Cilvēks dialogā ar domām un jūtām, ar dabu, mūžību un Visumu

Pirms gadumijas Reiterna namā vērās Valda Brauna fotoizstāde un tautās nāca fotomākslas albums "Sapņu vējš"

Valda Brauna fotomāksla ir poētiska noskaņu māksla, un tāda tā atklājas arī šajā izstādē. Sievietes daiļums, Latvija ievziedu reibumā un sniega baltumā, ar klusumu egļu zaros un mēness atspulgu purva lāmā. Pati dzīve, kādu to uztveram, kādu to dzīvojam. Izstādes atklāšanas un grāmatas atvēršanas svētkus bija aicināts vadīt skatuves mākslinieks Imants Skrastiņš, un viņš Valda Brauna uzburtajā dailes pasaulē vedināja ieiet ar kopīgu dziesmu, ar Friča Bārdas un Aleksandra Čaka dzeju. Izstāde skatāma Ruperta Bindešū projektētajā Reiterna namā, kas iegājis savā ceturtajā gadu simtenī, pēc sarežģītajiem vēstures līkločiem piedzīvojis renesansi un jau desmit gadus ir Žurnālistu nams. Bet albums, kura ievads lasāms arī krievu un angļu valodā, paaudžu paaudzēs paliks kā mūsu kultūras bagātība.

Autors tam no 120 tūkstošiem negatīvu atlasījis 120. Tie visi ir godalgoti fotodarbi — portreti, akti, ainavas, kāzu skati. Daudzi no tiem izpelnījušies visaugstāko novērtējumu fotomākslas izstādēs un bijuši publicēti vispasaules fotogrāfijas gadagrāmatās, bet "Laimes lietus" kļuvis pazīstams visos piecos kontinentos.

Autors grāmatas 1.lappusē izdevuma atbalstītāju vidū kā pirmo min "Latvijas Vēstnesi"… Esam laimīgi būt kopā šajā katarses reizē!

"LV" redakcija

No albuma ievadvārdiem

(..) Fotogrāfa darbā ir ne mazāk poētiskas mistikas kā viduslaiku alķīmiķu zelta meklējumos vai mūžīgās jaunības eliksīra brūvēšanā. Tik vien kā cits aprīkojums — smalkas fotokameras, datori, digitāltehnika un teju kosmiskas supertehnoloģijas. Bet amata goda izjūtā še ir tie paši gadsimtos iestrādātie principi.

Fotogrāfs Valdis Brauns ar savu dzīves un darba piemēru teiktajam var būt par labu apstiprinājumu. Arī viņa profesionālajās gaitās ir bijis viss — gan ērkšķi, gan rozes. Ir sasniegts tas putna lidojuma vieglums, kas raksturo meistaru. Valdis Brauns spējis sevī vienot vairāku arodu esenci. Tur ir sportists — jo fotogrāfa darbs ir kā nebeidzams maratonskrējiens, turklāt ar arodam piederīga aprīkojuma svaru piedevām. Tur ir zinātnieks un pētnieks — jo ik darbā kaut kas par jaunu atklājams, uzlabojams; ikkatra fotografēšana saistīta ar jaunu zinību uzkrāšanu. Tur noteikti ir mākslinieks un filozofs — jo katrā darbā ir ieguldīta ilgi iznēsāta ideja, jūtas, pārdomas.

Valda Brauna fotomāksla ir uzsvērti poētiska un ar jūtīgu humānismu apgarota. Tās vēstījums un tēlainība ir radniecīga dzejnieka izteiksmei.

(..) Valda Brauna fotopoētikas valoda ir antropocentriska. Cilvēks tajā ir visu lietu mērs, bet vienlaikus arī varenas dabas jeb Dievišķa universuma sastāvdaļa. Daba šeit nav tikai kaut kādu notikumu inerts fons, bet gan aktīva fotogrāfiskās skatuves līdzdalībniece, ar kuru tur dzīvojošais Cilvēks ir nemitīga filozofiska vai dramatiski skaņota dialoga stāvoklī. Tas, piemēram, var būt kāds aitu gans ar savu ganāmpulku mežonīgi tuksnesīgā stepē. Bet arī šādā necilā un skopā situācijā Valdis Brauns prot saskatīt lielus vispārinājumus, pacelt šķietami nenozīmīgu faktu Bībeliskos līmeņos, pārvērst fototēlu simbolā, traģisma piesātinātā zīmē.

Īpašu vietu Valda Brauna tēlojumos ieņem Sieviete, kuras daiļumu mākslinieks gan bijīgi pielūdz un apjūsmo, gan pielīdzina Dabas primārajiem un vitālajiem auglības spēkiem. Šeit uz atkailināto ķermeni tiek rosināta sprituāla attieksme un jebkāda erotikas klātbūtne ir dozēta ar romantisma tradīcijām piemītošo pietāti un kautrību. Tā nav vis kāda glīta skuķe vai frivola dāmīte. Mākslinieks sievietē saskata, pirmkārt, Māti, kura pielīdzināma tādiem fundamentāliem jēdzieniem kā Saule, Zeme, Ūdens, Mežs...

(..) Valdis Brauns ir nogājis garu profesionālas attīstības ceļu. Savas augstienes sasniedzis jau melnbaltās fotogrāfijas ziedu laikos. Taču tas nav apturējis viņa radošo garu vienas tehnikas aplokos, un meistars ir trauksmes pilns atkal un atkal tiekties uz jauniem horizontiem. Tā varbūt ir tāda Daukas dziņa — lūkoties, kas tur tālāk ir... Tagad mākslinieks fotokameru ir "salaulājis" ar datortehniku. Tas ir slieksnis, ko ļoti daudzi fotpuritāņi vēl nejaudā pārkāpt un no šādas varbūtības pat nicīgi novēršas. Valdim Braunam nevarētu piedēvēt avangardismu, taču vēl jo mazāk arī konservatīvismu. Viņš nefetišizē tehniskos līdzekļus un ir gatavs izmēģināt jebko, kas paver durvis plašākai mākslinieciskai tēlainībai un domas atklāsmei. Šajā ziņā modernās tehnoloģijas sniedz vēl neapzinātas, daudzveidīgas un neizsmeļamas iespējas.

Darbošanās netradicionālās tehnikās ir bagātinājusi Valda Brauna izteiksmību un padziļinājusi mākslinieka vizuālo kultūru. Tā ir tapusi grafiski bagātāka, koloristiski pārsteidzošāka. Valdis Brauns tagad strādā kā teātra režisors, kārtojot un pārkārtojot savas fotoskatuves dalībniekus aizvien jaunās un jaunās dramaturģiskās situācijās. Tehnika ļauj māksliniekam šo nebeidzamo eksperimentu un ideāla meklējumu prieku.

Tieši tā varbūt ir katra patiesa mākslinieka polārzvaigzne, uz kuru tiek virzīts dzīves kurss. Ideāls un tā meklējumi. Valdim Braunam šajā ziņā ir sekmējies un viņš tam, šķiet, brīžiem ir tuvinājies vairāk par daudziem saviem līdzgaitniekiem un sāncenšiem. Par to liecina arī augstākās starptautiskās atzinības, ar kurām meistars ir godalgots, — AFIAP un EFIAP tituli, kā arī Latvijas vēsturē pirmā World Press Photo’78 zelta medaļa. Tie ir olimpiski sasniegumi, kurus bagātina vēl 134 apbalvojumi vairāk nekā 280 internacionālās izstādēs. Ne mazāk iespaidīgs ir arī ārzemju publikāciju klāsts, kas sniedzas pāri 160. Valda Brauna darbi astoņas reizes ir publicēti vispasaules Photography Year Book gadagrāmatā.

Sendienās cunftes amatniekus vērtēja pēc to meistardarbiem un bruņiniekus — pēc to varoņdarbiem, bet Valdis Brauns savā fotogrāfa arodā šos titulus patiesi ir sasniedzis. Fotomeistars un fotobruņinieks.

Jānis Borgs