Daugavas zīmes

Turpinājums no “LV” 02.12.2004.

Daugavas zīme Foto: Vaida Villeruša

29.Bēgļu ceļš

Izsenis Daugavas kreisajā krastā iepretī Ikšķilei bijusi Līves muiža, patiesībā pat divas – Veclīve un Jaunlīve. Un kopš neatminamiem laikiem šajā vietā, lai celtos pāri upei, pienāca senais Kurzemes, Zemgales ceļš. Tas, savācis taciņas, celiņus un ceļus, veda cauri Jelgavai, Iecavai, tāpat arī Bauskai, Baldonei un, pārkļuvis Daugavas otrā pusē, aicināja tālāk uz Vidzemes vidienu, Igauniju un Krieviju. Daudz karu maluši šī ceļa smiltis – gan zemgaļu gājieni uz zemēm pie Gaujas, gan leišu sirojumi Vidzemē. 17.gadsimtā to kapā poļu–zviedru, bet 18.gadsimtā – krievu–zviedru karazirgu pakavi. 19.gadsimta sākumā pa to līdz Daugavai pie Ikšķiles atnāk Napoleona armijas pulki. 20.gadsimts nav izņēmums – pa šo ceļu joprojām var nonākt Vidzemē, apejot Rīgas mūrus un nocietinātos cietokšņus, purvus un ezerus pilsētas apkārtnē.
Tuvojoties Pirmajam pasaules karam, ceļa nozīme nav zudusi, un jau 1914.gada vasarā sākas priekšdarbi tilta būvei, lai tādā veidā savienotu ceļa galus abos Daugavas krastos. Kara troksnis vēl nav atdunējis līdz šejienei, kad tilts ir jau gatavs. Drīz vien tā ir gandrīz drošākā, taisnākā pārkļūšanas vieta uz Vidzemi. Ātrāk nekā gaidīts, karš pietuvojas Daugavas krastiem. 1915.gada rudenī kā pelēks vilnis sāka velties krievu armija, kas strauji atkāpās vācu pārspēka dēļ. Tad, kad pa tiltu neplūda armijas daļas, laida pāri arī Kurzemes bēgļus. Pametuši savas mājas baiļu vai dažādu pavēļu dēļ, atstājuši grūti iegūto un jau iekopto zemi, ar visu mantību vezumā vai nastiņā uz muguras viņi devās smagajās bēgļu gaitās. Bēgļi plūda un plūda – no Zemgales, no Kurzemes, neļaujot ceļa putekļiem nosēsties ne dienu, ne nakti – tie kūpēja pār ceļu kā nelaimes un bēdu mākonis.
To sāka saukt par Bēgļu ceļu, Lielo Kurzemes bēgļu ceļu, Kara ceļu. Likās, ka šim skumjajam gājienam nebūs gala, bet tas pārtrūka pēkšņi – kad šķita, ka visas armijas daļas jau paguvušas atkāpties, tiltu nodedzināja. Aizkavējušās karavīru grupas vairs pāri netika – tām nācās ieņemt aizsargāšanās pozīcijas priekštilta nocietinājumos. No ceļa uz abām pusēm veidojās ar dzīvībām bruģētais lauks – Nāves sala, par kuras centru kļuva pats ceļš. Arī bēgļiem ūdens šķērslis bija grūti pārvarams. Kamēr vēl bija iespējams, daļa pārcēlās ar kādām laivām, pašu sietiem plostiņiem, citi devās gar Daugavas krastu augšup, meklēdami kādu pāreju.
Taču neskaitāmi ļaužu pulki bija nākuši tieši pa šo ceļu, lai izklīstu gan Vidzemē, gan Krievijas plašumos. Atgriezās tikai daļa, jo gandrīz katrai ģimenei palika kāda kapu kopiņa tālu no mājām – bads, infekciju slimības plosījās ar neredzētu spēku. Daļa gāja bojā kara darbības dēļ. Un vēl kādi, visu zaudējuši, palika citur.
Pirmajam Pasaules karam sekoja otrs, katrs atstāja savas rētas, taču tās ar laiku pielīdzinājās un apdzija, dzīve gar ceļu arvien atkal atjaunojās, arī pats ceļš vienmēr bija vajadzīgs.
Visu pilnīgi dzēsa hidroelektrostacijas būve – Līves muiža ar saviem ābeļu dārziem noslīka ūdenskrātuvē, tāpat Daugavas krasta mājas. Ūdens klājās pāri ierakumiem, nocirsto koku celmiem un arī ceļam – tas tagad ved uz nekurieni – pienāk pie plašā ūdensklāja, kur bijušās Nāves salas augstākās vietas kā mazas saliņas ar koku skupsniņām spītē ūdeņiem.
Ceļa malas talkās sakopa Kultūras fonda (KF) kopas un Rīgas 25. vidusskolas skolēni. Kopš 1991.gada ceļu iezīmē KF liktais akmens – tēlnieka Viļņa Titāna darbs. Tā uzraksts “Bēgļu ceļš” ir ar steidzīgiem, mazliet sagāztiem burtiem, bronzas ceļa lentē uz akmens iemītas mazas kailu kāju pēdas, kas ved projām no mājām.
Kad tilts pār Daugavu pie Līvesmuižas bija nodedzināts, ceļu bēgļiem slēdza, atļaujot doties cauri Rīgai. Izmisušo cilvēku vilnis pārplūdināja pilsētu. Karš jau bija pieņēmies spēkā, bēgļu apstākļi daudzkārt sliktāki un viņu mirstība daudz lielāka. Necili vārdi izlasāmi II Meža kapu rūpīgi saglabātajos mirušo reģistros. Tie ir traģiski skaitļi: 1914.gadā Rīgā nomira ap 500 Kurzemes bēgļu, bet pie Kurzemes bēgļu ceļa slēgšanas 1916.gadā – 1285.
Mira vecie cilvēki, slimie, dzemdētājas un nedēļnieces, zīdaiņi un bērni, pusaudži un arī ne mazums pašos spēka gados. No Jelgavas, Bauskas…Tukuma, Liepājas…Ventspils apriņķa. No Elejas, Sesavas, Dobeles… No visas Kurzemes un Zemgales.
Kādreizējie Sv. Markus draudzes kapi, saukti par Nabagu kapiem, atvēra savu zemes klēpi, lai uzņemtu un apsegtu tautas posta daļu.
Nabagu kapsētā viņi guldīti kā garos Brāļu kapos, kā kaujā krituši ciešā rindā cits pie cita, atstājot vien savu vārdu un atzīmi kapu grāmatās: “…24.laukuma 16.rindā 8.vietā…”
Viņu tuvinieki, kara dzīti, izklīduši Krievzemes plašumos. Kad 20.gadu sākumā bēgļiem radās iespēja atgriezties dzimtenē, pirmās domas bija par kādu baļķu slieteni izpostītajās mājvietās, lai varētu dzīvi sākt no jauna. Nebija ne līdzekļu, ne iespēju braukt uz Rīgu meklēt tuvinieku kapus. Rīdziniekiem nekoptās kapu rindas šķita neglītas, par tām bija sūdzības pilsētas iestādēs, un rezultātā tās it žigli tika nolīdzinātas. Stāsts par te uz mūžu sagulušajiem palika tikai dzimtas atmiņās un II Meža kapu reģistru grāmatās. Bēgļu kapiem jau kārtu kārtām guļ virsū citi aizgājēji, vien jaunu kapu racēji brīnās par kauliem pilno zemi.
2003.gada 31.oktobrī ar Kultūras fonda atbalstu kādreizējo Nabagu kapu ceļa maliņā kā atgādinājums tika likta pieticīga zīme. Tēlnieces Vijas Dzintares apdarinātais nelielais pelēkais laukakmens vēstī: “Šeit dus 3560 Kurzemes bēgļi. 1914–1919.”
Zīme, ka viņi nav aizmirsti.
Kā spoža zvaigznīte pelēkajās ziemas debesīs šajās dienās uzmirdzēja ziņa, ka arī Igaunijā likts piemineklis tur Pirmajā pasaules karā mirušajiem latviešu bēgļiem.

Vaida Villeruša