Atvadoties no Saulcerītes Vieses Rīgas krematorijā 2004.gada 30.decembrī:
Ar Saulcerītes aiziešanu latvieši
zaudējuši vienu no saviem spožākajiem intelektiem. Saulcerīte
bija tāda literatūrpētniece, kas savu darbu veica ar visdziļāko
nopietnību, kas nerakstīja neko tādu, kas nebija dziļi pārdomāts
un nopietni izpētīts. Bet viņai bija arī viegla spalva un
stāstnieces talants, kas palīdzēja viņas atklājumus nodot tālāk
citiem, kas palīdzēja tautai iepazīt mūsu literatūras augstākos
sasniegumus.
Saulcerīte bija arī cilvēks, kas mācēja sapņot un kas mācēja
savos sapņos dalīties ar citiem. Mums bija kopēji sapņi, no
kuriem daži piepildījās un daži palika nepiepildīti. Tā dzīvē
vienmēr ir: nav labi atlikt uz rītdienu to, ko var padarīt
šodien. Mums gadu no gada bija noruna: mums vēlreiz jāizstaigā
zvērudārzs, tas zvērudārzs, ko kopā ar viņu vēlreiz atklāju, tas
zvērudārzs, ko nebiju redzējusi kopš bērnības. Saulcerītei bija
šī spēja iejusties arī bērna saprātā un vienkāršībā, bērna
sapņos. Viņai bija spēja saskatīt katrā to bērnu, kas vienmēr
paliek viņā, tamdēļ arī viņas pēdējais darbs “Mūžīgie spārni” ir
tik dziļi izjusts, un viņa tik pareizi kā neviens ir uztvērusi
Aspazijas būtību un personību. Pati Saulcerīte jau bija tik ļoti
līdzīga Aspazijai.
Mēs esam zaudējuši labu draugu, sirsnīgu cilvēku un vienu no
Latvijas dižākajiem talantiem. Atvadoties no Saulcerītes,
atcerēsimies, ka viņa bija viens no tiem cilvēkiem, kas savu
vārdu bija pelnījusi un godam nesa. Lai mums paliek no viņas šīs
saulainās atmiņas un tas, ko katram no mums viņa ir devusi.
Valsts prezidenta preses dienests