Pētīs baltos ūdens milžus

Lai apzinātu ziemeļu gulbju ligzdošanas vietas un noteiktu sugas izplatību Latvijā, ornitologi šim retajam putnam šogad centīsies pievērst īpašu sabiedrības uzmanību. Ziemeļu gulbis iecelts 2005.gada putna godā.

Foto: Ruslans Matrozis

Ziemeļu gulbis ir viens no lielākajiem Eiropas putniem, ar spārnu izpletumu līdz 2,35 metriem un svaru līdz 11 kilogramiem. Pēdējos 15 gados Latvijā tie sastopami arvien biežāk. Latvijas Ornitoloģijas biedrības (LOB) pārstāve Ilze Štrausa skaidro, ka tā ir Latvijā un Eiropā aizsargājama putnu suga, kas iekļauta gan ES direktīvas par savvaļas putnu aizsardzību 1. pielikumā, gan Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā, un tā ligzdošanas vietās veidojami mikroliegumi.
Latvija atrodas ziemeļu gulbju migrācijas ceļā. Katru pavasari (marts – maijs) un rudeni (oktobris – novembris) mūsu zemi šķērso desmitiem tūkstošu ziemeļu gulbju, kuri ligzdo Krievijā. Šajā laikā gulbji ir ļoti skaļi. Tos var sastapt dažādās vietās – iekšzemes ūdeņos, pārplūdušos laukos un jūras piekrastē, turklāt putnu skaits var pārsniegt vairākus simtus vienkopus. Nelielā skaitā ziemeļu gulbji arī pārziemo Latvijā.
LOB šogad aicinās ziņot par ziemeļu gulbja ligzdošanas vietām, norādot ūdenstilpes nosaukumu, atrašanās vietu, ligzdojošo pāru skaitu, mazuļu skaitu un citu informāciju. Iegūtie dati kopā ar LOB projekta “Latvijas ligzdojošo putnu atlants” rezultātiem kalpos par pamatu sugas aizsardzības plāna sastādīšanai tuvākajos gados.
Pēc I.Štrausas sniegtajām ziņām, Latvijā lielākā daļa ziemeļu gulbju ligzdo Kurzemes pusē, nelielos dīķos, ezeros, vecupēs un bebrainēs. Mūsu zemē, tāpat kā citur Centrālajā un Austrumeiropā, ziemeļu gulbju skaits pakāpeniski pieaudzis. Pirmo reizi Latvijā šo putnu ligzdošana novērota 1973. gadā zivju dīķī Kazdangas apkārtnē Liepājas rajonā, bet šobrīd ligzdojošo ziemeļu gulbju skaits vērtējams ap 150–200 pāriem.
Ruslans Matrozis, gada putna akcijas koordinators, atzīst, ka cilvēka saimnieciskā darbība veicinājusi šīs sugas ligzdošanu Latvijā, tomēr nesen vērojamas arī negatīvas tendences. Proti, gulbji pārsvarā ligzdo seklos zivju dīķos un citos mākslīgas izcelsmes dīķos, bet pēdējos gados zivkopības panīkuma dēļ piemērotu ligzdošanas vietu skaits lēnām samazinās. “Tā rezultātā ziemeļu gulbji spiesti ligzdot nepiemērotās vietās vai neligzdot vispār. Tāpēc šobrīd ir vitāli svarīgi apzināt visas šīs sugas ligzdošanas vietas un veikt darbības to aizsardzībai,” uzskata R.Matrozis.
Latvijā sastopamas vēl divas gulbju sugas – paugurknābja gulbis un mazais gulbis. Putnu vizuālās atšķirības raksturo I.Štrause: “Visbiežāk novērojamo paugurknābja gulbi no ziemeļu gulbja var atšķirt pēc raksturīgās knābja formas ar “pauguru” un sarkano knābja krāsu. Savukārt tikai migrācijas laikā sastopamais mazais gulbis, tāpat kā ziemeļu gulbis, pieder pie “dzeltenknābja” gulbjiem. Mazajam gulbim dzeltena ir tikai knābja pamatne, bet ziemeļu gulbim dzeltenais laukums sniedzas līdz knābja vidum.”

“LV” informācija

Uzziņai

Gada putna akciju Latvijas Ornitoloģijas biedrība rīko jau desmito reizi. Iepriekš par gada putniem nominēti – grieze (1996), vakarlēpis (1997), zaļā vārna (1998), mazais ērglis (1999), ķīvīte (2000), ūpis (2001), lielais ķīris (2002), mednis (2003) un baltais stārķis (2004).