Letonikas avoti Misiņa bibliotēkas fondos

Pilnīgi aptvert daudzveidīgos kultūrvēsturiskos avotus nez vai ir iespējams; tad kā Krišjānim Valdemāram jādibina Jūras izsmelšanas biedrība. Šoreiz – par tādu ļoti bagātu izziņas avotu kā novadu prese un periodiskie trimdas izdevumi.

Ar šādu izteiksmīgu galviņu iznāk Dundagas pagasta avīze

Dundadznieku raksti

Laimīgas sagadīšanās dēļ Misiņa bibliotēkas fondos nonākuši 1996.gadā izdoti Kubeles skolas muzeja raksti. Tie ietver Krišjāņa Barona māsas mazmeitas Sofijas Dravnieces mūža atmiņas, kurās dokumentēts laiks no 20. gadsimta sākuma līdz 60. gadiem.
Plaši attēlotas bēgļu gaitas Pirmā pasaules laika laikā un dzīve izsūtījumā Sibīrijā. Brīnišķīgajā Dundagas izloksnē publicēti desmit Sofijas Dravnieces vēstījumi par Dundagas novadu, piemēram, Mazmārs tirgs Duntke, Kubal skuol no 1903. līdz 1907. gād, Par laik noteikšen (izloksnes nepratējiem ir “atšifrējums” t.s. literārajā valodā sīkā drukā. Kultūrvēsturiski un etnogrāfiski pati nozīmīgākā ir apcere “Pēterkužnieku sēta no 1910. līdz 1914. gadam”. Te ir mājas iekšienes un visas sētas plāns, sīki jo sīki aprakstīts pagalms ar triju veidu žogiem un daudziem vārtiem, kā arī katra ēka un tās detaļas līdz ar visām lietām, kas katrā atradušās. Tā klētī bez daudzajiem apcirkņiem, tīnēm, drēbju skapjiem atradās arī ķists (kaste ar vāku un iedalījumiem), kur glabājās dažādu veidu milti – “rupūr milts” (rupji kviešu milti), bīdeļmilts, pūteļmilts, zoubermilts (smalki miežu milti). Klētī bija arī vecās rokas dzirnavas, ar kurām mala vairs tikai iesalu un dažreiz “kafe” – kā jau jaunākos laikos. Visās detaļās aprakstīta tāda neparasta būve kā dāre. Tā bijusi visai komplicēta ēka, laikam būvēta tad, kad vairs nekūla rijā, bet dižajā šķūnī ar kuļmašīnu bez īpašas iepriekšējas žāvēšanas. Dāres kurināšana bijusi Sofijas Dravnieces mīļa darbošanās, precīzi vērojot termometru, kuram “bi etaists smuks skapiš ar glāz durem”. Siltums nedrīkstējis pārsniegt 48 grādus, lai graudi nezaudētu dīgtspēju. Vienā dāres kurināšanas ciklā (2 dienas) varēts izžāvēt 48 pūrus labības.
Arī pārējie deviņi tēlojumi ir interesanti kā emocionāli, tā arī faktu un valodas ziņā. Šos Sofijas Dravnieces darbus kādreiz varētu izdot lielākā tirāžā.

No Pētera Krastiņa grāmatas “Andriņi” (1994)

Pagastu avīzes

Dundagas pagastā visdažādākos kultūrvēstures faktus fiksē un apzina Kubeles skolas muzeja vadītājs Ivars Abajs un pagasta avīzes “Dundadznieks” redaktors Alnis Auziņš. Jau ar 1.numuru avīzē aizsācies cikls “Ciemos” šā vārda abās nozīmēs – dodas ciemos pēc kārtas visos 39 (!) Dundagas ciemos. Lappusē tiek likta pagasta kopējā karte, kurā iezīmēts apcerētais ciems, tad šis pats ciems rādīts atsevišķi ar visām mājām un citiem objektiem – esošiem un diemžēl vairs neesošiem. Seko vēsturiskas ziņas, atmiņas par mājām, skolām, notikumiem, atsevišķiem cilvēkiem un veselām dzimtām dažādos laikmetos. Daži piemēri:
Sumburniekos vaicā, piemēram, tā – vai jūs sienu jau sadzīvojāt? Te ir bijusi arī sava grāmatspiestuve.
Dūmelē – Ulmaņa laikos gribējuši ieviest ziemeļbriežus, bet tiem bijis par karstu.
Vīdalē – bijis baptistu centrs, no kura daudzi izceļoja uz Brazīliju. Te vēl piemin gucuļu laikus, kad viesstrādnieki palīdzēja sakopt izgāztos kokus pēc 1967. un 1969. gada vētrām.
Sustere – slavena ar Dinsberģi un Kubeles skolu. Izrādās, ka šīs skolas audzēknis ir bijis Jānis Dreibergs – pirmais Latvijas himnas diriģents 1873. gadā, atklājot Dziesmu svētkus.
Neveja – pieminēts, ka pēc zemes reformas 1920. gadā muižnieks esot teicis jaunsaimniekiem: “Celiet savas mājas uz riteņiem, mēs nāksim atpakaļ!”. Padomju laikos, kad tieši Ziemassvētkos likts iet meža darbos, vīri mežā izpušķojuši eglīti ar žāvētām reņģēm un dziedājuši Ziemassvētku dziesmas. Kolhoza laikā savai govij sienu pļaut ļauts tikai pēc 22. jūlija.
Kaļķos – saudzējuši izejamos apavus – baltās tenisa čības. Uz Oktobra svētku balli gājuši basām kājām un pie kolhoza kantora uzvilkuši.
Lubzerē – Hruščova laikos vienā labākā vasarā, kad padevusies kukurūza, tur noklīduši lopi.
Šlīterē – mežos atrodami dīvaini akmeņu krāvumi, par kuru izcelšanos ir dažādi uzskati.
Ir cerības, ka pēc visu pagasta ciemu aprakstiem izveidos kopīgu krājumu.
Izcils ir Cēsu rajona laikraksta “Druva” pielikums “Novadnieks”, kas iznāk jau 10 gadus un reizi mēnesī sniedz ļoti vērtīgas ziņas. Žurnālisti sadarbojas ar vietējo muzeju un iesaista arī iedzīvotājus. Kopš 1999. gada iznāk fotomateriālu publikāciju lappuse “Iz tautas bilžu galerijas”.

Trimdas izdevumi

Latvijā izdotā periodika ir bibliografēta un tāpēc vieglāk pārskatāma, bet trimdā iznākošo avīžu, žurnālu un periodisko krājumu saturs nav aptverts un bieži atrodas pārsteigumi. Tā ASV Oregonas štatā 70. gados iznāk Vidzemes dzejniecei Zinaīdai Lazdai veltīts žurnāls “Vilnis”. Bija liels pārsteigums atrast trīs garos turpinājumos apceri “Kur senās paražas vēl bija dzīvas” par Rucavas novadu no 20. gadsimta sākuma līdz Otrajam pasaules karam – tērpiem, paražām, valodu, kultūras un saimniecisko dzīvi.
Austrālijas deju kopas “Saules josta” izdotajā žurnālā “Pa Dejas ceļu” var izlasīt par Ziemassvētku un Lieldienu paražām Tirzā, bet Zviedrijā iznākušajā gadagrāmatā “Zari” – par svētku svinēšanu Rīgā 20. gadsimta 30. gados.

No Pētera Krastiņa grāmatas “Andriņi” (1994)

Ne tikai par dziedāšanu

Bieži kāda specifiska satura uzdevumā var atrast arī ko citu. Tā pirmo “Dziesmu svētku vadonī” bez tiešajiem svētku jautājumiem un dziedātāju sarakstiem publicētas arī ziņas par to, cik attiecīgajam korim pieder grāmatu, tas ir, cik to ir attiecīgā pagasta bibliotēkā. Nez vai kādam bibliotēku vēstures pētniekam būs ienācis prātā šos datus tur meklēt.
Ja apskata pirmo trīs Dziesmu svētku vadoņus, interesanti papētīt personvārdus. No citiem īpaši atšķiras Aizkraukles koris ar ļoti latviskiem vārdiem un uzvārdiem. Ja salīdzina Vidzemi un Kurzemi (Latgales kori 1. – 3. Dziesmu svētkos vēl nepiedalījās), tad pirmajā ir daudz latviskāki vārdi – Ilze, Ieva, Ede, Māre, Malva, Laura, Kristīne, Maija, specifiski Smiltenē – Mariņa, Kristiņa, Karliņa. Turpretī Kurzemā dominē Cecīlijas, Otīlijas, Matildes, Šarlotes, Amālijas, Sofijas, bet nelielajā Kalnciema korītī dziedāja septiņas Emīlijas.
Abu novadu vīriešu vārdos vairāk vienveidības: Kārļi, Jāņi, Jēkabi, Indriķi, bet 3. Dziesmu svētkos no Jelgavas puses dzied Daucis, Dāvus, Čipus, Ģedus.

Adrešu grāmatas

Skatot 1931. gadā izdoto Lauksaimnieku adrešu grāmatu, kur uzrādīti saimnieku uzvārdi, vārdi un māju nosaukumi, ievēroju, ka vienīgi Ventspils rajona Sarkanmuižas pagastā (tagad – Tārgales un Vārves pagasts, daļēji Ventspils pilsētā) no apmēram 70 mājām ap 40 nosauktas par būdām. Vai tās pieder t.s. zaldātu zemju īpašniekiem no 19. gadsimta, vai tie ir daudzi jaunsaimnieki, nav noskaidrots, bet tām ir izteiksmīgi vārdi – Ķīvītes, Lakstīgalas, Teteru, Cīruļu, Krauķu, Dzeņu, Baložu, Neļķu, Čiekuru, Ābolu, Zaķu, Runču, Lapsas būdas (tagad tas atrodas Ventspils teritorijā ar nosaukumu Sarkanmuižas lauki). Savukārt Madonas rajona Iršu pagastā (tur pēc Katrīnas II rīkojuma no 1766. līdz 1780. gadam izvietoja vācu kolonistus) šādu īpašnieku 1931. gadā ir ap 200, nav neviena mājvārda, ir tikai numuri, piemēram, Šveheimers – māja Nr. 48, Hāzenfūss – māja Nr.2. Domājams, tas kaut ko izsaka par nacionālām īpatnībām. Šajā pašā adrešu grāmatā interesanti apskatīt Vecsaules un Jaunsaules pagastus, kur savulaik visvairāk tika izmitināti krieviņi – votu cilts pārstāvji, kuri kā gūstekņi bija atvesti Bauskas pils celtniecībai. Tas notika 15. gadsimtā, bet mājvārdu īpatnības vēl jūtamas: Callakanboķi, Stanušķēnspurķi, Ķulletēni, Ķebliški, Menuškentupuļi, Krivadas. Starp citu, kā liecina dzīves apraksti, jaunākos laukos par krieviņu pēctečiem sevi atzīst Dzintars Sodums, Jurģis Skulme, Uldis Dumpis.

Atmiņu vija

Interesantas ir dažas sīkas etnogrāfiskas detaļas, kas ieraudzītas trimdas izdevumos. Marianna Ieviņa atceras, ka līgošana pirms saulrieta un pēc saules uzlēkšanas bijusi pilnīgi atšķirīga, tā esot ļoti sena tradīcija, kas tagad aizmirsta. Savukārt Fricis Ieviņš stāsta, kā Dundagas pusē īsi pirms Lieldienām svinēts saulriets – vietējā izloksnē Soulsapakše vai Soulsapše. Mediķis Egons Dārziņš stāsta, ka bērnībā uzklausītie rozes apvārdošanas paņēmieni ar sekmēm izmantoti Brazīlijā, un kāds kolēģis izbrīnā viņu nosaucis par ģēniju vai par burvi. Nometņu laikā Vācijā avīzē “Latvija” tiek ziņots, ka vietējie Bavārijas zemnieki apsūdz latviešus par govju apburšanu – tās vairs nedodot pienu.
Ļoti nozīmīgs kultūrvēstures avots ir dažādas atmiņu grāmatas; ņemot kopā gan Latvijā, gan trimdā izdotās, to ir vairāki simti. 50 gadus Latvijas kultūrvēstures aina tika kropļota. Ļoti daudzas nozīmīgas grāmatas ievietoja specfondā, nereti pavēlot tām izgriezt “bīstamās” lappuses. Toties stingri prasīja obligātās ideoloģiskās nodevas: nevienu zinātnisku pētījumu nedrīkstēja publicēt bez atsauces uz marksisma-ļeņinisma klasiķiem. Tā Oto Čakara grāmatā par brāļu Kaudzīšu romānu “Mērnieku laiki” pirmais darbs izmantotās literatūras sarakstā ir Marksa un Engelsa Komunistiskās partijas manifests. Padomju laikā izdotās grāmatas būtu pārvērtējamas, cik tās var būt izmantojamas kā avoti un mācību literatūra.

Velga Kince,

Misiņa bibliotēkas galvenā bibliotekāre