Cik droši jūtas cilvēki Latvijā

Pagājušā gada nogalē, 15.decembrī, Ņujorkā svinīgā ceremonijā ANO Attīstības programmas godalgu par izcilību tautas attīstības izpētes inovācijā saņēma Latvijas izstrādātais Pārskats par tautas attīstību. Jāpiebilst, ka godalgas saņēma tikai četras valstis. Šādus pārskatus regulāri izstrādā daudzas ANO dalībvalstis, Latvijā pirmais tapa 1995. gadā. Jaunākā pārskata izstrādē piedalījās ne tikai Latvijas zinātnieki, pētnieki, tautsaimnieki, bet arī pirmo reizi bija pieaicināti psihologi, tika veiktas plašas iedzīvotāju aptaujas.

Pārskata galvenā redaktore Māra Sīmane Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Spēja iesaistīties sociālos tīklos būtiski palielina cilvēku drošību

Kā “Latvijas Vēstnesim” stāsta pārskata galvenā redaktore Māra Sīmane, tautas attīstība darbā tika aplūkota no cilvēkdrošības viedokļa, pētot, cik droši (šā vārda visplašākajā nozīmē) jūtas Latvijas iedzīvotāji. Balvu par inovatīvu pieeju ļāva saņemt ne vien cilvēkdrošības tēma, kas ir aktuāla visai pasaulei, bet tās aplūkojums. Proti, pārskatā uzmanība vērsta ne tikai uz tradicionālajām drošības problēmām – bruņotiem konfliktiem, noziedzību, bet arī uz personīgo cilvēku drošības izjūtu. Kā stāsta M.Sīmane, inovatīvi ir aplūkot tieši šo cilvēku subjektīvo drošības vai nedrošības izjūtu visās dzīves jomās, sākot ar ģimeni un beidzot ar apkārtējās vides drošību.

Kas ir drošumspēja

Pārskata autori ir radījuši īpašu terminu – drošumspēja. M.Sīmane skaidro, ka tā ir cilvēka spēja nezaudēt drošības sajūtu un prasme to atgūt, ja tā kādu subjektīvu vai objektīvu iemeslu dēļ ir zudusi. Kā uzsver M.Sīmane: tikai dzīve, kas brīva no bailēm, dod cilvēkiem iespēju dzīvot pārtikušu, veselīgu un zināšanām bagātu mūžu. Latvijā šī tēma ir īpaši aktuāla tādēļ, ka mūsu valsts pēdējos piecpadsmit gados ir piedzīvojusi ļoti straujas pārmaiņas, notikusi pāreja no komandekonomikas uz brīvo tirgu, pieaugusi personīgās sociālās atbildības loma un indivīda konkurētspējas nozīme. Ne visi cilvēki spēja pielāgoties jaunajiem apstākļiem, daudzu dzīves līmenis krasi pazeminājās. Līdz ar to arī vājinājās šo cilvēku drošumspēja, zuda pārliecība par rītdienu.
Pārskata autori vēlējās noskaidrot, no kā cilvēki baidās, cik intensīva ir nedrošības izjūta un kāds ir indivīda drošības slieksnis. Diemžēl, kā rāda iedzīvotāju aptaujas, nav tā, ka cilvēks justos nedrošs tikai vienā jomā, parasti šīs bailes pārklāj visu dzīvi. Kā stāsta M.Sīmane, zema drošumspēja ir, piemēram, sievietēm, kas cietušas no vardarbības. Viņas jūtas nedroši it visā – attiecībās ar cilvēkiem, savā profesionālajā darbā, bieži šaubās arī pašas par sevi un savas rīcības pareizību.
Pārskatā cilvēku drošumspēja tika vērtēta no septiņiem aspektiem. Pirmais – veselība (subjektīvais vērtējums par personīgo veselības stāvokli, veselības aprūpes pieejamība). Otrais – ekonomiskā drošība (ienākumu pietiekamība, paredzamība, nodarbinātības paredzamība, konkurētspēja). Trešais – personīgā, fiziskā drošība (bailes no vardarbības, noziedzības līmenis, satiksmes negadījumi). Ceturtais – ekoloģiskā drošība (vides piesārņotība Latvijā, valdības spēja risināt vides problēmas). Piektais – uzturdrošība (pārtikas pieejamība, kvalitāte). Sestais – kopiendrošība (ģimenes stabilitāte, spēja iesaistīties sabiedriskos tīklos). Un septītais – politiskā drošība (cilvēku pamattiesību ievērošana, uzticēšanās valdībai, korupcijas izjūtamība).

Lielākās bažas par veselības aprūpes pieejamību

Iedzīvotāju aptaujas liecina, ka cilvēki visvairāk bažījas par veselības aprūpes pieejamību un savu ekonomisko drošību. No 32 iespējamiem draudiem visvairāk respondentu (83%) bažījas, ka saslimšanas gadījumā nevarēs samaksāt par ārstēšanos, tikpat daudzi uzskata, ka nesaņems kvalitatīvus medicīniskos pakalpojumus. 73% aptaujāto uztraucas, ka varētu palikt bez iztikas līdzekļiem, bet 61% baidās zaudēt darbu. Aptaujas rāda, ka sievietes jūtas vairāk apdraudētas nekā vīrieši. Piemēram, bailes palikt bez mājokļa izjūt 60% sieviešu un 48% vīriešu. Šīs cilvēku subjektīvās izjūtas lielā mērā atklāj neatrisinātās lietas valsts politikā. Piemēram, 43 gadus veca skolotāja, jautāta, kas viņai liek izjust nedrošību, atbild – pēdējās dienas pirms algas, kad vairs nav naudas. M.Sīmane gan stāsta, ka bieži vien cilvēku bažas ir pārspīlētas. Tas tikai apliecina, cik ļoti svarīgi ir iedzīvotājus informēt par viņu tiesībām un iespējām.
Pārskats atklāj, ka ir cilvēku grupas, kurām ir īpaši zema drošumspēja. Autori izdala 6 visapdraudētākās grupas: cilvēki ar zemu ienākumu līmeni (2 – 40 lati mēnesī uz vienu ģimenes locekli), sievietes, cilvēki, kuri uzskata, ka attiecībās ar citiem jābūt ļoti piesardzīgiem, cilvēki, kuri ir neapmierināti ar dzīvi kopumā, cilvēki, kuriem ir slikta veselība, Latgales reģionā dzīvojošie. Kā stāsta M.Sīmane, pārskats rāda, ka pensionāri nebūt nav apdraudētākie, jo viņiem ir paredzami un regulāri ienākumi.

Drošību rada sadarbība

Pārskatā redzami arī vairāki faktori, kas veido cilvēku drošumspēju. M.Sīmane uzskata: lai cilvēki justos droši un labi, viņiem skaidri jāzina, par ko ir atbildīga valsts un par ko jāatbild katram pašam. Iedzīvotājiem jābūt informētiem par savām tiesībām un iespējām. Aptaujas rāda: jo zinošāks ir cilvēks, jo labāka viņa izglītība, jo drošāks un pārliecinātāks viņš jūtas savā dzīvē. Pārskata autori izdala 5 drošumspējas faktorus. Viens no būtiskākajiem – pozitīvas personīgās īpašības: pārliecība par iespējām ietekmēt apstākļus, uzņēmība, pašcieņa, veselība, ticība Dievam (īpaši uz to norāda Latgales iedzīvotāji), piederības apziņa. Nākamais svarīgākais aspekts ir pozitīvākas tuvākās attiecības (ģimene). Aptaujas liecina, ka daudziem iedzīvotājiem (galvenokārt sievietēm un bērniem) galvenais nedrošības avots ir varmācība ģimenē. Apdraudētība ģimenē cilvēku dara sociāli vārīgu, grauj viņa pašcieņu un pārliecību. Bērnam, kurš ģimenē jūtas mīlēts un pasargāts, veidojas daudz spēcīgāka drošumspēja un pārliecība par saviem spēkiem nekā tiem bērniem, kurus ģimenē pazemo, kuriem vecāki nemitīgi liek izjust mazvērtības kompleksus un vainas apziņu. Pārējie drošumspējas faktori ir ekonomiskā drošība, tīklspēja un uzticēšanās valsts un starptautiskajām organizācijām.
Tīklspēja ir prasme veidot sabiedriskos kontaktus, piemēram, iesaistīties nevalstiskajās organizācijās kādas problēmas risināšanā. Tas ir pilsoniskās sabiedrības pamatu pamats. Kā labu piemēru M.Sīmane minēja vecāku organizācijas Rīgā un Jelgavā, kas nevis tikai pasīvi bažījas par savu bērnu drošību, bet ir izstrādājuši savu tā dēvēto drošumstratēģiju, proti, dara visu, lai justos drošāk. Aptaujas autori respondentus pēc to atbildēm varēja iedalīt divās grupās: aktīvie, kas vēlas paši rīkoties, un pasīvie, kas gaida, ka kāds cits (valsts, policija utt.) par viņiem parūpēsies.

Jāpiebilst, ka pirmo drošumspēja ir daudz augstāka. Pētījumi liecina, ka iesaistīšanās sabiedriskos tīklos (nevalstiskās organizācijās) īpaši vairo drošumspēju cilvēkiem ar zemiem ienākumiem. Tāpat invalīdi, kas aktīvi darbojas savās sabiedriskajās organizācijās, jūtas drošāki un mazāk atstumti. M.Sīmane uzskata, ka sabiedrība vēl nav atguvusies pēc padomju gados uztieptā kolektīvisma un tādēļ iegrimusi otrā grāvī – pārspīlētā individuālismā. Jau skolās būtu cilvēki jāmāca savstarpēji sadarboties kopējas problēmas risināšanā, kas ir daudz produktīvāk nekā raudāšana vienatnē. Tas ir nozīmīgi arī valsts attīstībai. Jo dažādāki cilvēki savstarpēji sadarbojas, jo dažādākas un interesantākas idejas rodas. Diemžēl Latvijā bieži konkurence un šķelšanās gūst virsroku pār sadarbību, cilvēkiem trūkst šo iemaņu.
M.Sīmane uzskata, ka abos līmeņos – personīgajā un valstiskajā – ir jātop drošuma stratēģijām. Tas nozīmē – jāidentificē iespējamie draudi un jāstrādā pie tā, lai to iespējamību samazinātu. Vienkāršs piemērs. Gandrīz puse aptaujāto baidās no inficēšanās ar HIV/AIDS. Taču draudu apzināšanās ir tikai pirmais solis. Tālāk katram jāizstrādā savi noteikumi, kas dzīvē jāievēro, lai šis risks būtu pēc iespējas minimāls. Pārskats ir inovatīvs tieši ar to, ka uzrunā ne tikai valsts institūcijas (kas ir tradicionāli), bet ikvienu sabiedrības locekli, mudinot, pirmkārt, jau pašu darīt visu iespējamo, lai savu nedrošību pārvarētu.
Viena no problēmām ir iedzīvotāju zemā uzticēšanās valsts institūcijām. Cilvēki netic, ka no tām saņems palīdzību. Te ir svarīgas divas lietas: jau minētā cilvēku informēšana un korupcijas izskaušana.
Gan indivīda, gan valsts kopumā drošumspēju ļoti ietekmē globalizācija. Kā piemēru M.Sīmane min Singapūru. Tā ir ļoti attīstīta valsts ar zemu bezdarba līmeni. Taču nupat to sāk ļoti ietekmēt kaimiņvalstīs notiekošais. Indija atņem darbu, sāk dominēt informācijas tehnoloģiju jomā, ķīnieši ir konkurētspējīgāki ražošanā. Līdz ar to Singapūrai ir ļoti nopietni jādomā par savu tālāko nišu. Tas pats attiecas uz Latviju. Savā attīstībā mēs nevaram neņemt vērā, kas notiek kaimiņvalstīs. Arī Latvijai ir ļoti svarīgi atrast savu nišu.
M.Sīmane ir pārliecināta, ka viens no galvenajiem valdības uzdevumiem, kā rāda pārskats, ir sakārtot veselības aprūpes sistēmu, panākt, lai cilvēki tai uzticētos. Kā uzsver pētījuma galvenā redaktore, realitāte ir nevis tā, kas rakstīta plānos, bet tā, ko izjūt cilvēki.

Rūta Kesnere, “LV”

ruta.kesnere@vestnesis.lv