Ekslibru stāsti

Savu ekslibru kolekciju Aija Štosa sāka veidot pirms 33 gadiem, kad kokgrebuma meistars Oto Mednis viņai izveidoja pirmo grāmatzīmi un piedevām vēl uzdāvināja veselu sauju citiem darinātu grafikas miniatūru.

Aijas Štosas grāmatzīmes. Autori Oto Mednis un Rihards Skrubis

Grāmata ir Aijas mūža mīlestība. Ar to saistīti ilgi darba gadi bibliotēkā un saimnieces gods Grāmatniecības muzejā, kas ar viņas gādību un neatlaidību izveidots leģendārā grāmatizdevēja Jāņa Rapas seniora dzimtas mājās Ķipos. Aija ekslibri uzskata par grāmatas goda zīmi, ko vērts krāt un daudzināt: “Tā ir kā tas mazais cinītis, kas var gāzt lielu vezumu.” Paraugu rādījis profesors Pēteris Upītis, kas ar līdzdalību Starptautiskās ekslibristu asociācijas izstādēs pavēris latviešu grāmatzīmei ceļu pasaulē, pats veidojis vairāk nekā 700 grāmatzīmju un savācis ap 20 tūkstošiem grāmatzīmju. Profesors nodibināja arī Rīgas ekslibristu klubu, par kura hronisti kļuvusi Aija Štosa.

Ar nēšiem plecos

Aija pati brīnās, cik tālredzīgs bijis mākslinieks, grebdams kokā viņas pirmo grāmatzīmi: “Ne man toreiz bija Ķipu, ne ekslibristu kluba. Bet viņš fonā licis lauku sētu un arumu. Es pati – kā zemnieku sieva ar nēšiem plecos. Ja tagad atskatos – strādāts ir arī. Divdesmit septiņus gadus esmu rakstījusi kluba dienasgrāmatu. Sakrājušās divpadsmit pilnas klades, iesākta trīspadsmitā.”
Savā skaistajā un skaidri salasāmajā rokrakstā (“Esmu ne tikai mācījusies, bet arī skolēniem mācījusi glītrakstīšanu”) Aija dokumentējusi ekslibru mākslinieku un krājēju runas un sarunas sanāksmēs, salidojumos, izstāžu atklāšanas reizēs. Šo hroniku var lasīt kā interesantu dokumentālo prozu.

Personību spogulis

Kā spoži kristāliņi kalnu iežos dienasgrāmatas lappusēs mirdz izcilu personību domugraudi, viņu runas stils. Lūk, kā uzcītīgā hroniste 1978.gadā pierakstījusi profesora Pētera Upīša stāstījumu par kolēģi Mākslas akadēmijā un grāmatzīmju mākslā Zigurdu Zuzi: “Jaunībā Zigurds vasaras pavadīja Siguldā. Tur gleznoja Ārijs Skride. Ievēroja kādu puiku, kas neesot no viņa atstājies. 1948.gadā šis zēns liek eksāmenus uz Mākslas akadēmiju. Neko nav mācījies. Skride aizstāv, ņems viņu izmēģināt. Purvītis prasīja 2 procentus talanta plus 98 procentus sviedru. Pēc trešā kursa gribēja Zuzi no akadēmijas izsviest. Tagad Zuze jau septiņus gadus pats ir akadēmijā dekāns. Nu viņš jau pārspējis Rihardu Zariņu – 74 ekslibri. Un labākie ir īstas pērlītes, šedevri.”
Par profesoru Zigurdu Zuzi kā smalku mākslas pazinēju un vērtētāju savukārt liecina viņa uzruna Elzas Stalidzānes 50 gadu jubilejā 1983.gada ierakstā: “Ar izbrīnu vēroju viņas operatīvos zīmējumus. Tā ir vērtīga īpašība – prast strādāt pēc dotā uzdevuma. Šajos zīmējumos redzu, ka piepildījies brīnums. Jūs esat romantiķe, un pat industriālie motīvi te pacelti romantiskā augstumā. Jūsu spalvas zīmējumos jūt dvēseles noskaņu un attieksmi.”

Gudrība nāk ar pieredzi

Pateicoties Aijas Štosas izdomai un neatlaidībai, notikuši jau septiņi ekslibristu salidojumi. Tie pulcina grāmatzīmju autorus, īpašniekus un kolekcionārus no visiem Latvijas novadiem, tāpēc lielākās rūpes saistītas ar dalībnieku ēdināšanu un nakšņošanu. Kā to vislabāk atrisināt, Aija esot mācījusies no igauņu kolēģiem: “Salidojums jārīko vai nu jūnijā, kad skola tikko beigusies, vai rudenī, tieši pirms jaunā mācību gada sākuma, kad saimnieces vēl nav devušās atvaļinājumā vai jau atgriezušās darbā un var sarunāt pusdienu gatavošanu. Tad iespējams arī izmantot internātu telpas. It kā vienkārša lieta, bet gudrība jau nāk tikai ar pieredzi.”
Laikus tiek domāts arī par salidojuma programmu. Piemēram, Augstkalne savā laikā izraudzīta ne tikai tāpēc, ka tur ir upe, ezers un vispār skaista daba, bet arī tāpēc, ka augstkalnietis Kārlis Vilsons tik aizraujoši prot stāstīt par novada vēsturi.

Aija Neiburga