirgiem Krievijā, Ukrainā un citās NVS valstīs.

Jaunais gads mūs strauji tuvinās līdzdalībai Eiropas Savienībā, jo Latvijai ir jau atvērtas visas sarunu sadaļas. Turklāt situācija mums ir labvēlīga, jo šobrīd ES vadību pārņēmusi Zviedrija — valsts, kas saprot, cik abpusēji izdevīga ir Baltijas drīzāka iekļaušanās Eiropas Savienībā.

Protams, Eiropas Savienība nav ne leiputrija, ne burvju nūjiņa, ne vienīgā pareizā atbilde uz visiem jautājumiem. Tai arī ir savas nepilnības un trūkumi. Tomēr šobrīd Eiropas Savienība ir varenākais ekonomiskais spēks, kas apliecina, cik daudz taisnības ir vecajā stāstā par smalkajiem žagariem, kurus nevarēja salauzt, sasietus saišķī. Mūsu tautai un tās politiskajiem pārstāvjiem, sākot jau laikus gatavoties referendumam par Latvijas līdzdalību Eiropas Savienībā, ir jāatceras — Eiropas Savienība mums nav mērķis, tas ir līdzeklis, ar ko panākt Latvijas pārticību un drošību. Aizejošajā gadsimtā cilvēkiem vairākās paaudzēs nav bijusi iespēja mierīgi strādāt, pelnīt un nopelnīto atstāt nākamajām paaudzēm. Bija kari, revolūcijas, okupācijas. Vienmēr ir atnācis kāds un pateicis — es esmu stiprāks, tāpēc tava māja tagad būs manējā un arī tavu mantu turpmāk izmantošu es. Tā tas vairs nedrīkst atkārtoties. Tam visam ir jāpaliek pagātnē. Tam nav vietas trešajā gadu tūkstotī.

Mums Eiropas Savienība nozīmē drošību un attīstības iespējas, ko gribam izmantot. Un pirmām kārtām tā ir mūsu iespēja jūtami nostiprināt Latvijas tautas sociālo aizsardzību un ievērojami paaugstināt pensijas mūsu vecākajai paaudzei. Jau šā mērķa dēļ vien mums ir jāsakopo visi valdības iestāžu spēki veiksmīgām sarunām ar Briseli.

Šodien mēs skaidri apzināmies, ka Eiropas Savienība nesagaida Latviju ar izplestām rokām. Politiķu un ekonomistu pretimnākšana mijas ar vienkāršu rietumeiropiešu skaļajām bažām par nabadzīgajiem austrumeiropiešiem, kas apdraud viņu rāmo un pārtikušo sadzīvi. Tāpēc mums ir jāprot nākamajā un turpmākajos gados pierādīt šiem bailuļiem to, ko paši jau labi zinām, — mēs neesam ne slinkāki, ne dumjāki par viņiem. Jā, vēl esam trūcīgāki, bet tikai pagaidām. Latvijas uzplaukumu mēs sarūpēsim paši. Savu ieguldījumu tajā dos gan datorprogrammu izstrādātāji no Rīgas, gan Kurzemes ostu dokeri, gan Vidzemes galdnieki, gan Zemgales graudkopji, gan Latgales podnieki. Katrs no mums.

Atcerēsimies, ka reiz bagātā Norvēģija tautas nobalsošanā atteicās no iestāšanās Eiropas Savienībā. Tādēļ dažviet norvēģus sāka cildināt kā nacionālā pašlepnuma paraugu, no kā mums mācīties. Tagad Norvēģijas valdība tik un tā cenšas pielāgot savus likumus ES noteiktajām prasībām. Citādi norvēģiem ir grūti tirgot savas preces organizācijas dalībvalstīs.

Valdība tā rīkojas, lai palīdzētu saviem pilsoņiem. Taču Norvēģijai nav nekādu iespēju ietekmēt šo ES normatīvo aktu tapšanu, jo tai nav un arī nevar būt savu pārstāvju Eiroparlamentā un Eiropas Komisijā. Latvija turpretī vēlas ne tikai pildīt Eiropas Savienības prasības, bet arī pati piedalīties to izstrādē.

Kā stipra Eiropas Savienības dalībvalsts Latvija varēs veidot labas savstarpējās attiecības ar kaimiņvalstīm. Tās raksturos atklātība, godprātība un pašcieņa savstarpējā politiskajā, saimnieciskajā un kultūras saskarsmē.

Mums ir tiesības un visas iespējas būt dažādiem, dzīvot katram savu dzīvi un piepildīt to pēc saviem ieskatiem, aizstāvēt savas intereses. Taču mūsu visu uzskatu un vēlmju dažādība nekad Latvijas pilsoņiem nevar aizēnot mūsu kopīgo mērķi — valsts stiprumu, tautas labklājību un tās garīgo izaugsmi.

Nesen es pabiju Latgalē, kur piedalījos arī jauno naturalizēto pilsoņu sveikšanā. Es zinu, ka dažs labs naturalizāciju uzskata par nevajadzīgu vai pat nevēlamu. Cilvēkus, kas tā domā, es aicinu būt klāt tādos brīžos, kādā man bija izdevība piedalīties Daugavpilī. Vajag redzēt to vārdos neaprakstāmo saviļņojumu, kas lasāms jauno pilsoņu sejās, dzirdēt, ar kādu lepnumu viņi dzied Latvijas valsts himnu. Latvija ir parādījusi savu spēku, atverot durvis tiem, kas patiesi un godīgi vēlas kļūt par Latvijas pilsoņiem. Tagad viņu pašu ziņā ir gribēt un prast pa šīm durvīm ienākt.

Arī 21. gadsimtā pasaulē, kurā noārdās valstu un kultūru robežas, mēs nekļūsim citādi, sveši senajai savas tautas dzīvesziņai. Mūsu tauta, iekļaujoties vienotajos pasaules ritmos, saglabās un pilnveidos savas nacionālā rakstura iezīmes — paļaušanos uz saviem spēkiem, alkas pēc zinībām un aroda meistarības, nesaraujamām saitēm ar dabu. Arī 21. gadsimtā mēs tāpat latviešu valodā dziedāsim savas dziesmas, cepsim pīrāgus un mīlēsim Siguldu rudens zelta lapu rotā. Mūsu tauta ir stipra kā ozols, kam saknes turas dziļi tēvu sētas pagalmā, bet zaru žuburi tiecas pretī pasaulei.

Paļausimies uz saviem spēkiem! Atstāsim aizvadītajā gadsimtā visas mūsu šaubas un nedrošību, bet jo īpaši — aklu paļaušanos dzīves straumes tecējumam un dzīvošanu tikai šodienai, nedomājot par nākotni un reizēm baidoties tās! 21. gadsimts no Latvijas un no mums visiem prasa gudrību, stabilitāti un pamatīgumu.

Laimes, mīlestības pilnu un darbā ražīgu Jauno gadu jums visiem!

Dievs svētī Latviju!