Vai imigrācija Latvijā ir neizbēgama

Ilmārs Mežs, ANO Starptautiskās migrācijas organizācijas pārstāvis Latvijā, intervijā “Latvijas Vēstnesim”

Ilmārs Mežs Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

– Visā cilvēces vēsturē cilvēki ir migrējuši, bet kad mēs varam sākt runāt par migrāciju kā nopietnu procesu Eiropas Savienībā (ES)?

– ES bija trīs migrācijas viļņi. Pirmais – pagājušā gadsimta piecdesmitajos un sešdesmitajos gados, kas notika ES iekšienē. Proti, cilvēki no nabadzīgākajām dienvidu valstīm devās strādāt un dzīvot uz Eiropas bagātākajām valstīm. Otrais vilnis bija migranti no Balkāniem un Vidusjūras reģiona, un trešais ir šobrīd, kad ES ieplūst cilvēki no Āfrikas un Āzijas valstīm, kā arī bijušām komunistiskā bloka valstīm.

– Kādi ir migrācijas plusi un mīnusi? Vai ieguvēji ir tikai ES iebraukušie imigranti vai arī Eiropa?

– Protams, Eiropa ir ieguvusi ļoti daudz. Pats svarīgākais – ieplūdušie imigranti ir darbaspēks, kas vairo Eiropas labklājību, maksā nodokļus. No vienas puses, imigrācija ir padarījusi ES dažādāku un turīgāku, taču, no otras puses, ir pieaugusi iedzīvotāju neiecietība pret svešajiem. Tāpēc pēdējos piecus gadus vairumā ES valstu mainījusies imigrācijas politika. Valstis iztrūkstošo darbaspēku nevēlas papildināt ar jebkuru iebraucēju. Piemēram, Vācija, arī Lielbritānija apzina, kādās specialitātēs darbinieku trūkst, un tos tad arī aicina no citurienes.

Arī Latvija strauji noveco

– Vai Latvijai ir aktuāla nepieciešamība pēc darbaspēka pieplūduma?

– Latvija ir īpatnā situācijā, jo visus padomju laikus mūsu valstī, salīdzinot ar Eiropu, bija visaugstākā imigrācijas intensitāte – ik gadus aptuveni 0,5%. Tā kā vēl nesenā pagātnē migrācija apdraudēja mūsu tautas pastāvēšanu, latviešiem vēl tagad ir grūti šajā procesā saskatīt ko pozitīvu. Taču, ņemot vērā demogrāfiskās tendences un prognozes, pēc gadiem desmit vai piecpadsmit Latvijai būs nopietni jādomā par imigrantu piesaisti. Visus neatkarības gadus Latvijā bija zemākā dzimstība ne tikai Eiropā, bet arī pasaulē. Tas, protams, nevar palikt bez sekām.
Tā būs ļoti nopietna dilemma: vai palikt nabadzīgākajai valstij Eiropā, atpalikt no tās attīstības tempiem vai tomēr samierināties ar darbaspēka pieplūdumu no citām valstīm. Imigrācija ir arī tādas tehnoloģiski augsti attīstītas valsts kā Somijas nepieciešamība. Uz katru Tartu augstskolas Medicīnas fakultātes absolventu ir vairāki Somijas darba meklētāju aģenti. Mūsu organizācijas birojs Helsinkos ir uzsācis projektu kvalificēta darbaspēka piesaistei no Ziemeļkrievijas, piemēram, kuģu būvniecībā.
Ja aplūkojam Latvijas demogrāfisko piramīdu, redzam, ka šobrīd darba tirgū ienāk astoņdesmitajos gados dzimusī paaudze, kas ir visai liela, tas bija mūsu dzimstības maksimums. Savukārt tā paaudze, kas aiziet pensijā, skaita ziņā ir maza. Pašlaik vēl mēs varam pieciest to, ka daļa jaunās paaudzes aizbrauc strādāt uz citām valstīm. Taču, tiklīdz darba tirgū ienāks deviņdesmitajos gados dzimušie, kad dzimstība bija ļoti zema, un viņiem vajadzēs maksāt pensijas lielajai pensionāru saimei, mēs darba spēka trūkumu izjutīsim ļoti sāpīgi. Deviņdesmitajos gados vajadzēja piedzimt 300 000 bērnu, jo tik daudz cilvēku mums ies pensijā nākamajā dekādē, bet piedzima tikai 200 000, no kuriem vēl daļa aizbrauks projām. Katru gadu mēs no Latvijas kartes varam nosvītrot vienu vidēja lieluma pilsētu, vienu Madonu, vienu Kuldīgu, jo dzimstība ir par 10 000 cilvēku mazāka nekā mirstība.

Imigranti nav minoritāte

– Vai, ņemot vērā demogrāfiskās tendences, valdībai jau tagad nebūtu jāsāk runāt par imigrācijas nepieciešamību, tai atbilstošu politiku nākotnē?

– Protams, jo šādu politiku nevar izstrādāt mēneša vai divu laikā. Ja mums nebūs izstrādātas valsts programmas – kā, cik, kādās specialitātēs un no kurām valstīm piesaistīt darbaspēku –, problēmas var būt nopietnas. Valstij jāspēj pārraudzīt, vai darba devējs ar šiem cilvēkiem noslēdz līgumus, vai viņi maksā nodokļus. Līgumā var paredzēt, cik ilgu laiku viņi drīkstēs uzturēties šeit, Latvijā. Ļoti būtiski, lai valdība migrācijas procesu spētu kontrolēt.

– No kādām valstīm, jūsuprāt, mēs varētu piesaistīt darba meklētājus?

– Vispirms tās būtu bijušās Padomju Savienības republikas – Ukraina, Moldova, Krievija, Aizkaukāzs. Šiem cilvēkiem ceļš izmaksātu daudz lētāk nekā, piemēram, imigrantiem no Pakistānas vai Bangladešas, ar kuriem turklāt būtu grūtības sazināties. Domāju, Latvijai, tāpat kā Vācijai, vajadzētu piesaistīt viesstrādniekus uz noteiktu termiņu – trim vai pieciem gadiem.

– Kā varētu mainīt cilvēku negatīvo attieksmi pret viesstrādnieku pieplūdumu?

– Vienīgi izmantojot ekonomiskus argumentus. Piemēram – nebūs, kas nopelna pensijas un maksā nodokļus.

– Vai Eiropa nošķir minoritātes no imigrantiem?

– Ļoti. Vācijā turki nav un nekad nebūs minoritāte, pat trešajā paaudzē ne. Tie vienmēr būs imigranti. Nekur Eiropā pēc Otrā pasaules kara iebraukušie netiek uzskatīti par minoritāti. Zviedrijas un Norvēģijas valdības uzskata, ka gadsimts ir minimālais periods, lai imigranti varētu kļūt par minoritāti. Tādēļ mums nav jābaidās no Mazākumtautību tiesību aizsardzības konvencijas ratifikācijas. Jo tā ir domāta, lai aizsargātu Eiropas valstu senās tradicionālās mazākumtautības, nevis iebraukušos imigrantus.

– Kā mēs nošķirsim vēsturiski Latvijā dzīvojošos krievus no pēckara gados iebraukušajiem?

– Nevajag izgudrot divriteni. Vairākas Eiropas valstis šo problēmu jau ir atrisinājušas. Labs piemērs ir Zviedrija. Tur dzīvo 450 000 somu. Tā ir viena no minoritāšu grupām, uz kurām attiecas konvencija. Taču to piemēro tikai tiem somiem, kas tur dzīvojuši vēsturiski, proti, četriem pierobežas pagastiem. Ja Latvija šo konvenciju piemēros arī pēc kara iebraukušajiem imigrantiem, tā būs vienīgā valsts Eiropā, kas klaji pārkāps pašas konvencijas pamatprincipus. Latvijā minoritātes ir lībieši, čigāni, ebreji, krievi to vēsturiskajās apmešanās vietās, piemēram, vecticībnieki Latgalē.

– Vai Latviju apdraud nelegālo imigrantu pieplūdums, vai mēs varētu kļūt par savdabīgu tranzītvalsti patvēruma meklētājiem?

– Tādas bažas teorētiski varētu būt. Taču šobrīd Latvijā ir viena no stingrākajām imigrācijas un patvēruma politikām Eiropā. Mēs par šiem patvēruma meklētājiem tradicionāli domājam kā par parazītiem un liekēžiem. Taču, ja mēs dzīvotu tā kā Bangladešas zemnieki, mēs būtu vieni no pirmajiem, kas rautos prom labākas dzīves meklējumos. Objektīvi raugoties, tā ir netaisnība, ka Eiropa dzīvo tik bagāti salīdzinājumā ar Āzijas vai Āfrikas valstīm. Uz kā rēķina tas notiek? Piemēram, bērns, kas piedzimst Norvēģijā, automātiski ir daudz privileģētāks par Bangladešā dzimušo. Es domāju, nākotnē Eiropai nāksies atteikties no dažām savām privilēģijām par labu nabadzīgākajām valstīm. Citādi neizbēgami pieaugs terorisms, reliģiskais fanātisms.

Rūta Kesnere, “LV”

ruta.kesnere@vestnesis.lv