Latvijas zelta nezūdošais mirdzums

Lielbritānijas un Padomju Savienības abpusējās finansiālās pretenzijas un Latvijas zelts

Profesors Antonijs Zunda, Valsts prezidentes padomnieks

Turpinājums. Sākums “LV”, 15.12., 22.12.2004.

Kamēr Londonā diskutēja par Anglijas bankā deponētā Latvijas zelta likteni, Rīgā okupācijas režīms pompozi atzīmēja diktatora Staļina 70.dzimšanas dienu. No “Saglabāt sudrabā”, “Jumava”, 2004.

Diskusijas britu parlamentā turpinās

1954.gada 15.februārī Apvienotās Karalistes parlamentā atkal notika diskusijas par britu kreditoru zaudējumiem Baltijas valstīs. Šoreiz deputāti pievērsa uzmanību Zviedrijas un PSRS kompensāciju līgumam par zviedriem nacionalizētajiem īpašumiem Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Ārlietu ministram tika norādīts, ka šāda vienošanās ir uzlabojusi PSRS un Zviedrijas savstarpējo tirdzniecību. Debašu laikā atskanēja leiboristu deputātu priekšlikums sekot PSRS un Zviedrijas piemēram un arī Anglijai panākt līdzīgu vienošanos. Ārlietu ministrs paskaidroja, ka tas tomēr nav iespējams, jo tādā gadījumā Lielbritānijai būtu de iure jāatzīst Baltijas valstu aneksija.
H.A.Hahlers no Anglijas Ārlietu ministrijas 1955.gada 4.februārī sagatavoja plašāku skaidrojumu par apskatāmo problēmu. Kopumā, atkārtojot jau iepriekš pieminētās tēzes, viņš atzīmēja, ka, valdībai ķeroties pie Baltijas valstu zelta realizācijas, tas jādara slepeni divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, ja par to uzzinās PSRS, tā var vērst sankcijas pret Lielbritāniju, jo šo zeltu uzskata par savu īpašumu. Otrkārt, pret šādu rīcību var protestēt baltiešu bēgļu organizācijas Lielbritānijā un ASV un sagādāt diezgan nepatīkamas problēmas. H.A.Hahlers atzīmēja, ka, pirms valdība ķeras pie Baltijas valstu zelta pārdošanas, tai jāpanāk, lai britu parlaments pieņemtu speciālu likumu.
Ienaidnieka īpašuma departamenta administrācija 1955.gada 3.februārī nosūtīja vēstuli Ārlietu ministrijas atbildīgajam ierēdnim Ērlam Dželiko, kurā deva savu skaidrojumu par Baltijas valstu īpašuma statusu Anglijā. Šajā dokumentā atzīmēts, ka Latvijas Republikas noguldījums Anglijas bankā nonāca šā departamenta pārziņā 1941.gadā, kad Latvija kļuva par ienaidnieka ieņemto teritoriju. Latvijas zelta vērtība ir 3,1 miljons mārciņu. Anglijā ir arī latviešu privātie noguldījumi un cita veida īpašums. Britu zaudējumi padomju varas veikto ekspropriāciju rezultātā Baltijas valstīs ir 2,5 miljoni mārciņu. Apmēram pusmiljons mārciņu zaudējumi ir saistīti ar dažādiem komercparādiem, kredītu atmaksu, procentu maksājumiem, kuru nokārtošana nav iespējama, kamēr PSRS ir inkorporējusi Baltijas valstis savā sastāvā. Lielbritānijas kopējās prasības pret Baltijas valstīm ir 8,5 miljoni mārciņu.

1940.gada 17.jūnijs. Sarkanās armijas tanki Rīgā. Sākusies Latvijas okupācija. No “Baltijas valstu vēsture”, Zvaigzne ABC, 2002.

Okupētā Latvija “nekārto parādus”…

Arī britu prese 50.gadu sākumā pievērsa uzmanību bloķētā Baltijas valstu zelta jautājumam un tā izmantošanas iespējām. Ietekmīgajā “The Times” 1952.gada 24.septembrī bija publicēts redaktora raksts par Baltijas valstu vērtspapīriem. Tajā tika atzīmēts, ka Anglija neatzīst Baltijas padomju republikas de iure tāpēc, ka tās nekārto savus parādus un kategoriski noliedz jebkādas citas saistības. Šāda politika nodarījusi zaudējumus Baltijas valstu vērtspapīru īpašniekiem Anglijā. Jau 12 gadus Baltijas valstu līdzekļi Anglijā tādēļ ir iesaldēti. Rakstā arī uzvērts, ka Latvijas, Lietuvas un Igaunijas bloķētie līdzekļi ir jāatbrīvo. Vēl ilgāk saglabāt pastāvošo stāvokli nav pareizi ne no īpašuma tiesību, ne no morāles viedokļa. Lai aizsargātu britu kreditorus no prettiesiskajām īpašuma konfiskācijām padomju Baltijas republikās, nav vajadzīga Kremļa atļauja.
1950.gadā Klementa Etlija leiboristu valdība izstrādāja likumu par ārvalstu kompensācijām, kas noteica atlīdzību tiem britu pilsoņiem, kam komunistiskās valdības Austrumeiropā atsavinājušas īpašumus vai sagādājušas cita veida finansiālus zaudējumus. Pēc likuma apstiprināšanas parlamentā Anglijā aktivizējās Parādzīmju turētāju asociācija. Bet tas kopumā nekādus reālus rezultātus nedeva. 1951.gada oktobrī parlamenta vēlēšanās Anglijā uzvarēja konservatīvo partija, kas atlīdzību pieviltajiem britu kreditoriem nesolīja. Šajā laikā, neraugoties uz abu pušu nepiekāpīgo pozīciju, Lielbritānijas un PSRS sarunas par finansiālo pretenziju noregulējumu turpinājās. Baltijas valstu zelta jautājums visu laiku bija sarunu centrā. 1959.gadā britu valdība nodibināja īpašu Ārzemju kompensāciju komisiju, lai reģistrētu visas britu pilsoņu finansiālās prasības pret Baltijas valstīm, t.i., pret Padomju Savienību. Līdzīgu procesu veica arī Padomju Savienība, kas savās pretenzijās iekļāva prasību pēc Latvijas, Lietuvas un Igaunijas zelta un cita veida īpašumiem.

Pretenzijas vēl no cara laikiem

Progresu Anglijas un PSRS sarunās kavēja britu prasība iekļaut abpusējās pretenzijās visus Anglijas pilsoņu zaudējumus, sākot no cariskās Krievijas laika. Padomju Savienība šādu pieeju noraidīja. Beidzot 1959.gadā panāca vienošanos, ka kompensāciju sarunās tiks ietvertas prasības, kas attiecināmas uz laika posmu pēc 1939.gada 1.janvāra. Britu valdība tomēr negribēja atteikties no Igaunijai 1927.gadā piešķirtā kredīta banku un valūtas reformai, Rīgas pilsētai 1913.gadā un Viļņai 1931.gadā dotā aizņēmuma atgūšanas. Trimdas vēsturnieks Edgars Dunsdorfs savulaik izpētīja, ka Rīgas pilsētas parāda summa bija 760 000 mārciņu, Igaunijas aizņēmums – 588 000 mārciņu, bet Viļņas pilsētas kredīts – 376 000 mārciņu. Profesors E.Dunsdorfs konstatēja, ka briti savās prasībās pret Padomju Savienību bija ietvēruši arī ieguldījumus Ventspils–Ribinskas dzelzceļa būvē cariskās Krievijas laikā.
Lielbritānijas un PSRS sarunu rezultātā 1961.gada maijā abas puses nonāca pie slēdziena, ka jāsāk apspriest reģistrēto un juridiski pierādāmo prasību atlīdzības formu. I.Kažociņš šajā sakarā atzīmēja, ka tas jau bija reāls apdraudējums Baltijas valstu zeltam Londonā, jo bija skaidrs, ka Padomju Savienība un Lielbritānija savstarpējo pretenziju kompensācijām domā izmantot tieši Baltijas valstīm piederējušos līdzekļus. Situācija kļuva vēl skaidrāka leiboristu valdības vadītāja Harolda Vilsona pirmā kabineta (1964–1970) darbības laikā. 1965.gada 20.janvārī viņš piekrita Londonā sākt jaunu sarunu posmu ar padomju valdību. H.Vilsons cerēja, ka, izkustinot no sastinguma abu valstu sarunas par apskatāmo jautājumu, izdosies parakstīt arī jaunu Lielbritānijas un PSRS tirdzniecības līgumu. H.Vilsonam gan iekšpolitisku, gan ārpolitisku apsvērumu dēļ bija svarīgi gūt panākumus attiecību aktivizēšanā ar PSRS.

Garo diskusiju jubilejas gads

“Investors Chronicle” 1965.gada 24.septembrī parādījās E.J.Spaijera raksts “Baltijas vērtspapīru jautājums”. Tajā autors atzīmēja, ka Padomju Savienības un Lielbritānijas sarunas par savstarpējām finansiālajām pretenzijām turpinās jau 25 gadus. Šo sarunu centrā ir Baltijas valstu īpašumi. Zināmā mērā jautājumam ir gan finansiāls, gan juridisks raksturs. Anglija neatzina 1940.gadā Baltijas valstu okupāciju de iure un, lai tās pilsoņi neciestu zaudējumus, bloķēja Baltijas valstu zeltu 5,7 miljonu mārciņu vērtībā. PSRS, atbildot uz to, pārtrauca izmaksas Ļenas un Tetjuhes parādzīmju īpašniekiem. 1959.gada septembrī PSRS iesniedza Lielbritānijai memorandu, kurā ierosināja kompensēt abu valstu pretenzijas ar Baltijas valstu zelta vērtību. E.J.Spaijers uzsver, ka PSRS nav tiesību uz Baltijas valstu zeltu, jo Anglija juridiski nav atzinusi tās politiku Latvijā, Lietuvā un Igaunijā par leģitīmu. Lai sakārtotu abu valstu attiecības, Lielbritānijai vispirms ir jāpieņem politisks lēmums par Baltijas valstu statusu. Raksta autors atzīmē, ka Anglijas kopējās pretenzijas pret Padomju Savienību ir 12,4 miljoni mārciņu, bet PSRS – 7,5 miljoni. E.J.Spaijers pieļauj, ka PSRS un Anglijas sarunu aktivizēšanās sekmēs Baltijas valstu vērtspapīru cenas pieaugumu.
Gatavojoties jaunai sarunu kārtai Maskavā, Lielbritānijas Ārlietu ministrijas Ziemeļu departaments 1965.gada 7.septembrī izstrādāja dokumentu, kurā bija pamatota Anglijas delegācijas pozīcija savstarpējo finansiālo pretenziju risināšanas jautājumā. Vērtējot problēmas juridisko pusi, britu Ārlietu ministrija uzsvēra, ka tā ir komplicēta. Anglijas banka 1940.gada jūlijā atteicās izpildīt visu triju Baltijas valstu centrālo banku rīkojumu par to zelta rezervju pārskaitīšanu uz PSRS Valsts banku. Šādu rīkojumu bankai 24.jūlijā deva britu valdība. Tās lēmums bija saistīts ar situācijas maiņu Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Anglija saprata, ka īpašuma nacionalizācijas uzsākšana Baltijas valstīs apdraud tās pilsoņu intereses un ir jāsper pretsoļi. Britu puses aizdomas pastiprināja arī tas, ka visu triju Baltijas valstu centrālo banku rīkojums par sava zelta nodošanu PSRS tika izsūtīts telegrāfiski un vienā un tajā pašā dienā. Ar Latvijas Banku savulaik bija parakstīta vienošanās, ka zelta depozīts paliks neskarts un netiks nodots kādai trešajai pusei ne pie kādiem apstākļiem. Anglija, visu to apsverot, uzskatīja, ka Baltijas valstu centrālo banku pēkšņais lēmums ir pretrunā ar normālu banku darbības praksi. Šaubas veicināja arī tas, ka Latvijā, Lietuvā un Igaunijā visu kontrolēja PSRS militārie spēki un Komunistiskā partija.

Turpinājums sekos