“Latvijas prezidenti” dodas tautā

Profesors Dr. habil. hist. Rihards Treijs no agras jaunības vienlīdz sekmīgi kalpojis divām mūzām – rakstniecībai un vēsturei. Tas tika atgādināts aizvadītās nedēļas nogalē, kad Rīgā atzīmēja profesora jau trešās grāmatas, kas izdota “Latvijas Vēstneša” apgādā, atvēršanas svētkus. Iepriekšējās bija “Latvijas valsts un tās vīri. 1918–1940” (1998.g., darbs saņēmis Ministru kabineta balvu) un “Latvijas diplomātija un diplomāti (1918–1940)” (2003.g.). Nu tām pievienojas “Prezidenti. Latvijas valsts un ministru prezidenti (1918–1940)”, izdevums iznācis sērijā ““Latvijas Vēstneša” bibliotēka””.

Rihards Treijs grāmatas atvēršanas svētkos Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Vērojot, kā nāk ļaudis ar ziediem, sākumā šķita – pasākums ritēs pēc šādās reizēs ierastās kārtības: daudz pateicības vārdu autoram, sava daļa atzinības izdevējiem, bet izpaliek nopietnāka viedokļu apmaiņa par jaundarbā aplūkotajām problēmām.
Nevar noliegt, netrūka arī pateicības vārdu gan čaklajam pētniekam, gan pārējiem, kas sekmējuši rokraksta pārtapšanu iespieddarbā. Tomēr tas bija tikai fons, uz kura šķīlās uzskatu dzirkstis par mūsu valsts vēstures norisēm un personībām laikā starp diviem pasaules kariem.
Svētkus atklāja valsts SIA “Latvijas Vēstnesis” valdes priekšsēdētājs Ints Kalniņš. Pārdomās par autoru un viņa darbu dalījās žurnālists, a/s “Lauku Avīze” padomes priekšsēdētājs Voldemārs Krustiņš, laikraksta “Latvijas Vēstnesis” galvenais redaktors, Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) goda loceklis Oskars Gerts, LZA īstenie locekļi Jānis Bērziņš, Andris Caune un Ēvalds Mugurēvičs, LZA korespondētājloceklis Aivars Stranga, profesors Alberts Varslavāns un docents Konrāds Sondors.
Sveķaināko pagali strīdu ugunskuram piemeta Aivars Stranga, atzīstot – var pievienoties autora vērtējumam par 1934. gada 15. maija apvērsumu un Kārļa Ulmaņa lomu tajā, taču nekādi nevar piekrist tam, ka Latvijas valdības un valsts vadītājs varētu būt līdzvainīgs valsts bojāejā 1940. gadā. Jo tobrīd nebija alternatīvas. Vienīgie, kas caurcaurēm atbildīgi par toreizējiem notikumiem Latvijā, ir Hitlers un Staļins.
Tūdaļ gan izskanēja iebildums: Kārlis Ulmanis tomēr jāvaino par rīcību 1940. gada vasarā, kad viņš parakstīja un tādējādi padarīja it kā likumiskus okupantu varas aktus līdz 20. jūlijam.
Tas, ka uzskati dalās, liecina tikai vienu – vajadzīga grāmata ir iznākusi īstajā laikā. Par virkni valsts un ministru prezidentu līdz šim bijis diezgan daudz publikāciju, taču par vairākiem valdības vadītājiem (Valdemāru Zāmuēlu, Arturu Alberingu, Pēteri Juraševski, Jāni Pauļuku, Hugo Celmiņu, Marģeru Skujenieku, Ādolfu Bļodnieku) lasītājs varētu vienkop plašāk uzzināt pirmoreiz.
Bez šaubām, Riharda Treija grāmata ir pelnījusi plašāku lietpratīga speciālista izvērtējumu. Tad, iespējams, saņemsim arī atbildi, kā īsti vēsturiski korekti nosaukt laikposmu no 1918. līdz 1940. gadam Latvijā. R.Treijs lieto apzīmējumus “Latvijas brīvvalsts” un “Latvijas laikā”. Varētu jau tā būt.
Bet kādā laikā tad dzīvojam mēs?
Un vai pašreizējā Latvijas Republika nav brīva valsts jeb brīvvalsts?

Andris Sproģis, “LV”

andris.sprogis@vestnesis.lv