Dzīvē kā skolā: “desmit” grūti iegūt, ar “vieninieku” grūti dzīvot

Lai raksturotu iedzīvotāju noslāņošanos labklājības ziņā, Latvijas Centrālā statistikas pārvalde (CSP) pēdējos gados izmanto tā sauktās kvintiļgrupas, visas mājsaimniecības sadalot piecās grupās pēc viņu rīcībā esošā ienākuma (retāk pēc patēriņa izdevumiem), rēķinot vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī. Pēc mūsu domām, tas tikai daļēji atklāj patieso noslāņošanos, bet daļēji to notušē, īpaši sabiedrības pretpolos. Ja jau skolā un sportā atzīst, ka “piecu ballu skala” ir par rupju, tad dzīve taču ir vēl daudz sarežģītāka. “Desmit ballu skala” te ir minimāla. Turklāt ar sekojošu detalizētu izpēti, kāda sabiedrība pulcējas uz katra no desmit labklājības pakāpieniem. Tāpat detalizētāku izpēti prasa abas polārās grupas.

Tātad desmit grupās

Rakstam pievienotajā tabulā ir parādīts Latvijas mājsaimniecību grupējums desmit labklājības deciļgrupās pēc viņu rīcībā esošā ienākuma, rēķinot vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī latos. Saprotams, reāli ir sagrupētas tikai tās mājsaimniecības, kuras 2003.gadā nonāca CSP Mājsaimniecību budžetu pētījuma izlasē. Pētījuma izlasē tika iekļautas 6000 mājsaimniecības, bet atbildes uz vajadzīgajiem jautājumiem ieguva no 3631.
Tā kā deciļgrupas izstrādā tā, lai visās tajās nonāktu vienāds mājsaimniecību skaits, katras deciļgrupas datus veido ap 360 mājsaimniecību budžetu novērojumi. Dažkārt iebilst, ka tas ir par maz. Lai raksturotu iedzīvotāju dzīves apstākļus un dzīves līmeni valstī, tās reģionos un galvenajās sociālekonomiskajās grupās, ir pieņemts, ka nepieciešami vismaz tūkstoš novērojumi (labāk 3 un vairāk tūkstoši). Taču jāņem vērā viena īpatnība. Ja mājsaimniecības to budžeta pētījumam atlasa ar gadījumizlasei raksturīgu procedūru (precīzāk – divpakāpju stratificētu gadījumizlasi), tad deciļgrupas veido ne izlases, bet datu apstrādes stadijā, katrā grupā mērķtiecīgi savācot labklājības ziņā līdzīgas mājsaimniecības.
Dažādība katras deciļgrupas ietvaros (variācija) ir daudz mazāka nekā visas valsts, resp., izlases, mājsaimniecībās. Tādēļ, kā rāda iepriekšējo gadu pētījumi, atsevišķu deciļgrupu datu izlases kļūdas ir pat mazākas nekā analogu rādītāju izlases kļūdas, kas rāda stāvokli valstī.
Empīrisku pārliecību par to, vai izdalītās grupas ir reprezentatīvas vai ne, iegūstam, pārskatot tabulu kopumā. Ja tajā spilgti parādās noteiktas tendences un likumsakarības, dati ir reprezentatīvi. Ja skaitļi no grupas uz grupu “lēkātu” haotiski, datu reprezentivitāte būtu nepietiekama un no to tālākas analīzes vajadzētu atteikties.

Polāro desmitdaļu ienākumi atšķiras 12 reizes

Tādu secinājumu iegūstam, salīdzinot augstākās (desmitās) deciļgrupas rīcībā esošos ienākumus ar zemākās (pirmās) deciļgrupas ienākumiem. Runa ir par abu grupu vidējiem ienākumiem. Ja runā par galējībām, tad to starpību pat grūti izskaidrot un tā noteikti nav reprezentatīva.
Pašas turīgākās mājsaimniecības, kas deva datus pētījumam, rīcībā esošais ienākums 2003.gadā sasniedza 1920 latu mēnesī, rēķinot vidēji uz mājsaimniecības locekli. Valda uzskats, ka turīgi vai jau bagāti cilvēki par saviem ienākumiem negrib runāt un tādēļ pētījums, kura datus izmantojam, raksturo tikai sabiedrības trūcīgāko un vidējo daļu. Minētais skaitlis apstiprina to, ka vienmēr tā nav. Arī iepriekšējos gados turīgākā respondenta mēneša ienākums ir svārstījies ap 2 tūkstošiem latu uz mājsaimniecības locekli.
Kur dzīvo šis turīgais un statistikai atsaucīgais – Rīgā vai Ventspilī, to neteiksim. Ir apsolīts neizpaust nekādus datus par konkrētām mājsaimniecībām, kas kaut vai tikai teorētiski varētu uzvedināt uz iespēju tās identificēt. To prasa arī likums par valsts statistiku.
Pašas trūcīgākās mājsaimniecības mēneša ienākums, lai cik paradoksāli tas arī būtu, ir negatīvs skaitlis. Tādēļ, kā jau minējām, pašus lielākos un pašus mazākos ienākumus grūti salīdzināt. Negatīvs mēneša ienākums iznāk dažām mājsaimniecībām (tādu pētījumā ir ļoti maz), kuras savas mājsaimniecības kā sadzīves un patēriņa vienības budžetu ir sapludinājušas ar sava mazā ražošanas uzņēmuma budžetu un pēdējais ir cietis zaudējumus.
Tādēļ deciļgrupu labklājības salīdzināšanai labāk izmantot šo grupu vidējos lielumus.
Pirmās, vistrūcīgāko deciļgrupas vidējais rīcībā esošais ienākums, rēķinot vidēji uz mājsaimniecības locekli mēnesī, 2003.gadā bija tikai 24 lati (par to dzīves skolā liek atzīmi 1 – ļoti, ļoti vāji). Otrajā deciļgrupā ienākumu jau gandrīz divreiz vairāk – 43 lati, un turpmākajās deciļgrupās tie kāpj lēni 50 – 80 latu robežās. Straujāks kāpums ir vērojams, sākot ar 8.–9.deciļgrupu (111 un 147 lati), bet īsti straujš – tikai 10.deciļgrupā (288 lati). Pēdējais gandrīz precīzi divas reizes pārsniedz iepriekšējās 9.deciļgrupas ienākumus. Kā tik atšķirīgas labklājības mājsaimniecības drīkst apvienot kopējā kvintiļgrupā?
Apakšvirsrakstā minētās 12 reizes iegūstam, dalot pēdējās deciļgrupas vidējo ienākumu ar pirmās vidējo ienākumu (287,88 : 24,16). 2002.gadā šī attiecība bija tikai 10. Taču vienā iepriekšējā gadā arī bija 12. Tādēļ teiksim, ka noslāņošanās, visticamāk, ir palielinājusies, bet nekādā ziņā nav samazinājusies.

Dzīvo uz parāda

Tabulas tālākajā daļā nozīmīguma secībā ir parādītas 12 patēriņa izdevumu grupas un šo izdevumu kopsumma (pēdējā rinda). Pārsteidz tas, ka tiklab valstī kopumā, kā arī deviņās deciļgrupās no desmit patēriņa izdevumu kopsumma pārsniedz rīcībā esošo ienākumu. Tāda parādība bija vērojama jau 2002.gadā.
Kā ar budžeta deficītu cīnījās valdnieki, to māca vēstures stundās. Palaida naudas drukājamo mašīnu. Ar sekojošo inflāciju bija jātiek galā pavalstniekiem. Mūsdienu mājsaimniecībām naudas drukājamo mašīnu nav un nedrīkst būt. Kā tad iespējams izdot vairāk nekā ieņemt?
Dažas atbildes mēģina dot CSP darbinieki, kuri ir šo datu savācēji un apstrādātāji, tātad vislabāk zina to nianses (skat. “Mājsaimniecības budžets 2003.gadā.” – R.: CSP, 2004. – 86.lpp.). Saīsināti izklāstot, tās ir šādas:
– pieaug mājsaimniecību pieeja kredīta resursiem;
– mājsaimniecības izmanto iepriekšējo gadu ienākumus;
– ienākumi ir tēma, par kuru runā visai piesardzīgi, nereti šo tēmu noklusējot.
Pirmos divus apgalvojumus padara mazticamus patēriņa izdevumu un ienākumu attiecība pēc deciļgrupām. Ja visnabadzīgāko deciļgrupā patēriņa izdevumi divas reizes pārsniedz ienākumus, tad 2. un 3. deciļgrupā – vairs tikai par 30%, 4.–9. deciļgrupā – par 14–19%, bet pēdējā turīgāko deciļgrupa ir pratusi pat ietaupīt: ienākumi pārsniedz izdevumus par 5,5%.
Bet patēriņa kredītu tiklab bankās, kā veikalos var iegūt, tikai iesniedzot kādu dokumentu par regulāru ienākumu avotu vai depozītu. Kur lai bezdarbnieks tādu ņem? Patēriņa kredītu varētu izmantot vidējās un īpaši augstās labklājības deciļgrupas. Bet tās, spriežot pēc datiem, to dara maz. Jo turīgāka mājsaimniecība, jo sabalansētāks budžets.
Nopietnāk pārbaudāms ir apsvērums par ienākumu slēpšanu. Līdz šim sabiedrībā valdīja priekšstats, ka puslegāli, pusnelegāli un tādēļ slēpjami ir tieši lielie ienākumi. Bet varbūt pašreiz tiešām aplokšņu algu sistēma ir visizplatītākā mazkvalificēto gadījumdarbos strādājošo vidū? Tieši viņi visvairāk baidās par šiem ienākumiem runāt un vismazāk zina, kādiem nolūkiem statistika izmantos atbildes.
Tā vai citādi mājsaimniecību patēriņa izdevumu un ienākumu neatbilstība ir turpmāko pētījumu objekts, un šie pētījumi ir jāsāk jau intervētāju līmenī. Pēc mūsu domām, mājsaimniecību aptauja jāveic, izmantojot vismaz bilances metodes elementus, ja arī nenodrošinot pilnīgu ienākumu un izdevumu bilanci, uzrādot starpību cēloņus.

Pērk vairāk, iztērē … mazāk

Tāds paradokss darbojas līdz ar mājsaimniecību labklājības pieaugumu. Un, kur tas slēpjas, tūlīt redzēsim. Tabulas 4.rindā redzams, ka pirmās deciļgrupas mājsaimniecībās pārtikas iegādei vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli varēja izdot tikai 21 latu mēnesī, bet pēdējās, pērkot kvalitatīvākus un garšīgākus produktus (daudz vairāk par cilvēkam nepieciešamo apēst nevar!), šim pašam nolūkam izdeva divas un vairāk reizes vairāk – 54 latus. Taču pirmā grupa šai pieticīgai pārtikai tērēja 42,7% no visiem saviem patēriņa izdevumiem, bet pēdējā – tikai 19,9% (54,10 : 272,05 x 100).
Pāri par 40% no visiem patēriņa izdevumiem pārtikai izdeva 1.–3. deciļgrupā, tuvu tam 4.–6. deciļgrupā, bet zem 30% – tikai divās augstākajās.
Otrs “smagākais” izdevumu postenis Latvijas mājsaimniecībām ir maksa par mājokli (īre vai ekspluatācijas izdevumi, maksa par apkuri, ūdeni, elektrību u.c.). Relatīvi vissmagāk šie izdevumi gulstas uz 4.deciļgrupas mājsaimniecībām, prasot vidēji 17,6% no visiem patēriņa izdevumiem. Kā esam noskaidrojuši jau iepriekšējos gados un kā apstiprinās šoreiz, šajā grupā koncentrējas daudz pensionāru, no tiem savukārt daudz vientuļo.
Saprotams, desmitās deciļgrupas mājsaimniecību iedzīvotāji dzīvo daudz plašākos, labāk izremontētos un sakoptos mājokļos, šīm vajadzībām tērējot divas reizes vairāk – Ls 30 uz vienu mājsaimniecības locekli. Taču to var atļauties, izdodot nepilnus 11% no saviem patēriņa izdevumiem pret jau minētajiem nepilnajiem 18, kas jāatlicina trūcīgajiem pensionāriem.
Trešā nozīmīgākā izdevumu grupa ir transporta izdevumi. Uz transporta rēķina visvairāk taupa jau minētā 4.deciļgrupa, procentuāli izdodot pat mazāk nekā pašas pirmās – vistrūcīgākās.
Kā redzams tabulā, transporta izdevumi gan absolūti, gan relatīvi ļoti strauji pieaug, sākot ar 7. un īpaši tālākajām labklājības deciļgrupām. Ja vēl 6.labklājības grupā transportam pietika ar nepilniem 8% no patēriņa izdevumu kopsummas, tad 7.–9.grupā vajadzēja jau 12%, bet 10.deciļgrupā – 15%. Saprotams, daudz straujāk pieaug izdevumi absolūtā izteiksmē – latos uz mājsaimniecības locekli (skat. tabulu).
Augot labklājībai, proporcionāli pieaug izdevumi apavu un apģērbu iegādei, taču šo izdevumu daļa mājsaimniecību budžetos pieaug lēnāk: no 6% zemākajās līdz 9% augstākajās labklājības deciļgrupās.
Diezgan līdzīgs un dažviet paradoksāls stāvoklis ir ar izdevumiem atpūtai un kultūrai. Procentos no saviem budžetiem visnabadzīgākie ir izdevuši gandrīz tikpat, cik turīgākie (ap 8%).
Te nu pirmajā deciļgrupā laikam būs kāda statistiska kļūda. Citādi šim nolūkam gan absolūti, gan relatīvi vismazāk izdod 2.–4. deciļgrupas mājsaimniecības, un tas atbilst profesionāliem priekšstatiem par viņu iespējām.
Vēl pieminēsim pēdējā pusgadā sabiedrībā plaši diskutētos veselības izdevumus. Augstākajā labklājības deciļgrupā šim nolūkam vidēji uz mājsaimniecības locekli izdeva 8 latus mēnesī, 4.“pensionāru” grupā – tikai 4, un tomēr pensionāriem tas “apēda” 5,6%.
Tikai drusku mazāk nekā veselībai izdod alkoholam, tabakai, narkotikām. Divās zemākajās labklājības grupās pat vairāk. Gan absolūti, gan relatīvi. Ievērojami prātīgāki ir vienīgi pensionāri 4.labklājības deciļgrupā. Citādi: “Kuri dzēruši, tie dzers. Ir nauda vai nav.”

Siluets

Un nobeigumā “labklājības kalna”, kurā kāpjam, vispārējs vizuāls tēls. Tam ir samērā stāva pamatne, kurā netiek augšā 10–20% iedzīvotāju. Tālāk seko lēzeni kāpjoša ļoti plaša un diemžēl joprojām zema plakankalne (60–70% iedzīvotāju) un atkal stāva virsotne. Tajā rāpjas mazāk par 10% veiksmīgāko. Un ap 1–2% cenšas tikt vienīgi dzīves alpīnistiem pieejamajā smailē. Daži riskējot ar kritienu.

Dr.oec. Inta Ciemiņa,

Dr.habil.oec. Oļģerts Krastiņš

Mājsaimniecību grupējums pēc rīcībā esošā ienākuma, rēķinot vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī, un patēriņa izdevumi šajās grupās, Ls

Datu avots: CSP mājsaimniecību budžetu pētījums 2003. gadā. Vidēji valstī – “Mājsaimniecības budžets 2003. gadā”. – R.: CSP, 2004. – 35., 51.lpp. Pa deciļgrupām – Dr.oec. Signes Bāliņas datoraprēķins.