"Es vēlu Latvijas tautai panākumus"

Tjahjono, Indonēzijas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks, — "Latvijas Vēstnesim"

— Vēstnieka kungs, pieņemot par atskaites punktu 17. augustu — Indonēzijas Neatkarības dienu —, kam jūsu valsts vēsturē ir ļoti liela nozīme, var teikt, ka Indonēzijas Republika aizvadījusi saspringtus un brīžiem dramatiskus divpadsmit mēnešus.

— Tiesa. Pērn ar prezidenta Abdurrahmana Vahida un viceprezidentes Megavati Sokarnoputri ievēlēšanu tika likts pamats jaunajai Indonēzijai. Jauno Indonēziju radīja mūsu tautas ilgas pēc reformām un demokrātijas. Pēc tīras, godīgas valdības, kas būtu brīva no korupcijas puves, brīva no slepenām vienošanām. Ilgas pēc vienlīdzīgām iespējām visiem, pēc likuma augstākās varas un cieņas pret cilvēka tiesībām. Līdz ar demokrātiskās valdības ievēlēšanu mēs esam atvēruši jaunu lappusi savas valsts vēsturē.

Kopš šī valdība stājusies pie darba, tā īsteno sāpīgus politiskos un ekonomiskos pārkārtojumus. Pats neatliekamākais uzdevums bija likvidēt sabiedrisko nesaskaņu cēloņus. Tagad mēs esam uzsākuši dialoga un atdzimšanas ceļu, cenšoties piepildīt visu Indonēzijas tautu likumīgos centienus. Izceļot visu mūsu tautu vienotību, kā arī šo tautu atšķirīgās iezīmes. Tautas konsultatīvā asambleja ( MPR ) ir uzsākusi konstitūcijas labošanu, lai nodrošinātu demokrātiskas sistēmas iedibināšanu.

Mūsu valdības augstākās prioritātes bijušas politisko pārmaiņu iedzīvināšana un ekonomiskās izaugsmes atjaunošana. Monetārā krīze, kas mūsu zemei uzbruka 1997. gadā, atstājot dziļu ekonomisku, politisku un sociālu iespaidu, nodarījusi lielu ļaunumu Indonēzijas ekonomikas kāpumam trīs iepriekšējos gadu desmitos.

— Nacionālā kopprodukta pieaugums, rēķinot caurmērā uz katru iedzīvotāju, krities no 1074 ASV dolāriem 1997. gadā uz 682 dolāriem pērn. Daudziem mūsu iedzīvotājiem krīze radījusi vēl lielākas grūtības. Zem nabadzības sliekšņa dzīvo gandrīz piecdesmit miljoni indonēziešu jeb 24 procenti iedzīvotāju. 1996. gadā nabadzībā dzīvoja tikai 11 procenti indonēziešu. Dramatiski pieaudzis bezdarbs. Taču lejupslīde ir apturēta un notiek pastāvīga ekonomikas atveseļošanās. 1999. gadā nacionālais kopprodukts pieauga par 0,2 procentiem, salīdzinot ar 13,2 procentu kritumu 1998. gadā, un šogad mūsu valdība paredz 3,8 procentu pieaugumu.

— Jūsu minētie fakti uzskatāmi rāda, cik sarežģīti un atbildīgi Indonēzijai bijuši aizvadītie mēneši. Acīmredzot īpaši svarīgi ir ieskatīties valsts vēsturē un atcerēties tautas pamatvērtības. Šķiet, vislabākā reize šādam izvērtējumam ir 17. augusts — Indonēzijas Neatkarības diena.

— 17. augusts ir pati svarīgākā diena Indonēzijas vēsturē. Šajā dienā 1945. gadā Indonēzijas tautas vārdā tika pasludināta Indonēzijas neatkarība. Tas notika pēc trīssimt piecdesmit holandiešu un trīsdesmit viena japāņu koloniālisma gadiem. Svarīgi arī atzīmēt, ka piecus gadus pēc neatkarības proklamēšanas mēs joprojām cīnījāmies ar ekskolonizatoriem, kas vēlējās valdīt Indonēzijā.

Kā neatkarīga nācija Indonēzijas tauta grib pati lemt savu likteni. Mūsu galvenais mērķis ir vienkāršs — radīt plaukstošu sabiedrību. Tādējādi ik gadu 17. augustā Indonēzijas tauta ne vien svin savu Neatkarības dienu, bet arī izvērtē progresu šī mērķa sasniegšanā.

— Gribu lūgt jūsu vērtējumu arī mūsu valstu — Latvijas un Indonēzijas — divpusējām attiecībām.

— Kā zināms, nebija pagājis vēl mēnesis, kopš Latvija 1991. gada 21. augustā bija deklarējusi savas neatkarības atjaunošanu, kad Indonēzija paziņoja par Latvijas Republikas neatkarības un suverenitātes atzīšanu. Tas notika 1991. gada septembrī. Taču pagāja gandrīz divi gadi, līdz 1993. gada 25. augustā abas mūsu valstis vienojās par diplomātisko attiecību nodibināšanu. 1994. gada 18. janvārī pirmais Indonēzijas vēstnieks Latvijā iesniedza jūsu Valsts prezidentam savu akreditācijas vēstuli.

Varu teikt, ka šajā relatīvi īsajā laikā mūsu valstu attiecības bijušas stabilas un veselīgas, kaut arī tās nav bijušas intensīvas. Politikā mums ir daudz kopīgu vai līdzīgu viedokļu par daudzpusējām un starptautiskām problēmām, ieskaitot dalību dažādās starptautiskās organizācijās.

Ekonomikā mēs cenšamies noslēgt līgumus par ekonomisko un tehnisko sadarbību, investīciju sekmēšanu un aizsardzību, kā arī par kuģniecību.

— Kādu jūs paredzat mūsu divpusējo attiecību nākotni?

— Es ticu, ka mēs spēsim vēl tālāk paplašināt savas labās attiecības, vispirms jau politikā. Taču ekonomikā nepieciešamas abu pušu īpašas pūles, lai mūsu sadarbība kļūtu konkrētāka. Es personīgi esmu pārliecināts, ka līdzās privātā sektora kontaktiem nozīmīgs faktors sadarbības sekmēšanai būtu abu valstu vadītāju vizīšu apmaiņa.

Es zinu, ka Latvijas tauta kā jauna, atdzimusi nācija šajā globalizācijas laikmetā cīnās par savas dzīves uzlabošanu daudzās jomās. Tāpēc es vēlu Latvijas tautai panākumus visos nākotnes centienos.

Jānis Ūdris, "LV" ārpolitikas redaktors