Vai sieviete kļūs par Vācijas kancleru?

Šāda precedenta Vācijas vēsturē vēl nav. Patiesi demokrātiskā valstī minētais variants var būt gaužām normāla parādība. Tas caurcaurēm atbilst konstitūcijai un būtu pilnīgi likumsakarīga prakse.

Vācijas Kristīgo demokrātu savienības priekšsēdētāja Angela Merkele Foto: EPA/A.F.I.

Demokrātiskā procedūra ir itin vienkārša. Partijai, kas uzvarējusi parlamenta vēlēšanās, ir tiesības izvirzīt savu līderi par valdības vadītāju. Partijas disciplīnai paklausīgie deputāti (arī veselā saprāta dēļ) vieni paši vai koalīcijā atdos balsi par savu politisko ceļvedi neatkarīgi no tā dzimuma. Nespriedelēsim abstrakti. Pēc diviem gadiem šāds liktenis varētu uzsmaidīt Angelai Merkelei, kuru 6.decembrī Vācijas lielākās opozīcijas partijas – Kristīgo demokrātu savienības (CDU) kongress jau trešo reizi ar lielu balsu vairākumu ievēlēja par savu priekšsēdētāju – tuvās nākotnes (pēc diviem gadiem) potenciālo kancleru. Vēl gan jāpanāk, lai pašreizējā opozīcija, uzvarējusi vēlēšanās, pārtaptu par pozīciju.
Tātad par Angelu Merkeli, šo enerģisko un godkārīgo sievieti, politiķi, kas nopietni grasās atņemt kanclera krēslu savam sāncensim pašreizējam valdības vadītājam sociāldemokrātam Gerhardam Šrēderam.

Augšup pa politiskajām kāpnēm

Angela Merkele ir dzimusi 1954.gadā Hamburgā luterāņu mācītāja ģimenē. Tēvu drīz vien pārcēla par dvēseļu ganu kādā Austrumvācijas draudzē. Apdāvinātā Angele centīgi mācījās skolā, līdzīgi pārējiem klasesbiedriem iestājās Austrumvācijas komunistiskajā jaunatnes savienībā, par politiku sevišķu interesi neizrādot. Viņu saistīja dabaszinātnes. Pēc tam bija fizikas studijas Leipcigas universitātē. Līdz 1990.gadam viņa bija zinātniskā līdzstrādniece Austrumberlīnas Zinātņu akadēmijā, kur aizstāvēja pirmās pakāpes disertāciju. Bija pavērts ceļš zinātniskajai karjerai mīļotajā nozarē.
1990. – Vācijas Demokrātiskās Republikas norieta un sabrukuma gads. Jaunajai zinātniecei soli pa solim briest politiskās ambīcijas. Pirmais politiskais amats – preses sekretāres vietniece pēdējā Austrumvācijas valdībā.
Politika saista Angelu Merkeli arvien vairāk: 1990.gada augustā spējīgā fiziskas doktore iestājās CDU. Tā paša gada decembrī Angelu Merkeli pēc trešā mandāta ievēlē apvienotās Vācijas Bundestāgā, kur jaundzimusī politiķe pārstāv vēlētājus Štrālzundes – Rīgenes – Grimmenes apgabalā. Sākas Angelas Merkeles ceļš augšup pa stāvajām politiskajām kāpnēm. Viņa ātri vien nonāk Helmūta Kola aizgādniecībā. 1991.gada pirmajā dekādē jauno deputāti ieceļ par VFR ministri sieviešu un jaunatnes jautājumos. Pēc nepilna gada jauns nozīmīgs solis politiskajā karjerā – Angela Merkele ir pirmā sieviete, kurai (ne bez šaubām) uztic CDU priekšsēdētāja vietnieces amatu. Vēl pēc gada Angelu Merkeli ievēlē par Mēklenburgas–Priekšpomerānijas CDU priekšsēdi. Pazeminājums? Nebūt ne! Tikai starpsolis ceļā uz partijas augstāko virsotni. Pēc pusotra gada Angela Merkele atkal ir VFR ministru kabinetā, tagad viņas pārziņā ir Vācijas apkārtējās vides aizsardzība.
1998.gada novembrī likteņnozīmīgs pagrieziens – CDU ievēlē ierindas ministru par partijas ģenerālsekretāru. 2000.gada aprīlī godkārīgākie nodomi īstenojas – sasniegta partijas virsotne. Angela Merkele, kuras sapnis reiz bija fizika, ievēlēta par CDU priekšsēdētāju. 2002.gada janvāris – Angela Merkele atsakās par labu Kristīgi sociālās savienības (CSU) priekšsēdētājam Edmundam Štoiberam no ne visai atbildīgā kanclera kandidāta posteņa rudens vēlēšanās. Ar nelielu balsu skaitu kristīgie politiķi vēlēšanās zaudē.
Tomēr neveiksmes gaisotnē Angela Merkele gūst sev labumu: mērķtiecīgā sieviete kļūst par CDU un CSU apvienotās frakcijas vadītāju Bundestāgā, gūstot uzvaru pār līdzšinējo frakcijas priekšsēdi – partijā populāro politiķi un speciālistu Frīdrihu Mercu.
Vai nākamajās vēlēšanās ceļš uz loloto kanclera amata kandidātu beidzot būs brīvs?

Ceļš uz baznīcu grumbuļains

Šo tautas parunu uz savas ādas asi izjūt Angela Merkele. Bija un ir sāncenši un nelabvēļi, kas viņu nekādi nevēlas redzēt kanclera kandidāta rangā, it sevišķi kanclera krēslā.
Te visupirms jāmin Bavārijas brālīgo CSU partija un tās vadība. Vasarā saasinājās principiālais strīds ap veselības reformas atšķirīgajiem projektiem. Divi partiju līderi Angela Merkele un Edmunds Štoibers, pretendējot uz kanclera kandidāta lomu, jau ir brangs pretrunu un strīdu ābols. E.Štoiberam kā solīdam tēvam un vectētiņam patīk fotografēties plašās ģimenes lokā, kas tīk daudziem vāciešiem. Angele Merkele ir šķirtene, kas sastāv otrajā laulībā un ar ģimenes atvasēm lepoties nevar. CDU priekšsēdētāja ir Vācijas rietumos ne visai mīlētā ossi jeb austrumvāciete, kas pieslējās kristīgajiem demokrātiem tad, kad Vācijas vienības jautājums jau politiski bija izlemts un no Berlīnes mūra bija atlikušas vienīgi lauskas. Bavārieši kanclera kandidāta lomā labprāt redzētu katoli, nevis luterāni.
Arī dzimtajā CDU Angelai Merkelei sāncenšu netrūkst. Kaut vai virkne federālo zemju ministru, kam vadības pieredze, ass prāts, enerģiska stāja, rūdījums politiskajā cīņā, stratēģiska redzējuma spēja, jūtas sagatavoti iesaistīties cīņā par kanclera amatu. Šie politiķi un veiksmīgie valstsvīri ir partijas zelta fonds, kas nobrieda CDU bērnu organizācijā, tad CDU jaunatnes organizācijas rindās, pakāpeniski 20 gadu laikā papildinot partijas eliti. Angela Merkele šiem partijas vilkiem ir tikai iznirele, turklāt vēl ossi ar nesamērīgi lielām ambīcijām.
Arī daudziem ierindas CDU biedriem Angela Merkele neliekas pietiekami rūdīta, lai uzveiktu viltīgo politisko lapsu, veiklo runātāju un masu apvārdotāju sociāldemokrātu Gerhardu Šrēderu, kas jau divas reizes divkaujā pieveicis triju partiju (CDU, CSU un liberāļu) it kā labi piešauto smago artilēriju.
Vēlēšanu pokera virzošo politisko spēku samēru nav viegli atšifrēt. Visas pēdējās aptaujas nepārprotami liecina: ja vēlēšanas notiktu šodien, uzvara uzsmaidītu līdzšinējai opozīcijai, kas ar pietiekamu atstarpi pārtrumpotu valdošo sarkanzaļo koalīciju.
Bet te jāievēro kāda nozīmīga īpatnība: daļa vēlētāju balso nevis par noteiktu politisko programmu, sociālu nostāju, bet gan par populāru, sirdij un prātam vistīkamāko politiķi. No šā viedokļa Angelas Merkeles pozīcija nebūt nav labvēlīga. CDU priekšsēdētāja nav vēlētāju simpātiju līdere. Pēc oktobra aptaujas, vislielākās simpātijas balsotāju masā ar 76% bauda Joška Fišers – zaļo idejiskais tēvs; otrajā vietā – iekšlietu ministrs sociāldemokrāts Oto Šilli – 54%, trešajā – pašreizējais kanclers, sociāldemokrāts Gerhards Šrēders ar 52%, un tikai astoto vietu ar 46% šinī rangu tabulā ieņem Angela Merkele. Kādi būs šie procenti 2006.gada rudenī un kā tie iespaidos parlamenta vēlēšanu rezultātus? Pagaidām par to spriest ir par agru.

Uzvara ar skumju piedevām

Šā gada decembrī Diseldorfā notika kārtējais CDU kongress. Tā stratēģiskais uzdevums bija nostiprināt Angelas Merkeles pozīcijas gan pret CSU vadītāju bavārieti Edmundu Štoiberu, gan pret sāncenšiem pašā partijā. Delegāti ne vienmēr uzmanīgi klausījās pagaro priekšsēdētājas ziņojumu. Radās iespaids, ka jaunu, svaigu ideju limits izsmelts jau agrāk. Galvenais bija Angelai Merkelai līdzināt ceļu uz lielo “K” – kanclera kandidāta oficiālo apstiprinājumu.
Kongresa kulminācija bija partijas priekšsēdētāja(as) vēlēšanas. Balsošanas biļetenā viens kandidāts – Angela Merkele. Bez sevišķa uztraukuma gaidīja balsošanas rezultātus. Galvenais, cik būs balsu “pret”. Elektroniskais tablo izgaismoja: 966 nodotas balsis, 2 biļeteni nederīgi, 15 delegātu atturējušies, 839 balsis “par”, 110 – “pret”. Astoņas minūtes skanēja aplausi. Iespaidīga uzvara! Bet kāpēc šai uzvarai ir skumju piedeva? Vācijas ziņu aģentūra korespondenci par CDU kongresa rezultātiem ievadīja ar vārdiem: “CDU līdere Angela Merkele apstiprināta par partijas priekšsēdētāju, bet jāievēro, ka bija jānorij arī nepatīkams kumoss.” Kas par lietu? Kas aizēnojis iespaidīgo uzvaru?
2000.gadā par Angelu Merkeli nodeva 95,9% visu balsu, 2002.gadā – 93,7%, 2004.gadā – vairs tikai 88,4% balsu. Tātad 11,6% jeb vairāk nekā katrs vienpadsmitais nobalsoja “pret”. Uzticība CDU priekšsēdētājai ar katru kongresu sarūk.
Preses izdevumi izvirzīja versiju, ka tā bijusi vīru intriga, ko pret Angelu Merkeli organizēja tās neapmierinātie sāncenši. Populārā avīze “Bild” saviem lasītājiem vēstīja: “Merkele ir CDU neapstrīdama priekšsēdētāja, bet svētītā kanclera kandidāte viņa vēl nav. Ceļš uz kanclera biroju pēc šā kongresa kļuvis vēl sarežģītāks, nevis vieglāks.”
Kas būs kanclera kandidāts, tiks izlemts pēc gada. Pēc diviem gadiem Vācijas vēlētāju vairākums noteiks, kas nākamos četrus gadus vadīs Vācijas valdību. Daudz ūdens līdz tam aiztecēs Reinā, Elbā, Donavā.

Georgs Lībermanis,

Dr.h.c., Latvijas valsts emeritētais zinātnieks
(Pēc Vācijas preses slejām)