Izsūtīto beztiesīgā dzīve Sibīrijā

Jānis Riekstiņš, Latvijas Valsts arhīva vecākais referents

1949.gada 25.marta deportācijā uz Sibīrijas “mūža nometinājuma” vietām tika aizvesti gan jauni un spēcīgi, gan veci, slimi un vientuļi cilvēki. Daudzi no viņiem specnometinājuma vietās nokļuva pilnīgā bezizejas stāvoklī. Vietējos kolhozos, kur vairākumam izsūtīto bija jāstrādā, dienišķo maizi ne visiem izdevās nopelnīt. Vēl bēdīgākā situācijā bija nokļuvuši gados vecie, slimie, vientuļie un darbnespējīgie. Palikuši bez tuvinieku atbalsta, viņi bija pakļauti drošai nāvei vai dzīvei invalīdu un nespējnieku namos. Visi pilngadīgie izsūtītie atradās Valsts drošības ministrijas, vēlāk – Iekšlietu ministrijas speckomandantūru uzskaitē un uzraudzībā. Par specnometinājuma režīma pārkāpšanu draudēja administratīvais arests vai naudas sods, bet par bēgšanu – 20 gadi katorgas darbos. Sakarā ar noteikto režīmu un aizliegumu atstāt nometinājuma rajonu daudziem jauniešiem tika liegta iespēja mācīties dažādās skolās un kursos.
Bargais nometinājuma režīms nedaudz liberalizēts tika tikai 1954.gada vasarā.
Tagad par dzīvi izsūtījumā un par nometinājuma režīmu var izlasīt izsūtīto atmiņās. Bet daudzas smagas apsūdzības padomju totalitārajam režīmam glabā arī aizvesto arhīva lietas, no kurām dažas šoreiz tiek piedāvātas lasītājiem.

Rozālijas Pētersones lūgums
ļaut atgriezties Latvijā

Valsts drošības ministram

Rozālijas Kārļa meitas Pētersones,
dzīvo Tomskas apgabala Molčanovas rajona
Molotova vārdā nosauktajā kolhozā

Iesniegums

Es. Rozālija Kārļa meita Pētersone, dzimusi 1885.gadā, esmu izsūtīta no Latvijas PSR Valkas rajona (apriņķa – J.R.) Lugažu pagasta “Pileniešu” mājām 1949.gadā uz Tomskas apgabala Molčanovas rajona Molotova vārdā nosaukto kolhozu.
Sakarā ar vecumu un slimību es kolhozā sev maizi nopelnīt nevaru un atrodos bezizejas stāvoklī. Šeit no maniem radiniekiem nav neviena. Visas manas meitas un tuvinieki atrodas Latvijā, kuri varētu mani apgādāt.
Tamdēļ lūdzu Jūs nosūtīt mani uz dzimteni, Latvijas PSR Valkas pilsētu.

1950.gada 11.septembrī Rozālija Pētersone

LVA, 1894.f., 1.apr., 5981.l., 11.lp. Oriģināls.

Tulkojums no krievu valodas.

R.Pētersone atļauju atgriezties Latvijā nesaņēma.

Viņa nomira izsūtījumā 1951.gadā.

Rozālijas Pētersones lūgums ļaut atgriezties Latvijā

Voldemāra Liepiņa lūgums piešķirt citu darbu,
lai varētu nopelnīt ģimenei iztiku

Zirjanskas komandantūras komandantam

Tomskas apgabala Zirjanskas rajona

Siņajevas ciema kolhoza “Avangards”
kolhoznieka Voldemāra Friča dēla Liepiņa

Iesniegums

Lūdzu Jūs, vai nevarētu dot man tādu darbu, kur es varētu nopelnīt maizi? Kolhozā es nevaru sevi un savu ģimeni, kurā ir pieci cilvēki, nodrošināt ar maizi.
Darbspējīgi ir divi cilvēki. Varbūt ir darbs manā specialitātē – dārzkopība vai mežrūpniecības saimniecībā. Varu strādāt jebkuru darbu, lai tikai varētu nopelnīt maizi. Kolhozā mēs izstrādājām 1000 darbadienas, taču maizes nav. Pagaidām ir tikai kartupeļi, bet drīz arī kartupeļu nebūs. Par šo jautājumu es domāju dienu un nakti, kā no šā stāvokļa izkļūt.
Lūdzu Jūs manu lietu noskaidrot un dot man atbildi.

1951.gada 1.III. Paraksts: Liepiņš

LVA, 1894.f., 1.apr., 5966.l., 20.lp. Oriģināls.

Tulkojums no krievu valodas.

Atzīmes dokumentā:

Atteikt.

5.III 51. Paraksts nesalasāms.

Antona Romančuka lūgums
pārvietot viņu uz citu dzīvesvietu

Isikula rajona speckomandantūras

komandantam Specpārvietotā A.M.Romančuka,
dzīv. Solncevas ciema Mičurina vārdā
nosauktajā kolhozā (..)

Iesniegums

Lūdzu Jūs, biedri komandant, pārcelt mani uz dzīvesvietu Isikula pilsētā vai uz kokmateriālu sagādi Tevrizas rajona Kuzņeckas kokmateriālu sagādes punktā vai kaut kur citur pēc Jūsu ieskata, tā ka es Mičurina vārdā nosauktajā kolhozā sakarā ar ģimenes apstākļiem izdzīvot nevaru.
Nostrādājis 1952.gadā un izstrādājis 227 darbadienas, es saņēmu produktus trijiem mēnešiem. Dārzā kartupeļi ienācās tikai 15 maisi, kuri februārī izbeidzās. Manā ģimenē ir seši cilvēki, no kuriem četri ir skolas vecumā. Graudus, 460 kg, kuri man pienācās par darbadienām, kolhoza valde nolēma man nedot tikmēr, kamēr es nesamaksāšu parādu, kurš man skaitās par veco būvi (..) – 950 rbļ. Daļa tika dzēsta ar naudu par darbadienām, bet, lai atlikušo daļu samaksātu, nācās pārdot govi un iemaksāt 650 rbļ.
Lūdzu Jūs, biedri priekšniek, neatteikt manu lūgumu un dot rīkojumu mani pārcelt, pretējā gadījumā arī turpmāk mana ģimene paliks kritiskā stāvoklī. Apģērba arī nav, tikai lupatas, kuras savāktas no kaimiņiem, lai būtu iespējams bērnus sūtīt uz skolu. Es sajūtu darbaspēju izsīkumu, bet bērniem radusies mazasinība. Pēc specialitātes es varu strādāt par galdnieku, namdari, motoristu, mašīnistu un ūdensapgādes atslēdznieku.

A.Romančuks

LVA, 1894.f., 1.apr., 11000.l., 19., 19.^a lp. Oriģināls.

Tulkojums no krievu valodas.

Iekšlietu ministrijas Omskas apgabala pārvalde 1953.gada 7.jūlijā. A.Romančuka lūgumu atbalstīja, bet ar noteikumu, ja viņu atlaidīs Mičurina vārdā nosauktā kolhoza valde. Bet tā 1953.gada 26.augustā A.Romančuka lūgumu izslēgt viņu no kolhoza noraidīja.

Atteikums Antonam Romančukam par izslēgšanu no kolhoza

Tomskas apgabala Teguļdetas rajona
tautas tiesas spriedums par Mildas Liepiņas
un Antoņinas Staņeninas notiesāšanu

Kopija

Spriedums–kopija

KPFSR vārdā

1952.gada 27.oktobrī Tomskas apgabala Teguļdetas rajona tautas tiesa šādā sastāvā: priekšsēdētājs – tautas tiesnesis Mosins, tautas piesēdētāji – Norkina un Seļezņeva, sekretāre Fedotova – atklātā tiesas sēdē Teguļdetas ciemā izskatīja lietu par
Mildas Indriķa meitas Liepiņas, dzimušas Latvijas PSR Jēkabpils apriņķa Medņu pagastā, latvietes, precējušās, dēls 13 gadus vecs, bezpartijiskas, izsūtītas no Latvijas PSR, dzīvo Teguļdetas ciemā, 1.Maija kolhoza kolhoznieces un Antoņinas Stosa meitas Staņeninas, dzimušas 1916.gadā Lietuvas (tekstā – Latvijas APSR – J.R.) PSR Telšu apgabalā (tā tekstā – J.R.) Užveles rajonā, lietuvietes, 2 bērni – 11 un 3 gadus veci, māte 75 gadus veca, dzīvo Teguļdetas ciemā, apsūdzību.
Iepriekšējā un tiesas izmeklēšanā ir noskaidrots: Liepiņa un Staņenina bija 1.Maija kolhoza biedri. 1952.gada 15.augusta vakarā viņas pēc darba pabeigšanas no automašīnas, kurā bija iekrauti rudzi sējai, no maisiem somās iebēra graudus – Staņenina – 3,6 kg un Liepiņa – 5 kg. Ar nozagtajiem graudiem viņas tika aizturētas un graudi atņemti.
Apsūdzētās Staņenina un Liepiņa sevi par vainīgām atzina pilnīgi un paskaidroja, ka viņas graudus patiešām paņēmušas, jo gribējušas izvārīt putru. Apsūdzēto vainu apstiprina 1952. gada 15.VIII akts, liecinieku Korčuganova, Bogomolova un Zjatjkova liecības. Tiesa tāpat ir pārliecināta, ka viņu vaina ir pilnīgi pierādīta. Viņu vaina ir pareizi kvalificēta pēc 1947.gada 4.VI dekrēta “Par kriminālatbildību par valsts un sabiedriskā īpašuma zādzību.” Tamdēļ, pamatojoties uz teikto un vadoties no Kriminālprocesa kodeksa 319. un 320.panta,
piesprieda:
Mildai Indriķa meitai Liepiņai un Antoņinai Stasa meitai Staņeninai pēc PSRS Augstākās Padomes Prezidija 1947.gada 4.VI dekrēta “Par kriminālatbildību par valsts un sabiedriskā īpašuma zādzību” 4.punktu 8 gadus labošanas darbu nometnē katrai bez tiesību zaudēšanas un bez mantas konfiskācijas. Liepiņai un Staņeninai drošības līdzekli nomainīt no sprieduma pasludināšanas dienas, apcietināt tiesas zālē. Soda mēru notiesātajām skaitīt no sprieduma pasludināšanas dienas, t.i., no 1952.gada 27.oktobra.
Tiesas spriedums var tikt pārsūdzēts Tomskas apgabala tiesā piecu dienu laikā.
Pēc soda izciešanas Liepiņa un Staņenina ir jānosūta kā specnometinātās uz obligāto nometinājumu Tomskas apgabala Teguļdetas ciemā.

Priekšsēdētājs: Mosins

Tautas piesēdētāji: Norkina, Seļezņeva
Kopija pareiza: tautas tiesnesis – M.Mosins
Sekretāre Ševņina

LVA, 1894.f., f., 1.apr., 7987.l., 28.lp. Kopija.

Tulkojums no krievu valodas.

Pēc KPFSR Augstākās tiesas priekšsēdētāja protesta KPFSR Augstākās tiesas krimināllietu tiesu kolēģija šo spriedumu pārskatīja 1953.gada 8.martā. Tā secināja, ka protests ir pamatots un tautas tiesas spriedums ir jāatceļ, apsūdzība ir jāpārkvalificē un sods M.Liepiņai un A.Staņeninai jāsamazina līdz vienam gadam.

No ieslodzījuma M.Liepiņa tika atbrīvota 1953.gada aprīlī un nosūtīta uz iepriekšējo specnometinājuma vietu.

Tiesas spriedums Mildai Liepiņai

Speckomandantūras Nr.30 uzraugu ziņojums
par specnometinātā Pētera Anspoka aizturēšanu

Kaganoviča rajona Iekšlietu ministrijas daļas

speckomandantūras Nr.30 komandantam leitnantam
biedram Sergejevam no speckomandantūras Nr.30
uzrauga jaunākā seržanta biedra V.R.Jakubenko

Raports

Daru zināmu Jums, ka specnometinātais latvietis Pēteris Antona dēls Anspoks 1953.gada 20.jūlijā patvaļīgi brauca uz Omsku, kur tirgū es viņu aizturēju.

22.VII 53.g. Uzraugs Jakubenko.

LVA, 1894.f., 1.apr., 7729.l., 47.lp. Oriģināls.

Tulkojums no krievu valodas.

Pētera Anspoka paskaidrojums

Kaganoviča rajona speckomandantūras
komandantam biedram Sergejevam no P.A.Anspoka

Paskaidrojums

1953.gada 20.jūlijā es patvaļīgi, bez speckomandantūras atļaujas braucu uz Omskas pilsētu, uz tirgu pēc produktiem un Omskas

pilsētā mani aizturēja speckomandantūras uzraugs Jakubenko par to, ka braucieni man bija aizliegti, bet, tā kā mūsu veikalā nav tauku, es aizbraucu.

22.VII 53.g. P.Anspoks

LVA, 1894.f., I.apr., 7729.l., 48.lp. Oriģināls.

Tulkojums no krievu valodas.

Nobeigums sekos