Pasaule blakus

Mēs ļoti labi zinām, ka Latvijā ir krievi. Viegli pamanāmi ir miljonāri, politiķi, skaistules, ekstrēmisti un veterāni. Ir zināms arī par atstumtajiem, jautrajiem un pat par vienkāršajiem. Tāpat neizbēgami zinām, ka arī krievi spēlē teātri, glezno, raksta un lasa. Tomēr mēs pamanāmies par to vismaz daļēji klusēt. Kā, piemēram, par krievu grāmatnīcām, kuru reālā nozīme latviešu vidū, liekas, ir ievērojama. Pa atzinīgam vārdam gan dzird. Reiz, šķiet, Normunds Naumanis, izteicās, ka viņa mīļākā grāmatnīca esot krievu tīkls “Polaris” (kuram pretnostatot viņš savukārt bargi kritizēja grāmatbodītes pilsētas gājēju tuneļos). Kāds vispārākajā pakāpē cienījams augstskolas pasniedzējs ieteica simbolu vārdnīcas meklēt tikai krievu grāmatnīcās. Tolaik gan latviešu grāmatnīcās neviena nebija dabūjama. Arī tagad “Jumavas” izdotā situāciju nav mainījusi par labu latviski lasošajiem.

Foto: Gatis Dieziņš, A.F.I.

Salīdzināt sacensības garā gan, protams, nav īsti godīgi. Tāpat kā krievu pašu ir daudz, daudz vairāk ir arī viņu zinātnieku, tulkotāju un izdevēju (viņu pusē arī vēsture). Un šis apstāklis izraisa to, ka klasisko un laikmetīgo literatūru, filosofiju, vēsturi un tā tālāk daudzi no mums apgūst no grāmatām krievu valodā.
Patriotisku izvēli neveicina arī cena. Par mazāk nekā vienu latu var iegūt latviski tikpat kā nedaudzināto Lūisa Kerola kulta darbu “Snarka medības”, bez lielas piepūles var atrast pilnīgi visu, ko rakstījuši Francs Kafka vai Marsels Prusts, un pagadās Korāns par trim latiem vai gluži nopietns un analītisks izdevums par tādu marginālu tēmu kā Harijs Hudini, ko latviski pat nav iedomāts sagaidīt.
Krieviski drukāto grāmatu plaukti iespiedušies ne tikai visās lielajās latviešu grāmatnīcās (kā atbildes reveranss dažās krievu grāmatnīcās atrodamas dažas latviešu grāmatas) bet, kā jau minēts, arī tuneļos, tirgū, pat dažos pārtikas veikalos. Visos rajonos atrodams arī pa lepnai atsevišķai grāmatnīcai, Maskavas priekšpilsētā tās blīvējas cieši cita pie citas un katra pārsteidz ar savu plašumu. Tomēr pašam sev par mierinājumu jāteic, ka īstas paradīzes grāmatu meklētājam tās nav. No ideāla tās (tāpat kā mūsējās) attālina savas raksturīgas īpatnības. Mēģināšu tās notvert.
Kāda kopīga atmosfēra visās krievu grāmatnīcās ir visai viegli sajūtama. Salas sajūta, laipns personāls, tā intīmākas attiecības ar apmeklētāju, nekā ierasts mums. Inteliģences apziņa, un gaisā piemīlīgi dūdo senā krieviskuma definīcija: “Mēs esam labāki par visiem!” Latvieši, šeit ienākdami, jūtas iekļuvuši mazliet eksteritoriālā zonā un labprāt runā krieviski, kaut vai lai apliecinātu savu mācēšanu.
Galvenajam – grāmatu klāstam – arī savas īpatnības. Ātri pamanāmas atsevišķas grāmatu grupas. Daiļliteratūra, protams. Atrodami apmēram visu klasiķu apmēram visi darbi, gan kabatas formātā, gan apzeltītām muguriņām. Arī laikmetīgā literatūra parādās gana daudz, bet, priecīgi salīdzinot ar latviešu grāmatnīcām, trūkst izvēles mērķtiecības. Var arī neatrast meklēto. Kas attiecas tieši uz krievu daiļliteratūru – šeit klasiķu loks paplašināts, un tie tiek piedāvāti vismaz piecu veidu izdevumos no puspiezīmjblociņa izmēriem līdz kolekciju eksemplāriem, kam zeltīts arī lapu griezums. Mihails Bulgakovs, Vladimirs Nabokovs, Harmss – mūsdienu krievu un latviešu mīluļi.
Tā kā krievu rakstnieki šeit ir vislabākie, tad ir gan viņu biogrāfijas, gan arī tādi izdevumi kā “100 [labākie, pasaules veidotāji – J.J.] krievu rakstnieki” vai “100 krievu grāmatas”.
Lieliem blāķiem pārstāvēta vēsture. Sevišķi padomju vēsture, arī krievu daiļliteratūras sadaļā daudz padomju folkloras un represēto memuāru (Varlams Šalamovs, Aleksandrs Solžeņicins). Atrodami gan populārzinātniski raksti (“Staļina maršali”, “Kremļa sievas”), gan vēsturiski vērtīgas dokumentu krājumu publikācijas. Jāatzīmē izdevniecības “Posev” centieni apzināt pretošanās padomju režīmam vēsturi. No šīm grāmatām uzzināms arī kas jauns par notikumiem Latvijā. Diezgan bieži redzamas strikti pretpadomju grāmatas par pilsoņu karu Krievijā vai Andreja Vlasova vadīto Krievu pretošanās armiju. Un tajos pašos plauktos 21.gadsimtā izdotas prostaļiniskas grāmatas, kas vēsturi stāsta kā labsirdīgā komunista cīņu ar ļaunumu (arī Latvija esot plānojusi agresiju pret PSRS), un autori raud pēc Staļina atgriešanās (Muhins, Kalašņikovs). Ļoti daudz grāmatu tieši par karu vēsturi, arī Latvija un latvieši tajās pieminēti it bieži.
Klāstā par eksotiskākām kultūrām ir lēveņi grāmatu gan par Japānu, par ebrejiem un ebreju jautājumu, gan par vēl ko īpašāku, piemēram, par templiešiem. Savukārt, uzlūkojot grāmatas par interesantām personībām, kā, piemēram, par baronu fon Jungernu, Jāni Bērziņu, Čarliju Mensonu, gluži vai šķiet, ka kāds grāmattirgoņu dievs par visām varēm vēlas iepazīstināt cilvēkus ar piemirstajām leģendām.
Uzskaitījumu varētu turpināt. Bet to jau var darīt katrs, atrast šīs grāmatnīcas ir ļoti viegli. Nav pilnīgi nekādas garantijas, ka plauktos uziesit meklēto. Krievu grāmatnīcas ir pat vēl haotiskākas par latviešu grāmatu tirgotavām un drīzāk atgādina nevis gaismas pili, bet midzenī savilktas bagātības. Cits domas, cits lasīšanas stils un bagātība.
Tas savukārt garantē, ka noteikti atradīsit ko interesantu.

Jānis Joņevs, publicists