Izvirzīt mērķus un strādāt, lai tos sasniegtu

Vaira Vīķe-Freiberga, Valsts prezidente, intervijā “Latvijas Vēstnesim”

Vaira Vīķe-Freiberga Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Beidzot sasniegtā drošība

– Šķiet, aizejošais 2004.gads Latvijas liktenī būs ierakstīts īpaši.

– Jā, ar lieliem burtiem. Latvija ir kļuvusi par pilntiesīgu Eiropas Savienības (ES) un NATO dalībvalsti. Protams, tas ir liels sasniegums. Bet tas ir arī tikai viens ceļa stabs procesā, ko aizsākām pirms gadiem desmit. Tagad esam nonākuši sava valstiskuma jaunā līmenī, valstij paveras iespējas, kādu nebija agrāk. Tomēr nedrīkst domāt, ka tagad jau viss sasniegts un varam atpūsties. Mums arī turpmāk jābūt ļoti enerģiskiem. Jāprot līdzsvarot spēkus, lai vispirms īstenotu savas prioritātes un pēc tam veiktu citus uzdevumus.

– Dažkārt šķiet, ka šie divi lielie panākumi aizēnojuši visu pārējo.

– Arī daudzās citās jomās valstī varētu izveidot labo darbu sarakstu, un tas būtu pietiekami iespaidīgs. Šis bija arī olimpiādes gads, un četras sudraba medaļas Atēnās tāda lieluma valstij kā Latvija ir spožs panākums. Olimpisko spēļu laikā redzējām, cik milzīgas delegācijas ir dažai valstij. Virknē gadījumu šīm valstīm arī bija daudz medaļu, taču bija arī milzīgas valstis, piemēram, Indija, kuru rezultāti tālu atpaliek no Latvijas. Pasaules kontekstā mūsu sportisti var būt lepni par sasniegto. To pašu varu teikt arī par mūsu māksliniekiem. Varbūt visspilgtāk to spējuši mūsu mūziķi. Gan koris “Kamēr…” ar savām atkārtotajām uzvarām starptautiskos konkursos, gan citi kori. Mūsu komponistu skaņdarbus atskaņo starptautiskos koncertos. Mūsu operdziedātāji kļūst arvien pazīstamāki uz Eiropas operteātru skatuvēm. Mums, latviešiem, patiesi ir ar ko lepoties pasaulē.

– Gada sākumā jūs teicāt, ka ir gandarījums par paveikto, bet emocijas – tās gan palikušas pagātnē. Taču 2.aprīlī, kad Latviju uzņēma NATO, un 1.maijā, kad Doma laukumā tika pacelts Eiropas Savienības (ES) karogs, jums acīs bija prieka asaras.

– Jā, tie bija patiešām aizkustinoši brīži. 2.aprīlī, kad pie Rīgas pils uzvilkām NATO karogu, redzēju, kā sirmi vīri – bijušie leģionāri, kas pārcietuši izsūtījumu Sibīrijā, – stāvēja un raudāja. Vēlāk viņi man teica, ka tikai tagad beidzot var justies mierīgi ne vien par savu, bet arī par savu bērnu un mazbērnu likteni. Daudzi no viņiem arī bija atnākuši ar saviem mazbērniem. Cilvēkiem ļoti būtiska ir tieši drošības sajūta. Es domāju, šī drošības sajūta tagad izpaudīsies arī tā, ka daudz vairāk jauno izlems precēties un audzināt bērnus.

Tuvi top, kas reiz bij tāli…

– Ko šajos mirkļos jutāt? Ko juta tā latviešu meitene Vaira, kam okupanti atņēma dzimteni?

– Jutu patiesu gandarījumu, ka vēstures netaisnības var tikt izlīdzinātas. Protams, vēstures notikumus nav iespējams ar atpakaļejošu datumu mainīt un pārgrozīt sev pa prātam. Vien pasakās iespējams iznīcināt pagātnes netaisnības. Bet taisnības uzvara pēc daudziem gadiem man deva lielu gandarījumu. Savukārt 1.maijā man ļoti aizkustinošs mirklis bija dzirdēt Eiropas Savienības himnu – Bēthovena 9.simfonijas cildeno melodiju ar Šillera vārdiem par cilvēku brālību un spēju sadarboties.

– Tuvi top, kas reiz bij tāli, / Ciešāk sieti tie ik brīd. / Visi ļaudis top un brāļi, / Kad tavs spārns tiem pāri slīd.

– Jā, tas bija bezgala aizkustinošs brīdis. Un to varēja redzēt arī cilvēku sejās. Ļoti aizkustinoša bija arī olimpisko spēļu atklāšana Atēnās. Šī cildenā noskaņa Akropoles pakājē zem olīvkokiem lika domāt par Eiropas seno vēsturi un garo ceļu, ko nostaigājis mūsu kontinents. Gan ar uzplaukumiem, gan dažādu valstu un civilizāciju sabrukumu. Ar asiņainiem kariem un miera periodiem. Un cerību, ka no visiem šiem vēstures posmiem mēs tagad beidzot varētu atlasīt vērtīgo, kas tajos bijis. Atlasīt tikai patīkamo un negatīvo aizmirst. Piemēram, paturēt savā būtībā kristīgo mīlestības mācību un aizmirst par inkvizīciju un ticības kariem.

Jauno iespēju izaicinājums

– Kā jaunajai situācijai, kad Latvija ir ES un NATO dalībvalsts, adaptējusies mūsu tauta?

– Man liekas, šis process vēl kādu laiku turpināsies. Televīzijas reportāžā redzēju, kā daži 1.maijā bija visu dienu braukājuši pāri Latvijas – Lietuvas robežai, kur agrāk bija jāstāv garās rindās. Darījuši to, lai izbaudītu prieku, ka robeža ir vaļā. Es arī tajā vakarā aizbraucu līdz robežai un pārgāju pāri Lietuvas pusē. Jā, tā patiešām bija brīvības sajūta. Bet tagad mums ir citas problēmas. Vispirms jau jāpierod pie jaunajām iespējām un jāgatavojas tām. Mūsu jaunajiem cilvēkiem jādomā par karjeras iespējām, kas paveras gan Briselē, gan arī šeit. Latvijai tagad rodas un radīsies daudz un dažādi amati, kas prasīs īpašu izglītību un vairāku svešvalodu prasmi augstā līmenī. Bet mums vēl nav pietiekami daudz kandidātu, lai pieteiktos uz visām ES institūcijās piedāvātajām vietām. Tie ir labi apmaksāti amati, bet mēs, Latvija, laikam gan no visām jaunajām ES dalībvalstīm nākam ar vismazāko pretendentu skaitu. Es domāju, ļoti nopietna kļūda savulaik bija matemātikas kā izvēles priekšmeta ieviešana vidusskolās, jo bez matemātikas elementiem, vismaz vidusskolas līmenī, iespēja studēt ļoti daudzās profesijās ir problemātiska, cilvēks vēl pusaudža gados jau ir aizvēris uz tām durvis.

“Klīniskā depresija” žurnālistikā

– Šo gadu sākot, jūs runājāt par plašsaziņas līdzekļu problēmu, uzsverot negāciju eskalāciju presē, radio un televīzijā.

– Nedomāju, ka šajā jomā būtu ievērojamas izmaiņas. Žurnālistikas mērķis, kā es to saprotu, ir līdzsvarots skatījums uz pasauli. Lai to sniegtu, lietas jāaplūko vismaz no divām pusēm vai pat vairākiem aspektiem. Bet pie mums žurnālistika, man liekas, dažkārt tiek izprasta vienpusīgi – ka nepieciešama tikai un vienīgi kritika. Taču, es domāju, pareizāks mērķis būtu izvērtējums. Izvērtējums parasti ir līdzsvarots, ietverot gan pozitīvus, gan negatīvus aspektus. Vajadzētu parādīt visus aspektus. Ja kāds domā, ka ziņas ir tikai sliktās ziņas, tad tas patiešām rada nomācošu iespaidu gan televīzijas skatītājiem, gan avīžu un žurnālu lasītājiem. Viņiem sāk likties, ka pasaulē viss ir slikti, un tas ir viens no klīniskās depresijas simptomiem – visa pasaule rādās melnās krāsās, viss izskatās slikti un bezcerīgi. Es kā psiholoģe šādā pozīcijā atpazīstu klīniskās depresijas simptomus. Būtībā tas ir ļoti vienkārši, bet diemžēl arī lipīgi. Ja viens cilvēks ir sliktā omā, viņš, visu laiku runādams savā depresīvajā noskaņā, arī citiem nosit garastāvokli.

Eiropas rekords valdību maiņā

– Jums šogad divas reizes bija jānosauc persona, kam uzticēt jaunas valdības veidošanu. Domājams, tas nebija no patīkamākajiem uzdevumiem, jo jūs taču skaidri zinājāt: lai arī kāds būs jūsu lēmums, daļa politiķu paliks neapmierināti.

– Bet ko darīt?! Tas ir viens no uzdevumiem, ko esmu uzņēmusies, stājoties šajā amatā. Taču es kā Valsts prezidente tomēr vēlētos, lai man šī privilēģija (latviešiem gan nepatīk vārds “privilēģija”) nebūtu jāpilda tik bieži. Tā ir privilēģija un pienākums reizē. Un tas ir smags pienākums. Protams, katrs prezidents gribētu cerēt, lai viņa nosauktais premjers ar savu valdību pēc Saeimas apstiprināšanas strādātu pēc iespējas ilgāk. Laikam gan mēs pašlaik Eiropā esam rekordisti valdību maiņas tempu ziņā. Kāpēc mums tas ir vajadzīgs?! Kāpēc Saeimā ievēlētie spēki tik bieži nevar savstarpēji vienoties?! Kāpēc vajag ik pa laikam atkal un atkal pārbīdīt krēslus un atkal pārkārtoties?!
Es to uzskatu par negatīvu parādību. Man šķiet, ministriju darbā ir ļoti svarīga turpinātība. Tā ir svarīga mūsu pašu labad, lai ministrija varētu uzņemt kādu kursu un lai tas pats cilvēks, kurš uzņēmies politisko atbildību, varētu izsekot, kā ministrijas darbinieki, ierēdniecība to īsteno. Bet, ja ik pēc pusgada vai astoņiem deviņiem mēnešiem nāk cits ministrs vai tas pats ministrs, bet jau citā valdības konfigurācijā, tad iespējams, ka virziens tiek mainīts un tiek pazaudēts temps. Ir iztērēts laiks, kaut ko uzsākot, bet vēlāk – atkal to atmetot. Tā ir cilvēku resursu, kā arī naudas un laika izšķērdēšana. Turklāt šāda situācija ir arī nelabvēlīga Latvijas atpazīstamībai starptautiskā arēnā. Lai panāktu sava viedokļa pienācīgu aizstāvēšanu Eiropas telpā, ir ļoti būtiski iedibināt arī labus personiskos kontaktus ar ārzemju kolēģiem – ārlietu ministram ar ārlietu ministru, aizsardzības ministram ar aizsardzības ministru. Šīs personīgās draudzības vai vismaz pazīšanās saites attiecīgajai amatpersonai palīdz iegūt informāciju varbūt pat ātrāk nekā caur oficiālajiem kanāliem. Īpaši svarīgi tas ir, ja jālemj kāds strīdīgs jautājums. Tas veido arī Latvijas atpazīstamību. Bet ko darīt, ja atkal un atkal mūsu valdībā parādās jaunas sejas?! Tas traucē arī mūsu politiķu izvirzīšanos un atpazīstamību Eiropas arēnā. Varbūt arī kāda Latvijas politiķa, kurš reiz varētu tikt ievēlēts par Eiropas Komisijas prezidentu.

– Lasot Satversmi, rodas iespaids, ka Valsts prezidenta tiesības Latvijā ir krietni ierobežotas. Bet jūs politikā darbojaties ļoti aktīvi.

– Jā, Satversme ir diezgan lakoniska. Uzskaitīto Valsts prezidenta atbildību kopums patiešām ir ierobežots. Tas ir daudz mazāks nekā, piemēram, prezidentam tepat kaimiņzemē Lietuvā. Bet tajā pašā laikā ļoti parocīgi ir tas, ka Satversmē nav teikts, ko Valsts prezidents nedrīkst darīt. Un prezidenta pienākumu pildīšanā Latvijā ļoti liela loma ir interpretācijai. Kā kurš attiecīgo situāciju uztver. Un, vadoties no situācijas, man šķiet, prezidentam iespējams pilnībā izmantot tos resursus, kas viņam ir. Piemēram, tautas uzticību, kam ir liela loma. Un prezidentam pieder vārda vara. Tātad, ja tautā tiek respektēts prezidenta teiktais, tas var būt ļoti nopietns politiskās iespaidošanas ierocis.

Pagātnes garā ēna pār šodienu

– Dzīvas diskusijas Latvijas sabiedrībā izraisījušās par Krievijas ielūgumu jums un citiem Baltijas valstu prezidentiem ierasties 9. maijā Maskavā, kur tiks svinēta PSRS uzvaras pār fašistisko Vāciju 60. gadadiena. Situācija ir sarežģīta, jo vienlaikus Maskavā notiks arī ES un Krievijas galotņu sanāksme.

– Jā, es ar saviem kolēģiem no Lietuvas un Igaunijas esmu vienojusies lēmumu pagaidām atlikt. Ļaut arī šo jautājumu izdebatēt sabiedrībā, un tas arī notiek. Un ir labi, ka izskan dažādi viedokļi. Taču lēmums būs jāpieņem prezidentiem, un mēs to vēlamies pieņemt visi trīs vienoti. Tā ka tas būs ļoti nopietns sarunu objekts, mums martā tiekoties Igaunijā. Bet es jau esmu ielūgusi savus kolēģus Rīgā 4. maijā atzīmēt Latvijas Neatkarības deklarācijas pieņemšanas 15. gadadienu, kas ir ļoti nozīmīgs datums mūsu valstiskās neatkarības atjaunošanā. Bet tas, ka pirms 60 gadiem beidzās karš ar fašistisko Vāciju, protams, ir nozīmīgs datums. Hitlera režīms turpināja slepkavot ebrejus līdz pat pašām beidzamajām dienām. Kaut viņi labi redzēja, ka karš jau ir zaudēts. Tā ka var tikai priecāties un atviegloti nopūsties par šā slepkavnieciskā nacistu režīma krišanu.
Taču Latvijā 9. maijā notika nevis atbrīvošana, bet mūsu valsts okupācija. Tāpat abās mūsu kaimiņzemēs. To es arī uzsvēru, šajās dienās uzrunājot Eiropas Savienības dalībvalstu, kā arī Turcijas un Bulgārijas vēstniekus. Es arī teicu, ka mums ir ļoti svarīgi zināt, kas šajā Maskavas sanāksmē notiks. Kāda būs dienaskārtība. Kādi jautājumi tiks debatēti. Kāds būs formāts, un kā tiks atspoguļota šī pasākuma būtība un jēga. Es viņiem atgādināju, ka Rietumu medijos un arī Rietumu mentālajā kartē, viņu prātā un izpratnē Otrais pasaules karš iezīmēts kaut kā šķībi. Tur ir tikai Rietumu fronte un Itālijas fronte un kaujas ar Rommelu Sahāras tuksnesī. Bet Austrumu fronte izpaliek, visi runā tikai par atbrīvošanu. Es teicu: “Jā, Nīderlande, Beļģija, Norvēģija, Francija varēja priecāties par atbrīvošanu, Lielbritānija – par uzbrukumu izbeigšanos, Vācija – par atbrīvošanos no tirāna. Bet par ko mums priecāties šajā datumā?”

Klusa nakts, svēta nakts…

– Kā Valsts prezidente rīt atzīmēs Ziemassvētku vakaru?

– Tepat Latvijā. Atbrauks meita, kas sākusi strādāt Anglijā. Pie mums atnāks arī dēls ar vedeklu. Protams, tiklīdz kāds no bērniem apprecas, mums viņosjādalās ar otras pusītes vecākiem. Bet es domāju, mēs ielūgsim Kārļa sievas Lindas vecākus pie sevis. Katrā ziņā Ziemassvētki mums, kā vienmēr, būs ģimenes svētki.

– Ko jūs vēlat Latvijai un Latvijas tautai? Šķiet, šajā gadā jau tik daudz kas noticis, ka grūti vēl ko vēlēties.

– O, ir gan ko vēlēties! Laime mums visiem dzīvē ir vajadzīga! Bet tikpat svarīgi, ko paši varam izdarīt. Tātad Latvijas tautai es novēlu laimi un veselību. Bet katram pašam – izvirzīt mērķus un strādāt, lai tos sasniegtu. Jo nav nekā skumjāka un bēdīgāka, ja cilvēks neredz paša dzīvei saturu un nav spējīgs sev izvirzīt mērķus. Tad pienāk brīdis, kad cilvēks pēkšņi it kā atmostas un izjūt vilšanos par savu dzīvi. Lai tā nenotiktu, vienmēr ir svarīgi izvirzīt sev mērķus, un pēc tam cilvēks var priecīgi teikt: “Lūk, to es sasniedzu! Un arī to es sasniedzu!”

Jānis Ūdris, “LV”

janis.udris@vestnesis.lv