Mani un tavi Ziemassvētki

Kāda ir Ziemassvētku būtība un kādēļ tik daudzi šajā laikā jūtas nelaimīgi, nemierā ar sevi un apkārt notiekošo? Ar “Latvijas Vēstnesi” pārdomās dalās Rīgas Lutera draudzes mācītājs Indulis Paičs un psihoterapeits Gints Garlejs.

Psihoterapeits Gints Garlejs Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

“Kā pārēsties Ziemassvētkos un palikt dzīvam”, “Ziemassvētku atlaides”, “Ko vilkt mugurā svētkos”, “Ziemassvētku galdam”, “Ziemassvētki sākas universālveikalā X”– tie ir tikai daži no saukļiem, kas piepilda publisko telpu kristīgās pasaules lielāko svētku priekšvakarā. Diemžēl pārāk daudziem Ziemassvētki saistās vienīgi ar cūkas šņukuru, sautētiem kāpostiem, piparkūkām un dāvanu pirkšanas maratonu. Kāda Vācijā veikta aptauja liecina, ka divām trešdaļām vāciešu Ziemassvētki ir paaugstināta stresa laiks. No vienas puses, lielais vairums cilvēku protestē pret svētku komercializāciju (SKDS decembra aptauja rāda, ka divas trešdaļas respondentu atzīst – svētki ir pārāk komercializēti), no otras, katru gadu mēs tai pakļaujamies.
Visi it kā zinām, kas ir Ziemassvētki kristīgajā tradīcijā, taču bieži neaizdomājamies, kāda ir to vēsts tieši šobrīd, 21. gadsimtā. I.Paičs stāsta, ka viens no būtiskākajiem vēstījumiem – cilvēks savās iespējās ir ierobežots, mūsu varēšana nav bezgalīga. Ziemassvētki runā par to, ka cilvēkam, kurš vēlas nodzīvot piepildītu, sakārtotu dzīvi, ir svarīgi apzināties, kas viņš ir, no kurienes nāk, būt kontaktā ar Dievu, kurš palīdz tad, kad beidzas mūsu varēšana. Jautāts, kādēļ gan cilvēkam ir nepieciešams Dievs, I.Paičs atbild: uz to norāda tas, ka, lai gan cilvēki kļūst aizvien bagātāki, pārticīgāki, arvien vairāk tehnoloģijām bruņoti, pieaug vientulības sajūta, neapmierinātība ar dzīvi. Latvijas statistika liecina, ka visvairāk pašnāvību izdara vīrieši ekonomiski aktīvā vecumā. Bieži mēs uz saviem līdzcilvēkiem raugāmies kā uz konkurentiem, sāncenšiem, apzināmies, ka tāpat arī citi raugās uz mums. Līdz ar to pieaug sajūta, ka esam vieni naidīgā pasaulē, kurā turklāt neatslābstoši jācīnās. Kā uzsver mācītājs, attiecības ar Dievu ir gandrīz vienīgās, kurās varam piedzīvot neierobežotu, beznosacījumu interesi un mīlestību. Te nedarbojas tirgus princips “es tev un tu man”.
Daudzi atzīst, ka viens no patīkamākajiem mirkļiem, saistītiem ar svētku svinēšanu, ir gatavošanās tiem. Bez tās nav pašu svētku. Tādēļ, kā stāsta I.Paičs, pirms Ziemassvētkiem ir četras Adventes nedēļas, lai mēs iekšēji sagatavotos svētkiem, kas paiet ļoti ātri. Katru nedēļu, iededzot par vienu sveci vairāk Adventes vainagā, mēs simboliski vairojam gaismu sevī un apkārtējos, piepildot telpu ar labām domām. Diemžēl vairumam no mums šo sveci iznākt iedegt steigā starp simt darāmiem darbiem, kā kārtējo pienākumu.
Ziemassvētku vēsts ir arī tā, ka mēs neesam vieni, kopā ar mums ir Dievs, viņš ir nācis pie mums un gribējis būt kopā ar mums. Tas, ka Jēzus ir dzimis Marijas un Jāzepa ģimenē, ir zīme, ka Dievam tīkama ir mūsu dzīvošana ģimenē, tās dibināšana, bērnu dzimšana tajā.
Jautāts, kādēļ šajā laikā tik daudzi cilvēki jūtas nelaimīgi, I.Paičs atbild, ka mēs tādi varam būt, ja redzam sev apkārt tik daudz cilvēku un tik maz patiesi ieinteresēto, kam mēs tiešām rūpam. Un šī pretruna starp Ziemassvētku vēsti un to, kāda ir mūsu dzīve un attiecības, daudziem šo laiku dara tik grūtu. Tomēr mācītājs uzsver, ka Ziemassvētki ir domāti katram, ne tikai ģimenēm. Tos var piedzīvot katrs, kas tic, ka Dievs ir aicinājis viņu kļūt par Viņa ģimenes locekli. Arī psihoterapeits G.Garlejs domā, ka vientuļam cilvēkam pārlaist Ziemassvētku laiku vispirms var palīdzēt ticība. Ticība tam, ka ir Kāds, kuram tu esi vajadzīgs, turklāt bez jebkādiem nosacījumiem. G.Garlejs arī uzsver, ka svētki ir īpaša situācija, kad atklājas tas, kas mūsu dzīvē, mūsu attiecībās mūs neapmierina. To, ko aizslēpj ikdienas steiga un darbi, izgaismo svētki.

Rīgas Lutera draudzes mācītājs Indulis Paičs Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

I.Paičs stāsta – viena no grūtībām piedzīvot Ziemassvētkus ir tā, ka daudziem ir neierasti, viņi neprot būt saņēmēji. Arī lielākais mecenāts un labdaris ir tikai nepelnītās Dieva dāvanas saņēmējs. Mācītājs uzsver, ka vairumam cilvēku patīk par sevi domāt kā par tādiem, kas visu var paši, kuriem nekādas dāvanas nav vajadzīgas, un vispār: viņiem viss jau ir. Tad, protams, saprast Ziemassvētku būtību ir neiespējami. Mācītājs bilst: šajā laikā mums jāļauj Dievam sevi apdāvināt, ja mēs ļaujamies šai izjūtai, domāju, mazināsies nelaimes un pamestības sajūta.
Mācītājs, runādams par ļaušanos svētku komercializācijai, bilst, ka tā ir slēpšanās no to patiesā satura. Ne jau velti Kristus piedzimšana ir tieši tukšajā un tumšajā laikā, tā ir vēsts, ka tikai ar Viņa klātbūtni mēs varam tumsu kliedēt. Jā, mēs no tā varam novērsties, taču mūsu dvēsele prasa kaut ko likt tā vietā. Un tad mēs to aizpildām ar greznajos veikalu skatlogos redzamo. Protams, pati Ziemassvētku vēsts par dāvanu pasaulei un savstarpēju apdāvināšanos ir ļoti pateicīga tirgotājiem. G.Garlejs stāsta, ka, viņaprāt, ļaušanās komercializācijai, sekošana dzīvesstila žurnālu padomiem un Holivudas filmās redzētajam vistiešākajā veidā ir saistīta ar attiecībām. Mēs visi vēlamies būt mīlēti un laimīgi, un reklāmas, žurnāli un filmas sūta vēsti: pērc, dari, kā mēs sakām, un tu būsi laimīgs un mīlēts. Un daudzi no mums ļaujas šai ilūzijai.
I.Paičs saka, ka dāvanu dāvināšana ir tradīcija arī viņa ģimenē. Tikai jāuzmanās, lai nepārkāptu smalko robežu, kad dāvinātprieks jau pārvēršas par atpirkšanos. Jo, protams, vieglāk ir uzdāvināt dārgu dāvanu nekā patiesi interesēties par otru cilvēku, viņa priekiem un bēdām, veltīt viņam savu laiku. Pavisam bēdīgi, ja mēs ar naudu un mantu mēģinām atpirkties no Dieva.
Mācītājs uzsver, ka Baznīca ir spējīga sniegt citu alternatīvu veikalnieku piedāvātajai, tikai – cik nopietni cilvēki gatavi tam noticēt? Bieži mēs neesam spējīgi noticēt Baznīcai, jo tas viss šķiet tik zināms un jau apnicis, taču, ja kāds mums stāstītu par caurumu aurā vai čakru tīrīšanu, I.Paičs bažījas, ka atsaucība būtu daudz lielāka. Tas nozīmē, ka arī pašai Baznīcai ir jāpārdomā, kā un ar kādiem vārdiem uzrunāt cilvēkus, apliecināt, ka runa nav par divtūkstoš gadus veciem notikumiem, bet gan par šo laiku.
Ziemassvētkos sava veida konkurents Baznīcai ir teātru rīkotie svētku koncerti. Tas tikai liecina, ka cilvēki, par spīti visam, tomēr šajā laikā vēlas garīgu pārdzīvojumu. Atzīstot, kā šādi Ziemassvētku koncerti ir visnotaļ jauks pasākums, I.Paičs kristīgās ticības saplūšanu ar kultūru raksturo kā cukura izšķīšanu tējā. Jā, tēja ir salda, taču tā nav cukurs.
Mācītājs, jautāts, ko viņš novēlētu Ziemassvētkos, kā, viņaprāt, mums šobrīd visvairāk trūkst, atbild, ka vispirms novēl nevis piedzīvot mīlestību no kāda, bet pašam būt šīs mīlestības devējam. Daudzas lietas šajā pasaulē ir iegūstamas, nevis domājot par sevi, bet par otru cilvēku. Ja mēs nevis pakāpsimies cits uz cita, bet palīdzēsim cits citam, visi būsim daudz laimīgāki.

Rūta Kesnere, “LV”

ruta.kesnere@vestnesis.lv