Ko nesīs gads jaunais veselības aprūpē

Gundars Bērziņš, veselības ministrs, intervijā “Latvijas Vēstnesim”

Veselības ministrs Gundars Bērziņš Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

– Ar kādām izjūtām jūs gaidāt 1. janvāri, kas ir ne tikai jauna gada sākums, bet arī laiks, kad varētu atsākties anesteziologu protesta akcijas?

– Sākot darbu veselības aprūpē, varu teikt tikai vienu – sistēmā valda haoss. Anesteziologiem jau esmu teicis: man nav iespēju palīdzēt tikai vienai grupai, un es to netaisos darīt. Jaunajā gadā, pērkot pakalpojumus no slimnīcām, spēkā paliks novembra un decembra izcenojumi. Anesteziologu alga ir problēma, taču, ja tā būtu vienīgā, mēs ar to ātri tiktu galā. Taču situācija ir daudz sarežģītāka. Es nākamo gadu gaidu ar zināmu nemieru, taču nevis ārstu protestu dēļ, bet gan tāpēc, ka darāmā tiešām ir daudz. Turklāt daudz ko var atrisināt tikai ilgtermiņā. Tā ka anesteziologu atalgojums ir diezgan maznozīmīgs vispārējā kontekstā.

– Cik lielā mērā jūs savā darbā balstīsities uz iesākto darbu pēctecību? Vai varbūt viss ir jānojauc līdz pamatiem?

– Pārmantojamība ir ļoti svarīga. Šoreiz, mainoties veselības ministriem, pirmo reizi bijušais ministrs paliek strādāt ministrijā. Esmu viņam arī izteicis savu pateicību. Latvijas problēma ir tā, ka mūsu sabiedrība veselības aprūpei tērē vairāk nekā Lietuva un Igaunija, taču pretī saņemto pakalpojumu kvalitāte ir daudz zemāka. Ieguldīt naudu šādā sistēmā būtu neprāts. Pašlaik es šajā sistēmā nelikšu ne santīmu. Tā būtu pazaudēta nauda. Par katru ieguldīto latu jābūt skaidrībā, ko no tā iegūs pacients, ārsts un sabiedrība kopumā.

Stacionāros jāpāriet uz tāmes finansējumu

– Vai sistēmu nekropļo arī tas, ka vēl joprojām valsts no slimnīcām pērk pakalpojumus par cenu, kas ir zemāka par to pašizmaksu?

– Stacionāro pakalpojumu sistēmā tirgus – naudas un preču – attiecības ir nodarījušas tādu postu, ko grūti pat izvērtēt. Medicīnas tirgus ir ļoti mazs un specifisks. Tajā pastāvošā konkurence ir novedusi tiktāl, ka mums ir 120 slimnīcas, desmitiem ļoti dārgu medicīnisko iekārtu, kas noslogotas labi ja divas stundas dienā. Sistēma ir jāvienkāršo. No tirgus attiecībām jāpāriet uz tāmes finansējumu stacionāros, neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā un kapitāciju primārajā aprūpē.

– Tātad jūs neuzskatāt, ka puscenas maksāšana par pakalpojumu būtu problēma?

– Tā ir problēma, taču, manuprāt, “uzpūsta”. Ko nozīmē – maksāt mazāk par pašizmaksu? Ja slimnīcā 50% gultu ir tukšas, nekad nespēsim samaksāt pilnu cenu par pakalpojumu. Es esmu gatavs runāt par saprātīgu, reālu pakalpojumu cenu. Bet netiks maksāts par tukšām gultām, nenoslogotām iekārtām. Uzskatu, ka šobrīd mēs maksājam pilnu cenu par pakalpojumu, tikai tajā nav iekļauti slimnīcu amortizācijas un attīstības izdevumi. Bet, ja investīcijas veic slimnīcu īpašnieki – valsts vai pašvaldība – tad arī šis jautājums ir atrisināms. Ir rūpīgi jāizvērtē iepirkumu procedūras, jo daudz kas tiek pirkts par nesamērīgām cenām. Un šīs cenas es netaisos maksāt! Nebūs tā, ka slimnīcas pateiks: man šis pakalpojums maksā tik un tik. Mēs rūpīgi izrēķināsim, cik un par ko jāmaksā. Ja izmeklēšanu var veikt ar rentgenu, tad valstij nav jāmaksā par to, ka to dara ar divreiz dārgāko magnētisko rezonansi.

– Vai, aprēķinot pakalpojumu cenu, tiks domāts arī par atbilstošu medicīniskā personāla atalgojumu?

– Jā, bet tas notiks pakāpeniski. Brīnumu nebūs. Algas tiks palielinātas ik pusgadu, līdz sasniegs noteiktu līmeni. Mēs nemaksāsim trīs tūkstošus latu mēnesī slimnīcas vadītājam (tāds fakts ir bijis!).

Ārstu algas būs lielākas par vidējo algu valstī

– Kāds ir izstrādātais algu pieauguma grafiks?

– Šobrīd mēs strādājam pie dokumenta par cilvēkresursu attīstību veselības aprūpē. Jauni speciālisti nelabprāt ienāk medicīnā, personāla jautājums ir komplekss, alga ir tikai viena no tā sastāvdaļām. Mēs domājam par rezidentu piesaisti darbam slimnīcās, kā nodrošināt, lai visu nozaru speciālisti būtu pieejami visā valstī, nevis koncentrētos tikai pilsētās.
Runājot par ārstu algām, es piedāvāju pilnīgi jaunu pieeju. Par pamatu jāņem vidējā alga tautsaimniecībā. Tā pieaug diezgan labos tempos – par 10 – 15% gadā. Un ārstu algas visā pasaulē ir 1,3 līdz 3 reizes augstākas par vidējo algu valstī. Eiropas Savienībā (ES) vidēji tās ir divas reizes lielākas. Izvēloties koeficientu, mums jāņem vērā arī nodokļu slogs. Ja Latvijā nodokļi ir 30% no algas, mēs varam atļauties daudz mazāk nekā Zviedrija, kur iedzīvotāji nodokļos maksā 50% no algas. Es domāju, Latvijas iedzīvotāji nevēlas maksāt dubultus nodokļus, lai nodrošinātu ārstiem milzīgas algas.
ES minimālā likme ārstu algām, zem kuras nedrīkstētu noslīdēt arī Latvija, ir 1,5 reizes lielāka par vidējo algu tautsaimniecībā. Pašlaik ārstu alga Latvijā vidēji ir 290 latu. Vidējā alga tautsaimniecībā ir 210 latu. Ņemot koeficientu 1,5, sarkanā līnijā ir 315 latu. Koeficients 3 Latvijas apstākļos ir neiespējams. Manuprāt, optimāli būtu 1,8 līdz 1,9, tātad ārstu algai šobrīd būtu jābūt nedaudz pāri 400 latiem. Izstrādājot grafiku ārstu algu palielināšanai, jāņem vērā arī tas, ka vidējā alga nemitīgi turpina pieaugt. Pēc maniem aprēķiniem, ārstu algas būs 1,8 reizes lielākas par vidējo algu 2006. gada 1. jūlijā.

– Kā jūs domājat piesaistīt ārstus medicīnai? Jau šobrīd trūkst 100 anesteziologu. Daudzi mediķi dodas strādāt uz ārvalstīm vai aiziet uz farmācijas kompānijām.

– Jautāt, kā apturēt ārstu aizplūšanu uz Eiropu, ir tas pats, kas jautāt – kā apturēt Daugavas plūšanu? Arī no Stokholmas ārsti brauc, piemēram, uz Sanfrancisko, jo tur ir lielākas algas. To dara arī Igaunijas ārsti. Dzimtbūšanu Latvijā mēs neieviesīsim. Cita lieta, ka jārada motivācija, lai ārsti gribētu strādāt arī šeit. Ļoti svarīgi piesaistīt rezidentus medicīnai.

– Tas nozīmē, ka viņi varētu saņemt vairāk par līdzšinējiem 60 latiem?

– Jā, bet viņiem būs līgumsaistības piecus gadus strādāt solidārajā medicīnas sistēmā. Uz šā gada beidzējiem gan šī programma vēl neattieksies, bet mēs varētu palīdzēt, piemēram, ar dzīvokli vai finansējumu savas prakses sākšanai. Es gribu pacīnīties par katru rezidentu. Man šķiet, ir ļoti svarīgi apturēt ārstu iekšējo migrāciju uz farmācijas firmām. Tā nenotiek nekur pasaulē, jo būt praktizējošam ārstam ir daudz prestižāk.
Domāju, arī Latvijai, tāpat kā, piemēram, Vācijai būs jādomā par intelektuālā potenciāla piesaisti no citām valstīm, kur šo cilvēku algas ir vēl zemākas nekā pie mums. Patiesībā problēma ar personālu ir milzīga un ielaista. To var atrisināt tikai tad, ja būs skaidri redzama nozares perspektīva.

Ārstniecība ir pārāk saplūdusi ar farmāciju

– Jūs uzskatāt, ka kompensējamo medikamentu sistēmā nepieciešamas pārmaiņas. Proti, katrā medikamentu grupā valsts apmaksās lētākās zāles. Taču nav noslēpums, ka tiem mēdz būt blaknes vai tie ir nesavietojami ar konkrēto diagnozi. Šādos gadījumos starpība, iegādājoties dārgāku medikamentu, būs jāsedz pacientam pašam. Tas nozīmē, ka dārgākie medikamenti būs pieejami tikai maksātspējīgajiem.

– Arī tāda bagāta valsts kā ASV var atļauties tikai šādu sistēmu. Protams, ārsti vienmēr aizstāvēs dārgākās zāles, jo šobrīd ārstniecības saplūšana ar farmāciju ir nenormāla. Viens no pēdējiem pētījumiem Vācijā rāda, ka no jaunākajiem 4000 radītajiem medikamentiem tikai 6 ir pilnīgi jauni. Pārējie ir modificēti, piedodiet, ar spārniņiem. Daudzus pētījumus par zāļu efektivitāti apmaksā pašas farmācijas firmas. Tāpēc arī mēs nolēmām apmaksāt tikai lētākos medikamentus katrā zāļu grupā. Tā ir izšķiršanās, vai mēs par 10 000 latiem palīdzam 5 vai 500 cilvēkiem.

– Vai jūs plānojat sašaurināt pakalpojumu grozu?

– Jā, iespējams, to nāksies darīt. Daudzi ārsti un populistiski politiķi runā par 7% no iekšzemes kopprodukta (IKP) veselības aprūpei. Tā nebūs, turklāt, manuprāt, nebūs nekad. Mums jārēķinās ar savām iespējām. Domāju, divu gadu laikā būtu iespējams sasniegt 4%.

– Tomēr – vai ir jau zināms, kādas diagnozes tiks izņemtas no valsts apmaksāto pakalpojumu groza?

– Es nedomāju, ka pilnībā kāda diagnoze tiks izņemta. Runa varētu būt par izmeklējumiem, ko valsts apmaksā vai neapmaksā. Šobrīd valsts it kā apmaksā endoprotezēšanu, taču rindas ir uz 14 gadiem. Tā ir sevis mānīšana. Tādēļ mēs to apmaksāsim gadījumos, kad apdraudēta dzīvība, kā arī tiek dota iespēja cilvēkiem pašiem segt pusi no operācijas izmaksām, tādējādi negaidot ilgu laiku rindā līdz valsts spēs segt 100%.

Veselības aprūpei jābūt valsts finansētai

– Kāds ir jūsu uzskats – veselības aprūpei jābūt valsts finansētai vai jābūt apdrošināšanas medicīnai?
– Valsts finansētai, turklāt vienkārši finansētai. Valsts sociālās apdrošināšanas administrēšanas izmaksas veselībā maksātu pārāk dārgi. Mums ir 2,4 miljoni iedzīvotāju, darbspējīgo – apmēram miljons. Tātad par viņiem tā kā tā būs jāmaksā valstij. To visu vēl sadārdzināt, ieviešot individualizētu apdrošināšanu, būtu nesaprātīgi.

– Jūs visu laiku runājat par solidāro sistēmu. Tagad tiek palielinātas tikai pacientu iemaksas. Tātad slimie maksā par slimajiem. Kāda tur solidaritāte!

– Kādas muļķības! Pēdējos divos gados ārstniecības pakalpojumi kļuvuši dārgāki par 25 līdz 30 procentiem. Savukārt pacientu iemaksas palikušas nemainīgas pēdējos sešus gadus. To paaugstināšana ir tikai loģisks solis.

– Šobrīd pacienti ir ļoti neapmierināti ar ģimenes ārstu darbu. Daudzi nesaprot, kādēļ šāda institūcija vispār nepieciešama.

– Vispirms jāsaprot, ka solidārā, visiem pieejamā sistēma nav nekāda luksusa lieta. Tai ir savi apgrūtinājumi. Tas, par ko pacienti pārsvarā sūdzas, ir garās rindas. Jā, ģimenes ārstu šobrīd trūkst. Taču mēs noteikti atvēlēsim līdzekļus papildu ģimenes ārstu prakšu izveidei.
Bieži arī ģimenes ārsts kļūst par ķīlnieku sistēmas nesakārtotībai. Piemēram, valsts ir noteikusi kvotas kompensējamiem medikamentiem, pacientiem to pasaka ģimenes ārsts, kuru tad arī lamā. Šobrīd ģimenes ārstus nemīl ne speciālisti, ne slimnīcas, ne pacienti. Ģimenes ārsts ir kā ziņnesis, kurš atnes ziņas no valdības. Ja tās ir sliktas, nav jāšauj ziņnesis.

– Jūs esat teicis, ka valsts pirks pakalpojumus no valsts un pašvaldību iestādēm, nevis no privātajiem. Vai tas nav brīvas konkurences ierobežojums?

– Var jau visādas gudrības teikt. Taču sistēmai jābūt vienkāršai, uz pacientu orientētai. Sākumā jau pirksim arī no privātajiem, taču nākotnē stacionāros pakalpojumus pirksim tikai no valsts un pašvaldību pakalpojumu sniedzējiem. Nav izslēgts, ka valsts kādu no savām slimnīcām, paturot to savā pārziņā, pārvērtīs par komercsabiedrību.

– No jaunā gada tiks ieviests struktūrplāns Rīgā. Kādas būs izmaiņas?

– Līdz nākamā gada 1.aprīlim valdībā jāiesniedz struktūrplāna ieviešanas grafiks. Tātad pirmos trīs jaunā gada mēnešus nenotiks nekādas izmaiņas. Slimnīcu skaits ir obligāti jāsamazina. Ja piecas slimnīcas ir Sanfrancisko un tikpat daudz Jelgavā, tad pat ezītim Zilupē skaidrs, ka kaut kas nav kārtībā. Šobrīd darba grupas strādā visās Latvijas lielākajās pilsētās. Jauni līgumi ar pakalpojumu sniedzējiem tiks slēgti 1.aprīlī. Būs daudzprofilu slimnīcas, lokālās slimnīcas, specializētās slimnīcas, veselības centri. Iespējams, ka lielajās pilsētās mēs slēgsim līgumu ar daudzprofilu slimnīcu, kas tālāk slēgs apakšlīgumu, piemēram, ar veselības centru. Problēma ir tā, ka diez ko nevedas sarunas ar pašvaldību. Ja neatradīsim kopēju valodu, slēgsim līgumus tikai ar valsts slimnīcām un pašvaldības varēs doties bekas lasīt.

– Kādas ir trīs galvenās lietas, ko jūs gribētu nākamā gadā paveikt?

– Ir tikai viena: lai cilvēki noticētu, ka no pašreizējās bedres veselības aprūpē iespējams izkļūt.

Rūta Kesnere, “LV”

ruta.kesnere@vestnesis.lv