1990.gada 11.septembra sēdes stenogramma

Rīta sēdē

Stenogramma 1209–1215

*/ Šeit un turpmāk atzīme, ka sākas teksta tulkojums no krievu valodas; /– atzīme, ka tulkojums beidzas. Šīs sēdes materiālos– Jāņa Britāna tulkojums.

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs: Labrīt, godātie deputāti! Lūdzu, ieņemiet savas vietas! Lūdzu uzmanību, lai varam sākt darbu. Godātie deputāti, mums visiem ir zināma sēru vēsts. No mums ir aizgājis Latvijas pareizticīgo baznīcas vadītājs metropolīts Leonīds. Godināsim viņa piemiņu ar klusuma brīdi. Paldies.
Šajā sakarā man ir iesniegti daži priekšlikumi, kurus mums tūlīt vajadzētu apspriest. Šodien katedrālē Krišjāņa Barona ielā notiek sēru dievkalpojums. Ir ierosinājums, kuru mēs no rīta apspriedām un atbalstām: mūsu sesijai organizēt darbu tā, lai deputāti, kuri vēlas piedalīties kādu brīdi šajā sēru dievkalpojumā, varētu tajā piedalīties. Šajā nolūkā pulksten 10.30 pie Augstākās padomes ēkas būs transports, ar kuru deputāti varēs aizbraukt uz katedrāli. Šajā sakarā iznāk, ka praktiski kopējā plenārsēde notiek līdz pulksten 10.30. Ja mēs par to vienojamies, tad mums sēde būtu jāpārtrauc līdz pusdienlaikam. Jo acīmredzot ir grūti pusstundu strādāt un pēc tam, kad atgriezīsimies, vēl pusstundu vai mazliet ilgāk strādāt un tad doties pusdienās. Tāpēc mēs varētu norunāt tā, ka pulksten 10.30 pārtraucam plenārsēdi un to atsākam tikai pulksten 14.00. Par šo laiku mums vajadzētu vienoties. Kādi ir jūsu priekšlikumi?
Lūdzu, pirmais mikrofons.

G.Preinbergs: Man būtu šāds priekšlikums. Mēs, deputātu grupiņa, runājām par to, ka šodien pulksten 14.00 Raiņa kapos ir Raiņa atceres mirklis. Vai arī tur nevajadzētu mazai delegācijai trīs četru cilvēku sastāvā nolikt ziedus?

Priekšsēdētājs: Kāds ir jūsu priekšlikums par plenārsēdes darba atsākšanas laiku?

G.Preinbergs: Es domāju, ka nevajadzētu tik ilgi, darbu vajadzētu atsākt apmēram pulksten 11.30 un pulksten 14.00 faktiski sāktos mūsu pusdienas pārtraukums. Divi, trīs vai četri cilvēki, kas aizbrauks pie Raiņa, tie, man liekas, darbu nekavēs.

Priekšsēdētājs: Lūdzu– deputāts Ābiķis.

Dz.Ābiķis: Man tomēr liekas, ka mums arī priekšpusdienā vajadzētu strādāt. Mēs pulksten 10.30 varētu aizsūtīt nelielu delegāciju un risināt tādus jautājumus, ko mēs varam risināt, tādējādi strādāt arī priekšpusdienā.

Priekšsēdētājs: Vēl ir kādi priekšlikumi? Godātie kolēģi! Ņemot vērā jūsu ierosinājumus, varētu nolemt sekojošo: tagad pulksten 10.30 mēs tomēr pārtraucam darbu, bet ne līdz diviem, bet līdz pulksten 12.00. Pulksten 12.30 atsākam darbu un to turpinām līdz paredzētajam pusdienas pārtraukumam, t.i., līdz pulksten 13.30. Nav iebildumu? Tātad es precizēju: mēs darbu pārtraucam no plkst.10.30 līdz 12.30. Taču plkst.12.30, lūdzu, visi esiet šeit uz vietas, lai varam turpināt sesijas darbu. Pēc tam viss iet pēc parastā grafika, un tāpēc mums par to īpaši nevajag runāt, tad mums vēl šie laiki sajuks. Vienīgais, kas jāievēro, ka sakarā ar dievkalpojumu Rīgas Svētās Trejādības katedrālē Krišjāņa Barona ielā sēdes darbā ir pārtraukums no pulksten 10.30 līdz 12.30. Vai kādam ir iebildumi? Nav? Paldies.
Tagad par mūsu darba kārtību. Tie ir visi jautājumi, kurus mēs esam gatavi apspriest plenārsēdēs un par kuriem jums ir materiāli. Lūdzu, kādi ir jūsu viedokļi šajā sakarā? Nav.
Lūdzu– vārds deputātam Kostinam.

V.Kostins: */Anatolij Valerianovič! Saskaņā ar dienas kārtību es gribu jūs informēt par to, ka piektdien notikušajā Maskavas rajona Tautas deputātu padomes sesijā Augstākās padomes deputāti tika kritizēti par Ministru padomes lēmumu jaunceļamo namu Lubānas ielā 123 nodot Augstākās padomes vajadzībām. Viņi pasniedza man pieprasījumu uz jūsu vārda, es to tūlīt jums atdošu. Acīmredzot pienācis laiks šinī jautājumā saņemt informāciju no valdības vai Augstākās padomes Prezidija./

Priekšsēdētājs: */Labi. Atbilstoši jūsu pieprasījumam es jums tādu informāciju sagatavošu./
Lūdzu– vārds deputātam Dinevičam.

J.Dinevičs: Vakar frakcijas sēdē tika izskatīta mums šodien piedāvātā darba kārtība. Frakcija atbalstīja tādu darba kārtību, bija jāizlabo datums.

Priekšsēdētājs: Jā, par vienu datumu tomēr uz priekšu vajag. 11.septembris laikam ir šodien? Citu priekšlikumu nav? Deputāta Kostina pieprasījums tiks izskatīts kā pieprasījums, jo jautājums ir svarīgs. Informāciju es jums sagatavošu.
Par piedāvāto darba kārtību lūdzu nobalsosim, bet diemžēl mūsu balsošanas tehnika nedarbojas. Mums saka, ka ir cerības 15 minūšu laikā šo tehniku savest darba kārtībā. Bet kādā veidā balsosim patlaban? Balsošanas komisijas priekšsēdētājs deputāts Geidāns ir uz vietas. Ceru– kartītes ir, ja nav kartītes, tad balsosim, paceļot roku. Kuri ir par to, lai šo darba kārtību apstiprinātu 11. un 12.septembrim, lūdzu balsot. Paldies. Skaitīt nevajadzētu. Tagad tikai saskaitiet, kuri deputāti ir pret, kuri atturas. Kas, lūdzu, pret? Paceliet roku vai kartīti. Nav. Un kas atturas? Četri atturas. Darba kārtība ir apstiprināta. Sakarā ar mūsu darba kārtības otro punktu... Kādā jautājumā vēlaties runāt?

T.Jundzis: Vēl sakarā ar pirmo darba kārtības punktu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

T.Jundzis: Pirms mēs sākam skatīt pirmo darba kārtības punktu, es deputātiem gribu atgādināt, ka šā gada 2.augustā mēs pieņēmām lēmumu pirmajā lasījumā apstiprināt likumprojektus par prokuratūru un par grozījumiem Konstitūcijā, bet šajā 2.augusta lēmumā ierakstījām– organizēt tautas apspriešanu un publicēt šos likumprojektus presē. Man diemžēl jums ir jāziņo, ka šo jautājumu, neskatoties uz mūsu Lietu pārvaldes pieliktajām pūlēm, nebija iespējams atrisināt, jo mums vēl nav sagatavotas valdības un Augstākās padomes avīzes, un, tā kā likumprojektam ir liels apjoms, mums nav izdevies to nopublicēt. Tajā pašā laikā es varu ziņot deputātiem, ka apspriešana ir notikusi ārkārtīgi plaša.
Es jau jums teicu, ka par likumprojektu mēs ar Juridiskās pārvaldes priekšnieku visu republikas rajonu (pilsētu) prokuroriem ziņojām 2.augustā. Likumprojekts ir aizsūtīts visām rajonu, pilsētu Tautas deputātu padomēm, arī attiecīgajiem prokuroriem, visiem ieinteresētajiem resoriem, tiesību sargāšanas iestādēm, ministrijām. Ir saņemtas atbildes un priekšlikumi. Tas viss ir jau ņemts vērā. Tā ka ir notikušas visai plašas apspriešanas, un šie priekšlikumi tika izskatīti arī Aizsardzības un iekšlietu komisijā, kā arī kopīgajā sanāksmē ar tiesību sargāšanas orgānu vadītājiem. Tātad jums šorīt tika piedāvāts (jau faktiski piektdien to varēja saņemt) likumprojekts otrajam lasījumam. Tāpēc es aicinu, pirms mēs ķeramies pie šā jautājuma izskatīšanas, izdarīt grozījumus 2.augusta lēmumā, t.i., svītrot vārdus– “par visas tautas apspriešanu”.

Priekšsēdētājs: Jūs runājāt par darba kārtības 1.punktu?

T.Jundzis: Nē, piedodiet, par 1.punktu. Lai ķertos pie likuma par prokuratūru, mums ir jāgroza 2.augusta lēmums, kurā paredzēts, ka likumprojekts par prokuratūru jānodod visas tautas apspriešanā.

Priekšsēdētājs: Tas ir 2.punkts.

T.Jundzis: Tādā gadījumā es ierosinu par 2.punktu.

Priekšsēdētājs: Kolēģi, mums acīmredzot tomēr jāsāk ar 1.punktu. Mēs esam apstiprinājuši dienas darba kārtību un tāpēc sāksim no 1.punkta. Ja jau jūs tik aktīvi iesaistījāties, paldies jums par informāciju, to mēs ņemsim vērā, kad sāksim izskatīt 2.punktu. Informācija jūsu zināšanai. Varbūt sakarā arī ar 2.punkta izskatīšanu šodien sesijā mūsu prokuratūrā ir sākušās tādas neizprotamas aktivitātes. Par šīm aktivitātēm man nav precīzas informācijas. Diemžēl nedz Iekšlietu ministrija, nedz Drošības komiteja man par to arī nav sniegušas ziņas. Tāpēc man būtu lūgums mūsu Aizsardzības un iekšlietu komisijai un viņas vadītājam deputātam Tālavam Jundzim un arī priekšsēdētāja vietniekam Andrejam Krastiņam šo informāciju no prokuratūras par tur pašreiz notiekošajām aktivitātēm tomēr saņemt. Es šīs aktivitātes komentēt negribētu, kamēr mums nav informācijas, un, ja šī informācija būs tāda rakstura, ka viņu vajadzēs šeit noklausīties un varbūt pat izskatīt Augstākajā padomē, tad mēs to arī darīsim pēc tam, kad mums šī precīzā informācija būs. Tāpēc es tādu lūgumu gribētu izteikt, un atkarībā no jūsu iegūtās informācijas tad arī lemsim par turpmāko.
Bet tagad, lūdzu, par pirmo jautājumu. Deputāt Endziņ, jūs desmit minūtēs varat mums ziņot par lietas būtību? Lūdzu.

A.Endziņš: Cienījamo priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Jums visiem ir izdalīts likumprojekts par grozījumiem Latvijas Konstitūcijas 94.panta 5.daļā un 173.pantā. Kāpēc šāds priekšlikums ir likts priekšā? Centīšos jums paskaidrot. Lieta ir tāda– kaut arī Augstākās padomes deputātiem visiem ir vienādas tiesības, tomēr ir it kā divi deputātu veidojumi. Ir deputāti, kuri pastāvīgi strādā Augstākajā padomē, un ir deputāti, kuri savieno deputāta pienākumus ar savu tiešo darbu. Līdz ar to Augstākajā padomē veidojas situācija, ka deputāti uz Augstākās padomes sesijām ierodas mazā skaitā. Tādēļ Augstākās padomes sesijās mēs vairākkārt neesam bijuši spējīgi pieņemt vienu vai otru likumdošanas aktu vai lēmumu tikai tāpēc, ka zālē nav pietiekama deputātu skaita. Pie kam nebūt ne tāpēc, ka ir divas frakcijas un ka šeit ir domu plurālisms. Acīmredzot tāda situācija būs tik ilgi, kamēr nebūs jaunas likumdošanas, kas paredz, ka visu deputātu pienākums ir strādāt tikai Augstākajā padomē. Tad Augstākā padome attiecībā uz deputātiem varētu nopietnāk risināt disciplinārus jautājumus par viņu klātbūtni un par viņu prombūtni neattaisnojošu iemeslu dēļ. Patlaban, lai Augstākā padome varētu sekmīgi strādāt, ir priekšlikums izdarīt grozījumus, kas jums ir piedāvāti.
Vienīgais, es gribētu jūs informēt, ka 97.panta 5.daļā pie tā teksta, kas jums visiem tika savlaicīgi izsniegts, deputāti izteica priekšlikumu, ka tomēr ir Augstākās padomes akti (lēmumi, likumi, kā arī cita veida akti), kas tiek pieņemti ar vienkāršu balsu vairākumu no balsojošo deputātu skaita, tāpēc vajadzētu pielikt klāt zināmu kvotu, šo tekstu papildinot ar sekojošu teikumu: “...bet ne mazāk kā vienu trešo daļu no Latvijas tautas deputātu kopskaita”. Tātad tas nozīmē, ka, lai pieņemtu likumu, lēmumu vai kādu citu Augstākās padomes aktu, ir jābūt nobalsojušam deputātu vairākumam, bet “par” ir jābalso vismaz vienai trešdaļai no deputātu kopskaita, tas ir, 67 deputātiem. Tad 2.pants, kas attiecas uz Konstitūcijas grozījumiem, paliktu tāds, kāds ir šā panta teksts, kas ir jums izdots uz rokām.
Gribu informēt arī par to, ka mēs ļoti uzmanīgi iepazināmies ar daudzu pasaules valstu pamatlikumiem un konstatējām, ka parasti likumi un citi akti augstākajos valsts varas orgānos kā likums ir pieņemti ar balsojošo deputātu balsu vairākumu, nevis tā, kā tas bija pie mums un kā tas bija arī sociālistiskajās valstīs, kur šis vairākums tātad vienmēr bija no deputātu kopskaita.
Kas attiecas uz Konstitūcijas grozījumiem, tad pasaules prakse ir ļoti dažāda, bet sarežģīta. Jūs zināt arī to, ka konstitūcijas ir divu veidu: ir tā saucamās cietās konstitūcijas un elastīgās konstitūcijas. Līdz ar to ir arī divējāda pieeja konstitūcijas labojumiem. Mūsu konstitūcijas pieder pie elastīgajām konstitūcijām, tātad tās ir konstitūcijas, kuras bieži tiek grozītas, mainoties sociālpolitiskajiem, ekonomiskajiem apstākļiem vai konkrētajām sabiedrībām. Tāpēc arī ir priekšlikums, lai pašreizējā Konstitūcija, kura daudzos aspektos ir pretrunā ar 4.maija Deklarāciju, netraucētu Augstākajai padomei produktīvi strādāt, izdarīt, lūk, šos grozījumus.

Priekšsēdētājs: Mums ir atlikušas četras minūtes. Vai sāksim uzdot jautājumus? Varbūt šā jautājuma izskatīšanu atsāksim pulksten 12.30? Tagad, godātie kolēģi, tie, kuri vēlas aizbraukt uz sēru dievkalpojumu, dodieties uz autobusu.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, ieņemiet savas vietas. Deputāt Endziņ, lūdzam ieņemt vietu tribīnē. Turpinām mūsu sesijas darbu un sēdes darbu. Izskatām jautājumu par likumprojektu par grozījumiem un papildinājumiem Konstitūcijā. Deputāts Endziņš, komisijas vadītājs, mums ziņoja. Tagad mēs varētu uzdot jautājumus, ja tādi būtu. Sekretariātā jautātāji nav pieteikušies.
Lūdzu– vārds deputātam Dīmanim.

S.Dīmanis: Trīs mēnešu laikā mēs jau otro reizi pieņemam grozījumus Konstitūcijā šajā jautājumā. Es baidos, ka vēl trešo reizi nāksies darīt to pašu. Sakarā ar šādiem tempiem mēs varam iekļūt Ginesa rekordu grāmatā. Es domāju, kā... Es gribētu pajautāt, sakiet, vai šoreiz mēs ņemam vērā pasaules prakses pieredzi, citu parlamentu pieredzi šajos jautājumos? Citādi nāksies katru mēnesi pieņemt šādus grozījumus.

A.Endziņš: Es jau informēju par to, ka mēs izskatījām daudzu valstu konstitūcijas, kā tajās tiek izdarītas izmaiņas, kā tiek izdarīti grozījumi spēkā esošajā likumdošanā. Kas attiecas uz likumdošanu, tad caurmērā vairākumā gadījumos likumi tiek pieņemti ar balsojušo deputātu balsu vairākumu, bet nevis no deputātu kopskaita, kā tas ir pieņemts pie mums un kā tas būtībā ir raksturīgs sociālistiskajai sistēmai. Diemžēl jūs pats zināt, kāda mums veidojas situācija Augstākajā padomē. Pasaules valstīs parlamentā galvenokārt ir deputāti, kuri pilda vienīgi deputāta pienākumus. Šie deputāti nevar savienot deputāta darbu ar citu algotu darbu. Līdz ar to arī jautājums par deputātu disciplīnu un par viņu klātbūtni, kā arī sankcijas attiecībā uz deputātiem, ja viņi nepilda savus pienākumus ar kvalificētu divu trešdaļu balsu vairākumu, ir pat tādas, ka šādiem deputātiem var tikt atņemts mandāts.
Mēs, kā redzat, tik tālu neesam, bet diemžēl mums situācija ir izveidojusies tāda, ka mēs kaut kur paralizējam Augstākās padomes darbu, jo mēs varētu vērsties tikai pret tiem, kuri pastāvīgi strādā Augstākajā padomē. Uzskatīt, ka viņi nestrādā, un par tām dienām, kad neattaisnojošu iemeslu dēļ deputāts, kura darbavieta ir Augstākā padome, nav klāt, nemaksāt viņam algu. Atsaukšanas, kā redzat, nav ne Savienībā, ne republikā.

Priekšsēdētājs: Vairāk jautājumu nav? Jums ir jautājums? Lūdzu– vārds deputātam Zaļetajevam.

S.Zaļetajevs: */Jautājumu par reglamentu var lemt divējādi. Pirmkārt, jautājumu var regulēt ar to, vai ir kvorums. Ja ir kvorums, dabiski, lēmumus var pieņemt ar vienkāršu to deputātu balsu vairākumu, kas piedalās balsošanā. Otrkārt, kvorumu var nenoteikt, bet tad lēmumi tiek pieņemti ar balsu vairākumu no kopējā deputātu skaita.
Es gribētu uzzināt, vai ir daudz tādu valstu, kur tiek noņemti abi ierobežojumi kā attiecībā uz kvorumu, tā uz kopējo deputātu skaitu, kas var pieņemt lēmumus?/

A.Endziņš: Es varu atbildēt tā, ka Anglijas parlamentā, Lordu palātā kvorums ir trīs Lordu palātas locekļi. Trīs. Un Lordu palātā, kurā ir vairāki locekļi, nē, pāri par 400 Lordu palātas locekļu, kvorums ir trīs. Ir konstitūcijas, kuras paredz, ka divpalātu sistēmā, kur ir augšpalāta un apakšpalāta, kvorums ir viena trešdaļa katrā palātā atsevišķi. Tātad palātas ir arī attiecīgi tiesīgas darboties un izskatīt jautājumus, ja šis kvorums– viena trešdaļa no deputātiem– ir klāt. Dažādās valstīs ir dažādi reglamenti.

S.Zaļetajevs: */Atvainojiet, tad man otrais jautājums, pareizāk, es precizēju savu sākotnējo jautājumu. Man, protams, negribētos, lai mūsu parlaments spēlētu to pašu lomu, ko Lordu palāta Anglijā, bet runa ir par to, ka abi ierobežojumi noņemti: nav sēdes kvoruma jēdziena un nav kvoruma jēdziena, lai pieņemtu lēmumus ar balsu vairākumu. Lūk, tādi momenti. Abi momenti ir parlamenta darbā. Kā tie izplatīti tiešām lemjošos orgānos, ne tādos kā Lordu palāta Anglijā?/

Priekšsēdētājs: Es atvainojos... */Precizējiet savu jautājumu! Kā divi kvorumi?/

A.Endziņš: Varu atbildēt, ka ne visu valstu konstitūcijās vispār kvorums kā tāds ir noteikts. Ir atsevišķu valstu konstitūcijas, kurās ir noteikts, ka kvorums ir vai nu katrā palātā atsevišķi, vai arī diferencēti. Vienā palātā ir tāds kvorums, bet otrā– tāds kvorums. Saprotat? Bet ir ļoti daudzu valstu konstitūcijas, kur kvorums netiek noņemts, kur noteikts, kā tiek pieņemts akts. Tātad ne vienmēr, kā saka, kvorums. Mums šie grozījumi, kas tiek likti priekšā, būtībā ir tādēļ, lai, pieņemot likumu vai kādu citu lēmumu, izņemot Konstitūciju, būtu kvorums– viena trešdaļa. Jo šādu aktu var pieņemt tikai tad, ja ir nobalsojusi ne mazāk kā viena trešdaļa deputātu. Tātad tas ir minimums, ja viena trešdaļa no deputātiem ir klāt, un tas būtu kvorums, vai ne? Kas attiecas uz grozījumiem Konstitūcijā, tad kvorums ir 101 balss, tātad absolūtais vairākums.

Priekšsēdētājs: Es gan nekomentēšu, bet man liekas, ka jūs gan viens, gan otrs to vārda “kvorums” nozīmi skaidrojat un traktējat dažādi.
Lūdzu– vārds deputātam Kurdjumovam.

L.Kurdjumovs: */Man ir tāds jautājums. Lai pamatotu sava piedāvātā lēmuma nepieciešamību, jūs runājāt par to, ka deputāti pārāk neakurāti apmeklē mūsu sēdes. Droši vien ar to domāti pastāvīgie deputāti, kas algu saņem Augstākajā padomē. Sakiet, vai jums ir tāda sēžu statistika par pastāvīgi promesošajiem deputātiem, kam pirmām kārtām būtu jānodrošina normāls Augstākās padomes darbs, un kas tiek darīts, lai viņi piedalītos?/

A.Endziņš: */Man personīgi tādu ziņu nav, lai tās saņemtu, jāgriežas pie sekretariāta vadītāja deputāta Dobeļa. Taču šeit runa ir par to, ka tikai tie deputāti, kas pastāvīgi darbojas, strādā Augstākajā padomē, principā nevar izlemt jautājumus. Un šeit iznāk, ka pret viņiem mēs varam piemērot kaut kādas sankcijas, varam viņiem algu par to laiku nemaksāt, bet pret tiem deputātiem, kas savu pamatdarbu apvieno ar darbu Augstākajā padomē, mēs praktiski nekādas sankcijas piemērot nevaram./

L.Kurdjumovs: */Bet viņiem algu nemaksā, starp citu, kad viņi neapmeklē./

A.Endziņš: */Bet viņi algu saņem savā pamatdarbā./

L.Kurdjumovs: */Paldies./

Priekšsēdētājs: Vairāk jautājumu nav? Paldies.
Debatēs ir pieteikušies deputāti Dīmanis un Rikards, ārpus frakcijas, kā šeit ir atzīmējis sekretariāts,– deputāti Šapovālovs un Zaļetajevs. Vārds deputātam Dīmanim.

S.Dīmanis: Cienījamie kolēģi! Es ne velti Endziņa kungam uzdevu šo jautājumu, jo tiešām mēs tik bieži nedrīkstam iejaukties Konstitūcijas tekstā. Citādi par mums smiesies visa pasaule. Un es uzmanīgi izanalizēju dažādu parlamentu reglamentus un atklāti teikšu, ka mēs tiešām ņēmām vērā šo parlamentu pieredzi, taču galvenokārt to, kas mums pašiem vislielākā mērā atbilst, nelasot atsevišķus punktus līdz galam.
Piemēram, ņemsim itāļu reglamentu. Tiešām, šeit oficiālās izmaiņas tiek izdarītas ar balsu absolūto vairākumu no deputātu kopskaita, pie tam otrajā lasījumā. Bet tur ir arī tālāk rakstīts: turpmāk šīs izmaiņas publicē, un, ja to pieprasa viena piektdaļa deputātu vai 500 tūkstoši vēlētāju vai piecu apgabalu padomes, tad par konstitucionāliem grozījumiem tiek izdarīta tautas nobalsošana. Mums nekas tamlīdzīgs nav paredzēts. Tālāk itāļu reglamentā noteikts: ja pieņemsim likumprojektu, tad likumprojektam ir nepieciešams klātesošo deputātu balsu vairākums. Bet ir izņēmuma gadījumi, ko nosaka gan reglaments, gan Konstitūcija. Piemēram, izmaiņas darba kārtībā var tikt izdarītas tikai ar klātesošo deputātu divām trešdaļām balsu. Lūk, acīmredzot arī mums tādā gadījumā būs jānosaka Konstitūcijā vai reglamentā konkrēti jautājumi, kas pieprasa citu nobalsošanas kvorumu.
Ņemsim franču reglamentu. Tajā tāpat ir paredzēts, ka Konstitūcija nosaka jautājumus, kuriem nepieciešams absolūtais balsu vairākums. Kas attiecas uz pašu kvorumu par klātesošajiem deputātiem. Bez šaubām, ja mēs skatāmies franču reglamentu, tad tiešām tur ir ierakstīts, ka kvorums vispār nav vajadzīgs, balsošana var notikt neatkarīgi no klātesošo deputātu skaita. Bet tālāk ir pierakstīts: ja tikai kāds no frakcijas vadītājiem nepieprasa pārbaudīt kvorumu un apliecināt, ka klāt ir puse deputātu, un tā tālāk, un tā tālāk. Es gribu izdarīt secinājumu: bez šaubām, šiem ierakstiem mūsu Konstitūcijā jāatbilst pasaules pieredzei. Taču, ņemot vērā to, ka mūsu republikā, konkrēti, parlamentā, vēl nav izveidojušās demokrātiskās procedūras, kas nosaka un apliecina arī mazākuma tiesības, es domāju, ka pieņemt šādus grozījumus Konstitūcijā būtu pāragri.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Rikardam.

R.Rikards: Cienījamie kolēģi! Mums jāskatās uz demokrātisko valstu pieredzi. Mums jau bija demokrātiska valsts– Latvijas Republika, Latvijas Republikas 1922.gada Satversme. Tā bija gan demokrātiskas, gan tiesiskas valsts Satversme. Likumus laboja vairākums no klātesošajiem, ja mēs liekam “no balsojušajiem”, tad tas ir tikai precizējums, t.i., kas ir balsojuši.
Tālāk– par Konstitūciju. Iepriekšējais runātājs šo un to pateica par Itālijas un Francijas reglamentiem, bet ne gluži precīzi. Es varbūt precizēšu. Itālijas Konstitūcijas 138.pants– Konstitūcijas labojumi– nosaka, ka starp diviem lasījumiem var būt trīs mēneši. Abās palātās jābūt 50% plus viena balss no visiem deputātiem, katrā palātā atsevišķi rēķinot. Konstitūciju apstiprinot, ja viena piektdaļa no palātas deputātiem pieprasa, tad ir jārīko referendums, bet, ja nepieprasa, tad referenduma nav. Tātad Konstitūciju var pieņemt ar piecdesmit procentiem balsu plus viena balss. Bet, ja ir nobalsojušas divas trešdaļas, tad referendumu nedrīkst pieprasīt. Tātad, lūk, Itālijā ir no 50 procentiem līdz divām trešdaļām. Francijā ir trīs piektdaļas no nodoto balsu skaita– tas faktiski ir viszemākais līmenis. Turpretī Francijā katra izmaiņa jāapstiprina ar referendumu. Francijā ir noteikts, ka kvorums ir puse. Bet kvorumu pārbauda tikai tad, ja kāds to pieprasa, ja neviens to nepieprasa, tad strādā arī 20 deputāti. Spānijā ir trīs piektdaļas no visiem deputātiem katrā palātā atsevišķi, viena palāta var būt arī 50 procenti, otrai jābūt divas trešdaļas. Ja viena desmitā daļa pieprasa, tad ir referendums, ja nepieprasa, tad referenduma nav. Grieķijā arī ir ierobežojums starp pirmo un otro lasījumu. Tātad visās šajās valstīs ir prasība– divi lasījumi, bet nevis trīs. Latvijas Republikas Satversme prasīja trīs lasījumus ar ierobežojumu, ka starp lasījumiem jābūt vienam mēnesim. Trīs piektdaļas no visiem deputātiem pieņem Vācijā, Federatīvajā Vācijā divas trešdaļas Bundestāga un Bundesrāta deputātu balsis. Tātad arī Vācijā šis slieksnis ir zemāks. Japānā šis slieksnis ir augstāks. Tur ir divas trešdaļas no visiem. Tātad, ja mēs paskatāmies demokrātisko valstu pieredzi... Latvijas Republikā, lai grozītu Konstitūciju, bija nepieciešamas divas trešdaļas no klātesošajiem, bet parastā likumpieņemšanas kārtībā kvorums bija puse. Izdarot Konstitūcijas labojumus, klāt bija jābūt divām trešdaļām deputātu. Latvijas Republikā bija no 4/9 līdz 2/3 balsu– tāds it kā slīdošs pieņemto balsu skaits, tātad divas trešdaļas klātesošo. Tādējādi mēs redzam, ka Itālijā, Francijā, Vācijā mainīt ir vieglāk. Tur ir apmēram, vidēji rēķinot, no puses līdz divām trešdaļām.
Kā tad ir, ja mēs paskatāmies uz LPSR Konstitūciju? Tā nav ne demokrātiskas, ne tiesiskas valsts Konstitūcija. Tā ir pretrunā ne tikai ar tiesiskas valsts konstitūciju, bet arī ar Latvijas Republikas Satversmes pirmo pantu, kas nosaka, ka tā ir neatkarīga demokrātiska republika. Pret neatkarību tur ir daudz pantu, arī pret demokrātiskām normām tur ir daudz pantu. Es saskaitīju, ka tajā ir 15 panti pret demokrātiskām normām. Tātad tā nav arī demokrātiskas valsts Konstitūcija, un mums tā ir jāmaina, jāpieved pie demokrātiskām normām. Tātad LPSR Konstitūcija būs pārejas laika Konstitūcija, kura jāpieved pie demokrātiskajām normām. Tātad daudz ir jāmaina, lai nebūtu pretrunu tieši ar demokrātiskajām normām.
Lūk, kad mēs pieņemsim jauno Satversmes redakciju, tad tur varbūt Konstitūcijas labošanai varēsim uzlikt daudz ciešākas normas. Bet pašlaik, lai mēs novestu līdz demokrātiskām normām mūsu pārejas laika Konstitūciju, tātad, lai izdarītu šos labojumus, ir vajadzīgs minimālais un maksimālais balsu skaits no 50 līdz divām trešdaļām. Tātad divas trešdaļas no balsojošo skaita– tā būs normāla norma pašreizējā situācijā un tā nekādi nav pretrunā ar tām normām, kas ir visās demokrātiskajās valstīs. Es aicinu deputātus tādā redakcijā pieņemt Konstitūcijas labojumus, kā tie ir iesniegti.

Priekšsēdētājs: Kolēģi, es domāju, ka jautājums ir svarīgs un būtu nepareizi, ja mēs vairāk nedotu vārdu, jo runājuši ir tikai divi deputāti. Vēl jādod vārds tiem deputātiem, kuri ir pierakstījušies, tas ir, Šapovālovam, Zaļetajevam un Kurdjumovam. Es lūdzu mani atbalstīt, un uzklausīsim deputātu Šapovālovu.

P.Šapovālovs: */Cienījamo priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Es atļauju sev nepiekrist komisijas priekšsēdētājam, kas strādāja ar šo likumprojektu, Endziņa kungam un Rikarda kungam, kas tikko uzstājās. Pirmkārt, Endziņa kungs runāja pats sev pretī. Viņš teica, ka tas izriet no tā, ka daļa deputātu, kas saņem algu Augstākajā padomē, neapmeklē sēdes, tāpēc viņš ierosina vēl samazināt kvotu. Bet atvainojiet, biedri, mēs tad iesim šo nedisciplinēto deputātu pavadā un atļausim viņiem sēdes neapmeklēt vēl vairāk. Kā zināms, Augstākajā padomē, ja nekļūdos, mums ir vairāk nekā 101 deputāts, kas saņem algu, tādēļ vajag vienkārši nodrošināt disciplīnu, lai tieši tie, kas algu saņem, obligāti apmeklētu plenārsēdes.
Bet, kas attiecas uz vēlēšanos izmainīt Konstitūciju, lai vairākuma frakcijas deputātiem atvieglotu darbu, tad es uzskatu, ka šeit ir labs iemesls tam, lai to panāktu. Latvijas radio un televīzijā jau dzirdamas runas par to, ka Augstākās padomes vairākumam, konkrēti LTF frakcijai, mūsu parlamentā ļoti grūti strādāt, jo opozīcijas frakcija tai bieži traucējot. Lieta aizgājusi tik tālu, ka avīzē “Jūrmala” mūs, opozīcijas frakciju, nosauca par diversantiem un teroristiem. Izmantojot savu uzstāšanos no šīs tribīnes, es iesniedzu Augstākās padomes Prezidijam pieprasījumu, es prasu izskatīt šo jautājumu, saukt pie atbildības kā redakciju, tā šī raksta autoru. Vēlreiz atkārtoju, opozīcijas deputātus, tas ir, daļu no Augstākās padomes, sauc par teroristiem un diversantiem. Vēl vairāk, es uzskatu, ka visas šīs darbības ir iecerētas ar mērķi, lai vājinātu mūsu opozīcijas ietekmi. Esmu pārliecināts, ka šie labojumi tomēr tiks pieņemti, mums atliks tikai apelēt pie sabiedriskās domas un censties pierādīt, ka tas tiek darīts, lai tiktu vaļā no opozīcijas. Paldies par uzmanību./

S.Zaļetajevs: */Esmu ļoti pateicīgs mūsu kolēģim profesoram Rikardam par viņa pārskatu, kāda ir sistēma konstitūcijās Eiropas parlamentos. Es domāju, ka šis pārskats lieku reizi apstiprināja Sergeja Dīmaņa taisnību. Visur izmaiņas konstitūcijās ir ārkārtīgi apgrūtinātas. Ainai jābūt pilnīgi skaidrai, jo pat tādās valstīs, kurās izmaiņas konstitūcijās ir īstenojamas visvieglāk, piemēram, kā jums zināms, Francijā un VFR darbojas divas palātas, bet ne viena, kā pie mums. Tas ir noteikti jāņem vērā. VFR izmaiņas Konstitūcijā pieņem ne tikai Bundestāgs, bet arī Bundesrāts. Bet mēs esam tikai viena palāta, kas būtiski izmaina lietas būtību.
Es gribu nosaukt vēl vienu piemēru, kas mums zināms no cienījamā doktora Bojāra vārdiem, par to, kā Konstitūciju maina, ja atmiņa neviļ, Beļģijā. Beļģijā izmaiņas Konstitūcijā notiek tikai tad, ja tās apstiprina divi parlamenta sastāvi. Ja nobriest nepieciešamība izdarīt izmaiņas Konstitūcijā, parlaments šinī jautājumā pieņem lēmumu un atkāpjas. Tiek ievēlēts jauns parlamenta sastāvs. Un tikai tad, kad tas ir apstiprinājis šīs izmaiņas Konstitūcijā, tās stājas spēkā. Kaut arī tur var teikt: skatieties, izmaiņas Konstitūcijā tiek pieņemtas ar vienkāršu balsu vairākumu.
Es gribu pievērst uzmanību arī tam, ka vairākās valstīs, tajās, kur konstitūcijas pieņemšana deklarējas ar vienkāršu vairākumu, tomēr eksistē vēl papildu mehānisms, saistīts ar šo valstu federatīvo iekārtu. Piemēram, atgādināšu Amerikas Savienoto Valstu un Kanādas praksi. Tur līdzās parlamenta vienas palātas lēmumiem vēl eksistē papildus ļoti sarežģīti mehānismi, kas aizsargā konstitūciju un dod iespēju tajā izdarīt tikai pilnīgi izsvērtas, pārdomātas izmaiņas. Mēs varam nokļūt Ginesa rekordu grāmatā reizē divos parametros. Pirmais parametrs– Konstitūcijas izmaiņu skaits laika vienībā, kur mēs varam kļūt par čempioniem. Otrais parametrs– visvienkāršākā Konstitūcijas maiņa.
Es gribu pievērst jūsu uzmanību pirmajam punktam piedāvātajā lēmumā par izmaiņām Konstitūcijā, kas skar likumu un lēmumu pieņemšanas praksi. Noņemot ierobežojumus, šeit mēs pārkāpjam rubikonu. Lemjot šādus jautājumus, būsim reālisti. Dabiski, mūsu demokrātiskā prakse nav sevišķi plaša, neaizvērsim acis, lai neredzētu, ka ārpus parlamenta eksistē spēki, kas cenšas vājināt tā varu. Es nenosaukšu konkrētas adreses, tās jums labi zināmas. Ja mēs tādos apstākļos noņemam ierobežojumu likumus pieņemt pusei no visiem deputātiem, mēs negarantējam sevi no tādas situācijas, kad var izveidoties divi parlamenti, divi kolektīvi, kas pieņem lēmumus. Teiksim, šinī zālē 67 deputāti pieņem kādu likumu, bet blakus zālē 137 deputāti pieņem izmaiņas Konstitūcijā, kas saistītas ar šo 67 deputātu darbu. Lai cik neticama jums liktos tāda situācija pašlaik, tomēr, radot apstākļus, sagatavojot augsni tāda veida darbībām, mēs varam sagaidīt situāciju, kad līdzīgs stāvoklis kļūst par realitāti. Vai mēs tā darīsim? Es aicinu jūs par šo jautājumu padomāt un apstāties, neskatoties uz to, ka daudzu deputātu personīgo interešu prevalēšana pār darbu parlamentā apgrūtina likumdošanas procesu.
Tomēr, izmantojot pašreizējo reglamentu, pirmās sesijas laikā mēs pieņēmām apmēram 150 lēmumus. Tas nepavisam nav maz. Tā ka nevar teikt, ka mēs atrodamies pilnīgā strupceļā, tādā strupceļā, kas prasītu izmaiņas Konstitūcijā. Es teiktu, ka tāda situācija neek-sistē. Un ja kādam deputātu skaitam ir tik svarīgi vienkārši braukt uz ārzemēm, tad es uzskatu, ka tas nav iemesls mainīt Konstitūciju un likt, vispārīgi sakot, likt šaubīties par parlamenta darba efektivitāti un pilnvarotību. Krievu valodā ir sakāmvārds: “Nezāģē zaru, uz kura pats sēdi.” Tā, lūk, Konstitūcija, atļaušos tēlaini izteikties, ir tas zars, uz kura sēž mūsu parlaments, un, lūdzu, neveiksim ar to nepamatotus eksperimentus. Paldies par uzmanību./

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Kurdjumovam. Vārdu vēl lūdz deputāts Arnolds Bērzs.

L.Kurdjumovs: */Man liekas, ka visiem ir absolūti skaidrs, ka pamatojums nepieciešamībai pieņemt izmaiņas Konstitūcijā tādēļ, ka mums vāja apmeklētība, neiztur nekādu kritiku. Un, dabiski, visiem ir skaidrs, ka ne jau šis pamatojums ir platforma, uz kuras būvēti komisijas priekšsēdētāja, visas komisijas slēdzieni, par kuriem mums šodien ziņots.
Es ar lielu apmierinājumu šodien būtu gatavs kopā ar jums apspriest likumu, ko darīt ar deputātiem, kas parlamentā saņem algu, bet neuzskata par vajadzīgu nākt uz savu darbavietu. Es būtu gatavs kopā ar jums izskatīt likumu par sankcijām pret šiem deputātiem. Es saprastu, ja šie deputāti, bet statistika Dobeļa kungam droši vien ir, tiktu apspriesti Mandātu un deputātu ētikas komisijā, tāpēc ka nav ētiski, mīksti sakot, saņemt algu, bet to neatpelnīt savā darbavietā. Es gribētu, lai šeit klātesošie deputāti, bet mēs visi strādājām vai strādājam tagad savos darba kolektīvos, teiktu, vai ir iespējams pat tajos vismazākajos, salīdzinājumā ar parlamentu, kolektīvos strādājošā prombūtne. Likuma valodā to sauc par darba kavējumu. Bet mēs tā vietā, lai ieviestu kārtību un liktu pastāvīgajiem deputātiem būt savās darbavietās, bet tādu, pēc manām ziņām,– ja arī kļūdos, tad nenozīmīgi,– ir 128–130 cilvēku, nodarbojamies ar to, ka mēģinām pieņemt likumu, kas godinātu šos deputātus un turpmāk dotu iespēju nelikumīgi saņemt algu, kuru tomēr vajadzētu atstrādāt, bet nevis manipulēt ar saviem tiešajiem darba pienākumiem. Tas novedīs pie tā, ka mēs varēsim pieņemt visus likumus, parlaments varēs pieņemt visus likumus ne uz koleģialitātes pamata, ievērojot arī mazākuma viedokli, bet ar saformētas pastāvīgo klātesošo sēdes, ja arī ne vairākuma, tad tā kvoruma, pēc kura mēs cenšamies, balsīm.
Man ir liels lūgums visiem tiem, kam veselais saprāts, vēlēšanās un nepieciešamība gudri un demokrātiski strādāt mūsu parlamentā vēl nav zudis, uzmanīgi pārdomāt šos jautājumus, pirms pieņemt šo ne Zālamana lēmumu, kuru šodien mums piedāvā komisijas priekšsēdētājs. Paldies par uzmanību./

Priekšsēdētājs: Lūdzu– deputāts Arnolds Bērzs.

A.Bērzs: Augstais nams! Es gribētu jums atgādināt, ka Latvijas Republikas īstā Konstitūcija šodien nav neviens cits dokuments kā 4.maija mūsu pieņemtā Deklarācija. Un tāpēc mums vajadzētu šo Deklarāciju respektēt. Un šajā sakarā pārlieku lielā dievināšana attiecībā uz Latvijas PSR Konstitūciju ir pilnīgi nepamatota. Šajā sakarā es jums gribu atgādināt mūsu Deklarācijas 6.punktu, kur teikts: “Uzskatīt par iespējamu pārejas periodā piemērot Latvijas PSR Konstitūcijas normas, kas šīs Deklarācijas pieņemšanas brīdī darbojas Latvijas teritorijā, ciktāl tās nav pretrunā ar Latvijas Republikas Satversmes 1., 2., 3. un 6.pantu.” Tātad ņemiet vērā, ka var pastāvēt tāda iespēja, ka mums nav jāgroza Latvijas PSR Konstitūcija, bet mēs vienkārši varam konstatēt faktu, ka šī Konstitūcijas norma ir pretrunā ar minētajiem pantiem. Tādā gadījumā mums ir jāpieņem nevis likums, bet lēmums par attiecīgā panta neatbilstību un tas jāanulē. Es pilnā mērā atbalstu ierosināto likumprojektu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu– deputāts Vaivads.

J.Vaivads: Cienījamie kolēģi, deputāti! Es, protams, uzskatu, ka tiesiskas valsts pamats ir cieņa pret likumiem. Ja runājam par Konstitūciju, tad ir jābūt sevišķai cieņai, bet to es saprotu tādā nozīmē, ja mums ir tiešām izveidota valsts, par kuras nākotni savukārt mēs paši esam pārliecināti.
Ja runājam konkrētajā gadījumā un apskatām konkrēto Konstitūciju, tad vispirms atskatīsimies, kādā veidā šī Konstitūcija ir radusies, kas to ir radījis un kādā veidā tā ir pieņemta. Es stādos priekšā, ja šī Konstitūcija būtu visas tautas apspriesta un būtu arī viņa demokrātiski ievēlētas pārstāvniecības jeb institūciju pieņemta, tādā gadījumā es nekādā ziņā neuzdrošinātos runāt par šīs Konstitūcijas vieglu vai kaut kādu atvieglotu grozīšanu. Taču, ja mēs padomājam nopietni, tad tā faktiski ir PSKP kādreiz sagatavota un visai tautai uzspiesta. Jo sevišķi mēs nevaram runāt par demokrātiskas procedūras ievērošanu un uzskatīt, ka šāda Konstitūcija būtu paceļama tādos augstumos, ka mēs tagad esam spiesti mocīties, lai tikai kaut ko, kaut nedaudz, pat zinot skaidri un apzinoties, kā vārdā mēs to darām, varētu labot. Es uzskatu, ka tādu cieņu šī Konstitūcija katrā gadījumā pašreizējos apstākļos nav pelnījusi.
Ja atgriežamies vēlreiz pie jautājuma par cieņu pret likumu, tad, kā jau no profesora Rikarda teiktā izrietēja, tas, ko piedāvā pašreiz Konstitūcijas labojumiem, tas faktiski nav pamazināts slieksnis līdz tādam, varētu teikt, triviālam risinājumam, bet faktiski ir tikai slieksnis, kas ir vairākumā demokrātisko valstu. Es neredzu nekādu nepieciešamību šajos apstākļos, lūk, svētuma slieksni, kāds ir iepriekšējais, turēt par tik augstu. Tādēļ arī es aicinu pieņemt šo lēmumu tieši tādā redakcijā, kādā tas ir iesniegts.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Budovskim.

M.Budovskis: Cienījamie kolēģi! Atbalstot šo likumprojektu, es gribētu teikt dažus vārdus. Pirmkārt, es gribētu izdalīt vienu momentu, ka šis likums mums ļautu strādāt. Šobrīd daudzos gadījumos mēs esam nonākuši situācijās, kad burtiski pietrūkst vienas vai divas balsis. Tātad praktiski ir tā, ka mēs nevaram strādāt, nevaram virzīties uz priekšu. Pie tam es šaubos, vai daudzos gadījumos tas mainītu kvalitāti, pieņemtā likuma kvalitāti.
Otrkārt, attiecībā uz šo projektu es gribētu teikt, ka tas nav likums, kas aizliegtu piedalīties. Tātad faktiski nekādu ierobežojumu, ka mēs būtu 201 cilvēka sastāvā. Man liekas, ka šis likums mums atļaus nevis konstatēt, ka atkal ir aizkavēts pieņemt vienu vai otru lēmumu vai likumu, bet mēs varēsim konstatēt, kurš cilvēks ir uzskatījis par nepieciešamību piedalīties likuma pieņemšanā, kuram ir atbildība par likuma turpmāko gaitu. Tāpēc es gribētu no visas sirds atbalstīt un ierosināt, ka šīs izmaiņas patiešām ir jāizdara, jo tās diktē reālā dzīve.

Priekšsēdētājs: Debatēs vairāk runātāju nav pieteikušies. Par likumprojektu sekretariātā nekādi labojumi nav iesniegti, vismaz man tādi nav iesniegti. Deputāts Dīmanis savā runā izteica priekšlikumu, kurā viņš vēlējuma formā izteica domu, ka šeit vajadzētu būt nevis precizējumiem, bet vajadzētu būt vēl citiem papildinājumiem. Atsaucoties uz citu valstu parlamentu praksi, jūs dzirdējāt šo runu, ka īpašos gadījumos būtu vajadzīgs tāds kvorums, lai atkal citos gadījumos nobalsotu, tik daudz un tā tālāk. Jūs iesniedzāt savus priekšlikumus, deputāt Dīmani?

S.Dīmanis: Nē, es neiesniedzu, jo uzskatu, ka šodien nevajadzētu vispār balsot par šīm problēmām, par šīm izmaiņām, jo runa ir nevis par Latvijas PSR Konstitūcijas grozījumiem, bet par mūsu pašu izmaiņu izmaiņām. Tas ir viens.
Un otrs– es domāju, ka, gatavojot likumprojektu, vajadzētu pamatīgi strādāt, nevis izmantot balsošanas mehānismu, tāpēc es, runājot par balsošanas motīviem, uzskatu, ka vajadzētu atturēties.

Priekšsēdētājs: Līdz ar to mums ir izskanējuši divi viedokļi, nē, trīs viedokļi– arī atturas un pret. Tātad viens viedoklis ir pret tāda likuma pieņemšanu, kura rezultātā mēs izdarām grozījumus. Otrs viedoklis– atturēties, un trešais– pieņemt pirmajā lasījumā.
Tātad secība acīmredzot būtu tāda: pirmais– nepieņemt vai atturēties– tas laikam tomēr ir viens un tas pats. Ko juristi saka? Labi, varbūt es atļaušos tālāk nefilozofēt. Praktiski mums ir divi priekšlikumi. Pirmais– nepieņemt pirmajā lasījumā, un otrais– pieņemt pirmajā lasījumā. Kā, lūdzu? Mēs līdz šim tomēr esam balsojuši, kad noraidām. Nu būs, protams, būs, bet tad iznāk, ja ir kāds priekšlikums vispār nepieņemt, tad mēs nemaz nebalsojam. Nekādu labojumu nav, un līdz ar to mēs varam balsot par to, vai pieņemt vai nepieņemt pirmajā lasījumā. Lūdzu reģistrēsimies! Rezultāts: 138. Tātad kā par pirmo mēs balsosim par deputātu Šapovālova, Zaļetajeva, Dīmaņa un Kurdjumova (acīmredzot es nosaucu visus kolēģus) priekšlikumu šo likumu pirmajā lasījumā nepieņemt.
Ņemu vērā jūsu iebildi, lūdzu, uzklausiet! Tātad debatēs par balsošanas motīviem izskanēja dažādi viedokļi: viens bija par to, ka vajag pieņemt pirmajā lasījumā, otrs par to, ka nevajag pieņemt pirmajā lasījumā. Jums šis likumprojekts ir un tāpēc, lūdzu, izsakiet pret viņu savu attieksmi balsojot. Lūdzu. Rezultāts: par– 108, pret– 26, atturas– 4. Līdz ar to likumprojekts tiek pieņemts pirmajā lasījumā.
Laikam tuvākajā laikā, tas gan ir atkarīgs no komisijas, mēs varam izskatīt otrajā lasījumā, jo nekādi labojumi netika iesniegti.
Mums vēl ir desmit minūtes, varbūt sāksim nākamo jautājumu– likumprojekta par prokurora uzraudzību Latvijas Republikā un par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas PSR Konstitūcijā jautājumos par prokurora uzraudzību Latvijas Republikā otrais lasījums.
Lūdzu, vārds deputātam Jundzim.

T.Jundzis: Cienījamie deputāti! Sāku savu ziņojumu par iesniegto likumprojektu otrajā lasījumā. Ja jums nebūtu iebildumu, divos vārdos es gribētu pateikt, kā mūsu komisijas pārstāvji realizēja to uzdevumu, kurš no rīta izskanēja plenārsēdē, tas ir, noskaidrot, kāda situācija izveidojusies republikas prokuratūrā. Ļoti īsi.
Tātad mēs tikāmies ar iekšlietu ministru Vazni un republikas prokurora vietas izpildītāju Andri Reinieku. Lieta tāda, ka šodien no rīta republikas prokuratūrā parādījušās tā saucamās melnās beretes– sevišķas nozīmes milicijas vienības, kuras pakļautas Iekšlietu ministrijai, un ieviests īpašs pasākumu režīms, īpaša caurlaižu sistēma. Tiek pārbaudītas automašīnas, tajā skaitā arī prokuratūras darbinieku, kas iebrauc prokuratūras pagalmā, cilvēkiem tiek pārbaudīti dokumenti. Un tikai pēc īpašas dokumentu pārbaudes, ko izdara trīs vai vairāki milicijas darbinieki, “melno berešu” pārstāvju, kas bruņoti ar automātiem, pavadībā apmeklētāji un amatpersonas var saņemt atļauju doties pie attiecīgās amatpersonas prokuratūrā.
Jāsaka, ka Reinieka kungs mums paskaidroja, ka nekas nav noticis, viss ir ļoti normāli. Vienkārši esot jāņem vērā– prokuratūrā esot attiecīga situācija, kas izveidojusies sakarā ar noziedzību republikā. Republikā noziedzība pieaug. Ir bijuši gadījumi, konkrēti Maskavas rajona tautas tiesā, kad tiesā tikusi pat nozagta viena krimināllieta. Patlaban izmeklēšanā ir lieta par Oktobra rajona milicijas darbiniekiem– vairākiem desmitiem cilvēku. Prokuratūra, izejot no šiem apsvērumiem, rūpējas par savu drošību. Tie milicijas darbinieki, kas līdz šim apsargāja prokuratūru, tie savus pienākumus pilda visai vāji, neskatoties uz to, ka viņiem tiek maksātas milzīgas naudas no prokuratūras budžeta. Tātad “melnās beretes” ir nepieciešamas. Jāsaka gan, ka šīs sarunas laikā mums radās zināma neuzticība pret minētajiem argumentiem par šiem apstākļiem, jo kaut kā sakrīt šo “melno berešu” parādīšanās tieši ar likumprojekta izskatīšanu otrajā lasījumā šodien. Kaut kādā veidā “melnās beretes” parādās tieši tad, kad šodien Latvijā ierodas brigāde jeb pārstāvji no PSRS prokuratūras.
Visbeidzot, tīri tiesisks aspekts: sarunā ar Važņa kungu mēs noskaidrojām, ka ministrs nav devis šādu rīkojumu vai pavēli par “melno berešu” izmantošanu prokuratūrā šādu, es teiktu, neraksturīgu pienākumu veikšanai. Un tas ir acīmredzams likuma pārkāpums, ļoti rupjš likuma pārkāpums. Jā, tāds vismaz bija mūsu komisijas pārstāvju slēdziens, ka republikas prokurors ir tas, kas šinī gadījumā pārkāpj šo pavēli. Sekas tam var būt visai bēdīgas. Iedomājieties, ja kaut kas notiks, kaut kāds konflikts vai nu ar šiem puišiem–automātistiem, vai ar citiem, kas tad atbildēs. Jo tiesiska pamata, ka “melnās beretes” atrodas šajā ēkā, nav. Par skaitu. It kā tiek minēts skaits– pieci cilvēki, bet ir pamats domāt, kā arī ir aizdomas, ka šo cilvēku– “melno berešu”– skaits ir ievērojami lielāks.
Nobeigumā varu ziņot: ministrs Vaznis mums apsolīja, ka tiks dota pavēle “melnās beretes” no šo pienākumu pildīšanas prokuratūrā nekavējoties noņemt, jo tas neatbilst likumam un nav tādas faktiskās nepieciešamības, lai viņas tur būtu. Tāda ir faktiskā situācija sakarā ar prokuratūru.
Un tagad atļausiet vēl piecas minūtes ziņot par tām izmaiņām, kas ir likumprojekta par prokurora uzraudzību republikā otrajā lasījumā.
Tātad pēc pirmā lasījuma, kā jau es jums ziņoju, šis likumprojekts faktiski tika ļoti plaši apspriests, tika izteikti daudzi viedokļi. Jāsaka, ka tie gan nebija strīdi par šā likuma koncepciju, ja nu vienīgi varētu minēt republikas prokurora vietas izpildītāja Andra Reinieka rakstiski iesniegtos iebildumus par to, ka šo likumu koncepcija neatbilst PSRS likumu koncepcijai. Tie bija principiāli iebildumi, kurus viņš jau izteica pirms pirmā lasījuma. Bet liela daļa pārējo priekšlikumu bija racionāli un vērā ņemami. Mēs viņus ļoti rūpīgi izskatījām ne tikai komisijā, bet arī tiekoties ar tiesībsargāšanas iestāžu vadītājiem, ar republikas prokuratūras, Tieslietu ministrijas un Iekšlietu ministrijas vadību, šie jautājumi tika saskaņoti, un rezultātā jūsu priekšā ir šā likuma jaunā redakcija.
Kādas ir galvenās izmaiņas? Vispirms, varētu teikt, tika izdarīti redakcionāla rakstura labojumi un tika samazināts šā likumprojekta apjoms, izslēdzot tādas mūsu uztverē nevajadzīgas frāzes, kuras praktiski neko neatrisina. Piemēram, mēs kā vienu no prokuratūras galvenajiem darba virzieniem likumprojekta 3.pantā izslēdzām to, ka prokuratūras galvenais virziens ir likuma skaidrošanas darbs. Nenoliedzot, ka tas ir svarīgs prokuratūras darbības jautājums, mēs tomēr nolēmām, ka uzskatīt to par galveno darbības virzienu orgānam, kurš uzrauga likumu piemērošanu, nav pareizi. Un līdzīgi ir arī citos pantos.
Mēs samazinājām arī vairākas sadales, kur ir runa par prokurora uzraudzību izmeklēšanā, par prokurora uzraudzību likuma ievērošanā, cīņā ar noziedzību un dažas citas, atsaucoties uz to, ka šie jautājumi tiek regulēti Kriminālprocesa kodeksā un Civilprocesa kodeksā un nav nepieciešamības šajā likumā dublēt. Jo vairāk, ja mēs to pārrakstīsim, dublēsim šai likumā, tad, ņemot vērā, ka jau tuvākajā laikā mainīsies gan kriminālprocesuālā likumdošana, gan civilprocesuālā likumdošana, līdz ar to būs jāmaina arī šis likums.
Mēs ieviesām vienu zināmā mērā būtisku jauninājumu, kuram gan faktiski vairāk ir tāds tīri teorētisks raksturs. Tas ir jautājums par to, ka pēc šīs redakcijas prokuratūra nerealizē uzraudzību pār likumības ievērošanu tiesu darbībā. Kāpēc? Tāpēc, ka tiesa ir neatkarīgs orgāns pēc likuma, pēc Konstitūcijas, un nebūtu pareizi, ka prokuratūra realizē uzraudzību pār šīs organizācijas darbību. Tajā pašā laikā praktiski šīs pilnvaras, kuras bija prokuratūrai (tātad uzturēt apsūdzību tiesā, iesniegt protestu par nelikumīgiem tiesas spriedumiem un citas), kuras ir paredzētas attiecīgi Kriminālkodeksā un Civilprocesuālajā kodeksā, šīs pilnvaras mēs būtībā neizmainījām, tikai ir cita attieksme. Tagad paredzēta nevis uzraudzība, bet prokurora piedalīšanās tiesu izskatīšanā. Tas vairāk ir, es teiktu, tāds teorētisks risinājums.
Mēs nedaudz izmainījām arī jautājumu (par cik pagājušoreiz šis jautājums izvirzījās) par prokuratūras pilnvarām attiecībā uz Ministru padomi, valdību, paredzot, ka prokurors var iesniegt protestu par nelikumīgu Ministru padomes lēmumu vai rīkojumu. Kopumā prokurors neuzrauga likumības ievērošanu valdības darbībā, bet, ja viņš redz, ka ir nelikumīgs tiesiskais akts, tad viņam ir pienākums un tiesības iesniegt protestu. Protestu attiecīgi izskata, to vai nu apmierina, vai noraida.
Mēs nedaudz mainījām kolēģijas locekļu apstiprināšanas kārtību. Ja pirmajā lasījumā un līdzšinējā Konstitūcija bija paredzēts, ka kolēģijas locekļus apstiprina Augstākā padome, tad mēs nonācām pie secinājuma, ka pareizāk tomēr būtu nenovelt, kā saka, atbildību no republikas prokurora pleciem, bet atļaut viņam pašam izvēlēties kolēģijas locekļus. Augstākā padome apstiprina tikai republikas prokuroru un viņa vietniekus. Domāju, ka tas ir pareizs risinājums laikā, kad kolēģiju liktenis līdzīgi tiek risināts ministrijās.
Visbeidzot, es gribētu ziņot to, ka prokuratūra pakļausies tieši Augstākajai padomei. Tātad mums tā arī būs jāfinansē. Mēs dažas funkcijas uzliekam Augstākās padomes Prezidijam, un Augstākajai padomei radīsies vēl viens jauns pienākums. Konkrēti, šajā likumā mēs ierosinām, lai Augstākā padome savā plenārsēdē apstiprinātu nolikumu par prokurora pamudinājumiem, apbalvojumiem un disciplināratbildību. Tas būtu Augstākās padomes kompetencē. Savukārt jautājumus, kas saistīti ar prokuratūras darbinieku dienesta pakāpju noteikšanu un piešķiršanu, ar atalgojuma jautājumu risināšanu, mēs šajā likumprojektā ierosinām, ka tas būtu jārisina Augstākās padomes Prezidijam.
Tie ir, varētu teikt, galvenie, es domāju, un kā jūs uztvērāt, lielā mērā visai nebūtiski papildinājumi pēc pirmā lasījumā. Varu piezīmēt, ka no deputātiem rakstiskā veidā, kā to paredz mūsu darba kārtības reglaments, priekšlikumu nebija.

Priekšsēdētājs: Pēc reglamenta tūlīt sāksies pārtraukums. Jautājumus varbūt uzdosim pēc pusdienām. Paldies jums. Bet mums ar jums jāvienojas par sekojošo: kad mēs vienojāmies par to, kā strādāsim mūsu otrajā sesijā, izskanēja doma un priekšlikumi, ka vajadzētu samazināt pusdienlaiku. Mēs par to izteicām savu attieksmi, ka sāksim strādāt pulksten 9.00 vai 10.00. Tomēr vairākums bija par pulksten 10.00. Par to bija izteikti argumenti. Tagad ir runa par mūsu pusdienas pārtraukumu. Tātad līdz šim pusdienas pārtraukums mums bija no plkst.13.00 līdz 15.00. Deputāti ierosināja pusdienas pārtraukumu samazināt praktiski par pusstundu, t.i., no pulksten 13.00 līdz 14.30. Protams, šodien šeit ir problēmas ar ēdināšanu, bet sekretariāta vadītājs visus šos jautājumus ir pārdomājis un secinājis, ka tas nebūs šķērslis, ja mēs šodien nobalsojam par pāriešanu uz stundu ilgu pusdienas pārtraukumu. Tāds ir viņa viedoklis. Gandrīz vai garantija. (Zālē sarunas, troksnis.)
Lūdzu– vārds deputātam Simsonam, pēc tam deputātam Geidānam.

P.Simsons: Sakarā ar to, ka mums ir jāēd pusdienas citā vietā, bet nevis tur, kur parasti, vakardienas pieredze rāda, ka stunda tam ir par maz, jo tajā vietā apkalpošana ir ļoti gausa. Tā ka acīmredzot pusdienas laiku mēs varēsim samazināt tad, kad ēdīsim šeit.

Priekšsēdētājs: Varbūt debates par šo jautājumu pārtrauksim. Šodien lai paliek tā, kā ir. Darbu atsākam pulksten 15.00.

(Pārtraukums)