Ministru prezidents:

— intervijā Latvijas radio vakar, 17. augustā

Intervija Latvijas radio 17.augusta raidījumā "Varas pozīcija" pulksten 15.08. Vada žurnāliste Ingrīda Ābola. Intervija ierakstīta pēc 15.augusta Ministru kabineta sēdes

 

— Jūs tikko nākat no valdības sēdes, tātad visas domas droši vien vēl saistās ar šo notikumu. Ko jūs uzskatāt par galveno otrdienas Ministru kabineta sēdē?

A.Bērziņš:

— Bija diezgan sarežģīta Ministru kabineta sēde, mēs izskatījām aptuveni 38 dažādus darba kārtības jautājumus ar ļoti, ļoti plašu spektru. Pabeidzām jautājumu par minimālās mēneša darba algas palielināšanu. Bija plašas diskusijas, cik lielā mērā jāpalielina visām ministrijām un institūcijām alga, jo tā ir pirmā reize pēdējos trijos gados, kad mēs nevis saspiežam darba samaksas fonda skalu, bet tieši otrādi — mēģinām to paplašināt ar minimālās algas paaugstināšanu. Faktiski izdevumu daļā mums bija jāparedz piecarpus miljoni latu.

Skatījām valsts investīciju projektu 2001.–2003. gadam. Bija ļoti sarežģītas un grūtas diskusijas par to, kā sakārtot investīcijas un kā salāgot visas vajadzības ar reālām iespējām un tai pašā laikā saglabāt arī noteiktas prioritātes. Skatījām arī politiskus jautājumus, piemēram, no jauna apstiprinājām Latvijas un Krievijas starpvaldību komisijas sastāvu. Šī komisija runās par dažādiem līgumiem ar Krieviju.

Komisijas vadītājs palika tas pats — Anatolijs Gorbunovs, bet daudzi citi šai komisijā bija vienkārši jāpamaina, jo daži ir pārtraukuši darba attiecības, daži aizbraukuši strādāt uz ārzemēm. Tātad atjaunojām komisijas sastāvu. Šiem cilvēkiem būs ļoti nopietni jāstrādā, jāsagatavo parafēšanai dažādi starpvalstu nolīgumi.

— Kā jūs vērtējat šīs komisijas turpmāko darbu?

A.Bērziņš:

— Diezgan optimistiski. Anatolijs Gorbunovs nupat atgriezās no pirmās tikšanās ar analoģiskas Krievijas komisijas līdzpriekšsēdētāju. Pamatā noskaņojums esot diezgan pragmatisks, tātad mums ir jāliek priekšā dažādi nolīgumi un jāiet šai procesā uz priekšu. Mēs apstiprinājām arī Eiropas Padomes krimināltiesību pretkorupcijas konvenciju, kuru parakstīsim un nosūtīsim ratifikācijai uz Saeimu. Apstiprinājām līgumu starp Latvijas Republiku un Svēto Krēslu Vatikānā. Šo dokumentu nosūtījām uz Saeimu ratifikācijai. Izdarījām vēl kādu lietu, par kuru runājām arī radio. Mēs samazinājām Valsts kancelejas rīcībā esošo automašīnu skaitu un vienu automašīnu atdevām Latvijas institūtam. Nepirksim arī jaunas, mēģināsim sakārtot šīs lietas tā, lai visi varētu normāli braukt. Apstiprinājām arī kā Ministru kabineta lietu jautājumu par Latvijas sarunu oficiālo nostāju sadaļā "Zivsaimniecība". Tā ir viena no nozarēm, kas mums ir atklāta sarunās ar Briseli. Ministru kabinetam jāapstiprina Latvijas pozīcija mūsu valstij tik ļoti svarīgajā jomā, kas ir svarīga arī tiem cilvēkiem, kuri dzīvo jūras krastā. Vēl apstiprinājām lauksaimniecības gada ziņojumu, kas pēc likuma mums ir jādara. Ziņojums ir nodrukāts, iespiests grāmatā, un katrs lauksaimnieks lauksaimniecības atbalsta centros varēs to dabūt un analizēt šo statistiku. Tur ir tādas lietas, kas iepriecina. Šogad pirmo gadu, salīdzinot ar pēdējiem trim gadiem, lauksaimniecībā produktivitāte ir kāpusi, pievienotā vērtība lauksaimniecības produkcijas apjomā ir nedaudz augusi. Tā ir pozitīva iezīme.

— Es mēģināšu atcerēties jūsu sarežģīto darba kārtību, lai vēl atgrieztos pie šiem jautājumiem. Par lauksaimniecību. Šogad Latvija nesaņems SAPARD paredzēto atbalsta naudu, un tas zemniekiem ir nepatīkams pārsteigums, jo visi uz to bija cerējuši.

A.Bērziņš:

— Es nebūtu tik kategorisks, sacīdams, ka mēs to nesaņemsim. Līdz gada beigām ir pietiekami daudz laika. Zemkopības ministrija ļoti nopietni strādā, lai akreditētu savu norēķinu centru. Ja nebūs Briselē akreditēta norēķinu centra ar sagatavotiem cilvēkiem, ar precīzām tehnoloģijām, kā naudu saņemt, kā to drīkst tērēt, kādiem projektiem jābūt pretī, tad šo naudu, protams, mums nedos. Bet Brisele vēl nav pateikusi — nē.

— Zemnieku vadītāji nav tik optimistiski, bet lai nu tā būtu, kā jūs sacījāt. Par Latvijas institūtu. Viņiem ir iedota automašīna, tā, protams, ir ļoti vajadzīga lieta. Bet vai Latvijas institūtam nebūtu iespējams nākotnē dot arī lielāku finansējumu? Šī institūta uzdevums ir veidot Latvijas tēlu pasaulē. Stāstīt ne tikai par to, kas ir Lielvārdes josta un kādi ir mūsu tautastērpi, bet arī pētīt smagus un sasāpējušus mūsu valsts jautājumus un tos skaidrot pasaulei.

A.Bērziņš:

— Latvijas institūtam nākamajā gadā ir palielināts budžets. Mēs ļoti labi apzināmies Latvijas institūta vietu un lomu Latvijas tēla radīšanā.

— Kalniņa kungs ir sacījis, ka viņš būtu ieinteresēts piesaistīt vēsturniekus, bet viņiem būtu jāmaksā par pētījumiem. Jūs runājāt arī par cīņu pret korupciju. Izskanējusi doma, ka Latvijā ir jāpārstrādā Pretkorupcijas likums.

A.Bērziņš:

— Viena no valdības prioritātēm ir plaisas mazināšana starp varu un sabiedrību, un šī ir tā lieta, kas jāsakārto, tad uzticēšanās būs daudz lielāka. Par pretkorupcijas pasākumiem. Šo koncepciju mēs apstiprinājām nevis šajā, bet iepriekšējās nedēļas Ministru kabineta sēdē. Mēs izšķīrāmies par principiālām konceptuālām lietām, no kurām pati svarīgākā ir tā, ka mēs akceptējām tā saukto legālo prezumpciju. Atšķirībā no citām likumdošanām, kurās vispār ir spēkā nevainības prezupmcija, tātad kādam ir jāpierāda, ka es esmu vainīgs, nevis man ir jāpierāda, ka es esmu nevainīgs, legālā prezumpcija ir gluži pretēja. Ja man ir kaut kādi īpašumi, tad man ir jāpierāda, kur es tos esmu ņēmis. Vai man ir bagāta tante vai onkulis Amerikā vai es pats esmu nopelnījis. Man ir jāpierāda, nevis valstij jānāk pie manis un jāmēģina pierādīt, ka es to naudu esmu nozadzis. Tagad Tieslietu ministrija strādā pie jauna pretkorupcijas likuma un šis princips tiek iestrādāts likumdošanā. Mēs pakāpeniski attiecināsim to uz visiem cilvēkiem, kuri strādā pie kopējo labumu sadales, pārdales un pārvaldīšanas. Viņiem visiem pakāpeniski būs jādeklarē visi savi īpašumi, un uz viņiem attieksies šis legālās prezumpcijas nosacījums. Tātad, ja viņiem pēkšņi, nu tā netīšām uzbūvēsies četrstāvu villa, tad būs jāpierāda, kur viņi to naudu ņēmuši.

— Ir tāds gudrs gājiens, ko daudzi cilvēki dara, — vienu mantu uzraksta sievasmātei, vienu vīramātei, vienu vecmāmiņai un tā tālāk. Tad pašam nekas nav ko deklarēt.

A.Bērziņš:

— Tas ir likuma jautājums. Acīmredzot arī tagad pretkorupcijas likumdošana skata šīs lietas visā ģimenē. Piemēram, es ceturto vai piekto gadu pildu deklarāciju, un man jāuzrāda sava māsa, māsasvīrs, viņa vārds, adrese. To jau Valsts ieņēmumu dienests skatās, un, protams, tikai šādā kontekstā to var darīt.

— Par minimālās darba algas iespējamo paaugstināšanu. Tomēr, salīdzinot ar to algu, ko saņem Saeimas deputāti, tas vieniem ir ļoti liels kāpums, bet otriem alga ir samērā maza. Tagad Saeimas deputātiem atkal palielinās algas, kā teikts — no iekšējām rezervēm, bet ļoti maz runā par Saeimas deputātu kopējiem ienākumiem, par to, ka maksā par darbu komisijās, ka ir transporta kompensācijas, kompensācijas par kancelejas precēm un dažādas citas kompensācijas. Vai jūs zināt, kāda ir Saeimas deputātu mēneša vidējā izpeļņa?

A.Bērziņš:

— Jāteic, ka nezinu. Šo jautājumu noteikti vajadzētu uzdot kādam cilvēkam no Saeimas. Faktiski Saeimas darba samaksas noteikšana un izdevumu noteikšana ir pašu deputātu rokās. Valdība šos procesus nekādi neietekmē, un Saeima sev nobalsotā budžeta robežās var izdarīt tādus grozījumus, kādus uzskata par nepieciešamiem.

— Tātad tas īstenībā ir jautājums Straumes kungam?

A.Bērziņš:

— Straumes kungam vai kādam citam, kas nodarbojas ar šīm lietām. Pašlaik man pat nav nekādas informācijas, ko viņi ir lēmuši.

— Sertifikāti ir valsts mēroga jautājums, īstenībā tas skar katru mūsu valsts pilsoni. Visi sertifikāti vēl nav izmantoti, un privatizācijas gaita diemžēl ir ļoti lēna. Kā jūs vērtējat sertifikātu izmantošanas termiņu pagarināšanu vai izbeigšanu?

A.Bērziņš:

— Tanī laikā, kad sertifikātus, ja tā var teikt, saražoja, tas ir, pirms desmit gadiem, sertifikātos kā vērtībā salika iekšā pilnīgi visu, arī visus Latvijas valsts mežus, visus neprivatizējamos objektus — tādus kā skolas, universitāte, teātris un tā tālāk. Visa tā bija kopējā vērtībā, kas bija Latvijā, tā ka ir pilnīgi skaidrs, ka kaut kāda daļa sertifikātu, iespējams, paliks neapgūti, ja cilvēki paši to ātri nemēģinās darīt. Nu jau ir pagājuši astoņi gadi, nē, laikam ne astoņi, bet seši gadi, kopš sertifikāti darbojas, un katram cilvēkam ir bijušas tiesības izmantot tos. Īpaši, protams, ir kompensācijas sertifikāti, jo tie izsniegti cilvēkiem par ļoti konkrētu iemeslu dēļ zaudētu īpašumu vai pāridarījumu. Par kompensācijas sertifikātiem mēs valdības deklarācijā esam pateikuši, ka ejam uz pagarinājumu līdz nākamā gada vidum. Pieņemu, ka tad visa privatizācija valstī būs pabeigta. Par parastajiem privatizācijas sertifikātiem. Es gribētu aicināt visus ātrāk tos izmantot, pirmām kārtām privatizējot savus dzīvokļus. Informācija, kāda man ir par Rīgu, rāda, lai arī ļoti liels dzīvokļu daudzums vēl nav privatizēts, cilvēki atkal nez kāpēc gaida pēdējo brīdi, kad sertifikātu darbība beigsies. Tad skries un sturmēs tās vietas, kur var iesniegt dokumentus, un atkal būs ļoti neapmierināti. Pašlaik tur 20 dokumentu pieņēmēji sēž, bet nav cilvēku, kas nāktu iesniegt dokumentus.

— Varbūt šiem cilvēkiem nav sertifikātu, varbūt viņi jau sen tos ir pārdevuši, un tagad tie ir koncentrēti kāda turīga cilvēka rokās.

A.Bērziņš:

— Pilnīgi iespējams, ka kāds ir uzpircis sertifikātus, jo tos var pārdot brīvā tirgū. Sertifikātu cena gan šodien nav īpaši liela. Ja kāds savus sertifikātus ir pārdevis, viņš tikpat labi tos atkal var iegādāties. Ja nemaldos, parasto sertifikātu cena ir ap 80 santīmu. Tā ka ir iespēja iegādāties dzīvokli, tas ir, apdzīvojamo platību privatizēt par sertifikātiem, ja visu mūžu tur esi dzīvojis. Katram cilvēkam šī iespēja būtu jāizmanto, galu galā viņam ir bērni, ir radinieki. Šī programma ir jārealizē. Tad tikai pavisam neliela daļiņa no sertifikātiem būs palikusi neizmantota. Aptuveni 90 procenti no sertifikātiem jau ir izmantoti, un tas ir ļoti, ļoti labs rādītājs.

— Klausītājs Gatis Suders jautā par paātrināto privatizāciju. Visur ir tikai paātrinātā privatizācija,bet kur palikusi parastā? Reti kurš nams Rīgā ir nodots vispārējai privatizācijai, kas notiks pēc 2000.gada.

A.Bērziņš:

— Godīgi sakot ir zināma aizkavēšanās, bet tajā nav vainojama tik daudz Rīgas pilsētas pašvaldība, cik agrākā kārtība. Kādreiz mājas, it sevišķi jaunie dzīvojamie rajoni, tika būvēti bez precīzas piesaistes zemei, bez precīziem zemju uzmērījuma plāniem un bez konkrētas zemes nodalīšanas tai vai citai mājai. Šis process attiecībā uz šīm mājām jāsāk pilnīgi no jauna. Jāuzmēra zeme, jāieraksta tā zemesgrāmatā, jāuzmēra māja un mājai konkrēts zemes gabals. Tikai tad to var atdot privatizācijai. Tas prasīs ļoti daudz naudas, bet process pakāpeniski notiek. Ja kāds prasītu manu personīgo viedokli par parastajiem sertifikātiem, domāju, ka tad, ja tiešām sabiedrības spiediens būtu tik liels, varētu pagarināt to darbību vēl uz pusgadu, bet tikai ar piebildi, ka par šiem sertifikātiem ir tiesības privatizēt savu apdzīvojamo platību.

— Tieši tā. Lielākās bažas laikam par to — ja beigsies sertifikātu termiņš un tiks nodota arī mājai klāt zeme, uz kuras atrodas nams, ar ko tad cilvēki maksās? Vai nebūs jāmaksā simtiem latu naudā?

A.Bērziņš:

— Simtiem latu noteikti nebūs jāmaksā, bet īres maksa visu laiku nebūs 14,8 santīmi par kvadrātmetru. Tā, neapšaubāmi, beidzoties privatizācijai, pakāpeniski sāks kāpt.

— Es baidos, vai nebūs jāmaksā naudā tieši par zemi, kas ir zem mājas un apkārt tai piemērīta.

A.Bērziņš:

— Rīgas pašvaldībā pilnīgi apzināti mēs vairākus gadus neprasījām nekustamā īpašuma nodokli jeb zemes nomu maksāt tiem cilvēkiem, kas dzīvo pašvaldības mājās, kurās nebija sakārtotas zemes īpašuma attiecības un zemes īpašuma jautājumi. Tie pilsētas budžetā bija apmēram 1,1 miljons latu katru gadu. Likums paredz, ka ir jāmaksā arī par to zemi, kas ir piesaistīta konkrētai mājai, protams, atbilstoši domājamai daļai, kāda ir piekritīga katram dzīvoklim. Četri kvadrātmetri vai pieci no kopējās zemes platības. Protams, kaut kādi santīmi par to būs jāmaksā kā nomas maksa.

— Vēl kāds ļoti svarīgs un valstisks jautājums par "Lattelekom". "Tilts Communication" iesniedzis starptautiskajā tiesā prasību pret Latvijas valsti. Jūs otrdienas rītā vēl nebijāt iepazinies ar šo prasību. Vai tagad varat kaut ko konkrētāk pasacīt?

A.Bērziņš:

— Šo prasību vēl neesmu redzējis. Esmu lūdzis, lai ekonomikas ministrs, kura zināmā pārraudzībā atrodas viss privatizācijas process, un satiksmes ministrs, kura pārraudzībā atrodas tieši jautājumi, kas saistīti ar telefoniem un visām telekomunikāciju iekārtām, izskata šo prasības pieteikumu, un es domāju, ka šai gadījumā šī firma ir rīkojusies ārkārtīgi pārsteidzīgi, jo tūlīt beidzas līgumā noteiktie termiņi, kuru laikā šai kompānijai bija jāizdara ļoti daudz darba, ar kura daļu viņa vēl nav tikusi galā, piemēram, attiecībā uz lauku telefonizāciju, attiecībā uz digitalizāciju, tātad digitālo kabeļu tīklu izvilkšanu visā Latvijas teritorijā, ieskaitot laukus. Tad vēl ļoti daudz tādu lietu. Es pilnīgi pieņemu, ka mēs varētu skatīt šo jautājumu. Iespējams, ka mums kā valdībai vai kādai ministrijas personai arī būtu jāgriežas tai pašā šķīrējtiesā ar tieši tādu pašu prasību par kaut kādām citām lietām.

— Kad jūs to izlemsit — griezties vai ne?

A.Bērziņš:

— Nu, mēs mierīgi iepazīsimies ar šo prasību, tur nekas nedeg, jo šķīrējtiesa tā ir tāda lieta, kur abas puses vienojas, tur parasti ir pa vienam tiesnesim no katras puses un tad trešo tiesnesi vienkārši izlozē tās pašas šķīrējtiesas, tātad no tiem šķīrējtiesas tiesnešiem. Tā ka tur tāda neatkarīga institūcija, kuras lēmumu pēc būtības nedrīkst pārsūdzēt.

— Vēl viens tāds jautājums, kas gan skar vairāk katru cilvēku individuāli, tas ir jautājums par ūdens skaitītājiem. Te ir vairāki jautājumi par ūdens skaitītājiem, par to, ka ūdens skaitītāji ir jānes pārbaudīt tiem, kuriem nav filtru, ik pēc diviem gadiem, tiem, kuriem ir filtri, ik pēc četriem gadiem. Un klausītāji domā, kāpēc tik dārga padarīšana atkal, jo septiņi lati maksā viena skaitītāja pārbaude, tik bieži atkal jādara, tās ir milzīgas neērtības un arī naudas tēriņš, īpaši pensionāriem.

A.Bērziņš:

— Nu, pirmām kārtām es gribētu ieteikt, ka jāuzliek filtri, jo pamatā ļoti daudz ir arī dažādu mehānisku piemaisījumu, kas ir ūdenī, kas bojā šo skaitītāju. Jāsaka, piemēram, ļoti daudzās Latvijas pilsētās pašlaik rit tādi caur Vides ministriju, Vides investīciju fondu organizēti un rīkoti ūdens kvalitātes uzlabošanas projekti, tas tā ir, bet tas, protams, prasa laiku. Ja ir šis filtrs, tad reizi četros gados pārbaudīt skaitītāju, nu diemžēl tāda ir prasība, kas ir visā pasaulē, jo jāsaprot, ka visas tās detaļas, kas tur griežas un visu skaita, pastāvīgi katru dienu atrodas ūdenī, mitrumā viņām ir tendence rūsēt, pārkaļķoties, ir tendence pareizi nerādīt. Un savukārt tiem cilvēkiem, kuriem ir grūtības ar šo līdzekļu nomaksu, vajadzētu griezties savas pašvaldības sociālās palīdzības dienestā, vismaz Rīgas pilsētā mēs to tā praktizējam, un es domāju, ka par šo jautājumu vajadzētu atbildēt konkrētām vietējām pašvaldībām.

— Jā, esmu runājusi ar cilvēkiem gan no Austrālijas, gan no Amerikas, no Vācijas, un tomēr šāda procedūra, kad jānoņem skaitītāji un vannā jāielaiž ūdens, to ārzemēs neviens, viņi teica, mēs pat tā nevaram iedomāties, pat ja ir skaitītāji jāpārbauda, tad tā procedūra ir ļoti atvieglota, to visu izdara ātri, turpat uz vietas, ne tā, ka nes projām no mājām, skrūvē nost, skrūvē klāt.

A.Bērziņš:

— Es gribētu teikt, ka droši vien mēs pēc kādiem pāris gadiem nonāksim tādā situācijā, kad tās institūcijas, kas atbildēs par ūdens piegādi, vienkārši viņiem būs meistari, kas atbrauks, nomainīs jums skaitītāju, uzliks pārbaudītu skaitītāju, jūsu skaitītāju paņems un aizvedīs uz kaut kādu servisu un šī te nēsāšana būs izbeigta, es domāju, ka tas ir tāds pārejas laiks.

— Un pēdējais jautājums. Raidījuma sākumā es sacīju, ka jūs tiešraidē ceturtdien neesat un trīs dienas dodaties atvaļinājumā, vai tas ir noslēpums, vai tomēr var pateikt, ko tad darīsit, kā atpūtīsities.

A.Bērziņš:

— Es domāju, man drusku jāievelk elpa, jo arī sievai pašlaik ir atvaļinājums un meitai brīvdienas, tā ka man vismaz pāris dienas jāpabūt kopā ar savējiem, es vēl tā īsti neesmu izdomājis, ko konkrēti darīšu, bet tepat vien jau kaut kur būšu.

— Paldies par sarunu!

A.Bērziņš:

— Paldies!

Pēc ieraksta "LV" diktofonā