Kā baskāji pārtapa virsniekos

Nobeigums. Sākums “LV”, 17.12., 29.12.2004.

20.gadsimta 30.gadi. Karaskolas kadeti ceļā uz parādi

Virsnieku sagatavošana KS sākuma gados atradās Krievijas cara armijas virsnieku rokās, kas līdzi nesa svešas armijas ieražas, dažas tradīcijas un gaisotni. Laika gaitā skolā noteicošo lomu pārņēma pašu Karaskolā izaudzinātie virsnieki, kas bija beiguši Latvijas Augstāko kara skolu vai ārzemju militārās akadēmijas Francijā, Čehoslovākijā, Polijā u.c. Tā pamazām tapa nacionālā militārā audzināšanas sistēma, kurā veidojās Latvijas armijas virsnieks ar savām morālajām, ētiskajām un citām labākajām rakstura īpašībām, kurām pāri stāvēja bezgalīga uzticība valstij un pašaizliedzīga kalpošana tai.

Disciplīna un profesionalitāte

Galvenā štāba priekšnieks ģenerālis Mārtiņš Peniķis vienā no pašiem pirmajiem Karaskolas izlaidumiem 1922.gadā jaunajiem virsniekiem, aizejot uz karaspēka daļām, “ceļamaizē”, kas sastāvēja no desmit punktiem, deva līdzi praktiskus padomus. Droši vien ģenerālis zināja, kāda ir armijas dzīve. Nesen vēl bija plosījies karš, tāpat liela ietekme karaspēka daļās bija tradīcijām un paražām, kas iegūtas, karojot krievu armijā. Viens no viņa padomiem skanēja: “Mazāk lietojiet alkoholiskos dzērienus un nekad tos nelietojiet kareivju klātbūtnē, kas sevišķi tagad, pēckara sabrukuma laikā, pie pārāk izplatītas dzeršanas sērgas ļoti svarīgi.” Līdzīgiem vārdiem virsnieki tika aicināti nespēlēt azarta spēles, iemācīties dzīvot sava budžeta iespēju robežās un neaizņemties un neaizdot naudu. “Turiet augstu virsnieka godu un autoritāti, kuru jūs varat iegūt ne ar spožu formu un stingrām pavēlēm, bet ar savu vispārējo uzvešanos un zināšanām.”
Ar zīmīgiem vārdiem jaunos leitnantus dzīvē izvadīja Kara padomes priekšsēdētājs ģenerālis Kārlis Goppers. Viņš runāja par valstiskām lietām Latvijas valsts tapšanas pirmajos gados, un viņa vārdi sasaucas ar mūsdienām. “Jaunās valstīs demokrātiskā valsts iekārta prasa ļoti augstu valstiskās sajūtas attīstību tautā. Ja kādā tautā tādas apziņas nav, tad arī šī iekārta nav glābēja, tad masas ir pasīvas kopīgam darbam, dažādi slāņi piekopj tikai personīgas egoistiskas intereses, kas galu galā rada nepārvaramas pretrunas.(..) Valstiski sajust nozīmē ziedot personīgas intereses, ierobežot egoistiskas tieksmes, ievērot likumību. Virsniecībai kā karavīru audzinātājai arī šinī ziņā ir jābūt par priekšzīmi, tādēļ ir nepieciešami, lai pie viņiem valstiskā apziņa pārvērstos vārda pilnā nozīmē par valstisko sajūtu. Tas nav sasniedzams ar teorētisku apmācību vien, tāpēc visās armijās pie virsnieku sagatavošanas ievests ļoti stingrs, pat bargs režīms.”
Karaskolas priekšnieks pulkvežleitnants (vēlāk pulkvedis) Jānis Ceplītis tajā pašā izlaidumā leitnantiem sacīja: “ Tas, kas tika sakauts uz kaujas lauka, sen jau bija sakauts vēl miera laikā. Tāpēc mācieties un izglītojieties, sekojiet kara mākslas attīstībai, attīstiet sevī kareivisko garu, stingru raksturu, nelokāmu gribu; strādājiet nenogurstoši un enerģiski , esiet taisni un godīgi, bet arvien stingri pret jums padotajiem. Pamatus, lai visu to iegūtu, jums ir devusi skola, pārējais jums jāiegūst ar saviem spēkiem.”
Latvijas armijā pakāpeniski pieauga Karaskolā audzināto virsnieku skaits, attiecīgi samazinoties bijušo cariskās Krievijas komandieru skaitam, un līdz ar to gandrīz pilnībā izzuda viņu negatīvā ietekme. Līdz ar to samazinājās krievu armijā izplatītie disciplīnas pārkāpumi, novecojusī militārā domāšana, patriotisma trūkums utt. Palielinoties modernam karam sagatavoto virsnieku skaitam, pieauga armijas kaujas spējas, kā arī vispārējais noskaņojums vienībās. Atliek nožēlot, ka politiski kļūdainu lēmumu dēļ Latvijas karavīriem bija liegts pierādīt savu profesionalitāti un cīnīties par savu valsti ar ieročiem rokās. Karaskolas absolventiem, kas, saņemdami zobenu, izlaidumā zvērēja – “Apsolos to nest savam godam, latvju slavai, tēvzemei un brīvībai”, būtībā nācās lauzt doto zvērestu. To, ka Latvijas virsnieki bija saņēmuši labu profesionālo sagatavotību, ka viņi bija prasmīgi un drosmīgi karavīri, viņi pierādīja, karojot citu armiju uniformās. Daudzi virsnieki ir saņēmuši citu valstu augstus militāros apbalvojumus, bet īpašs ir Karaskolas beidzēja kapteiņa Pētera Lapaiņa apbalvojumu klāsts: Krievijas Sv. Jura krusts, Padomju Krievijas Sarkanā Karoga ordenis, Latvijas Lāčplēša Kara ordenis un Vācijas Dzelzs krusts.

Cigarešu etvija ar karaskolas krūšu nozīmi; uzpleču nozīme; karaskolas žetons, kas nēsājams pie formas tērpa uz pirmās pogas

Tradīcijas

Latvijas Karaskolas kadeti tika labi trenēti un ekipēti, tāpēc vienmēr bija pirmajās rindās valstiski svarīgās ceremonijās un parādēs. Viņi stāvēja godasardzē pie Brīvības pieminekļa, pie Svētās uguns altāra Brāļu kapu atklāšanā, militārās parādēs vienmēr soļoja kā pirmā vienība. Bet KS bija iedibinātas arī vairākas iekšējās tradīcijas. Viena no nozīmīgākajām tradīcijām bija 30.novembra Melnās kafijas vakars, kad tika pieminēti kritušie kadeti. Tradīcija sākās ar Vareļu un Brāļu kapu apmeklējumu, vakarpusē kadeti ar dziesmām soļoja cauri Rīgai uz Daugavas tiltiem, bet pēc atgriešanās skolā notika vakara junda. Bet tā bija tikai viena no daudzajām tradīcijām.
Karavīra pirmais bauslis ir pakļauties pavēlēm un augstākā pakāpē esošā rīkojumiem. Tas ir sākums visās militārās audzināšanas skolās. Nav viegla dzīve pirmā kursa kadetam, piemēram, Vestpointas militārajā akadēmijā. Bet tam nav nekāda sakara ar padomju armijā valdošo “ģedovščinu”. Arī KS “dresūras darbu” veica vecākais kurss, kura uzdevums bija jaunuzņemto “pataisīt” par kadetu. Kad pēc pāris mēnešiem tas bija beidzies, notika uzņemšana pilntiesīgo kadetu kārtā. Šo ceremoniju kadeti pazina kā Balto nakti, jo tā notika pusnaktī, un to katrs kadets atcerējās visu mūžu. Tradīciju sarga zobena sitiens uz pleca bija neoficiāls solījums ziedot savu dzīvību tēvzemei un reizē atgādinājums, ka “kadets var visu”. Šo devīzi vēl šodien nereti var dzirdēt Latviešu virsnieku apvienībā.
Kursa devīzi izraudzījās jau pašā mācību sākumā kursa kadeti savā sapulcē. Un izraudzītie vārdi palika kā ceļazvaigzne visu skolas laiku, kā arī vēlāk, dienot bruņotajos spēkos. Tā palika ierakstīta marmora plāksnē KS viesistabā. Piemēram, 11.izlaidumam 1937.gadā bija devīze “Tēvzemei un brīvībai”, 12.izlaidumam 1938.gadā – “Latvija, Tev mūsu sirds”, 13.izlaidumam 1939.gadā – “Latvijai dzīvot, Latvijai mirt”, 14.izlaidumam 1940.gadā – “Brīviem dzīvot, brīviem mirt”.
Sākot ar 11.izlaidumu 1937.gadā, jaunajiem leitnantiem, absolvējot KS, tika pasniegts virsnieka amata simbols – zobens. To pasniedza vai nu Valsts prezidents, vai kara ministrs. Zobenus saņēma 11., 12. un 13.izlaiduma leitnanti.
Kadeti jau nebūtu kadeti, ja neizdomātu ko oriģinālu. KS absolventu vārdi bija sarindoti sekmju secībā. Ar pirmo šķiru beigušie sekmīgākie varēja pirmie izvēlēties sev labākās dienesta vietas, pēdējiem palika sapieru pulks, kuriem bija smagāka dzīve, kuri zābaku vietā nēsāja stilbtiņus – ap lieliem apvijamas zaļas saites, kas bija zobgalību iemesls. Sekmju ziņā pirmā absolventa vārdu iegravēja KS kadetu plāksnē, bet pēdējam viņa kursa biedri saziedoja 1000 latu, kurus bankā samainīja viena santīma monētās un smago maisu nodeva bēdubrālim, kam nauda līdz nākamajam rītam bija jāpārskaita un jāparaksta kvīts. Aizejošā kursa krīvs nodeva savam nākamā kursa pēctecim tradīciju lādi ar ceremoniju un iekšējās kārtības grāmatu, ar Vareļos un Tīreļpurvā izraktajiem kauliem un zobenu. Tad skola stājās parādei Armijas sporta laukumā un klausīja labākā absolventa komandai, bet nesekmīgākais pieņēma parādi un pēdējo reizi sveicināja skolas karogu ar vārdiem: “Sveika, Karaskola!”. “Esi sveiks!” atsaucās simt jaunu balsu.
Viena no nozīmīgākajām tradīcijām bija izlaiduma nakts. Pēc skolas izlaiduma akta divpadsmitos naktī jau ar kārotajām leitnanta zvaigznītēm uz zīmotnēm un virsnieka amata simbolu zobenu pie sāniem viss izlaidums ieradās kādā pašu izraudzītā varoņu piemiņas vietā, parasti tie bija Vareļi, bet dažiem kursiem Ložmetējkalns vai Brāļu kapi, kur notika jaunā virsnieka zvēresta ceremonija. Tās bija atvadas no samērā vieglajām kadeta dienām, dodot svinīgo solījumu kalpot tautai un tēvzemei un, ja būs nepieciešams, ziedot tai pašu dārgāko – dzīvību. Kā liecina vēsture, šie jaunekļi un vīri palika uzticīgi savam solījumam, jo astoņdesmit procenti no viņiem palika kauju laukos ar domu par brīvu Latviju.

Andris Kļaviņš