Mencu vietā celsim galdā brētliņas

Eiropas Savienības (ES) ministri nolēmuši Latvijas piekrastes zvejniekiem 2005.gadā samazināt mencu nozvejas limitus par 16,4%, toties brētliņu nozvejas apjomi palielināti par 31% un sasniedz 68 420 tonnas.

Zivju inspektoru kuģis “AĢE” blakus Baltijas zvejas kuģu flotei Ventspils ostā Foto: Andris Kļaviņš

Lai nodrošinātu zivsaimniecības ilgtspējīgu attīstību

Piekrastes zveja Baltijas jūrā no 1940. līdz 1990.gadam tika aizliegta. Okupācijas laikā saimnieciskā dzīve piekrastes zvejnieku ciemos apsīka un daudzi zvejnieku ciemi pilnīgi iznīka. Arī pēc neatkarības atgūšanas valsts atbalsts zvejnieku dzīves atjaunošanai piekrastē ir nepietiekams. 2003.gadā limitēto zivju nozveja bija 72 332 t, no tās 66,6% Baltijas jūras piekrastē. Piekrastes zvejniecība Baltijas jūrā ir ierobežota ar 2,2 jūras jūdžu attālumu no krasta līnijas, bet Rīgas jūras līcī – līdz 20 metru dziļumam.
Iestājoties Eiropas Savienībā, Latvijas valdība ir pievienojusies ES ieteikumiem par katras dalībvalsts pienākumu attīstīt piekrastes reģionus, kur nav iespējama cita saimnieciska darbība. Valdības deklarācijā ir vārdi: “nodrošināsim zivsaimniecības ilgtspējīgu attīstību”.
Valsts Zivsaimniecības pārvaldes priekšnieks Normunds Riekstiņš darba grupā Briselē decembrī aizstāvēja mūsu zivsaimnieku viedokli, ka Latvijai pieļaujamais mencu nozvejas samazinājums nedrīkst pārsniegt 15% no pērnā gada apjoma. Zvejniekiem Ziemsvētku gaidīšanas laiks sakrita ar Briseles lēmuma gaidīšanu. 22.decembrī tika izziņoti rezultāti, kas vēstīja, ka Latvijas mencu zvejnieku nozvejas limiti samazināti par 16,4%. Latvijas Zvejnieku federācijas padomes priekšsēdētājs Antons Vjaters tos komentē ironiski:
“Vienīgais mūsu mierinājums ir tas, ka apdalīti ir ne vien latviešu zvejnieki, bet vēl vairāk tādi jūtas Spānijas, Anglijas un citu valstu zveji, kuriem nogrieza kvotas Ziemeļjūrā un citos zvejas rajonos. Ierobežojumi skāruši ne tikai jaunpienācējas valstis, bet arī Eiropas Savienības vecās zemes, kā, piemēram, Franciju u.c. Latvijas zvejnieki ar samazinājumu rēķinājās. Pērn mencu limits bija nedaudz pāri pieciem tūkstošiem tonnu – 5078, bet šogad tas būs aptuveni ap četri tūkstoši divi simti tonnu. Piekrastes zvejniekiem pērn iedalīja ap trīsdesmit tonnu, šogad būs par piecām tonnām mazāk. Liegums nārsta laikā – četrarpus mēnešu.”

Kā taisnīgi sadalīt vēl nenozvejoto?

Jaušams, ka Antons Vjaters par Briseles lēmumu sevišķi neuztraucas. Laikam mūsu zvejnieki bija gaidījuši sliktākas ziņas. Vairāk uztrauc nākamās prasības, kādas var nākt no Sennas krastiem.
Zvejas kuģiem, kas zvejo mencas, neatkarīgi no to lieluma, tātad arī uz zvejas laivām, būs jāuzstāda dārgās satelītiekārtas, kas atvieglos zvejas kontroli un arī kalpos zvejnieku drošībai.
Otrs noteikums saistīts ar mencu nodošanu, kas mūsu piekrastē notiks tikai divās trīs ostās. Tās varētu būt Liepāja, Pāvilosta, Ventspils. Tad daži desmiti kilogramu nozvejoto mencu no Rucavas vai kāda cita zvejniekciema būs jāved uz kādu no šīm ostām.
Lai neatkārtotos šā gada “mencu kariņš”, A.Vjaters uzskata, ka ļoti rūpīgi jāveic salīdzinoši nelielā limita sadale piekrastes zvejniekiem. Aizejošais gads parādīja, ka daži zvejnieku uzņēmumi, kas zvejo gan ar kuģiem, gan laivām, ne visu nozvejoto precīzi iegrāmatoja. Iespējams, ka tālāk jūrā nozvejotās mencu tonnas tika pierakstītas piekrastē izvilktajām. Tā izrādījās, ka godīgie un precīzie palika ar gariem deguniem tukšās laivās, jo limits jau bija izsmelts. Lai tādas kļūdas labotu, ir jāpastiprina pašvaldību loma limitu sadalē katram zvejniekam, kā arī kontrolē aktīvāk jāiesaistās Zivsaimniecības pārvaldei. A.Vjaters uzskata, ka pēc septiņu astoņu gadu nozvejas statistikas datiem var labi izvērtēt katra zvejnieka līdzšinējo darbu. Tas varētu kalpot par limitu sadales principu pamatu.
Turpretī brētliņu nozvejas limiti, salīdzinot ar 2004.gadu, ir palielināti – 68 420 t. Tas ir par 31% vairāk, un A.Vjaters izsaka šaubas, vai tik lielu apjomu varēs nozvejot.
Runājot par zivju nodošanas termināļiem ostās, nav šaubu, ka pie zivju nodošanas būs klāt sanitāro dienestu un zivju inspekcijas darbinieki. Līdz šim tika pieļauta pat līdz 20% starpība starp nozvejoto un nodoto zivju daudzumu. Tagad noteikumi atļaus starpībai sasniegt tikai 8%.
Lai nodrošinātu Eiropas Savienības ieteikumu pildīšanu un zivsaimniecības attīstību reģionos, kur nav iespējama cita saimnieciskā darbība, Latvijas Zvejnieku federācija aicina Valsts zivsaimniecības pārvaldi, Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisiju, kā arī Pašvaldību savienību pārskatīt līdzšinējo zvejas limita sadalījumu, kas ir sociāli netaisns, jo pie vienāda zvejnieku skaita uz zvejas kuģiem un piekrastes zvejniecībā limita sadalījums ir šāds: Rīgas jūras līcī zvejas flotei – 86%, piekrastes zvejai – 14%, Baltijas jūrā zvejas flotei – 99,25%, piekrastes zvejai – 0,75%.
Limits nav pamatoti sadalīts arī starp zvejas flotes uzņēmējsabiedrībām, jo apmēram puse no tām ir spiestas iznomāt kuģus sabiedrībām, kuras iedalītos limitus ar saviem zvejas kuģiem nespēj apgūt.

Andris Kļaviņš

Uzziņai

Iekšējā tirgus pieprasījumu pēc Baltijas jūras zivju produkcijas izsenis nodrošināja pašu piekrastes zvejnieku lomi. Zvejnieki ar dažādiem zvejas rīkiem sūri pelnīja savu maizīti piekrastes zvejas rajonos.
Liepājas pusē, kur 2004.gadā izcēlās neapmierinātība zvejnieku vidū sakarā ar mencu limitu, butes un mencas laiku laikos bijušas zvejnieku galvenais ienākuma avots. Mencas tad zvejoja augu gadu, ja tikai varēja iet jūrā.
Paurupē Rucavas pusē trīsdesmitajos gados viena “kapa”, kurā bija 60 mencu, maksāja 2 latus. Kopējā visu zivju nozveja 1939.gadā bija 16 151 tonna, no kuras Baltijas jūrā tika smeltas 9452 tonnas (59 %), bet Rīgas jūras līcī – 6699 tonnas. Piekrastē ar zvejniecību nodarbojās 3030 profesionāli zvejnieki. Lielākie apjomi bija reņģu zvejai – 7613 t, mencām – 5457 t.