Vakar, 15.augustā, Aizsardzības ministrijā: Lielbritānijas militārais atašejs Endrū Tagijs, Lielbritānijas vēstnieks Stīvens Nešs, Latvijas Nacionālo bruņoto spēku komandieris pulkvedis Raimonds Graube, Latvijas vienības Kosovā komandieris kapteinis Armands Fridrihsons.        Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Latvijas Nacionālo bruņoto spēku komandieris Raimonds Graube:

— Es esmu priecīgs pēc labi veiktā uzdevuma Kosovā redzēt jūs visus sveikus un veselus, un smaidošus atkal Latvijā. Jūs godam esat pārstāvējuši savu valsti, veiksmīgi izpildot visus uzdevumus. Nupat es pārskatīju ziņojumus par jūsu misiju un katru vienības dalībnieku atsevišķi. Tur bija lasāmi tikai šādi vērtējumi: "labi izpildīts uzdevums" vai "teicami izpildīts uzdevums". Es gribu teikt lielu paldies arī Lielbritānijai par iespēju mūsu karavīriem šajā misijā būt kopā ar angļu karavīriem un dalīties ar viņiem sūrajā karavīra maizē. Trenēties kopā ar viņiem, vairojot profesionālo meistarību — lai mūsu karavīri kļūtu vēl zinošāki un varošāki.

Apvienotās Karalistes vēstnieks Latvijā Stīvens Nešs:

— Man ir prieks redzēt jūs visus jau otro reizi, jo pirmā reize bija, izvadot šo Latvijas vienību uz Kosovu. Man ir īpaši interesanti tikties ar jums pēc misijas Kosovā, jo pirms darba Latvijā es pārstāvēju Apvienoto Karalisti Albānijā. Izvadot jūs uz Kosovu, pateicu jums dažus vārdus albāņu valodā. Tagad es to nedarīšu, jo domāju, ka jūs paši jau esat iemācījušies daudz albāņu valodas vārdu. Manuprāt, ir ļoti svarīgi, ka jūs savu miera misiju Kosovā veicāt kopā ar Lielbritānijas karavīriem. Tas ir svarīgs divu valstu sadarbības aspekts. Latvijai šī sadarbība ir ļoti nozīmīga, arī gatavojoties iestāties NATO. Man ir prieks, ka pašlaik — arī ar Lielbritānijas palīdzību — tiek sagatavota nākamā latviešu karavīru grupa miera spēku misijai Kosovā. Tas nozīmē, ka šis process turpinās, un tas ir ļoti svarīgi.

Man ir informācija, ka latviešu karavīriem Kosovā bijusi visnotaļ nozīmīga loma. Tātad sadarbība starp Latviju un Lielbritāniju būs arī turpmāk.

Latviešu karavīri pēc miera misijas

No starptautiskās miera spēku misijas Kosovā mājās atgriezusies jau otrā Latvijas militārpersonu grupa. Vakar, 15. augustā, gandrīz tūdaļ pēc ierašanās Rīgā visi desmit latviešu karavīri (augšējos attēlos) ieradās Aizsardzības ministrijā, kur viņus apsveica Nacionālo bruņoto spēku komandieris pulkvedis Raimonds Graube un ministrijas valsts sekretārs Edgars Rinkēvičs, kā arī Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes vēstnieks Latvijā Stīvens Nešs un Lielbritānijas militārais atašejs Latvijā pulkvežleitnants Endrū Tagijs. Pēc vienības komandiera kapteiņa Armanda Fridrihsona ziņojuma Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Edgars Rinkēvičs karavīriem pateicās par godam izpildīto pienākumu. Valsts sekretārs pateicās arī Lielbritānijai par praktisko atbalstu Latvijas misijas sagatavošanā un īstenošanā.

Seržante Vija Boka, militārā medicīnas māsa; Lielbritānijas militārais atašejs pulkvežleitnants Endrū Tagijs; Kapteinis Armands Fridrihsons, vienības komandieris

"Latvijas Vēstnesim":

Apvienotās Karalistes militārais atašejs Latvijā pulkvežleitnants Endrū Tagijs

— Kā jūs vērtējat latviešu karavīru profesionālo gatavību Kosovā?

— Latviju Kosovā pārstāvēja sakaru virsnieki, militārie policisti un mediķi. No ziņojumiem, kas ir manā rīcībā, šie cilvēki ir darbojušies ļoti profesionāli. Latvieši ir devuši lielu ieguldījumu miera spēku operācijās Kosovā. Sakari ar britu brigādēm bija teicami. Uzzināju, ka šo latviešu vienību aizstās cita jūsu vienība. Tas ir lieliski. Tas liecina, ka Latvija sniedz patiešām būtisku ieguldījumu NATO vadītajās miera spēku operācijās.

— Vai, jūsuprāt, šāds latviešu vienības apjoms un sastāvs ir optimāls?

— Jā, tas atbilst Kosovas apstākļiem. Kosovā patlaban ļoti trūkst ekspertu, speciālistu konkrētās jomās. Nevar teikt, ka tur trūktu cilvēku kopumā, taču trūkst mediķu, militāro policistu un dažu citu nozaru speciālistu. Tieši tāpēc mēs Latvijai esam tik pateicīgi par tās ieguldījumu kopīgajā miera spēku misijā.

Latvijas vienības komandieris,

kapteinis Armands Fridrihsons

— Latviešu vienība darbojās britu septītās brigādes sastāvā. Kāda bija angļu augstāko virsnieku attieksme pret latviešu vienību un jums, tās komandieri?

— Ļoti laba, ļoti koleģiāla un atsaucīga. Taču arī bez kādām atlaidēm. Pret mani viņi dažkārt bija pat prasīgāki nekā pret tāda paša ranga angļu virsnieku. Taču starp mums valdīja ļoti laba saprašanās.

— Kas bija pats vērtīgākais jūsu grupas ieguvums misijā Kosovā?

— Bija vērtīgi apgūt angļu karavīru zināšanas un pieredzi. Bet arī viņiem bija ļoti interesanti pārņemt mūsu pieredzi.

— Kas jūsu grupas misijā bija pats sarežģītākais?

— Vissarežģītāk bija noskatīties cilvēku ciešanās. Pārējais bija daudzmaz normāli. Taču jāņem vērā, ka mēs turp nebijām braukuši karot. Mēs braucām, lai novērstu jaunus kara darbības uzliesmojumus, un savu uzdevumu izpildījām par simt procentiem.

— Kā jūsu vienības puiši iejutās Kosovas apstākļos? Vai sākumā bija kādas psiholoģiskas problēmas?

— Protams, pirmās dienas bija sarežģītas. Jau tāpēc vien, ka mūsu puiši bija tikpat kā iemesti jaunā vietā. Angļu karavīri, ar kuriem bijām kopā, runā dažādos dialektos. Uzreiz saprast dažus no viņiem bija pagrūti, sarunās vajadzēja pārvaicāt, kas īsti gribēts pateikt. Sākumā vajadzēja arī atkārtoti precizēt uzdevumus. Taču drīz vien viss normalizējās.

— Pavisam jūsu vienība Kosovā bija sešus mēnešus. Vai tas, jūsuprāt, ir optimāls laiks?

— Personīgi es būtu ar mieru šādā režīmā strādāt trīs mēnešus pēc kārtas, pēc tam mēnesi atpūsties un — atkal no sākuma. Un tā visu dienesta laiku.

Militārā medicīnas māsa

seržante Vija Boka

— Kādi bija mediķu darba apstākļi Kosovā?

— Viņiem Kosovā ir nelielas ambulances, bet tajās nav medikamentu. Tā kā mēs strādājām paši ar saviem medikamentiem, centāmies arī viņiem maksimāli, cik nu bija iespējams, palīdzēt. Arī ārstējot hroniskās slimības. Īpaši daudz to bija pavasarī, arī apaukstēšanās un citas saslimšanas. Protams, veciem cilvēkiem aktuālas bija arī hroniskās kaites. Cik nu varējām, tik palīdzējām šiem cilvēkiem, un viņi ar mums bija apmierināti. Kad braucām prom, viņi bēdājās un ļoti draudzīgi atvadījās.

— Kas jūs šajā misijā visvairāk pārsteidza?

— Biju pārsteigta, kad tika atrasti bunkuri ar milzīgiem munīcijas un ieroču krājumiem. Tas palīdzēja saprast, cik šis rajons ir bīstams, ka mēs tur dzīvojam kā uz pulvera mucas. Ikdienā tās briesmas tik asi neizjūt....

— Cik mediķu bija Latvijas karavīru vienībā?

— Viens ārsts, viens feldšeris un es — medmāsa. Vēl mūsu mediķu vienībā bija divi šoferi. Pārējie — komandieris un četri militārie policisti.

— Jūs piedalījāties arī pirmajā Latvijas militārpersonu — kara mediķu — misijā pērn Albānijā. Cik ilgs bija starplaiks starp abām misijām?

— Pirmoreiz Kosovā mēs bijām trīs mēnešus. Pērn jūlijā atgriezāmies, un šogad februārī es atkal devos uz Kosovu. No pirmās misijas dalībniekiem šajā bijām divi — leitnants Edgars Šneiders, kara ārsts un es.

— Vai jūs pati un jūsu grupas biedri esat ģimenes cilvēki?

— Jā, neprecējies mūsu mediķu vienībā bija tikai viens puisis. Es domāju, ka ģimenes mūs saprot. Ja jau cilvēks dienē armijā, tad tuviniekiem ir skaidrs, ka viņam laiku pa laikam var būt dažādi pienākumi tālu no mājām. Vai nu mācības, vai kas cits. Un ģimenes ar to rēķinās.

— Vai jūsu tuvinieki nebažījās par jūsu drošību?

— Domāju, ka ne. Kad es pirmo reizi devos uz Albāniju, tad bija jūtamas bažas. Bet tagad vairs ne. Viņi zināja, ka ar mums nekas nevar notikt.

— Ģimenes cilvēkiem jādomā arī par ģimenes apgādāšanu. Kāda šī misija bija no materiālā viedokļa?

— Protams, materiālā ziņā šis laiks bija izdevīgāks nekā dienests Latvijā. Arī tāpēc cilvēki izvēlas piedalīties šajā misijā.

— Kas sedza jūsu grupas uzturēšanās izdevumus Kosovā?

— Pilnīgi par visu tika maksāts no Latvijas budžeta.

— Ar kuru valstu pārstāvjiem vēl jums iznāca ciešāka saskare Kosovā?

— Ar beļģiem. Kad februārī aizbraucām uz Kosovu, nometnē dzīvoja arī beļģi. Tur bija arī beļģu mediķi, taču viņiem nebija ārstu. Viņi strādāja pie slimniekus uz transportēšanas. Tāpēc mēs, ja bija vajadzīgs, nosūtījām slimnieku izmeklēšanu, beļģi viņus veda ar savu transportu uz krievu kara hospitāli Kosovas Poļē vai uz franču hospitāli Kosovas Mitrovicē.

— Kā psiholoģiski sapratāties ar beļģiem un angļiem?

— Ļoti labi. Jau pirmajā misijā Albānijā strādājām kopā ar beļģiem. Beļģi ir ļoti sirsnīgi cilvēki. Ļoti pretimnākoši. Mums nebija nekādu problēmu. Tāpat bija arī ar angļu mediķiem. Viņi allaž bija ļoti atsaucīgi.

— Sieviete armijā gadiem ilgi ir bijis un laikam arī būs īpašs diskusiju objekts. Nenoliedzot sieviešu emancipāciju un šādu jūsu izvēli, tomēr nevar ignorēt faktu, ka sievietei armijā vajadzīgi īpaši sadzīves apstākļi. Kā tas bija Kosovā?

— Mums bija ļoti labi apstākļi, arī šajā ziņā. Mēs dzīvojām konteinera tipa namiņos, pa diviem cilvēkiem istabā. Es, protams, dzīvoju viena pati. Sadzīves apstākļi bija ļoti labi — bija gan silta duša, gan visas pārējās labierīcības, turklāt ļoti labā stāvoklī, jo šīs miera spēku misijas ir paredzētas ilgam laikam.

— Latviešu vienībā jūs bijāt vienīgā sieviete. Tātad statistiskā pārskatā varētu teikt, ka latviešu vienībā bija desmit procenti sieviešu. Kā ir angļu vienībās?

— Angļu vienībās ir daudz vairāk sieviešu. Bet viņiem tas ir citādi. Mēs uz Kosovu braucam brīvprātīgi. Viņi strādā tikai šādās misijās, tā ka viņus var nosūtīt tikpat labi uz Kosovu, kā uz Bosniju vai kādu Āfrikas valsti.

— Vai jūs vēlreiz gribētu doties šādā misijā?

—Jā, jo tagad man ir pieredze. Es taču piedalījos arī pirmajā Latvijas karavīru misijā. Man vairs nebūtu īpašu pārsteigumu. Es nejustos apjukusi ne tad, kad trūkst kāda medikamenta, ne citu problēmu gadījumā. Kad mēs pērn devāmies pirmajā misijā uz Albāniju, mums nebija nekāda priekšstata, kas tur būs jādara. Tagad jau zinājām, kas mūs tur sagaida, un psiholoģiski bija daudz vieglāk.

Jānis Ūdris, "LV" ārpolitikas redaktors