Tuvojas svētki, vai jūtat?

Rīt šie visu gaidītie svētki klauvēs pie durvīm ik mājā, ik cilvēka sirdī.
Ziemassvētku aprakstam būs grūti izdomāt skaistākus un precīzākus apzīmējumus. Kristus dzimšanas svētki, gada skaistākie svētki, kluso pārdomu un vērtēšanas laiks, ģimenes svētki, Ziemsvētku vecīša dāvanu laiks, piedošanas un labo vēlējumu laiks. Ikreiz, dzirdot jautājumu, ko mums nozīmē Ziemassvētki, rodas vēlēšanās ievilkt elpu un pateikt ko īpašu. Katram cilvēkam neatkarīgi no ieņemamā amata, sociālā stāvokļa vai gadu skaita šie svētki nāk ar savu gaidīšanas motivāciju.
Ar aicinājumu dalīties izjūtās un vērtējumā, atšķirībā no ikdienas “LV” skatījuma, vērām durvis dažu jelgavnieku ģimeņu mājokļos. Uzrunātos cilvēkus nav pamata saukt par sabiedrībā zināmiem. Viņu vārdus atpazīst radu, draugu un paziņu loks. Nav šaubu par to, ka tie ir vienkārši un godīgi mūsu valsts pilsoņi, lai arī ikdienā nepieņem valsts lēmumus, nepiedalās politiskos strīdos.
Taču viņi veido Latvijas iedzīvotāju kodolu, godprātīgi dzīvo, strādā, vērtē notiekošo, šaubās, cīnās, slimo, audzina bērnus. Un pāri visam cer un tic labajam.

Stabila jau septiņpadsmit gadus

Bušmaņu ģimene. Tajā aug trīs braši dēli. Ģimenes galva Andis Bušmanis ir Valsts meža dienesta Juridiskās daļas vadītājs, viņa kundze Ineta – latviešu valodas skolotāja krievu tautības bērniem Jelgavas 6.vidusskolā. Dēliem – Raivim jau 16, Arvim – 13, bet Kārlēnam – 5 gadi.
Kamēr mājasmāte rosās pa virtuvi, lai sarunas omulībai sarūpētu tējas tasi, pirmo apmulsumu kliedējot, sarunājamies ar puišiem. Pusaudža kautrība abos jauniešos mijas ar vīrišķīgu apņēmību un atbildību. Sniegt interviju – tas vēl dzīvē nav gadījies!

Raivis: “Ziemassvētkus vienmēr esmu gaidījis. Līdzīgi kā savu dzimšanas dienu. Bet šie ir ģimenes svētki. Vienmēr esam kopā ar mūsu vecvecākiem, ar brālēna un māsīcas ģimeni. Ir jauki. Vienmēr ir eglīte, dāvanas, Ziemassvētku vecītis, klāts svētku galds.”
Kārlis: “Man no Salaveča nav bail. Bērnudārzā nāks ciemos... rīt... Es būšu zaķis. Būs eglīte un dāvanas. Es protu dzejolīti. Zvaniņš skan, zvaniņš skan /Ziemassvētki brauc,/ dāvanas būs tev un man, visi bērni sauc.”
Arvis: “Parasti Ziemassvētkos ir eglīte, sniegs, dāvanas. Es domāju, ka uz baznīcu Ziemassvētkos būtu jāiet. Jo jāizsūdz grēki.”
Abi vecākie brāļi jau izauguši no vecuma, kad tic Ziemassvētku vecīša esamībai. Tas noticis krietni sen, un lielas vilšanās nav bijis, jo dāvanas jau Ziemassvētkos neizpaliek. Vienaudžu pulkā lielākoties tiek pārrunātas saņemtās dāvanas, bet netiek apspriests Ziemassvētku reliģiskais motīvs. Dāvanas tiek vērtētas pēc dažādiem kritērijiem. Raivim svarīgi, lai dāvana būtu lietderīga, pašu rokām darināta, lai būtu uzminētas saņēmēja vēlmes. Arvis savas vēlmes izstāsta vecākiem pats. Bet mazais Kārlēns gribētu vilcieniņu, mašīnas un daudz, daudz konfekšu.
Andis Bušmanis: “Mēdzu šai laikā pārdomāt gada veikumu. Parasti to daru vienatnē. No savas bērnības, kas bija padomju gados, atceros, ka Ziemassvētki tika svinēti. Protams, klusi. Būdami bērni, gaidījām šo laiku. Šobrīd ģimenē mēģinām sagādāt prieku bērniem. Mums, pieaugušajiem, tā ir iespēja vienkopus tikties paplašinātā tuvinieku lokā.”
Ineta Bušmane: “Manu vecāku ģimenē Ziemassvētkos vienmēr gājām uz baznīcu. Kopā ar vecmammu. Tagad šo tradīciju turpinām. Baznīcā vajag pabūt. Ne ilgi, bet pabūt. Gads mums ir bijis smags, nomira vīratēvs (red. LLU rektors Pēteris Bušmanis – red.). Viņš visus gadus bija Ziemassvētku vecīša lomā.”
Vērtējot 2004.gadu valstī, Bušmaņu ģimene atzīst, ka tas kopumā bijis nozīmīgu pavērsienu (ES, NATO) un cerīgas nākotnes sākuma punkts. Sadzīviski novērots, ka padziļinās plaisa starp sociālajiem slāņiem. “Pieaug to skaits, kam nekad nekas vairāk par savu dzīvību nepiederēs. Redzami pieaug arī turīgo cilvēku skaits. Vidusšķiras joprojām gandrīz nav,” domā Ineta. Bet Andim nepieņemams šķiet politiskais nihilisms un paviršība Latvijas vērtību un bagātību neprasmīgā apsaimniekošanā.

Jelgavnieki Rita un Jāzeps Dumarovi

Savu aktīvā darba mūžu vadījuši kā strādnieki – šuvēja un šoferis. Šobrīd viņi ir pensionāru ģimene ar vairāk nekā piecdesmit gadu kopdzīves stāžu. Vienkārši, patiesi, laipni, laimīgi un lepni, ka ar visu tiek galā paši. Piemājas dārziņā arvien izaudzēts savs kartupelis, tomāts un ābols, uzziedējušas pašu sētās asteres. Māju uzpasē Džeris, vakaros klēpī murrā kaķenīte Mince, bet pašu koptās četras vistiņas sarūpē oliņas pīrāgiem.

Jāzeps: “Ziemassvētku manā mūžā ir bijis daudz. Ja jāsalīdzina tie laiki un šodienas tradīcijas, atšķirības ir milzīgas. Bijām liela ģimene. Bērni bija audzināti dievbijībā, pieticībā un godīgumā. Tās bija pamatvērtības. Lai kur katrs būtu, uz Ziemassvētkiem visa ģimene centās sabraukt mājās. Šodien, sekojot notikumiem Latvijā, ko pārraida televīzija, radio, raksta laikraksti, rodas šaubas īpaši par jaunu cilvēku vērtībām.”
Rita: “Manā bērnībā Ziemassvētki bija gaidīti ģimenes svētki. Ne tik daudz gājām uz baznīcu, kaut Dieva vārds ģimenē bija svēts. Nebija apdāvināšanās, svētku vecīša gaidīšanas un nemitīgas steigas kaut ko vēl paspēt. Bet bija svētku sajūta, eglīte, sakopta māja, Ziemsvētku galdā pīrāgi un citi svētku gardumi. Svētku sajūta? Nezinu no kurienes, bet tā radās pati. To nevarēja tad un nevar šodien ne nopirkt, ne ar dāvanām iegūt, ne “pastellēt”. Šie man ir rāmuma apvīti ģimenes svētki.”
Abi sirmgalvji neatceras, ka Ziemassvētkos būtu kopīgi vērtējuši aizejošā gada veikumu un kaluši plānus tālākajam. Tas ir jaunā laikmeta ieradums, ienācis Latvijā, iespējams, pēc 1990.gada. Tāpat ģimenē nav ieviesta apdāvināšanās tradīcija.
Uz lūgumu novērtēt šā gada cilvēkus un notikumus Latvijā izskan atziņa ar vēlējumu pārkāpt pāri apātijas, bezatbildības un vieglprātības kalnam. “Kam galva strādā, tas dzīvos! Domās un darīs. Lai lielākā vērtība ir cilvēka dzīvība, lai mazāk nosistos uz ceļiem un mazāk sistu viens otram. Lai jaunajos mostos atbildība un vēlēšanās savu dzīvi un valsts labklājību vairot! Ģimenēm nešķirties, visiem pildīt solīto,” vēlē Rita Dumarova.
“Lai gandarījumu dod laba pašsajūta. Lai tiek nomākta vienaldzība un mostas vajadzība godīgi strādāt. Cilvēku dzīve Latvijā vieniem ir strauji gājusi uz augšu, citiem tikpat strauji uz leju. Žurnālos lasām, ka ik gadu pieaug Latvijas miljonāru saraksts. Es ik dienas redzu, ka pa atkritumu konteineriem rokas arvien vairāk cilvēku. Ne visi līdz šīm virsotnēm vai padibenēm nonākuši pelnīti. Un man ir kauns par to,” teic Jāzeps.

Jau astoto gadu divatā

Ziemassvētkus svinēs māmiņa Anda Kesmina un dēls Reinis. Mezgls pēc mezgla mammas un tēta savstarpējās attiecībās, un nu jaunā sieviete dēlu audzina viena. Ar motīvu – kam šodien ir viegli? – Anda paceltu galvu, ne bez klupieniem un mazām uzvarām cīnās par savas ģimenītes laimi un labklājību. Reinim rit otrais skolas gads. Kautrība un nodurtais acu skats uzkrītoši mijas ar dzelžainu apņēmību pastāvēt par sevi. Un vēl bērnišķi patiesām dāvanu gaidām.

Reinis: “Es gaidu no Ziemassvētku vecīša dāvanas. Uzrakstīju vēstuli. Ar mammu katru gadu Ziemassvētku vakarā ejam uz baznīcu. Tur ir... tā mierīgi un skaisti. Man patīk, nezinu, vai ļoti, bet patīk. Mazais Jēziņš tur guļ. Vēl es Ziemassvētkos apsveikšu mammu, omīti, opi, krustmāti, krusttēvu un dažus draugus.”
Zēns nedaudz pieklust, kad jautāju, vai svētku dāvanu iecerējis sūtīt arī tētim. Tad seko noteikts “jā”. Citiem bērniem Reinis Ziemassvētkos, protams, vispirms novēl saņemt daudz dāvanu.
Anda Kesmina: “Šie ir reliģiski svētki, tāpēc 24.decembrī cenšos ar dēlu pabūt kaut brīdi baznīcā. Nevaru teikt, ka būtu aktīva dievkalpojumu apmeklētāja. Bērnībā gāju uz baznīcu kopā ar savu omīti. Toreiz tā bija ne tik daudz vēlēšanās, cik pakļaušanās. Tagad tā varbūt ir vajadzība pēc miera, līdzsvara. Baznīcas velves to dod. Nekādā gadījumā Ziemassvētkos vai Vecgada vakarā necenšos vērtēt aizgājušo gadu. Paveiktā un nesasniegtā summēšanai man ir sava dzimšanas diena. Tad noslēdzas mans personīgais gads un sākas jauns cēliens.”
Sieviete neslēpj un atzīst, ka reliģiskie rituāli ir viņu ģimenē iedibināto Ziemassvētku tradīciju viena puse. Otra – laicīgā – puse ir novakare ģimenes lokā ar dāvanām. “Dāvanu gādāšana, īpaši šodienas apstākļos, ir nomācoša. Kaitina uzbāzīgās reklāmas visapkārt... dāvanu pirkšana prasa daudz laika, izdomas un arī daudz naudas. Negribas nevienu aizmirst, jo, kaut arī neticam brīnumiem, dāvaniņu Ziemassvētkos gaidām visi. Reizēm šķiet – ja būtu viena, es nesvinētu Ziemassvētkus. Esam divi, tādēļ rūpējos par dēla prieku, par to, lai viņam būtu īsta svētku sajūta.”
“Ziemassvētkus svinējām skolā. Tur arī bija dāvanas un saldumi,” bilst Reinis un atzīst, ka pasākums bijis jautrs. Varēja izskrieties, jokot un smieties. Savukārt Anda pasākumu novērtē kritiski augstās dalības maksas dēļ, kā arī rīkotāji nav īpaši pratuši bērnu pulku ne savaldīt, ne nodarbināt. Trūcis sirsnības, kas tik ļoti piederas svētkiem. Savā vēlējumā citiem Andas vārdos neviļus izskan pieredzes nots: “Cilvēki bēg no atbildības. Ģimene ir kļuvusi nemoderna. Te dzīvo kopā, te nedzīvo. Jāmācās cilvēkam cilvēku pieņemt, uzklausīt un saprast. Lai ciestu mazāk.”

Patiesībā nieks vien ir, ka šā gada astronomiskā ziema Latvijā atnākusi ar pieticīgu sniega kārtiņu. Pelēko novakaru miglu un ceļu dubļus esam jau iemanījušies neredzēt. Tā vietā logu ailes teju katrā ēkā rotātas ar priecīgām jumtveida gaismiņām, bet iekštelpās neiztrūkstoši trīsuļo svecītes liesma, smaržo egle un piparkūkas. Atsaucot atmiņā sarunu laikā spriesto, pāri iracionāliem un tradicionāliem atzinumiem par Ziemassvētku skaistumu izkristalizējas cilvēku spēja sataustīt pamatu zem kājām. Sakopot spēkus, lai atzītu, ka “...miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts...” ir liela dāvana ikvienam un turpmākās rīcības starta kapitāls savām uzvarām. Viss notiks, ja vēlēsimies...
Lai jums jauks šā gada Ziemassvētku vakars!

Zaida Kalniņa, “LV”
zaida.kalnina@vestnesis.lv