Ziemassvētku brīnuma gaidās

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Balts sniedziņš snieg uz skujiņām.... Bet?
Būs Ziemassvētkos sniegs vai nebūs? – gandrīz Hamleta cienīgs jautājums. Aiz loga – pelēkas decembra debesis, bezlapu kokos mēmi tup vārnas... Bet, ka būs paši Ziemassvētki, par to šaubu nav – jau kopš decembra sākuma kāds lielveikals sevi pasludina par – citēju – Oficiālo Ziemassvētku veikalu 2004/2005, tiek piedāvātas speciālas Ziemassvētku cenas, afišu stabus rotā plakāti – ar Jacobs Krönung kafijas tasi cenšas ievilināt savās mājās Santa Klausu, tiesa, pats Santa Klauss skatās visai piesardzīgi – varbūt viņš ir kādas citas kafijas šķirnes cienītājs, varbūt pat noguris no visām šīm reklāmas kampaņām... Un bankās – KLING! KLING! – Ziemassvētku depozīts!!!
Jā, diemžēl Ziemassvētki ir kļuvuši par tirgotāju (un pircēju) piekto gadalaiku – no visām pusēm mūs vajā reklāma – Atlaide! Visi iepērkas pie mums! Supercenas! Svētki paliek atmiņā ar dāvanu! Pavadiet svētkus Vīnē! Prāgā! Maskavā! Interneta lapa aicina – Hotel Santa Claus – Korkaloukatu, Rovaniemi (Lapland).
Brīžam tā vien gribas bēgt – atstāt Rīgu un doties uz laukiem. Dziļi sniegi, kamanu ceļš, zvārgulītis pie ilkss, kalna galā aiz tumšiem egļu mežiem baznīca... Senlaicīgas pastkartes burvība. Jā, sentimentāli, bet... Galu galā, vismaz reizi gadā mēs varam atgriezties bērnībā, jo, manuprāt, Ziemassvētki ir svētki bērniem vispirms.
Ne velti Raiņa dzejolī uzstājīgi izjautā tēvu: – Tu, papu, saki man taisnību, kā ir ar to Ziemassvētku vīriņu?
Jā, kā tad īsti ir ar viņu? No kurienes nāk šī leģenda? Kas ir viņš – Santa Klauss, Ziemas-svētku vecītis, somu Joulupukki, franču Pére Noel, itāļu Baba Natale? Miras (tag. Turcijā) bīskaps Nikolajs miris 300.gadā, Anglijā pārvērties par Santa Klausu, caur Holandi nokļuvis Amerikā, tur izlemts, ka īstā mājvieta tam atrodas Ziemeļpolā, žurnālā Harpers Weekly karikatūrista Tomasa Nasta ieguvis tagadējo veidolu – balto bārdu, sarkano mētelīti un cepuri (tiesa, pirmajos gados mētelītis bija arī zils vai zaļš, beigās tomēr paliekot pie sarkanās krāsas), vēlāk kamanās tika iejūgti ziemeļbrieži ar Rūdolfu (to ar sarkano purngaliņu) priekšgalā, līdz uzradās zinātkāri bērni, kas apšaubīja, ka Ziemeļpolā dzīvojot ziemeļbrieži... Tika meklēts kompromiss – Santa Klauss pārcēlās uz Lapzemi un kopā ar Nokia kļuva par Somijas zīmolu, 1985.gadā iekārtoja sev biroju, parku, viesnīcu, pa ceļam kamanās uzņemot rūķus un rotaļu lāčus, dāvanu maisus, pirmssvētku dienās apceļojot pasauli, tiesa, Latvijā Santa Klauss ierodas jau laikus – un ar lidmašīnu! – bet varbūt tieši Ziemassvētku naktī viņš ziemeļbriežu vilktās kamanās pārlidos pāri jūsu mājai un pa skursteni ielidinās kādu dāvaniņu! (Neuztraucieties, ja jums mājās ir centrālapkure, pa siltumbaterijām viņš neložņās – korpulentais augums to neļauj! – dāvanas tiks slepus noliktas zem eglītes. Kā tas notiek – tas ir noslēpums.)
Atceros kādus savas bērnības Ziemassvētkus. No rīta agri piecēlies, es, neatradis istabā eglīti, asarām acīs iedrāzos vecāku guļamistabā un paziņoju, ka rūķi eglīti nav atnesuši... Tiku mierināts un, kopā ar vecākiem atgriežoties otrajā istabā, atradu, ka eglīte ir! Tikai – citā stūrī. Un zem eglītes – koka cietoksnis, alvas zaldātiņi, noteikti vēl kāda grāmata...
Te mani no atmiņām iztraucē plīša rotaļlācītis Tobiass, kurš, pirms gadiem divpadsmit Ziemassvētkos ieradies pie manis, vēl aizvien tic Santa Klausam (tiesa, viņš to dēvē latviskajā vārdā par Ziemassvētku vecīti): – Iesim staigāt! Apskaties, kā Rīga gaida svētkus!
Ceļos, ģērbjos, un ejam.
Vispirms mēs apskatām lielās egles – Rātslaukumā, Doma laukumā, Berga bazārā, Konventa sētā, salīdzinām, kura kuplāka, garāka, gaumīgāk izpušķota. Tad izstaigājam Vecrīgu, te Tobiass piebilst: ja būšot sniegs, tad izskatīšoties kā īstā svētku kartītē, izpētām skatlogus – kā visa tur tik nav! Santa Klausi dejo, mirdz gaismiņas, skan mūzika. Un tad mēs atrodam kādu veikalu, kur mitinās eņģeļi! (piebilst, ka viņus tur arī pārdod, man šķiet lieki...).
Līvu laukumā atvērta slidotava, bet Doma laukumā – svētku tirdziņš, tur koka būdiņās naski tiek pārdoti – vairāk vai mazāk – ar svētkiem saistīti labumi.
– Tikai tie namiņi – nu nav tie īstie, neizskatās pēc piparkūku namiņiem, – nopūšas Tobiass. Es viņu mierinu: – Varbūt nākamgad, un – vakarā, apgaismoti, tie nemaz tik slikti neizskatās.
Mēs dzeram kafiju kādā Vecrīgas – bet varbūt tas bija Berga bazārā? – kafejnīcā, – ar piparkūkām! – un turpinām savu pirmssvētku vizitāciju (vismaz tā to dēvē Tobiass).
Tobiasa uzmanību saista grāmatveikala logs. Pēc viņa – ah! – un – oh! – neatliek nekas cits, kā doties iekšā. Te mēs apmulstam – tik daudz! – un tik skaistas! – un tik interesantas! – grāmatas, kalendāri, atklātnītes, rotaļlietiņas, un vēl! Un vēl! Un vēl! Gribas pirkt to un to, sev un dāvināšanai, jo mēs abi ar Tobiasu uzskatām: jā, protams, var dāvināt arī visādas praktiskas lietas, pat dāvanu kartes, bet – labākā dāvana, vismaz Ziemassvētku dāvana, vismaz mūsu acīs! – ir un paliek grāmata! – Sevišķi tādas ar bildēm! – vēl piebilst Tobiass, un kāri aplaizās.
Brīdinājums! Doties pastaigā pirms Ziemassvētkiem kopā ar bērniem (arī ar plīša lāčiem) ir visai riskanti, jo kārdinājumu ir tik daudz! Tajā pašā Berga bazārā – fantastiskais ziepju veikals! Šokolādes veikals! Pārējos pat neminēšu – galu galā šis nav reklāmas raksts, gribēsit, paši atradīsit!
– Piemini vēl visas tās smaržas! – mani mudina Tobiass. Krustnagliņas, ingvers, kanēlis, vaniļa, piparkūkas, medusrauši, apelsīni, svaigi vārītas kafijas aromāts, jā, tā smaržo Ziemas-svētki...
Un cik vilinoši ir skatlogi! Tūkstošiem, nē, miljoniem! – Santa Klausu, rūķu, spēļmantiņu, sveču, lukturu, – no Ķīnas, Vācijas, Zviedrijas, ko niekus, no visas pasaules!
Tiesa, daudz neviltota kiča (virtuves gaumes), bet... Paies gadi piecdesmit, un koka lelles, skārda bungas, plīša lācītis, mīlēts un saglabāts, kļūs par – ja nu ne par antikvāru priekšmetu Kristija izsolei, tad pašu ģimenē par svētku rotu...
Un Ziemassvētku ēdienu receptes, saņemtas mantojumā no paaudzes paaudzē, galdā liktas, vienalga, vai tās būs īpašas piparkūkas, medusrauši, speķa rauši, zirņi, ķūķis (mieži, pupas, cūkas pusgalva) vēl arvien konkurē ar slavenu restorānu pavāru gatavotajiem franču un Austrumu virtuves ēdieniem. Pamēģiniet kaut senu Rīgas pīrāgu recepti – pildījumam ņem žāvētu cūkas speķi – sīkas rozīnes. Garšo lieliski!
– Un neaizmirsti, – atgādina Tobiass, – tev man obligāti Zie-massvētku vakarā jālasa priekšā!
– Bet ko? – es apmulstu, ir tik daudz tieši Ziemassvētkos balsī lasāmu grāmatu...
– Nu... Selmas Lāgerlēvas Kristus leģendas, Hansa Kristiana Andersena vai Kārļa Skalbes pasakas, Tuves Jansones grāmatas, vēl un vēl! – Plūdoņa Rūķīšus un mežaveci! – te Tobiass palecas gaisā un, garāmgājējus izbrīnot, skaļā balsī skaita: – Olektgari vīriņi, sprīdi gari uzači, – baltas tāšu micītes, brūnas sūnu biksītes! Tālāk tu!
Un tā mēs ejam cauri pilsētai, skaitot: – Hallo! Heidā! Bravo! Urā!
Tikai – kaut uzsnigtu! Un – kaut visiem tiem, kas salst un salkst, visiem dzīves pabērniem arī kaut drusciņas atlektu no bagāti klātajiem galdiem, no lepnajām Ziemassvētku un Jaungada ballēm, kaut ikvienā sirdī ielītu kaut nedaudz prieka un laimes šajā vistumšākajā ziemas naktī, kaut tik ātri neaizmirstos vairāk nekā pirms divtūkstoš gadiem dzimušā Kristus bērniņa vārdi – Miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts! – vienalga, kur mēs tos dzirdam – kā ierasts, baznīcā vai atrodam paši savā sirdī un prātā...
Un, vienalga, būs sniegs vai ne, gaišus Ziemassvētkus jums novēl Tobiass un es!
Te Tobiass vēl piebilst, no eglītes noķeksēto piparkūku grauzdams: – Labāk tomēr lai būtu, nu, tas sniegs... Kā gan citādi Ziemassvētku vecīša ziemeļbrieži spēs atvilkt kamanas ar visām tām dāvanām!

Juris Zvirgzdiņš