Kā baskāji pārtapa virsniekos

Turpinājums. Sākums “LV”, 17.12.2004.

1940.gada 27.jūlijs. Karaskolas pēdējais izlaidums (vidū — A.Kirhenšteins, ģen. R.Dambītis)

Sākums un gals

Neliela daļa kadetu paralēli studēja arī Latvijas Universitātē. Pie KS bija virsniekvietnieku nodaļa, kas dislocējās Daugavpils cietoksnī. Mācoties par kara flotes virsniekiem, kadetiem vispirms bija jāpabeidz Krišjāņa Valdemāra jūrskola, un tad tos uzņēma Karaskolas otrajā kursā.
Karaskola piedzīvoja četrpadsmit izlaidumus, kopskaitā Latvijas bruņotajiem spēkiem sagatavojot 1634 virsniekus. Pēdējā – 14. – izlaiduma kadeti mācījās Latvijas brīvvalsts laikā, bet pabeigt skolu pusotra mēneša garumā bija spiesti okupācijas varas apstākļos. Pēdējā izlaiduma akts skolas pagalmā notika 1940.gada 27.jūlijā. Uzrunu jaunajiem leitnantiem no lapiņas lasīja krievu ieceltais Valsts prezidents profesors Augusts Kirhenšteins, kura biogrāfijā bija dienests Krievijas sabiedrotās Serbijas karaspēkā un Latvijas armijā veterinārārsta amatā. Pēdējais izlaidums Rezerves virsnieku nodaļas leitnanta Pētera Šīrona atmiņās palicis kā pavirši organizēts ar komiskām detaļām: “Līdz pēdējam brīdim nebija zināms, kādām zīmotnēm jābūt pie mūsu uniformām. Gaišas galvas atrada risinājumu: apakšā likām virsniekvietnieka uzplečus, bet virs tiem ar pāris diegiem piediegtās leitnanta zīmotnes. Zāliens pie Karaskolas nebija nopļauts pat izlaiduma dienā. “Lielie biedri” vispirms sasveicinājās ar Karaskolas izlaidumu. Nākot uz rezerves virsnieku nodaļas absolventu pusi, Kirhenšteina kājas sapinās garajā zālē, un “prezidents” laidās tā kā garšļaukus. Viņa pavadītājs virsnieks, skatoties stīvi un taisni uz priekšu, tomēr paspēja paraut veco vīru uz augšu, un parāde varēja turpināties. Kirhenšteins tika iepazīstināts: “Tie ir rezerves virsnieki.” Profesors, pieradis pie dažādiem palīgdienestiem, mūs apsveica: “Sveiki, palīgvirsnieki!” Goda mielasts bija divās telpās. Kad visa svīta ienāca pie mums, bijām jau paēduši. Tikai vīns vēl bija glāzēs. Visi lielie priekšnieki teica runas – nožēlojamākās un tukšākās, kādas nācies dzirdēt. Bruno Kalniņš sacīja: kamēr viņš būšot politiskais vadītājs, neviens latviešu karavīrs ārpus Latvijas nedienēšot. Kad visi bija runājuši, izskatījās, ka prezidents grib kaut kur piemesties, bet neviens par to nebija padomājis. Mēs, tuvāk sēdošie, trūkāmies kājās. Kirhenšteins pirmais laidās brīvajā robā, paraudams mani līdzi. Bruno Kalniņš apsēdās sola galā. Biju iekļuvis necerētā godā – starp diviem varenajiem. Kirhenšteins parāva manis aizsākto vīna glāzi un padzērās. Neviens nedomāja biedriem pasniegt tīras glāzes. Iestājās šaubīgs klusums. Beidzot Kirhenšteins griezās pie manis: “Kāpēc jūs esat tāds bēdīgs?” Paraustīju plecus, jo neatradu vārdus. Saņēmu dūšu un jautāju Kalniņam: “Kas tagad būs?” Ģenerālis pat nepameta acis uz mani, kur nu vēl atbildēt.”
Kāds cits bijušais kadets atceras: “Pavēli nebija parakstījis Ulmanis un Balodis, bet Kirhenšteins. “Ķirķis”, kā dēvēja prezidentu, šādā notikumā piedalījās pirmo reizi, un nodaļas komandieris kapteinis Džons Silvers izdarīju jauku darbu, ar zobena galu no aizmugures pabakstīdams Ķirķa stilbus, lai tas zina, kur nostāties.”
Dažas dienas pēc Karaskolas izlaiduma delegācija Kirhenšteina vadībā devās uz Maskavu lūgt Latvijas uzņemšanu Padomju Savienībā.
1940.gada 25.oktobrī kadetiem paziņoja, ka tie, kas vēlēsies, varēs pāriet uz jaundibināto krievu kājnieku skolu Kara muzejā, liekot eksāmenus. Apmēram ceturtā daļa no kadetiem pārgāja uz krievu skolu. Apcietināja KS priekšnieku pulkvedi Mateusu, vēlāk arī septiņus virsniekus un divus kadetus.
1941.gada 22.jūnijā, karam sākoties, krievu kara skolā vēl bija 20 latviešu kadetu. Kopā ar skolu viņi tika nosūtīti uz Kurzemi, kur Skrundas apkārtnē daži gāja bojā, citi izklīda vai tika aizrauti līdzi sarkanarmijai.

1938.gada vasarā, risinot kaujas uzdevumus, Daugavpils apkārtnē

Kaujas mācību uzbrukumā pie Daugavpils stacijas 1938.gadā

Mācībspēki

Kapteinis (vēlāk ģenerālis) Rūdolfs Klinsons – no 1919.gada 1.septembra līdz 1920.gada 17.septembrim un no 1924.gada 30.septembra līdz 1930.gada 21.oktobrim. Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris (LKOK). Piedalījies Pirmajā pasaules karā Sibīrijas strēlnieku pulka sastāvā un Kurzemes latviešu strēlnieku pulka sastāvā, ievainots, piedalījies Brīvības cīņās kaujās pret bermontiešiem kā KS priekšnieks. Viens no aktīvākajiem Latvijas armijas un visas valsts sporta dzīves organizētājiem un vadītājiem. Latvijas Olimpiskās komitejas loceklis. Miris Sibīrijā.
Pulkvedis Jānis Ceplītis – no 1920.gada 17.septembra līdz 1923.gada 13.maijam. Lieli nopelni Karaskolas mācību procesa un saimnieciskās dzīves sakārtošanā. Daudz rakstījis par militāriem un audzināšanas jautājumiem. Miris Vācijā.
Pulkvedis (vēlāk ģenerālis) Aleksandrs Kalējs – no 1923.gada 13.maija līdz 1924.gada 30.septembrim. Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris. Pirmajā pasaules karā cīnījies Austrumprūsijā, Brīvības cīņās Vidzemē un pret bermontiešiem. Beidzis Francijas Kara akadēmiju, pratis daudzas svešvalodas. Armijas štāba priekšnieks. Apglabāts Alūksnes kapos.
Pulkvežleitnants (vēlāk pulkvedis) Krišjānis Ļūļaks – priekšnieka amata pagaidu izpildītājs – no 1928.gada 1.decembra līdz 1929.gada 5.septembrim. Piedalījies Pirmajā pasaules karā Austrumprūsijā. Miris ASV.
Pulkvedis Vilhelms Jūliuss Kārkliņš – no 1930.gada 21.oktobra līdz 1935.gada 1.septembrim. Beidzis ģenerālštāba akadēmiju Pēterburgā, bijis pasniedzējs Frunzes akadēmijā. Piedalījies Pirmajā pasaules karā. J.Kārkliņam arī lieli nopelni mācību programmu izstrādāšanā virsniekvietnieku un rezerves virsnieku kursiem. Sarakstījis apjomīgu grāmatu “Taktika”, bijis apveltīts ar izcilām militārām zināšanām, stingrs virsnieku audzinātājs. Nošauts Krasnojarskā 1942.gadā.
Pulkvedis Arvīds Krīpens – no 1935.gada 1.septembra līdz 1939.gada 1.septembrim. Piedalījies Brīvības cīņās Kalpaka bataljonā. Sākumā lektors Karaskolā. Sākoties Otrajam pasaules karam, A.Krīpens nodibināja Smiltenes zaļo partizānu vienību. Latviešu leģiona apmācības pulka (vēlāk 32.grenadieru pulks) komandieris. Piedalījies kaujās pie Staraja Rusas, Ostrovas, Opočkas, kur izcēlies ar drošsirdību, kaujas prasmi un rūpēm par saviem karavīriem, jo viņš savu pulku izveda no Krievijas ar visminimālākajiem zaudējumiem. Kad briti gatavojās izdot krieviem leģionārus no Cēdelgemas nometnes, A.Krīpens izdarīja pašnāvības mēģinājumu, kas varbūt novērsa leģionāru izdošanu. Arvīds Krīpens bija lielisks audzinātājs, kas Karaskolā ieviesa daudzas jaunas tradīcijas un atmeta tās, kas savu laiku bija pārdzīvojušas. Sarakstījis vairākas grāmatas, nepabeigts palika manuskripts par Karaskolas vēsturi “Varoņu slava gaida mūs...”, kura liktenis diemžēl nav zināms. Miris Sidnejā.
Pulkvedis Konstantīns Mateuss – no 1939.gada 1.septembra līdz 1940.gada decembrim. Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris. Pēc atgriešanās no Krievijas brīvprātīgi iestājās Cēsu rotā un ar šo vienību vēlākā Kalpaka bataljonā un Baloža brigādē cīnījās Kurzemē un Zemgalē. Pēdējais Karaskolas priekšnieks vairākos avotos raksturots kā labs organizators un karavīru skolotājs, vienkāršs un sirsnīgs, apveltīts ar labām militārām zināšanām. K.Mateusam 1941.gadā izpildīts nāves sods.
Artilērijas Karaskolas priekšnieks bija kapteinis (vēlāk – pulkvedis) Nikolajs Fogelmanis – no 1919.gada 30.novembra līdz 1920.gada 1.jūnijam. Tas bija vienīgais KS izlaidums, kuru beidza 67 kadeti. N.Fogelmanis piedalījies visās Kalpaka bataljona kaujās. Viņam ir lieli nopelni Latvijas armijas artilērijas reglamentu un apmācību metodikas izstrādāšanā. 1941.gadā apcietināts un pēc nežēlīgas spīdzināšanas Centrālcietumā nogalināts. Apbedīts Rīgā, Meža kapos.
Viens no iemīļotākajiem, jauno virsnieku stājas un izturēšanās paraugiem bijis kapteinis, vēlāk pulkvedis Kārlis Lobe. Viņa dienesta gaita pirms nonākšanas KS bija ļoti raiba, kurā ir gan Padomju Krievijas valdības uzdevumi Brestļitovskā un Berlīnē miera sarunās ar Vāciju, gan Imantas pulka komandieris, gan Somija un Simbirska.
Kadetiem saglabājušās spilgtas atmiņas par jāšanas mācībām. Tās vadījis neliela auguma baltvācietis kapteinis Marnics. Jāņa Šmita atmiņas: “Marnics ar garu pātagu rokā nostājās laukuma vidū. Jājām bez sedliem, tos lietoja tikai mācību beigu posmā. Vai nu sagadīšanās vai speciāli, bet zirdziņi bija nelieli un dažādu niķu pilni. Kad kapteinis uzplīkšķināja ar garo pātagu, tad dažs zirdziņš uzspēra savas pakaļkājas gaisā un izsvieda savu jātnieku no vietas. Tas parasti novēlās zemē, jo krēpēs nedrīkstēja turēties. Lēkšanā pār šķērsļiem zirdziņi arī ar mums dažādi izrīkojās, bieži pirms tā strauji apstājoties. Tad jātnieks viens pats novēlās šķēršļa otrā pusē. Laikam nekādus brašos jātniekus neatgādinājām, ko varēja spriest pēc Marnica baritonā izsauktās piezīmes: “Tup kā sūds uz rugāja!” Tik gleznainu salīdzinājumu nebiju vēl dzirdējis, un tas ir iespiedies atmiņā uz visu mūžu.”

Nobeigums sekos
Andris Kļaviņš