Latgales piedāvājums letonikas pētniekiem

Latvijas novadi joprojām glabā tradīciju un valodas savdabību, kura mūsdienu globalizācijas apstākļos draud strauji izzust. Būtiska nozīme letonikas pētījumos ir reģionālajam aspektam. Pievērsīšos Latgales novadam, kura vēstures gaita ir bijusi atšķirīga. Atcerēsimies, ka tikai 1917.gadā Latgales latviešiem bija lemts apvienoties ar pārējiem Latvijas novadiem pēc gandrīz 300 gadus ilgās administratīvās nošķirtības.

Latgales novadu izlokšņu bagātība dzīvo kāzu un kristību dziesmās, tautas svētkos un runātajā vārdā, tradīciju pūru pilda audēju, kalēju un podnieku dzimtas. Pilsētnieku priekam – svečturu parāde pie Rīgas pils Foto: Normunds Mežiņš, A.F.I.

Nošķirtības laikā novadā izveidojusies savdabīga kultūra un garīgā pasaule, kurā sadzīvojušas un joprojām sadzīvo blakus ne tikai Latgales latviešu tautas tradīcijas un katolicisms, bet arī citu tautu kultūru un reliģiju daudzveidība. 2004.gads Latgalei ir bijis nozīmīgu jubileju gads – apritēja 250 gadu kopš pirmās latgaliešu grāmatas iznākšanas un 100 gadu kopš drukas aizlieguma atcelšanas. Latgaliešu rakstu valoda ir izveidojusies uz Dienvidlatgales izlokšņu pamata un nav identa ne ar vienu izloksni. Tā pat visnežēlīgākajos pārkrievošanas un latviskā nīdēšanas laikos ir skanējusi baznīcās un ļāvusi Latgales latvietim kaut nedaudz celt savu nacionālo pašapziņu. Vai tas arī nebija viens no iemesliem, kas drakoniskajā drukas aizlieguma laikā, kad sāka aptrūkt latīņu burtiem drukāto grāmatu, lika vienkāršajam skolas izglītību nebaudījušajam zemniekam ņemt rokā spalvu un rakstīt grāmatas ar roku? Tieši tajos pagastos, kur ir darbojušies grāmatu pārrakstītāji, ap 1900.gadu (35 gadus pēc drukas aizlieguma ieviešanas) konstatēta visai augsta lasītprasme Latgales latviešu zemnieku vidū – 76,5%, bet turpat blakus esošajos pagastos, kur rokraksta literatūra nebija izplatīta, – tikai 39,2% lasītpratēju. Šos datus sniedz grāmatniecības vēsturnieks Aleksejs Apīnis grāmatā “Neprasot atļauju”.

Līdzdalība Eiropas valodu atlantā

Salīdzinot ar pārējiem Latvijas novadiem, Latgales izloksnes nenoliedzami ir saglabājušās labāk. Kopumā jāteic, ka Latgales izloksnes ir pētītas dažādos aspektos. A. Becenbergera sastādītajā latviešu izlokšņu tekstu krājumā “Lettische Dialect-Studien”, kas iznāca 1885.gadā un bija pirmais ievērojamākais publicējums latviešu dialektoloģijā, sastopami arī latgalisko izlokšņu materiāli. Vēlāk Filologu biedrības Rakstos (1927–1940) publicēti arī 13 Latgales izlokšņu apraksti. Pēc Otrā pasaules kara diemžēl publicēts tikai viens. Tas ir “Tilžas izloksnes apraksts”. Taču ir iznākusi A.Reķēnas Kalupes izloksnes vārdnīca divos sējumos. Diemžēl pāragri mūžībā aizgājis salīdzināmās valodniecības profesors A.Breidaks, kura pētījumus Latgales izlokšņu vēsturiskajā fonētikā baltu valodu kontekstā augstu vērtēja arī ārzemju kolēģi. Latgales izlokšņu materiāls iekļauts kopējā latviešu izlokšņu pētniecībā un atspoguļots ģeolingvistiskajās kartēs. Jau vairāk nekā 30 gadus latviešu dialektologi piedalās starptautiskā projektā “Eiropas valodu atlants”, kurā latviešu valoda pārstāvēta ar 36 izloksnēm, tai skaitā ar 7 Latgales izloksnēm. Dažkārt tieši Latgales izlokšņu materiāls ir tas, kas piesaista uzmanību. Vairāki pavedieni tieši caur izloksnēm, nevis literārajām valodām mūs aizved pie citām valodām un ir tālāku pētījumu avots ne tikai valodniekiem.

“Jau mani vad, jau mani vad, jau muna jauneiba kiuliņus mat” Foto: Gatis Dieziņš, A.F.I.

Atšķirīgais un kopīgais

Liekas, Latvija ir tik maza, taču vienlaikus tik dažāda, arī valodas ziņā. Latgales izloksnēs atradīsim radniecību ne tikai ar Vidzemes un Zemgales sēliskajām izloksnēm, visbiežāk tie ir kopīgie, nepārtrauktie valodas parādību izplatības areāli. Taču kopīgo var atrast arī krietni patālu Kurzemē, jo īpaši Lejaskurzemē. Tā, piemēram, Latgales un arī Vidzemes sēliskajās izloksnēs par pērkonu saka nevis rūc, bet grauž. Šo vārdu ar to pašu nozīmi mēs atrodam arī dažās Kurzemes izloksnēs. Vēl šajos novados reģistrēti tādi kopīgi vārdi kā (sviestu) nīt (neit) ar nozīmi ‘sviestu taisīt’, kas atspoguļo seno sviesta gatavošanas veidu ar roku, arī malku griezt (grīzt) ‘zāģēt’, kast ‘rakt’, kas sastopams Dienvidlatgalē, Lejaskurzemē, arī lietuviešu valodā kasti ir ar to pašu nozīmi.
Tieši Latgales izloksnēs uzrāda ne mazumu mantotu vārdu, kādu nav latviešu literārajā valodā, bet ir lietuviešu valodā. Tā, piemēram, pūces nosaukums augšzemnieku dialekta izloksnēs ir pelēda (palāda), līdzīgi lietuviešu valodā pelēda. No J.Jaunsudrabiņa daiļrades mums visiem ir pazīstams teiciens “Kā es māku, tā es maunu”. Arī darbības vārdiem maut, tāpat maudāties ar nozīmi ‘peldēt, peldēties’ atbilst radniecīgi vārdi lietuviešu valodā. Vēl varētu minēt līdzīgus piemērus, kā sala (sola) ar nozīmi ‘ciems’, kuram radniecīgi vārdi ar nozīmi ‘mājoklis, apdzīvota vieta’, kā to savulaik konstatējis A. Breidaks, atrodami arī citās indoeiropiešu valodās, arī virsūne (viersyune) un lei. viršūne ‘koka galotne’, grūds un lei. grūdas, aruods (orūds) un aruodas ‘apcirknis’, piejūkt (pījiukt) un lei. prijunkti ‘pierast’. Arī Latgales izloksnēm un leišu valodai kopīgas vārdu nozīmes nav retums. Minēšu tikai divas. Latgalē, tāpat kā Lietuvā, ar nozīmi ‘bedre’ lieto vārdu duobe (dūbe), atiet – ar nozīmi ‘nākt šurp’.

Aizguvumi un mantotie vārdi

Gandrīz vai vispārpieņemts ir uzskats, ka Latgales izloksnēs ir stipra slāvu valodu ietekme. No vienas puses, tas tiešām tā arī ir, to ietekmējusi gan vēsture, gan arī daudznacionālā vide (kaut arī mūsdienās Latgalē ir pagasti, kuros līdz pat 97% iedzīvotāju ir latvieši). Nereti vienai un tai pašai reālijai Latgalē ir slāviskais nosaukums, bet citur Latvijā – ģermānisms – sukne un kleita, vīšne un ķirsis.
Nereti tieši Latgales izloksnēs ir saglabājušies mantoti vārdi, bet latviešu literārajā valodā un lejzemnieku izloksnēs ir aizguvumi, piemēram, aizguvumi kālis (latv. lit. val.) un sprūte (Kurzemē) un mantoti vārdi griezinis un sakne (Latgalē); līdzīgi kā aizguvumi salīdzinājumā ar mantoto vārdu Latgalē: dēlis – galds, zāģēt – griezt, smērēt – ziest, riba – sānkauls, strādāt – darīt.
Latgales izloksnes bagātīgi atspoguļo valodu kontaktus, gan aizguvumus no slāvu valodām, gan arī no kaimiņiem lietuviešiem. Daudz interesantu Latgales izlokšņu materiālu var atrast 19.gadsimta beigās Polijā un Krievijā publicētajos Vitebskas guberņas latviešu etnogrāfijas materiālos, kuru tulkošana un publicēšana būtu neatsverams avots vēsturiskās dialektoloģijas, etnogrāfijas un vēstures pētījumiem. Te var minēt E.Voltera “Materialy dl’a etnografii latyshskogo plemeni Vytebskoj gubernii” (1890), kur ievietots arī toreizējā jurista Jāņa Pliekšāna raksts par Višķu pagasta kāzu ieražām, jāsaka, arī ar visai bagātu valodas materiālu. Tāpat Stefānijas Uļanovskas pētījums “Lotyše Inflant Polskih”, kas publicēts 1892.gadā Krakovas ZA izdevumā “Zbiór wiadomości do antropologii krajowej”. Trijās šā apraksta daļās kā ilustratīvais materiāls publicētas 329 dainas, 75 pasakas, 232 mīklas, 474 sakāmvārdi un parunas Rēzeknes apkārtnes, galvenokārt Viļānu, izloksnē. Izlokšņu pētīšanai lieti var noderēt ne viens vien latgaliešu rakstu valodas avots (J.Macilevičs, S.Baginskis).

Iekšējie procesi dialektos

Izloksnes dažādu faktoru ietekmē diezgan strauji nivelējas un pat zūd. Latvijā izloksnes nav pētītas sociolingvistiskā aspektā, proti, kuras valodas parādības ir noturīgākas, kuras zūd straujāk, kāda ir dažādu paaudžu runātāju izloksnes prasme un vēlēšanās tajā runāt. Arī tas, kā veidojas mūsdienu izloksnes iedzīvotāju migrācijas un literārās valodas ietekmē. Citās valstīs, kā varam pārliecināties starptautiskos dialektologu un ģeolingvistu kongresos, dialektu un izlokšņu izpēte šādā aspektā ir gandrīz vai galvenais sociolingvistikas uzdevums. Šādi pētījumi būtu ļoti nozīmīgi, jo iekšējie procesi dialektos nereti ļauj prognozēt visas valodas attīstību. Zūdot dialektiem un izloksnēm, nereti tiek apdraudēta nācijas kopīgā valoda. Varbūt tādēļ pašlaik pasaulē notiek visai rosīga izlokšņu un reģionālo valodu atdzīvināšana un lokālo īpatnību saglabāšana, jo arī šeit darbojas gan dialektu pašsaglabāšanās tendence, gan tendence izloksnēm zust.
Valodnieku konferencē Liepājā lietuviešu kolēģe Genovaite Kačuškiene referēja par izloksnes jēdzienu inteliģences apziņā. Interesanti, ka tieši Žemaitijā – novadā, kur ir senas, bagātas kultūras tradīcijas un kur izloksne vairāk atšķiras no literārās valodas, – izloksnes runātāju procents ir krietni augstāks, runāšana izloksnē ir pat prestiža lieta. Ļoti interesanti būtu šādus pētījumus izdarīt Latvijā, vismaz vienā pagastā katrā novadā.

Jāstrādā kopā

Ir notikušas daudzas dialektologu ekspedīcijas, daudzas folkloristu, etnogrāfu un arī mutvārdu vēstures ekspedīcijas, taču laikam ieguvēji būtu mēs visi, ja tiktu organizētas kompleksas ekspedīcijas, kaut vai uz vienu pagastu katrā novadā, tā iegūstot bagātāku un precīzāku materiālu dažādās nozarēs. Kopā ar mutvārdu vēstures pētniekiem braucot uz Latgali un izjautājot teicējus, vairākkārt pārliecinājos, ka cilvēki labprātāk uztic savu dzīvesstāstu, ja ar viņiem runā izloksnē, jo tad tevi uzskata par savējo. Savukārt izlokšņu pētniekiem lieti noder etnogrāfu un folkloristu materiāli.
Par šādas kompleksās ekspedīcijas lietderīgumu es pārliecinājos 1991. gadā Lejasbulānā, latviešu kolonijā Sibīrijā. Šīs ekspedīcijas materiāli atspoguļoti grāmatā “Lejas Bulāna – latviešu ciems Sibīrijā” (Zvaigzne ABC, 1995). Sibīrijas latgaliešu valoda ir ļoti apdraudēta, tā ir uz izzušanas robežas. Par to, kā mirst valoda, bija sāpīgi pārliecināties, Stroganovas ciemā tiekoties ar jauku māmiņu, kura latgaliski zināja tikai dažus vārdus. Vaicāta par vecāku dzimto vietu, viņa varēja vien pateikt, ka esot no Krievijas. Taču pēc viņas minētajiem vecāku uzvārdiem Pluoņs un Umbraško, kā arī pēc vārda vasali izrunas un kartupeļa nosaukuma guļbe viegli varēja atpazīt viņas senču dzimto Krāslavas pusi. Tomēr pats skumjākais bija krievu valodā klausīties skaisto stāstījumu par Ziemassvētku tradīcijām viņas bērnībā.
Novadu valodas jeb dialekti un izloksnes ir vērtība, par kuru saglabāšanu jārūpējas īpaši. Mūsu kaimiņvalstī Lietuvā ir desmit gadu valsts programma dialektu un vietvārdu aizsardzībai. Varbūt viela pārdomām arī mums?

Dr.habil. philol. Anna Stafecka