Par Latvijas nākotni. Eiropā. Pasaulē

Daudz kas mūsu ikdienā – gan sadzīviskās sarunas vai diskusijas darba vietā, gan politiskās kaislības Saeimā un to atspoguļojums plašsaziņas līdzekļos – parasti centrējas uz šā mirkļa problēmām, kuru joprojām ir daudz. Varētu pat likties, ka stāvam uz vietas, neizsmeļamā problēmu jūrā iestiguši. Taču tagad mums ir lielisks atskaites punkts. Ceļa stabs, pie kura atskatīties uz noieto un konkretizēt nākotnes uzdevumus.

2004.gada 1.maijs Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Vai tie pirms desmit gadiem bijām mēs?

Šādu konkretizēšanu Latvijas politiķi izdarīja arī pirms vairāk nekā desmit gadiem, mūsu valstij īpaši smagā laikā: kā sniega lavīna auga banku krīze, uzņēmējus terorizēja reketieri, un tūkstošiem latviešu jutās vīlušies savos Atmodas laika ideālos. Bet draudzīgās rietumvalstis Latvijas aizsardzības spēju nostiprināšanai sūtīja karavīru tērpus, velosipēdus, lauka virtuves... taču vilcinājās ar moderna bruņojuma piegādi. Tikko bija pabeigta bijušās PSRS armijas izvešana, un pasaule uz Latviju raudzījās ar piesardzību.
Šajā visai dramatiskajā laikā Ārlietu ministrija izstrādāja koncepciju “Latvijas ārpolitikas pamatvirzieni līdz 2005.gadam” – dokumentu, kas “raksturo Latvijas mērķus un intereses pasaules attīstības kontekstā”, uzsverot, ka Latvijas Republikas ārpolitikas galvenais uzdevums ir “valsts neatkarības nostiprināšana un tās neatgriezeniskuma nodrošināšana”.
“Iestāšanās Eiropas Savienībā (ES) ir būtiska latviešu tautas izdzīvošanas un Latvijas valsts saglabāšanas iespēja,” bija teikts šajā dokumentā. “Iekļaušanās ES ekonomiskajā sistēmā veicinās Latvijas saimniecības, zinātnes, izglītības un kultūras straujāku attīstību.” Un turpat līdzās – galvenais uzdevums Latvijas drošības reālai nostiprināšanai un mūsu suverenitātes neatgriezeniskuma garantēšanai: “Latvija izmantos visas iespējas, lai kļūtu par pilntiesīgu NATO dalībvalsti. Latvija veicinās tādu NATO paplašināšanos, kas jebkurā tās stadijā palielinās un nostiprinās ne tikai Latvijas, bet arī Eiropas drošību.”
Tālāk bija parādīti konkrēti ceļi, pa kuriem Latvija virzīsies, lai īstenotu šos prioritāros mērķus.
Saeima šo Ministru kabineta iesniegto dokumentu apstiprināja 1995.gada 7.aprīļa sēdē. Kopš tās dienas Latvijas ārpolitikas, tieslietu sistēma, valsts aizsardzība, tautas saimniecība... gandrīz visu Latvijas dzīves jomu attīstība ritēja atbilstoši šim vektoram. Būtībā tas bija garš, nepārtraukts mājasdarbs deviņu gadu garumā, kas NATO gadījumā tā arī saucās – par mājasdarbu.

Mērķi sasniedzām agrāk

Atceroties tālo 1995.gada aprīli, šķiet pārsteidzoši, cik tāli un būtībā arī nereāli daudziem pat Latvijā, nerunājot nemaz par starptautisko sabiedrību, likās šie mērķi. Īpaši jau Latvijas iestāšanās NATO, pret ko kategoriski iebilda Krievija. Arī mūsu iestāšanās ES šķita visai problemātiska joprojām neratificētā Latvijas – Krievijas robežlīguma dēļ.
Tagad, kad visas šaubas pieder pagātnei, varam pasmaidīt par vēsturisko paradoksu: par NATO dalībvalsti Latvija kļuva mēnesi pirms ES dalībvalsts statusa saņemšanas.
Stratēģiski svarīgo programmu mēs izpildījām agrāk, nekā bija paredzēts, un jau 2004.gada 1.decembrī mūsu valdība īpašā deklarācijā konstatēja:
“Pateicoties vairāk nekā desmit gadus ilgam mērķtiecīgam darbam, 2004.gadā ir sasniegti tie mērķi, kuriem bijis pakārtots daudzu valdību darbs: Latvijas valsts drošības vārdā esam kļuvuši NATO dalībvalsts un ar nolūku īsā laikā sasniegt pasaules attīstīto valstu labklājības līmeni esam kļuvuši par Eiropas Savienības pilntiesīgu locekli.”
Taču šajā deklarācijā arī reālistiski atzīts: “Latvijas dalība NATO un ES nenozīmē visu problēmu vieglu un ātru atrisinājumu, tas prasa jaunu mērķu un uzdevumu formulēšanu, kā arī darbu šo organizāciju noteiktajos ietvaros.”
Tagad, kad Latvijas valstiskums ieguvis jaunu, kvalitatīvi augstāku pakāpi un saturu, aktuāla kļuvusi Latvijas jauno orientieru konkretizēšana.

2004.gada 2.aprīlis Foto: Normunds Mežiņš, A.F.I.

Koncepcija izpildīta.  Lai dzīvo koncepcija

Ārlietu ministrijā izstrādāts “Latvijas Ārpolitikas pamatvirzienu projekts 2005 – 2009”. Pašlaik projekts tiek pilnveidots atbilstoši speciālistu un sabiedrības pārstāvju ieteikumiem, un domājams, ka jau visai drīz šo dokumentu varēs iesniegt apstiprināšanai parlamentā.
Pērnā gada nogalē, piedaloties Ārlietu ministrijas rīkotā ekspertu apaļā galda diskusijā par pamatvirzienu projektu, šo rindu autors varēja uzskatāmi pārliecināties par ļoti būtisku tendenci: lielākā daļa iebildumu, precizējumu un papildinājumu liecināja par mūsu valsts milzīgo izaugsmi desmit gados kopš iepriekšējās koncepcijas sastādīšanas. Tie liecināja arī par aizvien sarežģītāko pasauli, kurā dzīvojam.

Trīs “vaļi” – Latvijas nākotnes balsts

Atklājot diskusiju, ārlietu ministrs Artis Pabriks retoriski vaicāja, vai Latvijas iestāšanās ES un NATO nozīmētu “vēstures beigas”, kad vairs nav par ko cīnīties, un tūdaļ pats arī noraidīja šādu pieņēmumu, jo “...Latvijai parādījušās jaunas iespējas: palielināt ietekmi ES un NATO, lai mūsu dalība šajās organizācijā kalpotu Latvijas tautas labklājības vecināšanai”.
Ārlietu ministrs akcentēja trīs mūsu nākotnes attīstības vektorus – brīvību, ietekmi un labklājību, ar brīvības jēdzienu akcentējot mūsu filozofisko pieeju, Eiropā atgriežoties. “Mūsu valsts Eiropas kontekstā ir “self-made man” (angl. – cilvēks, kas visu sasniedzis saviem spēkiem) ar pēdējo piecpadsmit gadu pieredzi. Šīs brīvības mēs gribam aizstāvēt arī ES,” teica A.Pabriks, piebilstot, ka mēs, “salīdzinot ar pārējo ES, stāvam mazliet labējā ideoloģiskā pozīcijā.”
Ārlietu ministrs arī formulēja šo trīs vektoru savstarpējo sakarību: uz pirmajiem diviem “vaļiem” (brīvība un ietekme) sasniegt trešo vektoru – labklājību.
Pēc tam tika diskutēts par pašas ES tālāko attīstību. Kāda varētu veidoties savienības nākotnes ģeogrāfija? Vai Latvija pieļauj divu vai trīs ātrumu ES paplašināšanu? Konstruktīvu risinājumu šeit rada ārlietu ministrs Artis Pabriks, iesakot tēzi, ka Latvija atbalsta ES asociētās valsts statusa ieviešanu.
Visai plaši diskusijā aplūkoja mūsu attiecību perspektīvas ar tuvākajām Eiropas valstīm ES jauno kaimiņu politikas kontekstā. Īpaši plaša diskusija izvērsās par Latvijas attiecībām ar lielāko kaimiņvalsti Krieviju. Pēc Latvijas iestāšanās ES šajā jomā pavērušās jaunas sadarbības iespējas (Latvija tagad var būt starpniece jeb tilts arī ekonomiskajos sakaros starp Krieviju un ES), taču nepieciešama laba griba abām pusēm.
Vidzemes Augstskolas viesdocents Ainārs Dimants prasīja detalizētāk formulēt Latvijas attiecību veidošanu ar NVS valstīm, uzsverot, ka pastāv ļoti lielas atšķirības starp NVS valstīm.

Par mūsu tautasbrāļiem tālumā

Pievēršoties topošā dokumenta sadaļai “Ārvalstu latviešu diasporas saišu stiprināšana ar Latviju un Latvijas pilsoņu aizstāvība ārzemēs”, izskanēja ierosinājums nodalīt kontaktus ar Rietumu demokrātijas valstīs dzīvojošajiem latviešiem un tautiešiem bijušās PSRS teritorijā, galvenokārt Krievijas Federācijā, jo vienu un otru ekonomiskais, sociālais un pat lietiskais stāvoklim ir krasi atšķirīgs.
Otrā pasaules kara trimdinieki ASV, Kanādā, Lielbritānijā, Zviedrijā, Austrālijā vai Vācijā ar savu latvisko uzņēmību samērā ātri iekļāvās trimdas zemju sabiedriskajā dzīvē un sasniedza atzīstamu materiālo labklājību un teicamu caurmēra izglītības līmeni. Tagad daudzi no viņiem paši dod būtisku ieguldījumu Latvijas attīstībā.
Bet Krievijā joprojām dzīvo daudzi uz Sibīriju deportētie latvieši un viņu pēcnācēji. Arī latvieši, kas uz Krieviju aizceļoja labprātīgi 19.gadsimta beigās, smagi cieta staļinisko represiju laikā, kad pēc tā sauktā “Latviešu saraksta” 1937.gada decembrī gandrīz visi latviešu vīrieši tika arestēti un nogalināti vai aizsūtīti uz “Gulaga arhipelāgu” aiz Polārā loka. Krievijā joprojām nav atjaunota neviena no 1937.gadā likvidētajām latviešu skolām, un mūsu tautasbrāļiem lielajā kaimiņvalstī ir aktuāla arī juridiskā palīdzība.

•

Darbs pie jaunās Latvijas ārpolitikas pamatvirzienu koncepcijas Ārlietu ministrijā turpinās. “Latvijas Vēstnesis” arī turpmāk informēs par nozīmīgākajiem priekšlikumiem šā dokumenta pilnveidošanai.

Jānis Ūdris, “LV”

janis.udris@vestnesis.lv