Vai viegli mīlēt savu valsti

Jānis Dripe, Valsts protokola vadītājs, intervijā “Latvijas Vēstnesim”

Atmiņas par nākotni

Jānis Dripe Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

– Presē izskanējusi informācija, ka jums piedāvāts Rīgas galvenā arhitekta amats.

– Jā, un es, pat nesagaidot jūsu nākamo jautājumu, gribu atklāti pateikt: man ir interese agrāk vai vēlāk atgriezties pie savas profesijas. Jo deviņi gadi diplomātijā – tā bijusi ļoti interesanta pieredze, tāpat kā pirms tam kultūras ministra darbs. Taču kopš jaunības esmu domājis par savu arhitekta profesiju un esmu diezgan ilgi tajā strādājis. Es arī ļoti augstu savā laikā novērtēju to, ka kolēģi mani ievēlēja par Arhitektu savienības priekšsēdētāju. Tā ka agrāk vai vēlāk domāju atgriezties arhitektūrā, un iespējas ir vairākas. Viena – pašam projektēt, ko daļēji jau esmu atsācis. Otra iespēja – man ir sakrājies ārkārtīgi daudz materiālu, lai rakstītu arhitektūras žurnālam, un es arī to grasos darīt. Protams, es augstu vērtēju pilsētas mēra piedāvājumu kļūt par Rīgas galveno arhitektu. Es vēl nezinu, ar ko šīs sarunas beigsies, varbūt pilsētas mēram ir arī kāds cits kandidāts šim amatam.
Man ir savas prasības, un arī pilsētai ir savas prasības. Domāju, šis process var beigties arī bez pozitīva rezultāta. Mums ar mēru vēl ir paredzēta saruna: man ir jautājumi un droši vien viņam tāpat. Man ir arī interese – eventuāli – par darbu Arhitektūras fakultātē. Kā redzat, ir daudz lietu, kam es gribētu pievērsties.

– Tātad arhitektūra jūsu dvēselei ir tuvāka.

– Es to nekad neesmu slēpis. Arī darot vēstnieka darbu Zviedrijā un Lielbritānijā, esmu izmantojis katru mīļu brīdi, lai tiktos ar turienes arhitektiem. Kad atgriezos no vēstnieka darba Zviedrijā, es biju tik nekaunīgs, ka sarīkoju mazu, sentimentālu fotoizstādi “Atmiņas par Skandināviju un arhitektūru”.

– Tā bija ļoti savdabīga, interesanta izstāde.

– Paldies! Man ir arī ļoti interesants bilžu materiāls no Apvienotās Karalistes. Bet es gan nedomāju, ka akurāt atkal gatavošu izstādi. Tās ir man pašam svarīgas pārdomas.

Joprojām – Ārlietu ministrijas patriots

– Jauno gadu jūs tomēr sākat kā Valsts protokola vadītājs.

– Jā, un mums šeit ir ļoti laba komanda. Ar visām maiņām, kuru nav bijis maz, jo pēdējos divos gados ministriju vadījuši četri ministri: Indulis Bērziņš, Sandra Kalniete, Rihards Pīks un tagad Artis Pabriks. Nenoliedzami katrs no šiem ministriem bijis atšķirīgs pēc rakstura un pieejas savam darbam. Ministrija pēdējos gados gājusi cauri lielam pārmaiņu procesam. Nemaz nemazinot faktu, ka tagad Latvijai ir pilnīgi cita starptautiskā situācija, jo mēs esam Eiropas Savienībā (ES) un NATO.
Šajās dienās beidzas ministrijas pārstrukturēšanās – departamentu apvienošanās, direkciju uzdevumu formulēšana, kas arī bija ļoti svarīgs solis Ārlietu ministrijā, jo mums ir jauns ministrs un arī jauns valsts sekretārs (Māra Riekstiņa (tagad vēstnieks ASV) vietā stājies bijušais vēstnieks Krievijas Federācijā Normans Penke – red.). Man prieks, ka Valsts protokols paliek turpat, kur tas ir, un tādā pašā nozīmē. Acīmredzot tas liecina par šīs struktūras stabilitāti un nepieciešamību.

Pasaule kļuvusi trausla

– Kādi būs nākamie atskaites punkti jūsu dzīvē un Valsts protokola vadītāja darbā?

– 18. janvārī man ir dzimšanas diena, man paliks 52 gadi. Acīmredzot šajā dienā mēs būsim kopā ar Valsts prezidenti valstsvizītē Nīderlandes Karalistē. Gatavojot šo vizīti, es klusībā pasmaidīju: ā, tātad 18.janvārī būs Nīderlandes karalienes Beatrikses rīkotās valsts vakariņas.

– Latvijas Valsts prezidentes valstsvizīte Nīderlandē bija iecerēta jau pērn, bet to nācās atcelt skumja iemesla dēļ.

– Nīderlandes Karalistē pērn samērā īsā laikā iekrita gan karalienes mātes, gan prinča Bernharda aiziešana mūžībā, un, runājot ar Nīderlandes Valsts protokola pārstāvjiem, mēs bijām vienisprātis, ka vizītes pārcelšana bijusi vietā. Nu ko, tāda ir dzīve.

– Vai Valsts protokola vadītājam iznāk bieži saskarties ar neparedzētām situācijām?

– Valsts protokols visu organizē un gādā, lai tas notiktu precīzi pēc plāna. Tomēr tajā pašā laikā Valsts protokols ir arī tāpēc, lai cilvēkiem dotu ieskatu, kā rīkoties, ja pēkšņi viss sagriežas ar kājām gaisā. Jo bieži valstsvizītēs notiek neplānotas lietas. Piemēram, kāda demonstrācija uz ielas, un jāmaina maršruts. Vai kāda cita ekstrēmisma izpausme.
Pasaule kļuvusi dinamiskāka, cilvēkiem daudz vairāk informācijas, kas kur notiek. Īpaši zīmīgi tas ir pēdējā laikā, kad pasaule kļuvusi tik trausla. Arī skumjas ienāk mūsu darbā – jo tāda nu ir mūsu dzīve. Patiesībā cilvēka dzīvība ir ļoti trausla, un ik pa brīdim Dievs un daba mums to atgādina.

Diskrētās ilgas pēc mērķa sasniegšanas

– Jūsu dzīvē noslēdzas ļoti nozīmīgs loks. Bet kas tad noticis 2004. gadā ar Latviju? Vairāk nekā desmit gadus mēs gājām uz ES un NATO un pēkšņi esam šo organizāciju dalībvalsts. Latvijas valstiskumam tagad ir jauna kvalitāte. Kā jūs pats to izjūtat? Un vai, jūsu vērojumos, to dziļi sirdī jau izjutusi Latvijas sabiedrība?

– Labi, ka mums jau izveidojusies profesionālu politiķu paaudze. Līdz ar to tas laiks, kas bija pirms pusotra gadu desmita, aizgājis uz neatgriešanos. Bet otra lieta, kas radošus cilvēkus, arī mani, piesaistīja valsts lietām – tas, ka Latvijai pastāvēja ārkārtīgi liels izaicinājums: pabeigt procesu, par ko mēs bijām tikai sapņojuši. Latvijai integrēties NATO un ES – 2004. gadā šis lielais izaicinājums beidza pastāvēt, jo nu mērķis tika sasniegts.
Bet dzīve jau nav kļuvusi vieglāka ar šo mirkli. Jā, valsts statuss mainījās, bet vai pēkšņi izmainījās dzīve? Sācies smags, pelēks ikdienas rutīnas darbs, kas prasa citus kritērijus un ārkārtīgi augstu profesionālismu. Kaut kas skaists ir sasniegts, bet kaut kas skaists ir arī beidzies.

– Bet kurš posms bija vieglāks?

– Psiholoģiski vieglāk bija iet uz mērķi. Pēc loģikas valstij šobrīd ir vieglāk, jo ir stabila bāze. Bet ikdienas darbā strādāt nav ne par matu vieglāk. Darbs kļuvis profesionālāks. Tas sadalās sīkākās daļās, prasa lielāku iedziļināšanos. Radošās brīvdomības ekskursi samazinājušies. Jāskatās konkrētos ES izaicinājumos: vai tā būtu finanšu perspektīva, Lisabonas stratēģija, Māstrihtas vai Kopenhāgenas kritēriji vai Šengenas prasības, ES tālāka paplašināšanās... tas viss ir ļoti cieši saistīts. Nav vairs šā lielā politiskā izaicinājuma. Latvijai kā ES dalībvalstij tagad jābūt profesionālai un jāstrādā ar ikdienas lietām un ES lielo politiku reizē. Skaistā Eiropas konstitūcijas parakstīšanas ceremonija arī ir aiz muguras, un tagad priekšā ir pelēkais ratifikācijas process.

Arī ubags redz Brīvības pieminekli

– Šorīt es uz kanāla tiltiņa sastapu invalīdu Laimoni, kurš tur parasti ubago. Arī Laimonis, pilnīgi iespējams, tāpat kā jūs vai es, mīl Latviju.

– Mīlēt valsti – tas ir ļoti smalks jēdziens, un valstij ir ļoti labi jāfunkcionē, lai cilvēki to mīlētu. Tomēr es esmu dziļi pārliecināts, ka mums katram jau iedīglī ir šī vēlēšanās mīlēt savu valsti. Un tad reizēm ir sāpīgi , ja tu saņem kādu signālu, kas tev to neļauj darīt pēc būtības.

– Bet ko patiesībā nozīmē šis jēdziens “mīlēt savu valsti”? Droši vien mēs katrs to izjūtam atšķirīgi.

– Lai atbildētu uz to, droši vien būtu jāliek kopā daudzu un dažādu cilvēku viedokļi. Kā viņiem gājis šajos neatkarības gados. Es domāju, būtu ļoti interesanti pavaicāt, ko izjūt cilvēki, kas visvairāk darījuši Atmodas laikā. Pavaicāt dažādiem cilvēkiem, kā viņi šajos piecpadsmit gados kopš neatkarības atjaunošanas sevī izdzīvojuši jēdzienu “mīlēt savu valsti”. Bet es būtu priecīgs, ja arī ubags uz kanāla tiltiņa mīlētu savu valsti. Un tad arī mums, pārējiem, kam dotas iespējas strādāt un kam ir interesants darbs, vajadzētu padomāt, vai neizklausās nožēlojami, ja mēs tik bieži par visu ko zūdāmies. Diemžēl ne vienam vien ubagošana šodien ir pēdējā iespēja, lai izdzīvotu.

Valsts labklājība – diplomātu darbības vektors

– Bet Laimonim, kurš ubago uz kanāla tiltiņa, ir tiesības prasīt, ko amatpersonas dara, lai viņam un citiem grūtdieņiem vairs nevajadzētu ubagot.

– Viens no diplomātu galvenajiem pienākumiem ir vairot valsts labklājību. Un arī pēdējā Latvijas vēstnieku sanāksmē nupat decembra beigās tika akcentēts vēstnieku pienākums aizstāvēt valsts ekonomiskās intereses, kas ir jo aktuāli tagad, Latvijas jaunajā situācijā. Valstu politika lielā mērā veidojas no tā, pa kuriem cauruļvadiem, pa kuriem ceļiem plūst enerģētiskie resursi. No kurienes mēs saņemam naftu, elektrību, gāzi. Lielā mērā tieši šie jautājumi veido mūsu politisko attiecību fonu ar citām valstīm. Tas ir lielais spogulis, kurā atduras mūsu politiskās intereses. Jā, tieši ekonomiskais fons ir ļoti nozīmīgs, un tajās liela loma savukārt ir tieši enerģētikai. Tādēļ es esmu priecīgs par Andri Piebalgu Eiropas komisāra amatā. Es domāju, tā ir izcila dāvana Latvijai, jo viņš ir tieši enerģētikas komisārs.

– Postenis, ko Latvija ieguvusi ar zināmām politiskām sāpēm.

– Toties rezultāts ir pietiekami unikāls. Zinot šo ekonomisko fonu, katrai vēstniecībai produktīvi jāstrādā tieši ekonomikas jomā. Mums jau ir laba pieredze kaimiņvalstī Zviedrijā. Atceros, kad sāku darbu Zviedrijā, šī valsts starp mūsu ārējās ekonomiskās sadarbības partneriem bija devītajā – desmitajā vietā. Šobrīd Zviedrija jau ir pirmajā trijniekā. Lielbritānija starp Latvijas eksporta partnerēm ir pati pirmā ar 16 procentiem no kopapjoma. Mēs uz Lielbritāniju eksportējam četras redzes vairāk nekā Lielbritānija uz Latviju – tā ir unikāla situācija. Bet arī šīs situācijas ir jāanalizē.
Es domāju, ļoti vērtīgas iniciatīvas ir Latvijas Investīciju un attīstības aģentūrai. Lielbritānijā jau atvērta šīs aģentūras pārstāvniecība, ko vada Indra Freiberga – viņa ļoti profesionāli uzsākusi savu darbu. Kaut patiesībā pašlaik ir tur vienīgais cilvēks un tāpēc nav viegli. Zviedrijā šo darbu veic bijušais vēstnieks Imants Gross. Tas Latvijas jaunajā situācijā kļūst par fundamentālu faktoru. Ne velti vēstnieku sanāksme pērnā gada nogalē notika Rīgas Biznesa skolā.

– Mūsu sarunas sākumā jūs motivējāt savu vēlēšanos beigt tik veiksmīgo diplomāta karjeru un atgriezties arhitektūrā. Tas sasaucas ar ļoti zīmīgu parādību Latvijas diplomātijas vēsturē: paaudžu maiņu vai tā saukto “politisko vēstnieku” ēras beigšanās. Tas ļoti uzskatāmi raksturo Latvijas attīstību pēc neatkarības atjaunošanas un mūsu valsts jaunos starptautiskos apstākļus...

Jānis Ūdris, “LV”

janis.udris@vestnesis.lv

Uzziņai:

Jānis Dripe dzimis 1953.gada 18.janvārī rakstnieka un skolotājas ģimenē. Profesionāls arhitekts. Beidzis Rīgas Politehnisko institūtu un maģistrantūru Rīgas Tehniskajā universitātē. Strādājis projektēšanas institūtā. No 1982. līdz 1996.gadam bijis Latvijas Arhitektu savienības priekšsēdētāja vietnieks, tad priekšsēdētājs. No 1993. līdz 1995.gadam Latvijas kultūras ministrs. No 1996. līdz 2001.gadam Latvijas vēstnieks Zviedrijas Karalistē. Pēc tam gads Valsts protokola vadītāja amatā. No 2002. līdz 2004.gadam vēstnieks Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotajā Karalistē. No pērnā gada septembra atkal vada Ārlietu ministrijas Valsts protokolu.