Mums nevajag justies vājiem

Atis Lejiņš, Latvijas Ārpolitikas institūta direktors

Man radās ļoti būtiskas pārdomas mūsu topošās jaunās ārpolitikas koncepcijas projekta sakarā. Tajā teikts, ka mums jāpanāk diversifikācija, darbības profila paplašināšanās, Latvijas energoresursu piegādē. Šī problēma ir ārkārtīgi būtiska. Bet vienlaikus es redzu – mums ir ministrijas, kas to lāgā nesaprot.
Ja domājam par neseno cunami Dienvidaustrumāzijā un par orkānu un tā izraisītajiem plūdiem pagājušajā nedēļas nogalē Latvijā, tad jāņem vērā lieta, kas ierakstīta arī Eiropas Savienības stratēģiski svarīgā dokumentā, – globālā sasilšana. Tas ir neizbēgams process un arī netiešs drauds mums. Tas nozīmē, ka neizbēgami celsies Baltijas jūras līmenis. Vai esam tam gatavi?

Atis Lejiņš Foto: Elmārs Rudzītis, A.F.I.

Pārdomas pagājušās nedēļas nogalē

Pašlaik mums jātiek galā ar enerģētikas likuma projektu, ko ES jau sen pieprasījusi. Diemžēl mēs Latvijā visu darām pēdējā brīdī, un, ja to likumu nedabūsim laikā gatavu, tad ES mūs par to sodīs.
Es gribu aicināt politiķus, kas īstenos jauno ārpolitikas koncepciju, domāt: a) par pasaules globālo sasilšanu – un b) par enerģētikas likuma projektu.
Es skaidri redzu, ka mums nopietni jādomā arī par savas attīstības nākotnes modeli. Īpaši šobrīd, kad ir izskanējis priekšlikums samazināt Latvijas mežos mežsargu skaitu.
Ja mēs mežus cirtīsim vairāk nekā ataudzēsim, tad pēc 20–30 gadiem šādi plūdi, kādus nupat pieredzējām, būs jau katastrofāli. Es nupat pa ceļam uz Austrāliju biju Malaizijā. Tur meži ir jau tiktāl izcirsti, ka zeme vairs nesatur ūdeni un notiek milzīgi nogruvumi, kalni brauc lejā jūrā. Tas pats var notikt arī pie mums Latvijā. Tādēļ ļoti nopietni jāpārdomā, vai varam atļauties samazināt mežsargu skaitu. Domāju, mums viņus vajag vēl vairāk, šos mežsargus, lai nodrošinātu mežu atjaunošanu un novērstu nelikumīgu mežu izciršanu.
Kāds tam sakars ar enerģētiku?
Mēs jau būvējam koģenerācijas stacijas, taču ar gāzi darbināmas. Par kādu diversifikāciju gan var runāt, ja mēs vairs nepirksim no Krievijas tieši elektrību, bet pirksim gāzi, lai elektrību ražotu Latvijā. Kāda tur starpība? Pilnīgi nekāda! Mēs kļūsim pilnīgi atkarīgi no Krievijas.
Esmu pārliecināts, ka mums jābūvē ar mūsu meža produktiem darbināmas pēc jaunākās tehnoloģijas celtas koģenerācijas stacijas, kas dos gan siltumu, gan elektrību. Tādā veidā varētu panākt diversifikāciju un novērst atkarību no Krievijas. Jo mēs visi labi zinām, ka Krievija lieto energoresursus un ekonomiku kopumā kā politisku iespaidošanas līdzekli. No šīs realitātes mēs nekur neaizmuksim.
Ārpolitikas koncepcijas projektā teikts, ka jānostiprina mūsu nacionālā drošība. Bet tas īstenojams, arī panākot, ka mūsu zeme netiek aizskalota jūrā. Ar pareizu mežu politiku un novēršot vēl lielāku mūsu valsts atkarību no Krievijas energoresursiem.
ES ir gatava dot lielu naudu gan pētniecībai, gan tehnoloģijai, pat līdz 50 procentiem, lai Eiropā ražotu tā saukto zaļo elektrību. Tāpēc es vienkārši brīnos, ka šajā enerģētikas likuma projektā, kas tagad apceļo ministrijas, nekā no tā nav. Un vienlaikus mēs Zviedrijai un citām valstīm pārdodam koka skaidas tādā apmērā, ka ar to pietiktu, lai ražotu apmēram 20 procentus no mums vajadzīgā elektrības daudzuma.

Beidzot mēs esam stipri

Ārpolitikas jaunās koncepcijas projekta apspriešanā daudz šķēpu tika lauzts par Latvijas attiecībām ar NVS valstīm. Jo vairāk tādēļ, ka arī šajās valstīs notiek pārmaiņas, kā to īpaši uzskatāmi redzējām nupat Ukrainā. Tiek diskutēts, vai mūsu Valsts prezidentei vajadzētu lidot uz Maskavu 9.maijā, kad tur svinēs 60.gadadienu kopš Padomju Savienības uzvaras pār hitlerisko Vāciju.
Es uz šo jautājumu gribu paraudzīties plašāk. Te ir vairākas problēmas.
Krievija uzlika veto, un netika pieņemts EDSO budžets. Krievija acīmredzot grib nogremdēt EDSO, jo šī organizācija kaitē Krievijas interesēm. Tieši EDSO novērotāji taču pateica, ka Ukrainā prezidenta vēlēšanas nav leģitīmas. Bet tas atšķīrās no Krievijas prezidenta Putina viedokļa. Tagad EDSO dalībvalstis atkal un atkal piekāpjas Krievijai, lai tikai glābtu EDSO, un rezultātā šī organizācija paliek galīgi bez zobiem. Lūk, tā, manā vērtējumā, ir lielākā problēma.
Tad nu mums jādomā, kā savas attiecības ar EDSO veidos Latvija. Ko darīt ar EDSO, lai neļautu to nogremdēt. Šis jautājums jāizvirza ES un NATO.
Eiropas Parlamenta prezidents Josē Borrels pārmetis Lietuvas un Polijas prezidentiem iejaukšanos Ukrainas iekšējās lietās. Tas parāda tikai to, ka viņš negrib saprast elementāru lietu – mēs, jaunās ES dalībvalstis, savus kaimiņus pazīstam labāk nekā spāņi un itāļi. Vienlaikus Eiropas Parlamenta deklarācijai par Molotova–Ribentropa pakta nosodīšanu savākti tikai 88 paraksti no vairāk nekā 730 deputātiem.
Tātad, ja runājam par mūsu prezidentes braukšanu uz Maskavu, jāņem vērā, ka ES ir politiskie spēki, kas mīļā miera labad gatavi savu politiku ar Krieviju balstīt uz piekāpšanos. Un tad var atkārtoties kas līdzīgs, kā bija Brežņeva laikā, kad, domājot par labām attiecībām ar PSRS, Rietumos negribēja ne dzirdēt par Baltijas valstu okupāciju.
Bet, domājot tieši par mūsu Valsts prezidentes eventuālo braucienu uz Maskavu, mums vienkārši jāveic liels izskaidrošanas darbs. Mums jāceļ augšā EDSO lieta un jāatspēko Borrela sacītais. Mums ir ļoti spēcīgi sabiedrotie. Jau sākot ar Poliju. Un mums nevajag justies vājiem, jo patiesībā mēs tagad esam ļoti stipri.

Lai latvieši nekaisītos pasaules vējos

Ārpolitikas jaunās koncepcijas projektā daudz plašāk formulētas Latvijas saites ar latviešu diasporu ārzemēs.
Es pats esmu gan dzimis Latvijā, bet dzīvojis Vācijā “dīpīšu” nometnē, pēc tam 10 gadus Austrālijā, tad 10 gadus studējis un bijis karadienestā Amerikā, pēc tam 19 gadus nostrādāju Zviedrijā.
Nesen ārpolitikas jaunās koncepcijas apspriešanā izskanēja priekšlikums formulējumos nodalīt attiecības ar Rietumu trimdas latviešiem un Sibīrijas latviešiem, jo šo cilvēku liktenis un arī šodienas situācija ir ļoti atšķirīga. Būtībā par Sibīrijas latviešiem ilgus gadus kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas interesējās tikai Rietumu trimdas latvieši. PBLA atbalstīja latviešu skolas Sibīrijā, un ļoti labi, ka ārpolitikas koncepcijā parādījusies šāda sadaļa, turklāt daudz plašākā izklāstā. Bet, es domāju, šie fakti arī daudz pasaka par spēkiem, kas līdz šim Latvijā bijuši pie stūres. Ka viņiem Sibīrijas latviešu liktenis ir vienaldzīgs.
Lietuvā attieksme pret tautiešiem Krievijā ir pavisam citāda. Bet mēs, latvieši, taču ejam mazumā. Tāpēc es īpaši priecājos par šo sadaļu. Jāskatās tikai, kā tā tiks pildīta. Protams, latviešiem Amerikā un Austrālijā ir nauda. Es domāju, ir svētīgi, ja viņi šo naudu dod tautasbrāļiem, kas paši nevar nostāties uz kājām. Un tie ir šie Sibīrijas latvieši.
Es gribu atgādināt vēl vienu faktu par latviešu diasporu Rietumos. Es domāju, ka mūsu valsts NATO iekļuva lielā mierā, arī pateicoties tam, ka Amerikas latviešu apvienība un PBLA (Pasaules brīvo latviešu apvienība) ziedoja ļoti lielu naudu, 15 tūkstošus dolāru mēnesī, lobijam Vašingtonā.
Tātad latviešu diasporas nozīme ārzemēs ir milzīga, un tas jaunajā ārpolitikas koncepcijas projektā arī pateikts. Taču process turpinās. Tagad ekonomiskā trimdā kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas devušies 50 tūkstoši latviešu. Tas ir tikpat daudz, cik to latviešu, ko staļiniskais okupācijas režīms izsūtīja 1949.gadā. Taču šoreiz nav vainīgs Staļins, bet mēs paši. Protams, daļa no šiem cilvēkiem varbūt atgriezīsies Latvijā – ja mēs pratīsim īstenot pareizu politiku. Arī radot jaunas darba vietas Latvijā.
Un vēl kāds vērojums: neilgi pirms Jaungada, 2004.gada beigu cēlienā biju Austrālijā. Man bija jāsaka 18.novembra valsts svētku runa sešās pilsētas. Tas nebija viegli. Bet es pamanīju, ka uz 18.novembra pasākumu iet tikai bijušie politiskie trimdinieki. Tie, kas Austrālijā iebraukuši tagad, uz šiem pasākumiem neiet. Viņus tas neinteresē... Te ir par ko padomāt.
Bet tik un tā mums par šiem cilvēkiem jārūpējas. Ne jau materiālā ziņā, jo Austrālijas latviešiem naudas pašiem pietiek. Bet jāuztur saites ar diasporu, lai mēs nezaudētu saites ar latviešiem, kas izbrauc no mūsu valsts.

•

Pagājušajā gadā mēs esam paveikuši daudz. Paskatieties, kas notiek Ukrainā, Gruzijā un arī Krievijā! Padomāsim, kas ar mums varētu notikt, ja mēs nebūtu iestājušies ES un NATO! Bet mēs nedrīkstam gulēt uz lauriem. Lūk, tāpēc arī šī mana analīze par mūsu stratēģiskajām interesēm, lai Latvijas iestāšanās ES un NATO neliktos iluzora.

Ata Lejiņa viedokli uzklausīja

Jānis Ūdris, “LV”
janis.udris@vestnesis.lv