Paliek dziesma, reiz dziedāta

Foto: Gatis Dieziņš, A.F.I.

Mūžībā aizgājusi literatūras zinātniece, kultūrvēsturniece un rakstniece, Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda locekle un Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliere Saulcerīte Viese (02.08.1932. – 24.12.2004.). Atvadīšanās ceturtdien, 30.decembrī, Krematorijas Lielajā zālē no plkst.12 līdz 14).

Laime ir ceļa redzējums. Laime ir perspektīva. Bet ceļam ir jēga tikai tad, ja tas ved uz kopību ar cilvēkiem, uz domu un jūtu bagātību. Satikt cilvēkus un tos nepazaudēt ir mūža labākā māksla. Ja tev ceļā gadās kalns – kāp augšā un atver plašuma grāmatu! Sirds pieņems kā dāvanu visu, ko tu redzi, un, kas pieder sirdij, tas mums patiešām pieder.
Lasot šīs rindas no Saulcerītes Vieses poēmas dēlam, kas grāmatiņā “Raganiezis” izdota 1976.gadā, liekas, ka viņas mūžu var saukt par laimīgu. Atradumiem un atklāsmēm bagāts bijis ceļš gan literatūrā, gan pie cilvēkiem. Monogrāfijas “Aspazija”, “Rainis” un “Mūža raksts”(par Krišjāni Baronu), esejas par rakstniekiem un viņu mājām, kas apkopotas grāmatā “Pie sliekšņa, pie avota”, “Raiņa gadagrāmatu” un “Raiņa un Aspazijas gadagrāmatu” sastādīšana, apceres, recenzijas, publicistika. Novadpētnieka Jāņa Krūmiņa grāmatas “Savējie ap Gaiziņkalnu” sakārtošana un publicēšana. Kultūrvēsturiskais pētījums “Mežaparks. Pilsēta priežu silā” un līdz mūža pēdējai dienai – cīniņš par Mežaparka nākotni.
Padarīto darbu rinda ir gara. Bet pati lielākā likteņa dāvana – šai gadā iznāca sen izlolotais un ilgi rakstītais Aspazijas dzīves stāsts “Mūžīgie spārni”, un autore pieredzēja grāmatas ieiešanu tautā, lasītāju mīlestības lokā.
Saulcerīte teica grāmatai ceļavārdus Rīgā, Daugavpilī, Jūrmalā un Lielvārdē, studentu auditorijās un mazās lauku skoliņās. Ik reizi viņa skāra kādu citu dzejnieces personības šķautni, bet nekad neaizmirsa atgādināt Antigones vārdus no Aspazijas pirmās publiskās uzstāšanās: “Ne līdzi nīst, bet līdzi mīlēt esmu nākusi.” Nevarēja aizmirst, jo tas bija arī viņas dzīves vadmotīvs.
Likteņa dāvana bija oktobra sākumā notikušais ceļojums uz bijušo Uderevkas muižu Voroņežas guberņā, kur Saulcerīte varēja pārliecināties, ka krievu ļaudis tur godā latviešu literātu iekoptās Krišjāņa Barona piemiņas vietas. Laimīgs bija ceļojums uz Ēgipti, kas ietilpa Saulcerītes un Arnolda zelta kāzu jubilejas gada programmā, un brauciens uz Gaiziņkalna Seskiem pēc Ziemsvētku eglītes. Sirds apstājās pēkšņi.

Aina Rozeniece, “LV”

aina.rozeniece@vestnesis.lv