Svētki, kad debesis patiesi savienojas ar zemi un zeme – ar debesīm

Tadeušs Fišbahs, Polijas vēstnieks Latvijā

Polijas vēstnieks Latvijā Tadeušs Fišbahs un Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga 2001.gada 14.augustā Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Klāt Kristus Dzimšanas svētki jeb Ziemassvētki. Aiz muguras paliek saviļņojošais gaidīšanas un gatavošanās laiks. Gatavošanās notikumam, kas ir nozīmīgs ģimenei, draugiem, tautai un valstij. Pateicībā par to, kas bijis, novēlu, lai nākotne nestu cerību uz labākiem laikiem, kas stāv mums priekšā.
Arvien lielāka Ziemassvētku komercializācija bieži vien pārvērš Adventi, pirmssvētku laiku, par iepirkšanās un lētu izpriecu neprātu. Tomēr reklāmu stendi, supermārketu un tirdzniecības namu kliedzošās reklāmas, Ziemassvētku dziesmu skaņas no kompaktdisku un kasešu tirdzniecības letēm, komunistu Salaveci nomainījušais Laplandes Santa Klauss nespēj cilvēku sirdīs izdzēst to vissvarīgāko. Kristus Dzimšanas svētki joprojām ir mīlestība, siltums, gaišums, prieks, tikšanās ar vistuvākajiem, arī domās. Tie ir ģimenes svētki. Svētki, kad debesis patiesi savienojas ar zemi un zeme – ar debesīm.
Adventus – atnākšana. Senie kristieši šo terminu lietoja, apzīmējot Dieva Dēla divas atnākšanas: kā cilvēkam, iemiesojoties, un godībā, kā tiesnesim, pasaules beigās.
Advente, gaidīšanas laiks – laiks, kad garīgi gatavojamies priecīgajiem Kristus Dzimšanas svētkiem. Bet ne tikai. Šodien kristieša Adventei jābūt arī ar eshatoloģisku pieskaņu un jāvirza domas nākotnē, kad Dieva Dēls augšāmcēlies un godībā atnāks otrreiz pasaules beigās. Kristus divu atnākšanu gaidīšana ir iemesls īstam priekam, jo neaprobežojas tikai ar to pestīšanas notikumu atcerēšanos, kas jau ir notikuši cilvēces vēsturē, bet ir patiesas Kunga atnākšanas gaidīšana, kas notiek liturģijā.
Arī šogad Polijā Ziemassvētku priekšvakarā ik mājā bija svinīgas vakariņas – vigīlija, kuru laikā tradicionāli nelieto gaļas ēdienus. Vigīlija iesākas ar oblātas – dievmaizītes dalīšanu, svētku vēlējumiem un dāvanu pasniegšanu. Aizdedz eglītes lampiņas. Ar vigīliju beidzas Ziemassvētku gaidīšanas laiks – Advente. Jauks ir paradums pie galda atstāt vienu brīvu vietu, ko servē negaidītam viesim. Tā izpaužas arī mūsu atmiņas par tiem, kuru vairs nav mūsu starpā.
 

Flāmu gleznotāja Antonisa van Deika (1599–1641) gleznas “Kristus Pasaules valdnieks” reprodukcija no “Flamische Barockmalerei in der Bildergalerie von Sanssouci”

Romas pāvests Jānis Pāvils II šā baznīcas gada – Eiharistijas gada – apustuliskajā vēstulē Mane nobiscum Domini izvirzīja mērķus visiem labas gribas cilvēkiem, kas risina mūsdienu pasaules tik daudzās problēmas. Runa ir par simtiem miljonu cilvēku mokošo bada traģēdiju, attīstības valstis pārņēmušajām slimībām, bezdarbnieku grūtībām, emigrantu smago likteni. Šīs nelaimes skar, kaut gan savādākā veidā, arī pārtikušos reģionus. Mums jāapzinās, ka tikai ar savstarpēju mīlestību un rūpēm par cietējiem apliecināsim, ka esam īsti Kristus mācekļi.
Mums katram Kunga atnākšanas gaidīšana bijis radošu pārdomu un lēmumu, kā arī vissirsnīgāko novēlējumu laiks. Novēlu man tuvajai Latvijas valstij un tās sirsnīgajiem cilvēkiem, arī poļu diasporai, visu to labāko. Priecīgus Kristus Dzimšanas svētkus un panākumiem bagātu Jauno gadu!