Šai naktī, šai bezmiega naktī, ko vajā tā mani šie kaķi?

Tie, kam pāri pusmūžam, vadoties no pieredzes, apgalvo, ka liela mīlestība arvien ejot rokrokā ar dziļu prātu.Var jau būt, ka viņiem ir pilnīga taisnība. Jo var atsaukties arī uz Raiņa teikto: prāts ir vīrs un kungs, kuru valda sieva — jūtas. Bet iespējami un vērā ņemami arī pavisam citādi spriedumi. Vismaz jaunībā, kad satrauktas sirds jūtas reizēm trako un mutuļo kā brāzmaina upe pavasara palos. Jo vairāk tas attiecas uz jūtīgām, mākslinieciski radošām personībām. Un vai gan Aleksandra Čaka dziņas un kaislības būtu kāds izņēmums?

Ne reizi vien viņš savā daiļradē pauž, ka visupirms jāvadās no tā, ko liek sirds, jūtas:

Zieds var nolūst, zivs var aiziet,

Es no tevis, sirds, ne mirkli:

Tu man iedota par irkli,

Iedota par spožu dzirkli.

Kādā apceres brīdī dzejnieks pats sev uzdevis jauneklim mūžveco jautājumu: kāpēc meitenes viņš nevar uzlūkot un uztvert kā māsas? Atbilde, protams, nav atrasta. Jo dabai ir savi likumi, kas vērsti uz vīrieša un sievietes savienību, saplūsmi, lai rastos jauna dzīvība, lai cilvēce turpinātos.

Tirdot, izzinot un pētot sevi, autors atklājis paša šaubu un pretrunu plosīto pasauli 1924. gada nogalē sacerētajā dzejolī "Mūžīgie kaķi", kas dzejnieka rokrakstā tagad lasāms "Latvijas Vēstneša" preses namiņa logā:

Šai naktī, kurp vien tik es eju,

ko vajā tā mani šie kaķi?

Kurp vien, vai pa bulvāriem vēliem,

kur šķirojas tūļīgie trami,

uz beidzamiem braucējiem gaidot,

kurp vien, vai gar ostu un tirgu,

kur tukšums ar smakām tik kopā

un ūdeņa šļakstēšana

kā strūklakās ateju vietās.

Kurp vien tik es eju šai naktī,

ko vajā tā mani šie kaķi?

Te izlien kā sērga un pazib

man garām kā tumšs, draudošs stūris,

te pārskrien pār ceļu, un liekas,

ka līķis zem soļiem guļ priekšā,

te pazib aiz sētas kā asmins,

kā ienaidā degošas acis.

Un viņu kailvaimanas gaisos

starp nakti un mēnesi tumšo

man šausmīgi iegulstas sirdī

kā tīklā smags asstūrains akmens.

Šai naktī, šai bezmiega naktī

ko vajā tā mani šie kaķi?

Vai nav tik tās kaislības manas

vai netīrās iegribas, domas,

kas jānēsā mūžīgi līdz man

kā nauda, kā rokas un acis?

Šai naktī, šai bezmiega naktī!

Interesanti, ka šis dzejoļa variants mazliet atšķiras no Kopoto rakstu 1. sējumā iespiestā teksta, kur trūkst 21. rindas, uz to nav atsauces arī komentāros. Bet tas liecina vienīgi to, ka arī it kā izzinātā un izpētītā laukā vēl iespējami kādi nelieli atradumi. Toties komentāros sniegts šī dzejoļa cits nobeigums, ko autors atšķirībā no tīrraksta turpinājis ar zīmuli:

Šai naktī, šai bezmiega naktī,

Es sargāju dvēseli savu

Kā mūžīgi dziestošu dakti.

Šai naktī,

Kad zvaigznāji turēja savu

Pār pasauli mirdzošu vakti,

Es domas uz plašumu āvu,

Pilns trauksmes kā piepūstas buras.

Es kļuvu par skrejošu zemi.

Sirds bija bez ostas, bija uz jūras.

Uz jūras,

Un kliedzu es vētrai: ak, ņemi,

Ak, ņemi, kas pagātnē turas,

Un barga uz nāvi to lemi.

Aptuveni vienlaikus ar dzejoli "Mūžīgie kaķi" — 1924. gada 30. decembrī — Aleksandrs Čaks rakstījis vēstuli savai skolas biedrenei un pirmajai mīlestībai Leontīnei Rundelei. Tur paustās domas visai tieši sasaucas ar autora tālaika dzejas atziņām. Vēstulē lasāmas arī šādas rindas:

(..) "Tikai tagad es sāku pamazām saprast, kāda Tev briesmīga taisnība bij toreiz, atminies beidzamo reizi pie manis, sakot, ka man prāts visur iekšā: pat tur, kur viņam nekādā ziņā nevajadzētu būt. Tas ir šausmīgi. Šausmīgi, ka visur darbojas līdz prāts. Ir tādas lietas, kur viņam nav vajadzīgs darboties līdz; viņš tur pilnīgi lieks. Ja tas tā nav, cilvēks nevar būt pilnīgi laimīgs. Lai cik šāds cilvēka eksemplārs arī neiedomātos laimīgs, viņš sevi māna. Jā, māna. Pēc pirmā aizraušanās mirkļa viņš jūt, ka ar kaut ko tumšu, nemierīgu sāk pielīt viņa skaidrā laime. Tas ir prāts. Un te nu vēl viena nejēdzība klāt, ka tas pats prāts pasaka, ka viņš taisni tas ir. Pats zaglis un pats slepenpolicists.

Laime ir tiktāl laime, kamēr viņa pāri pār cilvēku, kamēr viņa nav analizējama ar prātu. Līdzīgi ticībai. Un nu nav vairs nekā jocīga teicienā, ka nelaime var nākt kā no prāta mazuma, tā arī no viņa pārpilnības."

Dzejolis "Mūžīgie kaķi" savu pirmiespiedumu piedzīvo 1928. gadā žurnāla "Jauno Līra" 2. numurā, pēc tam autora dzīves laikā vairs nav publicēts. Kaut arī nav datējuma, tomēr tieši šī dzejoļa pieminēšana vedina domāt, ka drīz pēc tā nodošanas atklātībai rakstīta tolaik topošās rakstnieces Mirdzas Bendrupes (1910–1995) vēstule Aleksandram Čakam, kas atrodama dzejnieka fondā Nacionālajā bibliotēkā. Šis ir vēstules pirmpublicējums.

Salve, Aleksandr!

Nu kā gan Tava dievišķā persona jūtas šai pavasara apburoši spirgtā gaisā?

Es — o, es ņemu naktīs mēnesnīcas vannas un zem to iedarbes kļūstu salda kā cukurs (vari pēdējo vārdu lasīt arī ar lielo burtu: tādu vārdu nes kāds dzejdaris, kas man ļoti tīk, lai gan saucas Ilgvars).

Nu, es varētu rakstīt Tev pēc minētā gara cīnītāja parauga — — — atceroties "Zaļās vārnas" vakaru:

...O, kad mūs šķīra dejas taktī

Vairs smokings tik un krepdešīns...

Cukurs gan min krepdešīnu vien, bet vai tad pats viņš bija "a’ la Adame"?!

Ko Tev sacīt vēl? Ka es jūtos lieliski? To Tu jau zini. Ka es mīlu dzīvību? To ar tak Tu zini.

Ka man spēka par daudz? Hm, — — — paldies Dievam, es neslimoju ne ar bālasinību (ne fizisku, ne morālisku), ne arī ar seksuālu švunku — — — nu kā gan lai tad nebūtu spēka?! Lai čīkst par pagurumu tie, kas, pa savas jūteklības sarkanām dūmakām kuldamies, dabūjuši neurastēniju vai sabojājuši mugurkaulu. Maz manī ir tās "lielās varonības", bet vismaz viena: uz savām kājām es vēl protu turēties, un kamēr cilvēks to var, viņam nav tiesību nolaist degunu.

Ak, morāles dūju dziesmas. Ak, tīro ļaužu baltie oreoli. Tā ar ir viena pretīga būšana.

Man tīk, ja cilvēks jūt sevī kaut ko tumšu, kas pēc Tava definējuma "jānēsā līdz kā nauda, acis un rokas" — bet prot to ievirzīt dzīves prieka un spēcīgas pašapziņas gultnē.

Tos "kaislību kaķus" vajag vai nu nožņaugt, vai nomazgāt un apsiet viņiem ap kaklu savas gribas un brīvas noteikšanas saiti — un, ai, kas tad viņi par zelta kustonīšiem un kādu līksmi dod!...

Lai nu paliek filozofija. Es neesmu nekāds Fridrihsons. Gribu būt tikai karstasiņu vanadzēns kā līdz šim, nemocīt sevi un citus un uzsaukt "lai dzīvo mans prieks un griba". Tā, draugs. Ar savu dzīvi tieku galā. Runāju tik par sevi! Oh, mīļais egoisms!

Nekā; nu tūliņ būs par Tevi. Prasīju atspulgam Tavu adresi — nesaka, pagāns. Nu, tad dzirdi un saproti, kādus upurus (!) Mirdza nes Tavā labā: aizgāju uz adresu kantori un apaļas pusotras stundas nostāvēju ar dromedāra izturību, nesot uz savas muguras sasmakuša gaisa un cilvēku pļāpu svaru — kamēr sagaidīju Tavu adresi. Un te nu esmu. O, Dievs debesīs, es kūsāju priekā kā Niagara. Par ko? Par visu. Bet nu klausies... ir man bēdu vēsts — visvairāk pašai priekš sevis.

Gribēju šo sestdien savā vārda dienā rīkot pie sevis mājās dūšīgu lērumu. Priekšdarbus paveicu.

Bet... ak, vae mihi — izrādās, ka vārda diena man jāpavada radu kolēģijas vidū. Un kādu vēl! Viņi visi piesātināti ar morāles atšķaidīto baznīcas vīnu, dzer tik sentimentāli saldenu jūtu rožūdeni un smiņķējas ar pieklājības pastu. Redz, kas par "vilinošām" perspektīvēm! Ko lai dara? Aizjūdza mani pienākuma orei priekšā. Ja es nezinātu, ka velns vairs nerauj, es kliegtu, lai viņš parauj...

Nekas. Gan jau. Dzīve esot gara (?)

Tavi dzeju krājumi jau, droši vien, drīz būs gatavi? O, Tava Dzejniecība jau būs tik žēlīga, atnesot man kādu eksemplāru. Un ar visu autogrāfu?..

Vēl kas: kad "vārnieši" sapulcējas, pasveicini labi goddevīgi Gulbju māti un saki, lai manu "priekšā stādīšanu" ved ātri cauri. Man vārnu saime kļūst jo dienas, jo mīļāka, un gribas jau ar atrast beidzot vietu, kur varētu sevi lietā likt un kur mans "neapvaldāmais temperaments" nesagādātu citiem nervu drudža.

Un — (3. paragrāfs): vai nevari man noskaidrot Ilgvara Cukura personību? Man tur kas uzkrīt... Par to citu reizi.

Pagaidām — esi sveicināts! Neveltīšu Tev tik daudz vārdu kā, varbūt, jūtu un domu.

Rakstu. Un pie tam — esmu metusi kaktā visu "ķēmošanos" un peldēšanos pa nopūtu okeāniem (!) un skatos pavasarībā.

Piemini mani savos aizlūgumos.

Mīļš sveiciens.

Mirdza Bendrupe

(Āgensk., Ventspils ielā 19 dz. 11)

Kā jau teikts, gan dzejoļa "Mūžīgie kaķi" citēšana, gan arī atsaukšanās uz biedrības "Zaļā vārna" sanākšanām un autoriem vedina domāt, ka vēstule nosūtīta 1928. gada pavasara priekšnojautās, nedēļu pirms 16. marta, kad vārdadienu atzīmē Mirdzas. Bet nav izslēgts, ka vēstule varētu būt rakstīta arī kādu gadu vēlāk.

Nav ne mazākā pieturas punkta, kas ļautu kaut ko vairāk uzzināt par noslēpumaino dzejdari Ilgvaru Cukuru. Tas varētu būt gan kāda autora īstais vārds un uzvārds, gan pseidonīms. Latviešu literatūras vēsturē par šāda dzejnieka sacerējumiem un darbību nav nekādu pēdu. Vai tādas būtu uzgājis Aleksandrs Čaks? Ziņu nav. Ilgvars Pāvils gan ir bijis viens no Pāvila Rozīša segvārdiem. Bet tas tomēr nav Ilgvars Cukurs.

Citādi ir ar Mirdzas Bendrupes piesaukto Gulbju māti — te acīmredzot ir domāts dzejnieks Fridrihs Gulbis — viens no rakstnieku un mākslinieku biedrības "Zaļā vārna" dibinātājiem, literatūras sekcijas vadītājs un biedrības žurnāla "Zaļā Vārna" redaktors un redakcijas kolēģijas loceklis.

Mirdzai Bendrupei vēstules sacerēšanas laikā ir 17 vai 18 gadu. Viņas pirmais iespiestais dzejolis "Bij pusnakts..." laikrakstā "Jaunākās Ziņas" publicēts jau 1926. gada 14. septembrī, kad autorei vēl nav pat 16 gadu. Tiesa, līdz pirmajam dzeju krājumam vēl jāstrādā daudz — "Dzīvība" sāk ceļu pie lasītājiem tikai 1937. gadā, vēl pēc gada tautā dodas stāstu un noveļu grāmata "Majestāte un pērtiķis".

Cik zināms, Aleksandra Čaka un Mirdzas Bendrupes starpā pastāvējušas tikai visai lietišķas attiecības. Citādi, vismaz no viņas puses, tas bijis ar Eriku Ādamsonu — kādu laiku Mirdzu Bendrupi valdzinājusi un aizrāvusi ne tikai šī autora daiļrade, bet arī fiziskā pievilcība. Literatūras vērtētāji to īpaši pamanījuši autores stāstos. Tur skaidri jaušams, ka Mirdzu Bendrupi ietekmējusi Erika Ādamsona prozas darbu veidošanas maniere un stils, to visu vēl krietni kāpinot.

Tā kā Mirdza Bendrupe savā vēstulē vairākkārt minējusi rakstnieku un mākslinieku biedrību "Zaļā vārna", kur rosīgi līdzdarbojās arī Aleksandrs Čaks, ir vietā ielūkoties, ko par saviem kolēģiem savulaik ar neslēptu dzēlību spriedis Arvīds Grigulis:

"Zaļvārnieši, kaut arī oponēja "vecajiem", viscaur palika buržuāzijas midzenī un no tiem izkūņojās daudz reakcionāru kraukļu. Viņiem trūka paša galvenā — naidīga noskaņojuma pret valdošo buržuāziju un tās mākslu, viņi alka tikt uz tā paša pusnokaltušā zara, uz kura sēdēja vecie buržuāziskie rakstnieki."

Tas rakstīts 1960. gadā ievadapcerējumā "Latviešu literatūras kritikas" 4. sējumam.

Bet pirms Otrā pasaules kara Arvīds Grigulis pats pūlējās tikt uz tā paša zaļā zara, kur citi latviešu rakstnieki. Tolaik viņš bija diezgan tuvos draugos arī ar Aleksandru Čaku, pat sagaidīja dzejnieka ģimenes un sirsnības gaisotnē kādus Ziemassvētkus. Turklāt tieši Čaks 1939. gadā iepazīstināja žurnāla "Atpūta" lasītājus ar romāna "Liktenīgais noslēpums" autoru Arvīdu Griguli, grāmatā šis darbs ieguva nosaukumu "Cilvēki dārzā".

Cik zināms, pēc kara abu rakstnieku starpā valdīja pavēsas un sarežģītas attiecības. Netīrās domas reizēm jānēsā līdzi kā nauda, kā rokas, kā acis arī mūža otrajā pusē, ja gribas izkalpoties un gūt varas atzinību.

Savulaik gan Aleksandrs Čaks, gan Arvīds Grigulis bija sociāldemokrātu partijas biedri. Pēc Otrā pasaules kara kļūt par komunistu partijas biedru par visu vari centās Arvīds Grigulis. Iekārotais nedevās rokās viegli un ātri. Viņš to iespēja tikai 1954. gadā, jau pēc Čaka nāves. Maksājot par iegūto uzticību ar savu bijušo līdzbiedru un draugu nomelnošanu.

Cik gan dažādi mēdz būt kaislību kaķi, kas reizēm pārskrien pār ceļu ne tikai nespodrā mēnessgaismā vien.

Andris Sproģis, "LV" nozaru virsredaktors

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"