Ceļš uz Ziemassvētkiem

Ir cilvēki, kam viņi krīt uz nerviem. Un ir cilvēki, kas viņus apbrīno. Lai gan nesalīdzināmi vairāk ir to, kas viņus vienkārši nesaprot. Tomēr, par spīti tam, viņi ir. Un, ja arī ne pārāk daudz, tad pilnīgi pietiekami, lai pagaidām vēl noturētu šo pasauli līdzsvarā. Šeit un šoreiz tikai par trijiem no viņiem.

Irēna Bindemane ar dēlu Kasparu

Irēna Bindemane

Precējusies. Vīrs Juris Bindemanis – mākslinieks. Bērni Kaspars un Ilze jau sen pieau-guši, dzīvo savu dzīvi. Bet, par savējo runājot, viņi biežāk lieto vārdus kalpot un kalpošana, nekā dzīvot vai dzīvošana.
Viss sācies pirms gadiem piecpadsmit ar svētdienas skolām un vasaras nometnēm bērniem. Pēc tam Irēna mācījusi ticības mācību. Vēlāk kopā ar vīru uzaicināti strādāt Raunā, Kristīgās palīdzības misijas “Pakāpieni” grūtnieču patvērumā. Piekritusi, ar nosacījumu, ka dodas turp uz diviem gadiem. Nostrādājusi četrus.
Tagad jau pusotru gadu kopš projām no Raunas un mitinās Līgatnē. Kopā ar vecmāti Rudīti Brūveri iecerējušas un veido ģimeņu rehabilitācijas centru netālu no Valmieras.
“Tas būs nākamais solis,” Irēna saka par šo ieceri, “jo jaunieši, it sevišķi laukos, tik maz ko zina ne tikai par grūtniecību, bet arī par dzīvību, cilvēku un viņa dvēseli. Un, galvenais, viņiem jau nav kam prasīt, jo vecāki zina vēl mazāk. Turklāt nav arī to piecu sešu latu, lai aizietu uz ģimenes konsultāciju. Viņiem nav pat iespējas ieiet lielveikalā un pašķirstīt tos žurnālīšus, kas domāti jaunajām ģimenēm vai māmiņām. Un tad šī jaunā sieviete nonāk dzemdību namā, un vecmāte nikni kliedz: “Spied, spied!” Bet jaunais tēvs parasti vispār nesaprot, kāda ir viņa vieta un loma visā notiekošajā.”
Nu jauniecerētais rehabilitācijas centrs jau pamazām sāk iegūt konkrētas aprises.
“Mums nebija nekā. Labi, ja pārsimts latu bankā,” atceras Irēna, “un tad kāds cilvēks šai iecerei ziedoja piecus hektārus zemes un lielisku guļbaļķu ēku kilometrus piecpadsmit no Valmieras. Ņēma un vienkārši uzdāvināja. Tas viss ir savus trīsdesmit tūkstošus vērts, bet viņš uztraucas, vai mums derēs!”

– Ziemassvētki ir laiks, kad vairāk nekā jebkad tiekam aicināti apzināties citu ciešanas un viņiem palīdzēt. Bet kas īsti ir labdarība?

– Manuprāt, tas ir process. Kad tu ej no vienas atziņas pie nākamās. Kad jūties aicināts darīt labu. Jo vārds labdarība jau pats par sevi, redziet, ir vienskaitļa formā. Tu to vari izdarīt reizi gadā, divreiz, trīsreiz... Nē, tas, protams, ir labi, un paldies tiem, kas to dara. Tomēr pavisam cita lieta, ja tas ir tavs dzīvesveids tajā laikā, kas mums atvēlēts uz šīs zemes. Savukārt, ja tas tā nav, ja tu neesi aicināts darīt labu, ja dari to kādu savtīgu apsvērumu dēļ, tad arī ar labdarību var izdarīt ļaunu. Es daudz par to esmu domājusi. Nu nevar taču tā vienkārši apgriezties ap savu asi un pateikt – tagad iešu uz bāreņu namu, strādāšu par apkopēju, sanitāri vai vienalga ko un darīšu labu. Liekas – tā ir viena no lielākajām bērnunamu un pansionātu problēmām, ka cilvēki aiziet uz turieni strādāt nevis aicināti, bet gan kādu citu, sev vien zināmu apsvērumu dēļ.

– Tātad tikai Dievs ir tas, kas var mūs aicināt upurēties citu labā?

– Mātei Terēzai reiz esot teikuši – nu ko jūs to Kristu velkat sev līdzi! Jūs darāt cilvēkiem tik daudz laba, bet kāpēc tas Kristus vajadzīgs? Viņa atbildējusi, ka, lai darītu labu, Dievs tiešām nav vajadzīgs, bet bez Dieva nav iespējams darīt labu nepārtraukti. Cilvēkam vienkārši nav tik daudz spēka. Arī toreiz, kad mani aicināja uz Raunu, es lūdzu Dievu par sevi un vīru, lai saprastu, vai mēs varam un drīkstam turp iet. Man, protams, bija pieredze darbā ar bērniem, ar jauniešiem, bet ne jau ar grūtniecēm, kas vispār ir īpašs gadījums. Turklāt viņām nebija māju, neviena tuvinieka vai drauga, kam uzticēties un kurš spētu tām palīdzēt. Mēs glābām viņas, mēs glābām viņu bērniņus. Un tas no tiesas bija brīnums, kā meitenes, tur dzīvojot, pārvērtās. Sākumā pilnas naida pret cilvēkiem un pasauli, viņas vēlāk aizlūdza par tiem, ko pirms tam ienīda. Normālam cilvēkam to grūti saprast. Tāpat kā daudziem grūti saprast, ka nevar pateikt: labi, es tev iedošu zupu, es tev iedošu mēteli, bet manai sirdij tu nenāc par tuvu. Jo varbūt pati svarīgākā lieta visā tajā, ko mēs saucam par labdarību, ir mīlestība. Tieši mīlestība, nevis zupa vai mētelis. Un atšķirībā no labdarības mīlestība nekad nebeidzas.

– Bet tad jau iznāk, ka, ziedojoties citiem, mums jāatsakās pašiem no sevis?

– Jā, tādā sabiedrībā vispārpieņemtā nozīmē noteikti.

– Vai šī pašuzupurēšanās ir tā vērta?

– Redziet, gribam to atzīt vai negribam, bet jāsaprot, ka ikviena cilvēka dzīvē ir tas plāns, ko Dievs no mums gribētu. Vispirms viņš mums iedod dāvanas. Citam vairāk, citam mazāk, citam vispār uz līzinga, jo Dievs ļoti daudz dod arī uz līzinga... Un tad ir svarīgi, kā tu to iztērē vai izlieto. Piemēram, runājot par Ziemassvētkiem. Kas ir Ziemassvētku lielākais notikums? Tā ir dāvana. Nevis dāvanas, bet Dāvana, kurai pateicoties mēs ejam tālāk. Protams, var teikt, ka tās ir pasaciņas, ka tāda Kristus nemaz nav bijis. Var teikt, ka viens muļķis aiz gara laika sācis skaitīt tos gadus, un var teikt, ka tas ir tikai tāds pasaules uzskats. Bet tajā pašā laikā caur šo Kristus dzimšanu var mēģināt saprast, kāda jēga ir tavai dzīvei un kāpēc tu vispār dzīvo.

– Ko tev pašai nozīmē Ziemassvētki?

– Arī Ziemassvētki ir dažādi. Vieni ir tie Ziemassvētki, kad tu pats esi bērns. Un pavisam savādāki, kad tev ir bērni. Un vēl savādāki, kad tev ir svētdienas skolas bērni, tu, trīs dienas nostrādājis, pārnāc mājās un attopies, ka eglītes nav, nekā nav...
Kas man Ziemassvētki ir tagad? Te nu atkal jāteic, ka tas ir tas brīnišķīgais moments, kad tu esi apskaidrots un saproti, kas dzīvē ir galvenais. Jo patiesībā Ziemassvētki jau ir katru dienu. Tomēr visvairāk man patīk iet uz baznīcu Pirmajos Ziemassvētkos, kad tur ir desmit, divpadsmit cilvēku. Ziemsvētku vakarā, lai arī mēs, protams, vienalga tajā laikā esam baznīcā, parasti uz turieni visvairāk iet tie, ko es saucu par pīrāgu un kāpostu draudzi. Tad, lai neapgrēkotos pret tiem, kas nebūt nav nākuši zemoties Tā Kunga priekšā, es parasti sēžu pirmajā rindā un skatos uz altāru vai svecītēm.

Velta Krastiņa

Viņai ir 84 gadi, trīs mazbērni un astoņi mazmazbērni. Vēl pērnvasar brauca ar riteni, bet tagad vairāk pa istabu un uz kruķīšiem. Aiz loga dārzs. Tas pats, kas vasarās visus apkārtējos priecē ar savu krāšņumu, tagad tāds neparasti skumjš un pelēks. Kad jaunie pa dienu projām, istabas logā ieskatās zīlītes, un viņa domā par tiem, kuru vairs nav. Viņa ne tikai skaidri zina, kur šie cilvēki atrodas, bet arī kā tiem klājas. Vēl Babeks, kā viņu sauc tuvinieki, var noņemt sāpes un palīdzēt, ja piemetusies kāda kaite. Bet tikai gaišiem cilvēkiem. Tiem, kas sevī perina nenovīdību, naidu vai ļaunumu, palīdzēt var tikai Tas Kungs. Lai gan kopš tā laika, kad pirms vairāk nekā septiņdesmit gadiem pirmo reizi satikās ar Jēzu, Veltas dzīvē pārpārēm bijuši kā vieni, tā otri. Bet viņa ne uz vienu netur ļaunu prātu, jo sen jau visiem piedevusi un par visiem aizlūgusi. Arī par tiem, kas darījuši pāri, jo tieši tiem Dieva žēlastība visvairāk vajadzīga.
Viņas pirmo vīru izsūtīja. Velta palika ar diviem bērniem. Tiesa, pēc divpadsmit gadiem vīrs atgriezās, bet tad jau viņa, pirms tam saņēmusi ziņu, ka viņš miris, dzīvoja kopā ar citu – arī bijušo izsūtīto. Vīrs apprecējās no jauna. Tad ar vēzi nomira meita un viņas dzīvesbiedru sabrauca piedzēries šoferis.

– Vai Dievs jūs ir sargājis vai drīzāk darījis pāri? Un ko vispār nozīmē paļauties uz Dievu?

– Viņš mani ir sargājis kā nevienu. Ja tā nebūtu, tad manis tagad arī nebūtu. Toreiz, kad sākās izvešanas, man naktī pateica – tu bēdz, tev arī brauks pakaļ. Un es kopā ar bērniņiem bēgu. Un, tikai pateicoties Viņam, izglābos. Un tā visu laiku Viņš mani nepārtraukti ir sargājis. Nē, nekādas bagātības Dievs man nav devis, bet viņš man devis pašu galveno – šitās divas rokas un tik daudz spēka, lai es visu mūžu varētu iet un strādāt. Un esmu gājusi un strādājusi. Dienu un nakti. Pēc tam, kad biju pensijā, ņēmos pa dārzu. Tur katra puķīte, katrs krūmiņš manu roku apmīļoti. Tāpat, ja kādam kādas bēdas vai sirdssāpes, viņš atnāk, mēs parunājam, un promejot tas cilvēks saka – tu redz, cik labi palika. Vēl es esmu palīdzējusi tiem, kas vairs nevar paši sev palīdzēt. Apmazgājusi, nadziņus apgriezusi... Bez paļaušanās uz Dievu es to visu nevarētu.

– Bet kāpēc tomēr visapkārt ir tik daudz ļaunuma? Daži saka – pasaule nepārtraukti kļūst arvien nežēlīgāka un nežēlīgāka...

– Tas gan tiesa. Kad es gāju ganos, jo mani vecāki bija stipri trūcīgi, svētdienas rītos saimnieks pats izgāja paganīt, lai meitēns paguļ. Tagad cilvēki kļuvuši pārāk augstprātīgi. Nevis patiesību viņi grib dzirdēt, bet gan glaimus un slavasdziesmas. Nevar jau cerēt uz Dievu, ja tu dari otram to, kas pašam nepatīk. Tagad tik daudzi dara ļaunu un vēl cer uz Dievu. Bet to gan vajadzētu atcerēties un to jūs noteikti uzrakstiet, ka mums būs jāatbild par katru savu vārdu, par katru soli, par visu mums reiz būs jāatbild.

– Ko jums nozīmē Ziemassvētki?

– Tie nav mani Ziemassvētki – tā iešana, skriešana un trakošana, kas tagad notiek visapkārt. Man Ziemassvētki ir sirdī. Visu šo mēnesi es katru rītu aizdedzinu svecīti, jo neviens jau īsti nezina, kad Jēzus atnāca. Tas var būt gan tajā vakarā, ko mēs visi svinam kā viņa atnākšanu, gan tikpat labi arī kādā citā. To īsto datumu mēs uzzināsim tikai tad, kad paši būsim debesu valstībā.

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Valdis Baltruks

Mācītājs, cietuma kapelāns, Luterāņu baznīcas cietuma kalpošanas apvienības valdes priekšsēdētājs. Viens no tiem garīdzniekiem, kurš glābj ne tikai dvēseles, bet arī grēcīgo miesu. Turklāt dara to ar apbrīnas vērtu uzņēmību un šķietami nekad neizsīkstošu enerģiju. Savulaik nodibinājis Cietumu kalpošanas apvienību. Vietu, kur var atnākt jebkurš bijušais ieslodzītais vai vispār jebkurš, lai izsūdzētu savas bēdas, parunātu par dzīvi, uzprasītu padomu un kaut reizi dienā, dažs, iespējams, pat vienreiz nedēļā vai pat mēnesī, kārtīgi paēstu un dabūtu arī šādus tādus pārtikas produktus līdzi uz mājām, ja vien šiem cilvēkiem vispār ir mājas.

– Kā cilvēki, tavuprāt, atrod ceļu pie Dieva?

– Katrs noteikti savādāk, tomēr viens gan ir kopējs. Ja cilvēks ir daudzmaz sakarīgs un spējīgs domāt, viņš agrāk vai vēlāk sāk uzdot sev jautājumus, kāpēc es dzīvoju, kāda vispār ir dzīves jēga un kas ar mani notiks pēc tam, kad nomiršu. Tieši šis pēdējais jautājums mani nobiedēja toreiz, kad biju tāds padsmitnieks. Briesmīgi tā iedomāties – es nomiršu, manis nekad vairs nebūs, un vispār nekā vairs nebūs. Bet, lauzot par to galvu, tu pēkšņi vienā brīdi saproti, ka atbildi uz šo un daudziem citiem jautājumiem nevar atrast sevī, ka tās atbildes ir jāmeklē ārpus sevis. Arhimeds esot teicis: iedodiet man atbalsta punktu, un es pacelšu pasauli. Jā, pasauli tik tiešām var pacelt, bet tas atbalsta punkts ir ārpus zemeslodes. Tieši tāpat kā ārpus manis ir tas, kas mani pašu var izcelt ārā no manām nelaimēm, šaubām un bailēm.

– Ko nozīmē būt cietuma kapelānam?

– Reizēm dzīvē ir grūti noformulēt, kāpēc tu esi tur, kur esi, un kāpēc dari to, ko dari. Es domāju, ja šajā pasaulē nepārtraukti notiek cīņa starp labo un ļauno – un tāda cīņa notiek nepārtraukti –, tieši cietums ir vieta, kur šī ļaunuma ir visvairāk. Tur ir milzīga ļaunuma koncentrācija, tāpēc varbūt tieši cietumā vajadzētu uzcelt to vislielāko baznīcu. Savukārt, no otras puses, mēs jau visi esam tādi cietuma kapelāni. Vismaz tie, kas cīnās ar ļaunumu, ar grēku. Arī ar grēku sevī.

– Tev labdarība ir ikdiena, varētu pat teikt – darbs...

– Domāju, ka labdarība nevar būt ne akcija, ne kampaņa. Atceros, pirms vairākiem gadiem kādā laikrakstā bija interesants virsraksts – Akcija “Dalies žēlsirdībā vai mīlestībā” (neatceros, kā tur īsti bija) beigusies. Viss cauri! Pavelkam svītru. Tie, kam nepietika tās mīlestības vai žēlsirdības, lai gaida līdz nākamiem Ziemassvētkiem. Bet tā ir viena puse. Otra puse ir vēl sarežģītāka. Jo labdarība ir tikai plāksteris vai labākajā gadījumā roka, kuru pasniedz cilvēkam, lai palīdzētu viņam piecelties. Bet ar labdarību neviena cilvēka dzīvi pārveidot nevar. Toties pierast pie šiem ziedojumiem... pierod ļoti ātri. Un tad cilvēks sāk uzskatīt, ka viņam viss jāsaņem gatavs. Atnāk pie manis un saka – tev jādod. Krieviski tas skan vēl labāk. Ti dolžen! Visbeidzot – jāsaprot, ka ar labdarību nevar atrisināt sociālas problēmas. Tas tiešām ir tikai plāksteris. Tomēr man šķiet, ka amatpersonas, kurām šie sociālie jautājumi jārisina, pat nenojauš, kāda ir reālā situācija un cik utopiski, neefektīvi un pat nejēdzīgi ir daudzi no viņu paziņojumiem tāpat kā iecerētajiem projektiem.

– Ko tev nozīmē Ziemassvētki?

– Uz ikvieniem svētkiem ir jāiet. Un mēs ejam. Bet lielākā traģēdija ir tā, ka mēs neaizejam līdz galam. Un Ziemassvētkos mēs bieži paklūpam pie eglītes, pie dāvanu maisiem, pie piekrautiem galdiem... Nē, arī eglīte, dāvanas un klāti galdi, protams, ir skaisti, lai gan skaisti nav tas, ka ar katru gadu Ziemassvētki arvien vairāk apaug ar dažādām ārišķībām. Un aiz šīm ārišķībām, aiz šīs burzmas, pirkšanas un pārdošanas pazūd būtība. Jo galvenais, ko vajadzētu atcerēties, – ka šiem svētkiem jēga ir tikai tad, ja mēs aizejam līdz galam. Līdz Jēzus piedzimšanai.

Ar Irēnu Bindemani, Veltu Krastiņu un Valdi Baltruku tikās
Aivars Kļavis, “LV”
aivars.klavis@vestnesis.lv