Attīstības virzienā, radikālus pavērsienus nesolot

Māris Kučinskis, reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs, intervijā “Latvijas Vēstnesim”

Māris Kučinskis Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

2005.gadā četras prioritātes

– Gada nogales uzdevums ir vērtēt un plānot. Kāds pašvaldībām gaidāms nākamais gads?

– Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija (RAPLM) ir iesniegusi rīcības plānu. Galvenā prioritāte būs to Ministru kabineta noteikumu projektu sagatavošana, kas saistīti ar palīdzību denacionalizēto namu īrniekiem. Lai iespējami drīz sāktu darboties mājokļu garantiju fonds, lai īrnieki, kas atbrīvojuši dzīvokļus, varētu saņemt kompensāciju. Normatīvos aktus gatavosim tā, lai kompensāciju mehānisms tiktu vērsts nevis uz skaidras naudas izmaksām, bet lai šī būtu valsts un pašvaldības piešķirtā pirmā iemaksa mājokļa iegādei vai kredītam. Politiķu izteiktajam valsts atbalstam dzīvojamā fonda celtniecībai būtu jāīstenojas. Tādēļ ministrija atkārtoti gatavo iesniegšanai valdībā šīs programmas dokumentu projektus. Es būtu ļoti gandarīts, ja mājokļu būvniecības programma tiktu aizsākta. Lai valsts nauda mājokļu būvniecībā tiktu ieguldīta visā valstī un tur, kur nepieciešams.

– Kā zināms, naudas šiem mērķiem budžetā šobrīd nav, un cerēt var uz pirmajiem budžeta grozījumiem.

– Jā, tomēr laika nav daudz. Līdz martam ir jāsagatavo un jāiesniedz noteikumu projekti, līdz jūnijam tie jāaizstāv valdībā. Kamēr neesmu piekrāpts, es ticu kolēģiem. Mana pārliecība ir tāda, ka labi sagatavotiem normatīvajiem aktiem politisko atbalstu ir grūti noraidīt.

– Kādi ir pārējie uzdevumi?

– Ļoti svarīgs darbs, kas uzticēts RAPLM, ir nacionālā attīstības plāna (NAP) izstrāde. Nevaru pateikt, kādēļ šis dokuments nav līdz šim novērtēts un ņemts vērā. Patiesībā tas valsts pārvaldes ietvaros ir prioritārs uzdevums – domāt par valsts attīstību un plānot virzienus šā mērķa sasniegšanai. NAP ir ne mazāk svarīgs arī ES kontekstā.
Tam ir lieliskas iespējas veicināt reģionālo attīstību. Kā vienu no mehānismiem redzu plānošanas reģionu nozīmības palielinājumu un uzdevumu loka paplašināšanu. Ja viss ritēs veiksmīgi, perspektīvā ir pieļaujama atsevišķu valsts funkciju, kā arī rajona padomju funkciju nodošana reģioniem. Protams, ja to atbalstīs ministrijas. Jau strādājot par pašvaldības vadītāju, es pārliecinājos, ka labu nodomu virzībai nereti pietrūkst galvenā – domāšanas vienā virzienā. Valsts pārvalde, pašvaldības, nevalstiskais sektors, uzņēmēji nespēj apsēsties pie viena sarunu galda un vienoties, kurš ko darīs. Mēģināšu to panākt.
Turpināsim atbalstīt brīvprātīgo pašvaldību apvienošanos. Ja būs ekonomisks pamats, šis process neapstāsies.

Reformas bez pāridarīšanas, bez piespiešanas

– Jūs neminat valsts finansiālo atbalstu. Vai tas nozīmē, ka pašvaldības apvienoties piespiedīs dzīve? Jums šķiet, ka šādu ceļu iet ir racionāli?

– Nekad neesmu slēpis savu attieksmi pret reformas nepieciešamību. Tā Latvijā ir ieilgusi, un visi jūtas nomocīti. Negrasos noteikt konkrētu termiņu, kad būs izveidoti visi novadi. Ceru, ka 80% gadījumu tas notiks brīvprātīgi. Domāju, ka viens no ceļiem ir rādīt pozitīvos apvienošanās piemērus. Teikt, ka pēc novada izveidošanas ir sliktāk, domāju, šodien nevar neviens.
Ziniet, es nepieņemu argumentu, ka mums ir slikti, jo kāds mums dara pāri. Ja kāda no pašvaldībām šo motīvu izvirzīs, varu pierādīt, ka pagastu ar pārsimt iedzīvotājiem uzturēt un attīstīt ir neiespējami. Tai pašā laikā es respektēju vēlēšanu rezultātus. Ievēlēšanas termiņš ir četri gadi, un tie, kuri ies vēlēt un kurus ievēlēs, var būt droši, ka likuma normas pārkāptas netiks. Divu gadu laikā uz kartes, ņemot vērā pašvaldību vēlmes, ir jāizveido optimāls novadu modelis. Esmu pārliecināts, ka novadu veidošanas projektā vairāk jāiesaista vietējie uzņēmēji. Mani novērojumi liecina, ka viņiem nav jautāts – kādu jūs nākotnē redzat savu pagastu?
Ministrija paralēli strādās, lai apvienošanās ieguvumi būtu ar materiālo segumu. 2005.gadā novadu veidošanai budžetā plānotie 275 tūkstoši un apvienošanās projektu izstrādei paredzētie 160 tūkstoši nav lielas summas. Tomēr es vairāk vēlētos pievērst uzmanību pašreizējai kārtībai, kā saņemt valsts finansējumu, veidojoties novadiem. Pašvaldības apvienojas, un nauda tiek pārskaitīta to budžetā. Kur tā tiek izlietota, lemj novads. Ja nākotnē valsts atbalsts novadu veidošanai pieaugtu, domāju, valstij būtu jāpārliecinās, ka finansējums tiek ieguldīts šā novada infrastruktūras attīstībā. Teritoriālajai reformai punkts, manuprāt, jāpieliek 9.Saeimai līdz nākamajām pašvaldību vēlēšanām.

– Minējāt, ka iespējama valsts pārvaldes reforma ar funkciju pārdali. Prakse ir tāda, ka jāseko arī finansējumam. Vai esat drošs, ka ministrijas būtu gatavas piekrist atsevišķu funkciju un finansējuma nodošanai reģioniem?

– Koordinācija starp partneriem ir viens no veidiem, kā panākt labu rezultātu. Es vēlētos vispirms sasēdināt pie viena galda visas puses – pašvaldības, reģionālās valsts iestādes, uzņēmējus. Lai būtu saruna.

Vai reģioniem ir cerības?

– Reģionālā politika līdz šim ir stiprināta politiķu vārdos. Kādam, jūsuprāt, jābūt valsts ieguldījumam, lai reģionos būtu vērojama ne tikai eksistence, bet arī attīstība?

– Ja valsts neieguldīs neko, plaisa starp Rīgu un reģioniem pieaugs. Manuprāt, ir pienācis laiks ne vien NAP ierakstīt, ka mūsu prioritāte ir reģionu attīstība, bet arī reāli novirzīt uz reģioniem attīstībai paredzētos līdzekļus. Tas nenozīmē, ka es iestājos par to, lai Rīgai tiktu atņemts un citiem dots.

– Kā to panākt? Kā jūs, būdams reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs, to panāksit?

– Ir jāpanāk, lai izstrādātās programmas netiktu mainītas. Tai skaitā valsts investīciju programma. Otrs nosacījums – spēcīga reģionālā kapacitāte. Plānošanas reģionu attīstības aģentūras varētu nākotnē būt laba reģionu bāze. Šīm struktūrām ir jāspēj pierādīt, ka spēj menedžēt ES struktūrfondu reģionālos projektus. Es esmu par reģionu attīstību, taču šobrīd, lai kā es valdībā censtos aizstāvēt reģionus, pretenzijas atduras pret nepietiekamu kapacitāti. Manā rīcībā nav spēcīgu argumentu, kas valsts varu pārliecinātu par pretējo. Un es vēlos, lai tādi būtu.

– Veidojas gluži vai apburtais loks. Kur reģioniem ņemt trūkstošo kapacitāti?

– Atsevišķas pilsētas ne tikai ar naudu, bet galvenokārt ar sistemātisku un mērķtiecīgu darbu ir jau panākušas daudz. Kapacitātes paaugstināšanas iespēju es saredzu plānošanas reģionu attīstības aģentūrās. Patlaban tā ir izpildstruktūra, kam trūkst vajadzīgās virzības. Politiķi ir vairāk nodarbināti vietējo pašvaldību vadībā. Savukārt aģentūru darbībā var novērot, ka tā jau zināmā mērā pārsniedz izpildstruktūras kompetenci. Aģentūras kļuvušas patstāvīgākas un strādā savā labā kā projektu iesniedzēji. Es neatbalstu šādu modeli, jo aģentūras tika veidotas ar domu, ka tās būs palīgs pašvaldībām. Objektīvi reģionu politiķi neredz aģentūru ietekmi. Pozitīvi būs tad, ja aģentūras strādās reģiona labā un būs apmierināti pašvaldību vadītāji. Esmu ticies ar reģionu politiķiem, bet diemžēl atzinīgu novērtējumu viņu vārdos es nedzirdu. Tas nozīmē, ka kaut kas sistēmā ir jāmaina, jāpilnveido.

– Vai tas nozīmē, ka reiz tieši uz aģentūru bāzes varētu veidot ko līdzīgu reģionālajām pašvaldībām, vienlaikus reformējot rajonu padomes?

– Tas būs atkarīgs gan no pašvaldībām, gan valsts ieinteresētības. Manuprāt, ir pienācis laiks, kad arī mazās pašvaldības sāk domāt par nākotni. Un saprot, ka pagasts viens pats nebūs vilcējs un stūmējs vienlaikus, ka ir vajadzīgs labs partneris, kaimiņš. Domāju, ka pašvaldībām rūp reģionu nākotne. Par to daudz runāšu, tiekoties ar pašvaldību politiķiem.

Vai viegli būt ministram?

– Vai ministra portfelis jums ir mērķtiecīga ieceru pēctecība? Vai kādreiz domājāt, kā tas ir – būt ministram?

– Esmu domājis. Un tāpat domāju, ka šim amatam esmu sagatavojies. Pieredze ir uzkrāta. Tādēļ man nebūs jātērē laiks, lai iepazītos ar pašvaldību darbību. No pirmās dienas varu nodoties darbam. Savulaik esmu strādājis par ekonomistu, par galveno grāmatvedi, par pilsētas mēru. Mani piemānīt nebūs viegli. Politikā iesaistījos apzināti, neviens mani uz to nespieda. Trīs nedēļu laikā esmu iepazinies ar ministriju, darbiniekiem. Ministram būt nav viegli.

– Kāda ir ministra darba slodze salīdzinājumā ar pašvaldības vadītāju?

– Ziniet, man prieks, ka ir daudz darba. Noslogojums ir līdzīgs. Gan ministrs, gan pašvaldības vadītājs var savu darba apjomu ietekmēt. Pat ja kāds izvēlas tik daudz nedarīt, viņa bilde portretu galerijā būs... Salīdzinājumā ar darbu Saeimā šis lauks ir daudz plašāks.

– Kāpēc, jūsuprāt, pašvaldību lietu ministra reitings sabiedriskajās aptaujās nekad nav bijis augsts un pozitīvs?

– Nevar cerēt, ka, darot nepopulāras lietas, būs augsts reitings. Piemēram, Ivaram Gateram bija uzdevums veikt ļoti nepopulāras lietas un darīt to ātri. Nav arī noslēpums, ka reitingu uz neilgu laiku var pacelt mākslīgi.
Nevaru teikt, ka mani vienaldzīgu atstās sabiedrisko domu aptaujas, tām sekošu. Tomēr vairāk koncentrējoties uz darba rezultātiem nekā uz popularitāti.

Atbildība ir norma

– Kā vērtējat jauninājumus vēlēšanu likumā, kas par vietējās varas pārstāvi atļauj kļūt nupat vidusskolu beigušam un pilngadību sasniegušam jaunietim?

– Mērķis nav slikts – iesaistīt politikā jaunatni, zinot, kas ir aktīvākā vēlētāju daļa patlaban. Un cik daudz jaunatne interesējas par savas administratīvās teritorijas politiskās dzīves norisēm. Īsti vidusskolēna nonākšanu mēra krēslā es neatbalstu. Pašvaldību vēlēšanām ir tā pozitīvā tendence, ka vēlētājs ļoti rūpīgi vērtē katru kandidātu. Protams, izņēmums ir lielās pilsētas.

– Kā vērtējat Latvijas pašvaldību sistēmu? Cik optimāli tā darbojas?

– Mūsu pašvaldību sistēmu vērtēju optimistiski. Es teiktu – krietni virs vidējā līmeņa uz pārējo valstu fona. Nelaime tā, ka mums ir ļoti atšķirīgas pirmā līmeņa pašvaldības. Rīga, pārējās pilsētas un Ginesa rekordu grāmatas cienīgs pagastu skaits. Ja izdotos līdzsvarot pašvaldību lielumu, mūsu ieguvums būtu acīmredzams.
Savu novērtējamu varu pamatot. Spēkā esošais likums “Par pašvaldībām” ļauj normāli strādāt. Pašvaldībām dota gan novērtējama patstāvība, gan darbojas stabila finanšu izlīdzināšanas sistēma.

– Atceroties, cik augsti mērķi tika izvirzīti un cik grūti un lēni tapa grozījumi likumā “Par pašvaldībām”, vai rezultāts ir tā vērts?

– Svarīgākais ir tas, ka nav iebalsoti nevajadzīgi labojumi. Nekas nav sabojāts, un likums netraucē pašvaldībām strādāt. Pirms diviem gadiem iesniegtais jaunais pašvaldību likuma variants, manuprāt, bija labi strukturēts. Taču tas būtiski mainītu pašvaldību darbības principus.

– Jūs sakāt, ka netraucē strādāt pašvaldībām, bet vai ministrijai likums “Par pašvaldībām” ļauj pietiekami veikt pašvaldību darba pārraudzību?

– Ministrijai ir jāprot sabalansēt gan valsts, gan pašvaldību intereses un optimāli uzraudzīt likuma ievērošanu. Neesam ne Pašvaldību savienība, ne valsts.

– Vai tas nozīmē, ka būsit vienlīdz lojāls partneris valdībai un pašvaldībām?

– Esmu valdības pārstāvis.

– Vai, jūsuprāt, likums pietiekami nosaka pašvaldību vadītāja atbildību? Runa ir par politiskiem lēmumiem, kas tiek pieņemti pretrunā ar spēkā esošiem likumiem un rada pašvaldībai zaudējumus.

– Uzskatu, pašvaldības vadītājam jāapzinās, ka nes pilnu atbildību. Būdams Valmieras pilsētas domes priekšsēdētājs, tā vienmēr rīkojos. Likums vēl trešajā lasījumā nav pieņemts, atbildības pastiprināšanai ministrija iesniegusi grozījumus. Lai Limbažu rajona padomes negatīvais piemērs ar budžeta neapstiprināšanu nekļūtu par normu. Precizējumi ir nepieciešami arī lēmējvaras un izpildvaras attiecībās. Nedomāju, ka likums argumentētiem un labiem priekšlikumiem jebkad būs aizvērts. Šo pieredzi esmu guvis, divus gadus būdams Saeimas deputāts.
Manuprāt, ir jārunā arī par atklātības principa ievērošanu pašvaldībās. Kā izrādās, ne visur tā ir pašsaprotama lieta. Pašvaldībai pieņemtie lēmumi nav ne no viena slēpjami.

Zaida Kalniņa, “LV”

zaida.kalnina@vestnesis.lv